Šodienas lats nav vakarējais. Sviesta kilograms gan

Iedzīvotāju dzīves līmeni parasti raksturojam ar viņu ienākumiem un patēriņa izdevumiem. Tas labi noder, lai salīdzinātu dažādu reģionu, sociālo, demogrāfisko, izglītības un citu grupu labklājību pēdējā gadā, varbūt pēdējos pāris gados. Ilgākam laika periodam vērtības rādītāji nav piemēroti, jo lats maina savu vērtību. Šajā gadā vai visas avīzes ir pilnas ar ziņām par cenu celšanos. Laikam jau lats nobijies no eiras tuvošanās un steidz atkāpties.

Nedaudz atsvaidzināsim atmiņu. Pirmās piecu latu naudas zīmes laida apgrozībā 1993.gada 5.martā. Bet jau 1994.gadā lats bija zaudējis 36% no savas vērtības (Nauda Latvijā. – R.: Latvijas Banka 1995. – 228.lpp., Latvijas Statistikas gadagrāmata 2002. – R.: CSP 2002. – 74.lpp.).
Daži zinātnieki ir mēģinājuši iedzīvotāju ienākumus un izdevumus pārrēķināt salīdzināmās cenās, reizinot vai dalot ar patēriņa cenu indeksiem. Oficiālā statistika tādus aprēķinus ne apstiprina, ne noliedz. Bet oficiāli salīdzināmās cenās pārrēķina tikai iekšzemes kopproduktu.
Toties kilograms sviesta ir un paliek kilograms sviesta: vai nu to iesver paciņās fabrikā, vai pārdevēja aiz letes. Arī litrs piena ir litrs piena. Tas laika gaitā tikai kļūst “liesāks”. Daudziem Latvijā esot “liekais svars”, un nokrejotais piens – veselīgāks.
Tādēļ iedzīvotāju labklājības izmaiņas garākā laika posmā visdrošāk raksturot ar pārtikas produktu patēriņu, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Pareizāk būtu, rēķinot uz vienu nosacīto patērētāju vienību, bet par dažiem gadiem tas ir izdarīts, par citiem – ne.

Tik strādās, cik dos ēst

Tā esot dziedājuši kalpu puiši aizpagājušajā gadsimtā, zirgam pa vagu pakaļ staigādami. Toreiz lauku klusumā vismaz pašam un zirdziņam bijis labi dzirdams. Tagad traktora dārdoņā neviens vairs nedzied. Kāda jēga, ja pats nevar dzirdēt.
Runā, ka pēc pasēdēšanas kazino klubā uzdziedot politiķi. Tikai dziesmas vārdi esot mūsdienīgāki. “Cik strādās, tik dos ēst.” Labi, ka vēlētāji to nedzird. Bet viņiem jau restorānu greznībām nav naudas.
Dziesmas izsaka noskaņojumu, dažreiz emocionālo pārliecību. Īstenību objektīvāk raksturo skaitļi.
Pieņemts uzskatīt, ka mūsu ēdienkartē dārgākie un vērtīgākie ir gaļa un gaļas produkti. Paldies Dievam, piedodiet, politiķiem, nē, vēlreiz atvainojos, pašu darbam, 2003.gadā esam ēduši gaļu nedaudz vairāk nekā 1991.gadā, bet joprojām mazāk nekā 1989.–1990.gadā. Tas ir, ne jau visi, bet “vidējais” Latvijas cilvēks, kurš pārstāv gan bagātos, gan trūcīgos. 1994.–1995.gadā, kad tautu “ārstēja” ar šoka terapiju, iznāca tikai divas trešdaļas (skat. 1.tabulu).
Produkti, kuru, pēc dietologu uzskatiem, mūsu uzturā nepietiek, ir augļi un ogas. Šeit attīstība labāka. Jau 1997.gadā augļu un ogu patēriņš pārsniedza 1989.gada līmeni un turpina lēnām pieaugt. 2003.gadā vidēji uz personu iznāca ap trešdaļu vairāk augļu un ogu nekā 1989.gadā. Taču šeit vērojams pirmajā brīdī nesaprotams paradokss: pilsētniekiem augļu un ogu tiek ievērojami vairāk nekā lauciniekiem, kuriem bieži vien ir pašiem kāda ābele un ogu krūms. Var pieņemt, ka pilsētniekiem, ja ir nauda, augļi un ogas, ņemot vērā arī importētos, ir pieejami visu gadu. Lauciniekiem, kuri pārsvarā iztiek ar pašražoto, tas ir sezonas kārums. Diemžēl ar skaitļiem to pierādīt nevar, jo mājsaimniecību budžetu statistikas datus pa mēnešiem vai sezonām neizstrādā.
Ar piena produktu patēriņu 1989.–1990.gada līmeni laikam nesasniegsim nekad, un tas nav pesimisms, bet mājsaimniecību budžetu pētījuma metodikas izmaiņas. Vēl 1992.-1994.gada pētījumā sviests tika uzskatīts par piena produktu un, pārrēķināts pienā, pieskaitīts piena produktu patēriņam (Mājsaimniecību budžets 1994.gadā. – R.: CSP 1995. – 99.-100.lpp.). Vēlāk, sekojot starptautiskai metodikai, sviestu pieskaitīja taukvielām. Tādēļ mūsu
aplūkotā perioda beigu daļā (no 1996.gada) ievērojami pieaudzis taukvielu patēriņš (Mājsaimniecību budžets 2002.gadā. R.: CSP, 2003. – 80.lpp.).
Arī ar olu patēriņu 2002.-2003.gadā gandrīz sasniegts 1989.-1991.gadā līmenis. Taču līdz toreiz sasniegtajām 20 olām uz galviņu faktiskos skaitļus noapaļot vēl nevaram.

Kartupelis – mazais brālis

Kartupeli Latvijā sauc gan par otro maizi, gan par nabagu ēdienu, bet bez kartupeļu piedevām nevar iztikt pat smalki restorāni. Tomēr kartupeļu patēriņš ir tāds pats labklājības indikators kā gaļas patēriņš. Tikai ar pretējo zīmi.
1996.–1999.gadā vidēji mēnesī uz personu tika apēsti 11–12 kg kartupeļu, kas ir rekords patēriņā tajā desmitgadē. Pēdējos gados šis patēriņš ir normalizējies līdz 9–10 kg, kas bija raksturīgs arī 1993.–1995.gadam. Taču salīdzināmā perioda sākumā pietika ar 7–8 kg.
Kā samērā lētus pārtikas produktus var raksturot arī dārzeņus, vismaz ievērojamu to daļu. Dārzeņu patēriņa dinamikā tik skaidras tendences nav saskatāmas. Krass “lūzums” ir vērojams 1996.gadā, kad dārzeņu patēriņš, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir gandrīz divkāršojies. Arī tas varbūt atspoguļo kādas izmaiņas pētījumu metodikā. Turpmākajos gados šo produktu patēriņš ir samērā stabils, svārstības no gada uz gadu varētu būt izlases kļūdas robežās.

Cik vajadzētu – par katru zinām, par visiem nezinām

Saprotams, lai cilvēki justos paēduši, saglabātu veselību un darbspējas, tomēr “liekais svars” nav vajadzīgs. Kā jau atzīmējām vienā no iepriekšējo gadu rakstiem (Par mūsu ēdienkarti pēdējā desmitgadē. – “LV” 1999.gada 11.februārī, Nr.40 (1500) un 17.februārī, Nr.45/46 (1505/1506)), dietologi ir izstrādājuši sīkus normatīvus par ieteicamo uzturu pa dzimuma un vecuma grupām, turklāt ņemot vērā darba slodzi. Taču joprojām nav izsvērts, cik vajadzētu “vidējam” iedzīvotājam. Tāda svarošana būtu iespējama, ņemot vērā iedzīvotāju sadalījumu pa dzimuma un vecuma grupām. Taču mums nav nekādas informācijas par iedzīvotāju sadalījumu pēc izpildāmā darba smaguma. Turklāt līdzšinējie dietologu pētījumi vairāk akcentē fizisko slodzi. Kādu specifisku uzturu prasa liela garīgā darba slodze, par to maz gadījies lasīt.

Ja garšīgo samazina ar lētāko

Pārtikas produkti zināmās robežās ir savstarpēji samaināmi. Taču garšīgāku ar mazāk garšīgu mainīs ne jau no laba prāta. Vienīgi ja dzīve piespiež, kā tautā saka, ar to kaulaino roku.
Tādēļ, novērtējot iedzīvotāju ēdienkarti, varbūt vēl svarīgāks par atsevišķu pārtikas produktu daudzumu ir kopējās uzturdevas uzturvielu saturs un kaloritāte. Par galvenajām uzturvielām uzskata olbaltumvielas, taukvielas un ogļhidrātus. Parasti izdala, kāds daudzums ir patērēts ar dzīvnieku izcelsmes produktiem. Šādi dati mums ir pieejami par samērā ilgu laiku (1989.–2000.gads), taču nav izstrādāti par pēdējiem gadiem (2.tabula).
Iedzīvotāju uztura nodrošinājums ar olbaltumvielām minimumu sasniedza 1994.–1995.gadā. Arī pēc pēdējiem mūsu rīcībā esošajiem datiem, tas ir tikai pietuvojies 1989.–1990.gada līmenim. Varētu domāt, ka, pēc jaunākiem datiem, kuru mūsu rīcībā nav, šis līmenis ir sasniegts. Daudz vairāk ir pietrūcis dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu, un nav pamata prognozēt, ka 1989.-1990.gada līmeni varētu sasniegt.
Diezgan līdzīgs stāvoklis ir ar visu veidu (augu un dzīvnieku izcelsmes) taukvielām. Taču dzīvnieku izcelsmes taukvielu patēriņš vēl 2000.gadā maz atšķīrās no slikto gadu (1994–1995) “raciona” un veidoja tikai aptuveni divas trešdaļas no tā, kas bija bāzes periodā.
Ogļhidrātu saturs vidējā uzturdevā lielās līnijās ir samazinājies visā 12 gadu periodā ar zināmām svārstībām atsevišķos gados.
Viss teiktais veido arī kopējo barības vielu kaloritāti, kas ir pats vispārinātākais uztura rādītājs. Arī pēc šā rādītāja, ar vissliktāko uzturu iedzīvotāji ir bijuši spiesti samierināties 1994.gadā, taču arī 2000.gadā nebija sasniegts 1989.–1990.gada līmenis. Vēl sliktāks stāvoklis ir ar kalorijām no dzīvnieku izcelsmes produktiem. Pēc šā rādītāja, visnabadzīgākais uzturs iznāk 1997.–1998.gadā, tātad samērā netālā pagātnē.
Lai iegūtu informāciju par uzturu dažādās labklājības grupās, ir nepieciešama samērā sarežģīta CSP datu bāzes papildizstrāde. Tādu organizējām 1999.gadā pēc 1998.gada datiem. 10.deciļgrupas mājsaimniecībās diennakts uzturdevas kaloritāte bija 2865 kilokalorijas, bet 1.deciļgrupas – tikai 1988 jeb 69% (plašāk skat. autora rakstu “Sev uzturu cenšas nodrošināt visi. Bet visi to nespēj”. – “LV” 1999.gada 2.jūnijā, Nr.179/180(1639/1640).
Visā aplūkotajā laika periodā varam izsekot, kā mainījies pilsētu un lauku mājsaimniecību locekļu uzturs. 1989.gadā laucinieku uzturs saturēja 2834 kilokalorijas vidēji uz mājsaimniecības locekli diennaktī, bet pilsētnieka – 2550. Laucinieku uzturs saturēja par 11% lielāku enerģisko vērtību. Tas arī ir pilnīgi saprotams, jo laucinieku darbs ir fiziski smagāks un bieži jāstrādā nelabvēlīgos meteoroloģiskos apstākļos atklātajā laukā. 2000.gadā šie skaitļi bija 2578 un 2356 – laucinieku pārsvars vairs tikai 9%. Bet ar kalorijām dzīvnieku izcelsmes produktos pilsētnieki praktiski sasnieguši lauciniekus: pilsētu mājsaimniecībās 813, lauku 817. Šāda starpība jau var būt vienkārši izlases kļūda.
Pēc 2003.gada datiem, laucinieki papildu kalorijas iegūst ar maizi un labības izstrādājumiem (7,69 kg mēnesī vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, pilsētniekiem – 5,68 kg), kartupeļiem (11,39; 8,27), dārzeņiem (8,18; 7,81). Savukārt ir spiesti knapināties ar gaļu un gaļas produktiem (5,89; 6,28), augļiem un ogām (3,77; 5,89). Citu produktu grupu patēriņš atšķiras mazāk.
Tādēļ veco tautas folkloru var pārfrāzēt vēlreiz: “Šis strādās, tam būs ēst.”

Oļģerts Krastiņš,
LU emeritētais profesors
 

1.tabula

Pārtikas produktu patēriņš
vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, kilogrami

Datu avoti: Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījumu rezultātiem 2003.gadā. – R.: CSP 2004. – 17.lpp; Mājsaimniecību budžets 1994. – R.: VSK, 1995. – 28.lpp. (uzrādīts gadu patēriņš); Mājsaimniecību budžets 2000. – R.: CSP, 2001. – 129.lpp.; Mājsaimniecību budžets 1999. – R.: CSP, 2000. – 133.lpp.; Mājsaimniecību budžets 1998. – R.: CSP, 1999. – 161.lpp.; Mājsaimniecību budžets 1997. – R.: VSK, 1998. – 160.lpp.; Mājsaimniecību budžets 1995.g. 1.pusgadā – R.: VSK, 1995. – 26.lpp.; Ģimeņu ienākumi un patēriņš atkarībā no to locekļu vidējā kopienākuma līmeņa. – R.: VSK, 1990. – 43.-44.lpp.

2.tabula

Patērēto pārtikas produktu uzturvielu daudzums un kaloritāte vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli Latvijā dienā, grami

Datu avoti: “Par mūsu ēdienkarti pēdējā desmitgadē. – “LV”, 1999.g. 17.februārī (dati par 1989.-1997.g., rakstā uzrādīti pirmavoti); Mājsaimniecības budžets 1998.gadā. – R.: CSP, 1999. – 121.lpp.; Mājsaimniecības budžets 1999.gadā. – R.: CSP, 2000. – 96.lpp.; Mājsaimniecības budžets 2000.gadā. – R.: CSP, 2001. – 92.lpp.; Visos minētajos avotos ir arī dati atsevišķi par pilsētu un lauku mājsaimniecībām.