Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.08.2004., Nr. 130 (3078) https://vestnesis.lv/ta/id/92468

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Šogad finansējums mācību grāmatu iegādei dubultots

Vēl šajā numurā

18.08.2004., Nr. 130 (3078)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 09.06., 16.06., 30.06., 07.07., 14.07., 21.07.,
28.07., 04.08., 11.08.2004.

8.
Pretestība nacistu okupācijai

KARS020.PNG (48468 bytes)
Ādolfa Hitlera 53.dzimšanas dienas svinības Rīgā 1942.gada 20.aprīlī. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Pretestības kustības īpatnības

Pēc padomju spēku padzīšanas no Latvijas 1941.gada jūlijā nacistiskās Vācijas režīms neplānoja atjaunot Latvijas valstiskumu. Viens okupācijas režīms bija nomainījis otru. Trešais reihs uzskatīja Latviju par PSRS sastāvdaļu un izrīkojās šeit kā okupētā teritorijā, pārņemot savās rokās pilnīgi visu pārvaldi un īpašumu. Latvija kļuva par ģenerālapgabalu, kas kopā ar Lietuvu, Igauniju un Baltkrieviju tika iekļauts nacistu izveidotajā Ostlandes reihskomisariātā. Tas Latvijā radīja vilšanos, jo bija pretrunā ar Ā.Hitlera iepriekš pausto paziņojumā par kara pieteikumu Padomju Savienībai. Tajā viņš bija atzīmējis, ka neatzīst Padomju Savienības veikto Baltijas valstu anektēšanu. Latvijā vācu iebrukuma pašā sākumā valdīja pārliecība, ka atļaus atjaunot Latvijas suverenitāti.
1941.gada 3.jūlijā bijušais satiksmes ministrs Bernhards Einbergs, Latviešu organizācijas centra (LOC) pārstāvis, kopā ar delegāciju ieradās pie ģenerāļa V.Štālekera pārrunāt jautājumu par Latvijas valdības atjaunošanu. Latviešu sabiedrības pārstāvjus gaidīja liela vilšanās, jo V.Štālekers neizrādīja nekādu atbalstu šādiem centieniem. Tieši pretēji, V.Štālekers uzsvēra, ka Latvijas valdības veidošana nav atļauta, ka Latvijas statuss tiks noteikts pēc kara beigām. 11.jūlijā LOC izlēma sūtīt Alfreda Valdmaņa vadībā delegāciju uz Berlīni, lai tur mēģinātu iegūt konkrētāku priekšstatu par Latvijas likteni. Vācu militārās iestādes nedeva izbraukšanas atļauju, un LOC aktivitātes beidzās bez rezultātiem. 1941.gada jūlija sākumā viss liecināja, ka Latvija tiek uzlūkota nevis kā atbrīvota, bet gan kā no jauna okupēta valsts. Tika pārdēvēti ielu, Nacionālā teātra, Nacionālās operas un Latvijas Universitātes nosaukumi. Latvijas vārdu visur centās svītrot un aizliegt. Arī A.Rozenberga vadītās Okupēto austrumu apgabalu ministrijas nostāja izgaisināja pēdējās ilūzijas. Latvijas sabiedrība līdz ar to bija nostādīta izvēles priekšā: paciest šo okupācijas režīmu, sadarboties ar to vai arī pretoties tam. Lielākā iedzīvotāju daļa samierinājās ar nacistu izveidoto režīmu, un pretošanos uzsāka tikai paši drosmīgākie, patriotiskāk noskaņotie. Pretošanās kustība nebija izteikti masveidīga. Pamatā tā nebija bruņota cīņa, drīzāk slepena politiska darbība, kuras mērķis bija izskaidrot okupācijas režīma patieso būtību.
Pretošanās nacistu režīmam Latvijā Otrā pasaules kara gados nebija vienota, tajā bija vairāki virzieni. Latviešu nacionālā pretestības kustība iestājās par valsts suverenitātes drīzāku atjaunošanu. Savukārt Padomju Savienības atbalstītā komunistiskā pretestības kustība vēlējās nacistiskās Vācijas novājināšanu un nelikumīgā padomju okupācijas režīma drīzāku atjaunošanu Latvijā. Līdz ar to juridiski, vadoties no Latvijas Republikas valstiskajām interesēm, tā nebija pretošanās, bet diversantu, partizānu, pagrīdnieku darbība, ko inspirēja un

KARS023.PNG (49978 bytes)
Rīgas ieņemšanas pirmās gadadienas svinības 1942.gada 1.jūlijā. Ostlandes reihskomisārs Hinrihs Loze (otrais no kreisās) pieņem vācu armijas karaspēka parādi. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

atbalstīja Maskava savās interesēs. Tie Latvijas pilsoņi, kas dažādu iemeslu dēļ sadarbojās ar padomju pagrīdi vai partizāniem, vairāk jāvērtē kā kolaboracionisti, nevis kā pretestības kustības dalībnieki. Nacionālajai pretestības kustībai un komunistu atbalstītajai partizānu kustībai Latvijā bija diametrāli pretēji mērķi, un sadarbība starp tām nebija iespējama.
Latvijas vairākkārtējā okupācija, vienam okupācijas režīmam īsā laikā nomainot otru, atstāja savu ietekmi arī uz pretošanās kustību. Atšķirībā no Rietumeiropas okupētajām valstīm, kurām bija viens ienaidnieks – nacisms, latviešu nacionālajai pretestībai bija jācīnās pret diviem ienaidniekiem – nacistiem un arī padomju režīma atbalstītājiem. Pretestības kustību Rietumeiropas valstīs finansiāli un politiski atbalstīja sabiedrotās lielvalstis, bet latviešiem šāda ārēja atbalsta nebija. Nacionālā pretošanās Latvijā bija nelegāla un arī atklāta dažādu grupu, organizāciju un indivīdu darbība pret vācu okupācijas varu. Tā bija cīņa par tautas izdzīvošanu, ekonomiskā potenciāla un kultūras vērtību saglabāšanu un Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Pretestība tika vērsta pret latviešu mobilizāciju SS leģionā, nacistu ekonomisko un kultūras politiku, darbaspēka aizdzīšanu uz Vāciju, pret šī režīma iedibināto kārtību un ideoloģiju utt. Tā bija gan aktīva, gan pasīva pretestība dažādām okupācijas varas politikas izpausmēm, lai vājinātu šo režīmu.
Nacionālā pretestība pamatā bija nevardarbīga. Netika organizēta plaša bruņota cīņa, tai trūka resursu un varēja arī sekot smagas represijas no vācu režīma puses, kas savukārt prasītu nevajadzīgus upurus. Pretestības vadītāji uzskatīja, ka militāras akcijas tikai vājinās nacistisko Vāciju un līdz ar to sekmēs Padomju Savienības režīma ātrāku atgriešanos Latvijā. Nacionālajā pretestībā iesaistījās inteliģence, bijušie parlamenta deputāti, ministri, virsnieki, studenti, akadēmiskās aprindas, jaunatne, lauku ļaudis un citi.

Nelegālo grupu veidošanās

Jau 1941.gada rudenī sākās pirmās neapmierinātības izpausmes ar Vācijas izveidoto okupācija režīmu Latvijā. Cerības, kādas Latvijas iedzīvotāji bija lolojuši, dažu mēnešu laikā saruka līdz minimumam. Parādījās pirmie nelegāli izdotie latviešu laikraksti, skrejlapas, proklamācijas, tika veidotas nelegālas organizācijas. Tās centās izskaidrot nacistu okupācijas režīma politikas būtību un mērķus, propagandēja ideju par Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Studējošo jaunatni satrauca tas, ka Rīgas Universitātē neļāva mācīt Latvijas vēsturi, slēdza Vēstures institūtu. Sabiedrībā sāka cirkulēt baumas, ka Baltijas valstis pārvērtīs par ģermāņu apgabalu un Lielvācijas sastāvdaļu, ka latviešus izsūtīs uz Krievijas rajoniem. 1941.gada novembrī darbību atjaunoja Latviešu nacionālistu savienība (LNS), kas tika izveidota jau pirmajā padomju okupācijas gadā (1940–1941). Organizācija izdeva skrejlapas, vāca informāciju un ieročus. Organizāciju vadīja centra grupa, kuras līderis bija A.Čaupala. Darbojās ārējās informācijas nodaļa, slepenā daļa, divas militārās grupas. LNS bija labi sakari ar Rīgas policijas darbiniekiem, īpaši 6. un 12.iecirknī. Dažas LNS grupas darbojās Rīgas pilsētas bērnu slimnīcā, Sarkanā Krusta māsu skolā, akciju sabiedrībā “Vairogs,” Rīgas Universitātes Filoloģijas fakultātē, Valsts tehnikumā, mašīnbūves rūpnīcā “Metālists” u.c. Sākot ar 1942.gada februāri, organizācija izdeva nelegālu laikrakstu “Tautas Balss”. Tā redakcijas grupu vadīja A.Kaminskis. Pavisam iznāca deviņi laikraksta numuri. Laikraksts tika izplatīts Cēsīs, Valmierā, Dobelē, Kuldīgā, Liepājā, Daugavpilī, Madonā. Organizācija aicināja latviešus nestāties policijas bataljonos, nepildīt un pretoties tiem okupācijas iestāžu rīkojumiem, kas bija pret tautas interesēm. LNS iestājās par demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu un uzskatīja, ka jācīnās pret abiem okupantiem – padomju un vācu. “Tautas Balss” iznākšana tika pārtraukta 1942.gada novembrī, kad vācu drošības iestādes arestēja vairāk nekā simt organizācijas biedru.
1941.gada 18.novembrī Latvijā parādījās nelegālais laikraksts “Latvija.” Tā izdevēja bija “Patriotu organizācija”. Laikraksta metiens vidēji bija ap 1600 – 6500 eksemplāru. “Patriotu organizācija” nebija liela. Tajā bija apvienojušies studenti, inteliģences pārstāvji, nacionāli domājoši cilvēki. Lai sekmētu Vācijas panākumus karā pret komunismu, tika pieļauts tās minimāls atbalsts. Latvijas neatkarības atjaunošanu dos tikai angļu-amerikāņu uzvara karā. Latvijas ģenerālkomisārs O.Drekslers, vērtējot nacionālās pretošanās dalībnieku aktivitātes, atzīmēja, ka viņi nebūt nav boļševiku piekritēji, tie ir anglofili noskaņoti cilvēki, kas cenšas vēstures ratu pagriezt atpakaļ. Okupācijas režīma atļautajā laikrakstā “Tēvija” O.Drekslers šos cilvēkus dēvēja par tukšgalvjiem un kūdītājiem, kas mēģina apšaubīt vācu izveidotā režīma politiku. Vācu drošības dienests uzskatīja, ka laikraksta “Latvija” izdevēji ir ar anglisku orientāciju un nacistu režīma politikā saskata briesmas latviešu tautas tālākai pastāvēšanai.

Turpinājums sekos

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!