Kāpēc man bāž sprunguļus spieķos?

Piedaloties “Latvijas Vēstneša” sāktajā diskusijā, kuras mērķis acīmredzot ir pēc būtības noskaidrot notiekošā cēloņus un meklēt risinājumus, gribu pievērsties ceļiem, pa kuriem ikdienā braucam. Un ne jau lai kārtējo reizi gaustos par to, cik tie sliktā stāvoklī. Nē! Kādi nu tie ceļi mums ir, tādi ir, un ar gaušanos te kaut ko panākt var vismazāk. Daudz trakāk, ja uz tiem pašiem sliktajiem ceļiem pilnīgi apzināti rada haosu, kas jau tā grūto braukšanu padara vēl grūtāku.
Visbiežāk, kā labi zina ikviens autovadītājs, tas notiek ceļu remonta laikā. Norādes par apbraucamo ceļu, braukšanas joslām un citas tamlīdzīgas lietas nereti parādās tikai tad, kad remonts jau rit pilnā spēkā. Lai atceramies kaut vai gadījumu uz Pleskavas un Tallinas šosejas, ceļa remontam pie Baltezera sākoties. Pat zinātājam toreiz šajā posmā bija grūti orientēties, kur nu vēl iebraucējam. Tikai pēc preses saceltā trokšņa un augstāku amatpersonu iejaukšanās stāvoklis beidzot tika labots. Un arī tad it kā negribīgi, ar ilgu un garu atrunāšanos. Salīdzinājumam atceros, ka vēl pagājušā gadsimta beigās man nācās iekļūt tādā vērienīgā ceļa remontā pie Berlīnes. Turklāt tas notika ļoti vēlu vakarā tumsā un lietū. Tagad vairs neatceros, kas mani toreiz pārsteidza vairāk – lieliski izvietotās ceļa norādes, brīdinājumu gaismu virknes vai tas, ka, neraugoties uz vēlo stundu un slikto laiku, remontdarbi ritēja pilnā sparā.
Bet, ja arī ceļa zīmes un norādes, ceļu remontēšanu sākot, agrāk vai vēlāk tomēr izliek, tad itin bieži laikus tās novākt gan aizmirst. Un tā ir otra nejēdzība, kas demoralizē autovadītājus, bet jaunajiem skaidri un gaiši liek saprast, ka uz tādām zīmēm nav ko skatīties. Ātruma ierobežojums līdz piecdesmit vai pat trīsdesmit kilometriem stundā – loģikas tādam ierobežojumam nekādas, tāpēc arī visi brauc garām divreiz un pat trīsreiz ātrāk. Tad kāds tur brīnums, ja pēc neilga laika tieši tāpat brauc garām zīmei, kas braukšanas ātrumu ierobežo līdz septiņdesmit kilometriem stundā? Bet varbūt šīs neloģiskās zīmes tiek speciāli aizmirstas, lai policistiem būtu kur patverties.
Visbeidzot gribu runāt par pašiem ceļu remontiem. Ne tiem, kuru rezultāts patiešām redzams, bet tā sauktajiem sīkajiem vai kosmētiskajiem. Nereti pēc šāda “remonta” situācija attiecīgajā vietā kļūst vēl sliktāka nekā pirms tam. Un nevajag mani mierināt, ka tas ir tikai uz laiku – tā sakot, pārejošas grūtības. Jo, braucot pa tādu ceļu, riskēju es, tāpat kā par mašīnas remontu ik konkrētajā situācijā jāmaksā man, nevis tiem, kas radījuši tās pārejošās grūtības. Piemērus? Lūdzu! Pats vismaz reizes trīs esmu mainījis auto vējstiklus pēc braukšanas pa šosejām, kuras nokaisītas ar tā dēvētajām sīkšķembām. Un noteikti ne tuvu neesmu vienīgais, ko piemeklējušas līdzīgas nelaimes. Jo, kad pa šādu ceļu pat ar visminimālāko ātrumu nāk pretī lielā “fūre”, tā šauj uz tevi, nabagu, kā no ložmetēja.
Savukārt pagājušajā nedēļā viens tāds lielisks remonts veikts posmā no Lilastes līdz Saulkrastiem. Bija ceļš, kā jau visi ceļi pie mums, bet tagad tas no vienas vietas ik pa dažiem metriem nosēts ar tādiem kā “gulošajiem policistiem”, respektīvi, ceļam perpendikulāriem valnīšiem. Noteikti atradīsies zinātājs, kas man izskaidros, kāpēc tas darīts, cik tas progresīvi un cik pateicīgs es viņiem būšu pēc pusgada vai gada. Tikai diemžēl šonedēļ pēc vairākkārtējas attiecīgā maršruta izbraukšanas man neatliks nekas cits, kā doties uz servisu, lai novērstu tieši šajā posmā radušos priekšējā tilta defektu. Meistars mašīnu bez šaubām sataisīs svilpodams, bet kas man atlīdzinās zaudētos līdzekļus un laiku? Kam lai es sūdzos? Un vai vispār kāds tamlīdzīgās situācijās ir sūdzējies un panācis savu taisnību? Varbūt cienījamie “Latvijas Vēstneša” žurnālisti man palīdzētu rast atbildi uz šo jautājumu. Pašam jau tam neatliek laika – jāsēž servisā.

Māris Tomsons,

autovadītājs ar 29 gadu stāžu