Sieviešu šovinisms Stepfordā

No 13.augusta Rīgā rāda filmu “Stepfordas sievas”. Tā pirmo reizi uzņemta 1975.gadā pēc Ira Levina šausmu stāsta motīviem. Šogad savu versiju piedāvā režisors Franks Ozs.

Glena Klouza, Nikola Kidmena un Beta Midlere filmā “Stepfordas sievas” Foto no Paramount Pictures, DreamWorks Pictures

Īsumā filmas sižets ir šāds: Džoannas (Nikola Kidmena) karjeru izjauc viņas feministiski šovinistisko raidījumu traģiskās sekas; ģimenes dzīve sāk ļodzīties, tāpēc vīrs Volters (Metjū Broderiks) iesaka no Manhetenas pārcelties uz mazpilsētu Stepfordu, lai sāktu visu no jauna. Tur viņi sastopas ar ideāli iekārtotu dzīvi, kur katram viduvējam vīrietim ir brīnumskaista un saimnieciska sieva, kas klausa uz vārda. Pilsētiņā no krīzes ārstējas vēl divi ņujorkieši – ciniskā rakstniece Bobija (Beta Midlere) un apburošais gejs Rodžers (Rodžerts Barts). Drīz vien trijotne sāk ievērot dīvainas lietas apkārtējo sieviešu uzvedībā, līdz atklāj, ka visas sievietes ar smadzenēs implantētu mikročipu palīdzību ir pārvērstas robotos. Pilsētiņu koordinē garīgā līdere Klēra (Glena Klouza), kura sameistarojusi sev vīru Maiku (Kristofers Volkens). Brīdī, kad arī Džoannu nolemts pārvērst supersievietē, vīrs mīlestības uzplūdā pārdomā, un pa abiem viņiem izdodas atbrīvot no atkarības arī pārējās Stepfordas sievas, kas atgūst savu sākotnējo un īsteno – karjeras sievietes – iedabu. Arī Džoanna atgriežas pie karjeras, uzņemot dokumentālo filmu par Stepfordas sievām.
Centos izprast, par ko īsti ir šī filma, kas tiek pieskaitīta pie tādiem žanriem kā komēdija, zinātniskā fantastika, drāma, arī trilleris.

Komēdija par superterjeru

Vienīgais komisma elements filmā ir tās veidotāju vēlme radīt sarežģītu mūsdienu tehnoloģiju iespēju tīklu – sākot ar runājošu ledusskapi, kas prasa pienu, un beidzot ar mikročipu iemontēšanu sievietes galvā, lai sievieti uzlabotu. Ko tik šī sieviete neprot – mute kalpo par bankas automātu, ar vienu pults slēdzi iespējams mirklī panākt krūšu palielināšanos, turklāt ugunsdroša. Pie jokiem iederas arī terjers, kas, izmantojot pārvērtību burzmu, tiek pārvērsts par superterjeru, taču neko ievērības cienīgu nepaveic.
Filmas veidotāji, iejutušies burvju mākslinieku lomā, vicina zizli uz visām pusēm, nespējot konsekventi izlemt, kas par ko tiek pārvērsts un kādas metodes labāk izmantot. Tā kā zināšanas par mūsdienu piedāvātajām iespējām ir visnotaļ nepilnīgas, cieš ne tikai sievietes un vīrieši, bet arī suņi.
Jociņi filmā pasekli, īsti nav saprotams – smieties vai raudāt par “šaušalīgo” ainu ar sprigani “veļas mazgājamo mašīnu stilā” vingrojošām mājsaimniecēm puķainās kleitās.
1975.gadā uzņemtā filma tika ieskaitīta šausmu filmu klasikas fondā. Tagad tajā pašā tēmā iekodēts komisma elements, un pasaule, kurā vīrieši izmaina un uzlabo savas sievas, pēc 30 gadiem vairs nešķiet ne šaušalīga, ne biedējoša, bet fantastiska un komiska. Turklāt lieliski kalpo par fonu sieviešu šovinismam.

Vara ir sieviešu rokās

Feministiskā šovinisma akcijas filmā šokē. Filmā attēlotie vīrieši ir nepievilcīgas viduvējības uz brīnumdaiļo, visuspēcīgo sievu fona. Sižetam risinoties, tiek pierādīts vīriešu zemiskums, tiecoties pārvērst gudrās un veiksmīgās sievas paklausīgos robotos. Nobeigumā ir saldā atriebība – vīriešu pārmācīšana: ieģērbti puķotos kreklos, viņi tiek dzenāti pa lielveikalu ar iepirkumu ratiņiem, turklāt bez tiesībām sarunāties. Turpat arī Bobijas frivolais secinājums: “Vīrieši ir cūkas, pretīgi un bezsirdīgi radījumi, (..) bet mēs pūlamies viņiem palīdzēt un viņus izmainīt.” Vēlme izmainīt pretējo dzimumu šoreiz sagūstījusi sievietes, un vara ir viņu rokās.
Skatoties filmu, nav iespējams nostāties ne vienu, ne otru varoņu pusē. Nekādi nespēju just līdzi sievietēm, kuras pārvērš par robotiem, līdzjūtību vairāk pelna vīrieši, ne filmas varoņi, bet gan tie, kas šo filmu skatīsies un prātos, ka viņu jaukā, izdarīgā un skaistā sieva var būt vienīgi robots.

Uzticība kā netikums

Filmā rādītajām ainām vajadzētu pierādīt, ka būt vienlaikus labai sievai, gādīgai mātei, čaklai mājsaimniecei, turklāt vēl labi izskatīties ir grēka darbs, ja vien neesi robots. Kādai no glītajām un saimnieciskajām Stepfordas sievām Džoanna velta frāzi, ka viņai ir sakārtota māja, turklāt vēl sekss ar savu vīru dienas vidū, kā aprakstot divas pilnīgi nesavienojamas lietas.
“Stepfordas sievas” atklāj vēl kādu neparastu netikumu – uzticību laulībā. Džoannas veiksmīgajā TV šovā “Es varu labāk!” laulāts pāris uz nedēļu tiek iesprostots tropiskā salā, kur viņiem uzmācas dažādi kārdinājumi profesionālu izklaidētāju un prostitūtu izskatā. Laulātais draugs kā atbildi savai saglabātajai uzticībai saņem sievas uzvarošo “Es varu labāk!”, kad pēc vētrainās orģijās pavadītas nedēļas sieva izvēlas palikt kopā ar muskuļotu žigolo.
Vairākas šāda tipa ainas filmā rosina domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar vērtību sistēmu. Šausmu filmas statusu šim ekrāna darbam piešķir amorālais skatījums uz būtiskām lietām un vērtībām. Par komēdiju to grūti nosaukt.

Pašu nopelnītās tiesības

Filmas pirmā uzņemšana 1975.gadā sasaucas ar pirmo feminisma vilni 70.gadu Amerikā. Kopš tā laika daudz ūdeņu ir aiztecējis, un šobrīd, šķiet, glābt nāksies vīriešus. No līdzīgām filmām, kas tiecas rādīt un radīt nepārprotamus modeļus – ko klājas un neklājas domāt un darīt konkrētu dzimumu pārstāvjiem. Kinoindustrija mēģina skatītājam bāzt acīs “labo” un “ļauno”, turklāt attiecīgi marķētu. Šim brīdim lomu sadalījums ir skaidrs – sievietes vieta ir karjeras augstceltnēs, vīrietis aicināts pacietīgi nogaidīt, par nepaklausību draudot ar lielveikala ratiņiem.
Varbūt beidzot, kad vīrieši ir izcīnījuši spēju būt tiesīgi un sievietes – iespēju būt līdztiesīgas, ir pienācis laiks, kad cilvēki – sievietes un vīrieši – ir pelnījuši iemantot tiesības uz pašnoteikšanos.
Tiesības izlemt pašiem.

Astra Nagle