Viņš man iedeva spārnus

Baiba Rivža, akadēmiķeDarbu steigā trūkst laika padomāt par cilvēkiem, kas ir bijuši ļoti nozīmīgi gan dzīvē, gan akadēmiskajā karjerā. Man tāds bija disertācijas zinātniskais vadītājs profesors Benjamiņš Treijs. Drīz būs divi gadi, kā viņš aizgājis aizsaulē. Reiz, gaidot lidmašīnu Briseles lidostā, es dažās stundās, bet, kā saka – vienā elpas vilcienā uzrakstīju šo rakstu, kas reizē būs daļa no mana atmiņu stāstījuma, kas tiks publicēts profesora deviņdesmit gadu atcerei veltītajā grāmatā.

Profesors Benjamiņš Treijs – zinātnieks un pedagogs, viens no Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes pīlāriem Foto no autores kolekcijas

Zinātne – kā greizsirdīga sieva

Ir teiciens, ka vecāki bērnam dod dzīvību, bet skolotājs audzēkņiem – spārnus. Šie vārdi lielā mērā raksturo to, kas manā dzīvē ir bijis profesors Benjamiņš Treijs. Profesoru pazinu 29 gadus.
1973.gadā, kad ar izcilību beidzu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultāti un izturēju konkursu aspirantūrā, par mana zinātniskā darba vadītāju kļuva ekonomikas zinātņu doktors Benjamiņš Treijs no Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta. Šodien es bieži esmu akadēmijā un, ejot garām liftam, daudzreiz atceros Benjamiņu Treiju un mūsu daudzās tikšanās šīs ēkas astotajā stāvā. Tur B. Treijam bija mazs kabinetiņš, kurā tik tikko ietilpa rakstāmgalds un plaukts ar grāmatām. Apmeklētājam šeit atlika vien šaura vietiņa. Varbūt tāpēc tādi lielāki rakstīšanas darbi notika vai nu pie profesora mājās, vai vēlāk Jelgavā, Lauksaimniecības akadēmijā.
Pirmajai tikšanās reizei biju gatavojusies nopietni. Braucot uz Rīgu, vēlreiz pārdomāju diplomdarba saturu. Uzskatīju, ka esmu diezgan gudra matemātisko metožu lietošanā kultūraugu ražību ietekmējošo faktoru novērtēšanā, tādēļ mēģināšu pārliecināt savu vadītāju par tematu, kas cieši sai-stīts ar šo metožu lietojumu. Pēc manas, kā man pašai likās, ļoti pārliecinošās runas B. Treijs teica, ka ar ražības pētīšanu vien disertācijā būs par maz. Bet varbūt es varot ņemt lauksaimniecības uzņēmumus un tad pētīt faktorus, kas ietekmē to attīstību.
Jau šajā pirmajā tikšanās reizē profesors uzsvēra, ka daudz būs jāstrādā patstāvīgi un lai es ielāgojot, ka zinātne ir vēl trakāka par greizsirdīgu sievu – tai vienmēr jābūt pirmajā vietā, tikai pēc tās var nākt citas aizraušanās un pat mīlestība. Šie vārdi man stipri iesēdās prātā.
Kad pēc diviem gadiem es savam vadītājam un viņa kundzei nesu ielūgumu uz kāzām, man dūša bija papēžos. Uzbraucu ar liftu Zinātņu akadēmijas astotajā stāvā, aizgāju līdz profesora durvīm un braucu atkal lejā. Tomēr lieta bija nopietna. Jaunais, daudzsološais Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Matemātikas katedras asistents Pēteris Rivža man stipri patika, un galu galā kāzas jau bija sarunātas. Neatlika nekas cits, kā saņemt drosmi un izstāstīt patiesību. Profesors ilgi raudzījās pāri briļļu stikliem un domīgi teica: «Ko tad nu vairs! Apsveicu, bet ar bērniem gan vajadzētu pagaidīt.»
Kā lidot nolidoju lejā, sirds laimē un satraukumā sitās. Viss kārtībā, var precēties! Tiekoties ar Pēteri, šo sarunu izstāstīju viņam visos sīkumos. Sak, dalīta atbildība tomēr ir vieglāka. Vecākā meita Laura mums piedzima, kad es jau strādāju pie otrās disertācijas – pēc deviņiem gadiem. Tagad gan liekas, ka tas varēja būt kaut drusku agrāk. No profesora es toreiz saņēmu lielu rožu pušķi un ļoti jauku apsveikumu.
Plašo domubiedru loku un lielo cieņu, ko baudīja B. Treijs, es izjutu profesora 60 gadu jubilejas svinībās, kas notika Zinātņu akadēmijas sēžu zālē. Tur es satiku slaveno Igaunijas akadēmiķi Mihailu Bronšteinu un daudzas citas kaimiņvalstu ekonomikas un matemātiskās statistikas zinātnes slavenības. Vēl katrā ziņā jāpiebilst, ka profesoram liels draugs bija viens no slavenākajiem Krievijas Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidentiem Aleksandrs Ņikonovs.

“Nevis slinkojot un pūstot”

Bejamiņa Treija brīvo garu nebija spējušas iedragāt 1959.gada represijas pret tā sauk-tajiem nacionālkomunistiem. Dziļi sirdī viņš ļoti pārdzīvoja Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktora Paula Dzērves mīklaino bojāeju autoavārijā. Viņš izteica cerību, ka es piederēšot pie tās laimīgās zinātnieku paaudzes, kurai nevajadzēs atteikties no saviem vārdiem. Interesanti, ka toreiz, 1974.gadā profesora 60.dzimšanas dienas svinību kulminācijā, mēs visi, kājās stāvot, nodziedājām “Nevis slinkojot un pūstot”.
Mans aspirantūras laiks sakrita ar pagriezienu Benjamiņa Treija dzīvē. Proti, jaunais Ekonomikas fakultātes dekāns Voldemārs Strīķis viņam piedāvāja vietu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Laimīgā kārtā viņš šo piedāvājumu pieņēma, un šeit viņš sāka pasniegt studiju priekšmetu “Lauksaimniecības uzņēmumu saimnieciskās darbības analīze”.
Tā Jelgava ieguva izcilu zinātnieku un pedagogu, kas kļuva par Ekonomikas fakultātes zinātnes pīlāru. Viņš fakultātē ieviesa sadarbību ar tolaik ekonomiski nozīmīgo Valsts plāna institūciju, Latvijas Valsts universitātes, Lietuvas un Krievijas zinātniekiem. Tas bija laiks, kad kopā ar B. Treiju fakultātes zinātnisko domu vadīja profesori Jānis Vanags, Ervids Grinovskis, Voldemārs Strīķis, Alberts Krastiņš, Ārija Žukova, Austra Brigmane, Aina Ratkeviča, Arturs Pūkainis, Antons Danilāns, Alberts Dzalbe un citi.
Tagad, kad pati esmu profesore, cenšos turēties pie tām vērtībām, kas bija svarīgas manam zinātniskajam vadītājam.
Pirmkārt, respektēju studenta, maģistranta vai doktoranta vēlmi un centienus zinātnisko pētījumu izvēlē, jo tad viņam ir lielāka sava darba motivācija.
Otrkārt, jāsaprot, ka zinātniskais vadītājs nav tikai kļūdu labotājs, bet arī personība, kurai jaunais cilvēks uzticas un kuru respektē. Ir jācenšas attaisnot šo uzticību, kā arī uzmundrināt un balstīt jauno kolēģi, ja gadās kāds grūts brīdis. Ir jābūt kā trešajam plecam – kā cilvēkam, kas nekad neatteiks dot padomu.
Treškārt, profesors mācīja, ka kritika bez konstruktīviem priekšlikumiem, ko un kā darīt, ir tikai tukša pļāpāšana. Es nekad neesmu dzirdējusi, ka profesors būtu izteicies nicinoši par kādu no kolēģiem, studentiem vai aspirantiem.

Audzinātājs vienmēr un visā

Mums, aspirantiem, ļoti patika strādāt profesora dzīvoklī Rīgā tagadējā Valdemāra ielā. Šeit bieži sestdienās un svētdienās notika zinātnisko rakstu un atskaišu gatavošana. Es kā cītīga aspirante sestdienas rītā jau pusdeviņos biju klāt. Tolaik man nemaz prātā neienāca, ka profesoram ar kundzi taču vajadzētu ļaut ilgāk pagulēt, mierīgi iedzert rīta kafiju, vienkārši pabūt kopā. Nē, abas brīvdienas mēs rēķinājām un rakstījām, svītrojām un atkal rakstījām. Te varētu uzsvērt, ka profesors man iemācīja to, ka katrs raksts sākas ar smalki izstrādātu plānu, kas tiek rakstīts uz lielām lapām un tad no visām pusēm papildināts.
Darbs sestdienās un svētdienās profesora mājās ir iegūlies spilgtā atmiņā. Pirmkārt, redzot profesoru mājās, ģimenē, viņš man kļuva tuvāks, labāk saprotams. Otrkārt, es daudz ko mācījos sadzīvē – galda klāšanā, kulinārijas noslēpumos, arī attieksmē pret tuviniekiem. Te man jāsaka pateicība docentei Valērijai Hriščanovičai, elegantajai un šarmantajai profesora dzīvesbiedrei. Docente un viņas māte mūs, aspirantus, uzņēma kā ģimenes locekļus. Visi tika sagaidīti un pavadīti ar siltu tēju un kaut ko garšīgu.
Vasarās profesors savus aspirantus aicināja arī uz savām tēva mājām Lieldakariem, kas atrodas Vidzemē, Tirzas pagastā, un kas tagad, pateicoties profesora mazdēlam, veiksmīgam uzņēmējam Nilam, ieguvuši vēl varenāku skatu.
Reiz profesors man rādīja savu pirmo, vēl Lat”kas ieguva Kristapa Morberga stipendiju, par kuru viņš esot nopircis savu pirmo mēteli. Zināms, ka šis Latvijas Universitātes lielākais mecenāts un bagātais būvuzņēmējs jaunībā no savām tēva mājām Vidzemē uz Rīgu atnāca kājām. Smagā darbā viņš sasniedza savu turību. Līdzīgi savu izcilību zinātnē sasniedza Benjamiņš Treijs. Tagad, kad pati esmu K. Morberga prēmiju piešķiršanas komisijas locekle, man nāk atmiņā šis profesora ar roku rakstītais zinātniskais darbs.
Pēdējos desmit aktīvās zinātniskās darbības gados profesors pētīja ekonomiski matemātisko metožu un skaitļošanas tehnikas iespējas lauksaimnieciskās ražošanas plānošanā. Viņš bija patiesi priecīgs par Latvijas valsts atjaunošanu. 1990.gadā B. Treijam tika piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa nosaukums. Profesors aicināja meklēt Latvijas vietu pasaules tirgū, rosināja pētīt Somijas pieredzi un atgādināja, ka no tās jācenšas mācīties.

Uzziņai

Benjamiņš Treijs ir dzimis 1914. gada 16. augustā Krievijā, Samāras guberņā. Miris 2002. gada 19. decembrī Rīgā.
1931. gadā beidzis Cesvaines ģimnāziju.
1937. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultāti.
Ekonomikas zinātņu doktors (1972), habilitētais zinātņu doktors (1992).
LPSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktora vietnieks (1958–1973).
Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātes Lauksaimnieciskās ražošanas vadīšanas katedras, vēlāk Ekonomikas katedras profesors (1973–1993).
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1990).
Lauksaimniecības un Meža zinātņu akadēmijas goda loceklis.
Pētījis kooperāciju, pašizmaksas, rentabilitātes, lauksaimniecības uzņēmumu darbības optimizācijas un saimnieciskās analīzes jautājumus. Izstrādājis matemātiskās plānošanas metodes.