Vai tiešām labs ir ikviens darbiņš?

Viena no mūsu tautsaimniecības lielākajām problēmām ir nelegālā nodarbinātība, kas negatīvi ietekmē arī sociālās apdrošināšanas budžetu. Par nelegālo nodarbinātību dēvē darbu bez līguma, kā arī tos gadījumus, kad līgums ir noslēgts, tajā minēts, ka atalgojums ir valstī noteiktās minimālās algas apmērā, taču patiesībā darbinieks daudz lielāku summu saņem aploksnē. Diemžēl liela daļa darba ņēmēju labprātīgi izvēlas saņemt naudu aploksnē, jo tā taču var nopelnīt vairāk. Problēmas rodas tad, kad cilvēki vēlas izmantot sociālās apdrošināšanas pakalpojumus (piemēram, slimības pabalstus). Pēc Eiropas Savienības standartiem pensijai vajadzētu būt 40% no vidējiem darba ienākumiem. Tātad, ja cilvēks visu mūžu ir nodokļus maksājis no minimālās algas, viegli aprēķināt, kāda būs pensija. Par to, kā apkarot nelegālo nodarbinātību, kādi ir lielākie šķēršļi, “Latvijas Vēstnesim” stāsta Valsts darba inspekcijas direktors Jānis Bērziņš.

Jānis Bērziņš Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Kādi ir galvenie iemesli nelegālajai nodarbinātībai?
– Tai ir divi iemesli. Pirmais, par ko īpaši uztraucas darba devēji – mazie un vidējie uzņēmēji –, ir viņiem uzkrautā pārāk lielā nodokļu nasta. Otrs iemesls ir darba ņēmēju neizglītotība par tām sociālajām sekām, kas draud, strādājot bez darba līguma. Protams, jo valstī būs augstāks nodarbinātības līmenis, jo mazāka būs nelegālā nodarbinātība. Pašlaik cilvēki priecājas par katru iespēju nopelnīt un neuzdrošinās uzstāt, ka jāslēdz darba līgums. Taču tad, protams, nekas netiek uzkrāts pensijai, ja cilvēks saslimst, viņš paliek bez slimības pabalsta. Sievietes bērniņa piedzimšanas gadījumā nevar saņemt maternitātes pabalstu, kaut gan ir strādājošas, diferencēto bērnu kopšanas pabalstu ieviešanas gadījumā viņas saņems tikpat, cik bezdarbnieces.
Bez tam darbinieku, kurš strādā bez darba līguma, darba devējs var patriekt jebkurā laikā, darbinieku neaizsargā darba likumdošana. Šādos gadījumos strādājošais savu taisnību var censties panākt tikai tiesas ceļā, taču viņam vispirms būs jāpierāda, ka uzņēmumā patiešām strādājis. Sabiedrības lielākā daļa apzinās, ka strādāt bez līguma ir slikti un labprāt gribētu to noslēgt, bet pretēja situācija ir ar aplokšņu naudām. Tam labprātīgi piekrīt daudzi darba ņēmēji, jo ir starpība, vai 300 latu saņem uz rokas vai no tiem tiek atvilkts nodoklis. Tikai te atkal cilvēkiem jāapzinās, ka šādos gadījumos viņiem ir tiesības saņemt sociālās apdrošināšanas pabalstus un pensiju tikai atbilstoši tai summai, par kuru maksāts sociālais nodoklis. Bet cilvēki par to sāk domāt tikai tad, kad rodas vajadzība pēc slimības vai maternitātes pabalsta.

Darbinieki par pārkāpumiem ziņo nelabprāt

– Cik lielas ir iespējas atklāt darba devējus, kas saviem darbiniekiem maksā aploksnē?
– Ar šādiem gadījumiem pārsvarā nodarbojas Valsts ieņēmumu dienests (VID), taču savu iespēju robežās to darām arī mēs. Šādi gadījumi pārsvarā tiek atklāti, ja par tiem kāds ir informējis. Mēs arī apmaināmies ar informāciju ar Finanšu policiju. Protams, to, ka sociālais nodoklis netiek maksāts par pilnu algu, nevar konstatēt viena reida laikā. Tas ir darba un laika ietilpīgs process, sekojot līdzi, kas notiek aizdomās turamajā uzņēmumā. Ir lietas, kas mūs dara uzmanīgus. Piemēram, ja visi darbinieki saņem vienādi, proti, minimālo algu. Ja tāda ir arī pašam darba devējam, tad ir ļoti liels pamats aizdomām, ka netiek maksāts viss sociālais nodoklis. Tādi gadījumi mūsu praksē ir bijuši.

– Cik bieži ir gadījumi, kad darba ņēmēji jums ziņo par kādām darba devēja pieļautām nelikumībām?

– Tas nav bieži. Pārsvarā gadījumos, kad darbiniekam, kurš zvana un sūdzas par konfliktsituāciju darbā, jautā, vai ir noslēgts darba līgums, atbilde ir – nav. Kad uzdod nākamo loģisko jautājumu: kur jūs strādājat, klausule tiek nolikta. Ja par darba ņēmēju nav nekādu datu Valsts ieņēmumu dienestā, faktiski to, ka viņš ir strādājis, kā jau teicu, var pierādīt tikai tiesā ar liecinieku liecībām. Jo mums nav tiesību tikai uz kāda cilvēka iesnieguma pamata pateikt: jā, tāds un tāds cilvēks ir tur un tur strādājis. Turklāt, ja darbinieks šādos gadījumos vēršas tiesā, saskaņā ar likumu viņam nav jāmaksā tiesas izdevumi.

– Taču to pierādīt ir vienkāršāk nekā to, ka es esmu no darba devēja saņēmusi vēl kādu citu summu, nevis to, kas minēta līgumā.

– Jā, tas ir ļoti sarežģīti.

– Darbs bez līguma vairāk izplatīts laukos vai Rīgā?

– Pretēji izplatītajiem stereotipiem mūsu pieredze rāda, ka pārsvarā tā ir Rīgas problēma. Visvairāk šādu gadījumu ir tirdzniecībā, būvniecībā un kokapstrādē. Izplatīti ir gadījumi, kad kokapstrādes uzņēmumos noslēgti līgumi, taču par saīsinātu darba laiku – četrām stundām dienā vai tirdzniecības uzņēmumos līgumi noslēgti par ceturtdaļu slodzes. Darba devējs mums stāsta: jā, strādājošie tiešām mainās. Un Valsts darba inspekcijai nav tik daudz darbinieku, lai izsekotu, vai tiešām viņi mainās, vai strādnieks N. kokapstrādes uzņēmumā X tiešām strādā tikai četras stundas dienā. Rīgā, protams, šis darbs ir efektīvāks, nav jāmēro lieli attālumi.

Nepilnīga informācija kavē darbu

– Vai jūs piekrītat Finanšu ministrijas pārmetumam, ka nelegālo nodarbinātību kontrolējošo institūciju starpā trūkst efektīvas sadarbības un savstarpējas informācijas apmaiņas?
– Jā, tas arī man rada bažas. Mēs esam iesnieguši arī Ministru kabinetā pasākumu plānu Valsts darba inspekcijas administratīvo spēju paaugstināšanai. Taču, lai darbs patiesi būtu efektīvs, visām iesaistītajām institūcijām ir jābūt pieejai visai nepieciešamajai informācijai. Piemēram, it kā vienkāršs jautājums – cik uzņēmumā ir strādājošo? Mūsu inspektors, aizejot uz būvlaukumu, saviem spēkiem vien tur neko neizpētīs. Viņam jāzina, cik tur oficiāli ir darbinieku. Šādos reidos mums jāpiesaista arī kāda no spēka

struktūrām, lai varētu kādu cilvēku aizturēt un noskaidrot viņa personību. Mums ir pamatotas bažas, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvijā varētu pieaugt nelegālā nodarbinātība. Mēs mēģinām sazināties un apmainīties ar informāciju ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi. Bet praktiski, ja gribam pārbaudīt, piemēram, kādu būvlaukumu, tas faktiski ir jāaplenc. Vienam mūsu cilvēkam jābūt centrālajā uzņēmuma birojā un pēc papīriem “jāiet cauri”, skatoties, vai konkrētais aizturētais cilvēks ir to strādnieku skaitā, ar kuriem noslēgts līgums vai nav.

– Tā notiek vai tā ir vēlamība?

– Pagaidām tā ir tikai vēlamība.

– Kas traucē to īstenot?

– Pirmām kārtām jau sakaru līdzekļu trūkums, jo diemžēl visiem mūsu inspektoriem nav mobilo telefonu. Reizēm VID mums nāk pretī, un mēs iegūstam sev nepieciešamo informāciju, tad, protams, darbs ir vieglāks. Reiz mēs mēģinājām veikt pārbaudi tirgū. Lai gan sūdzību no tur nodarbinātajiem tikpat kā nav. Vispirms jāidentificē visi kioski, kam tie pieder, jāidentificē cilvēki, kas tur strādā, un tālāk pie uzņēmēja jānoskaidro, ar ko tad noslēgti līgumi. Taču praktiskā situācija ir tāda: kamēr mēs pārbaudām divus kioskus, pārējie tiek slēgti un visi darbinieki pazūd.

– Kāda ir jūsu sadarbība ar VID?

– Kādreiz vidējā līmenī mums bija panākta vienošanās, ka inspekcija var izmantot VID datu bāzi. Tas viss nobremzējās vadības līmenī. Pāris mēneši pagāja, slēdzot sadarbības līgumu. Problēma ir likumu pretrunās. Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka: ja vienai valsts institūcijai nepieciešama informācija no citas valsts institūcijas, tā ir tiesīga to saņemt. Taču likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22. pantā noteikts, kurām institūcijām VID ir obligāti jāsniedz informācija. Valsts darba inspekcijas šajā sarakstā nav. Saskaņā ar nelegālās nodarbinātības novēršanas plānu mēs esam iecerējuši no jaunā gada pieņemt darbā deviņus cilvēkus, kuru darbalauks būs sadarbība ar citām institūcijām. Viņi arī pētīs iegūto informāciju, analizēs tos aspektus, kas varētu norādīt, ka, piemēram, kādā uzņēmumā nauda tiek maksāta aploksnēs. Manuprāt, normāls darbs būtu tad, ja pie viena konkrēta gadījuma strādātu gan Darba inspekcija, gan VID, gan Finanšu policija. Un mēs pēc mūsu rīcībā esošās informācijas nolemtu, vai uz konkrēto būvlaukumu ies viens inspektors vai varbūt jārīko kopīgs reids. Ir bijuši gadījumi, kad pārbaudāmais objekts atrodas Liepājā, bet uzņēmēja birojs – Kuldīgā. Tad mūsu pārstāvjiem jābūt abās vietās. Jau šogad mēs esam atklājuši 374 gadījumus, kad cilvēki strādājuši bez darba līgumiem, salīdzinājumam: pagājušajā gadā atklājām tikai 477. Lielākā daļa no pārkāpumiem ir konstatēti Rīgā. Kopā ar Finanšu policiju atklājām uzņēmumu, kurā bez līgumiem strādāja 70 cilvēki. Šogad esam saņēmuši 888 iesniegumus par to, ka cilvēkiem nav izmaksāta darba alga, pozitīvu risinājumu esam panākuši 885 lietās. Esam atbildējuši uz 17 000 konsultatīva rakstura jautājumiem.

– Kā ir veicies ar to gadījumu atklāšanu, kad darba devējs maksājis aploksnē?

– Faktiski visai slikti. Par to informāciju mēs saņemam tikai tad, kad darbinieks jau ir aizgājis no darba un sūdzas mums. Bet tas jau ir par vēlu. Šīs lietas uzņēmēji iemācījušies viltīgi noslēpt.

– Šogad Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē jūs runājāt, ka uzņēmuma darbiniekiem ir jābūt identifikācijas kartēm. Tieši to pašu jūs intervijā “LV” teicāt jau pirms pāris gadiem. Kādēļ nekas nav pavirzījies uz priekšu? Vai pēc gadiem diviem atkal nebūs jārunā par to pašu?

– Jā, šis priekšlikums jūsu minētajā laikā jau vienreiz tika skatīts Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē un noraidīts. Pamatojums – pārāk lielas izmaksas darba devējiem. Man tas šķiet nenopietni. Mūsu darbiniekiem ir šādas kartes, un to pašizmaksa ir 40 santīmi. Man bija tikšanās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, un mans priekšlikums saņēma atbalstu. Tad uzreiz būs vieglāk strādāt. Uz kartēm vajadzētu būt vārdam, uzvārdam un – ļoti būtiski – darba līguma numuram.

– Viens no argumentiem par labu diferencētajiem bērnu kopšanas pabalstiem ir tas, ka mazināsies algas saņemšana aploksnē, darbinieces izdarīs spiedienu uz darba devējiem, lai tie maksātu nodokļus par pilnu algu. Kā jūs kā praktiķis uz to raugāties?

– Ja godīgi, tad skeptiski. Ja cilvēkam ir labi atalgots darbs, viņš baidās to pazaudēt, izdarot kādu spiedienu uz darba devēju. Vienīgā iespēja būtu informēt Valsts darba inspekciju vai Finanšu policiju.

– Vai inspekcijai pietiek darbinieku un finanšu?

– Tas ir mūsu vājais punkts. Darba inspektoram ar atbilstošu augstāko izglītību vidējā alga ir 140 latu pirms nodokļu nomaksas. Valstī neviena institūcija nesagatavo darba inspektorus. Jā, viņi iegūst augstāko izglītību darba aizsardzībā, taču, lai viņi kļūtu par darba inspektoriem, viņiem jāapgūst mūsu apmācības programma, kas ilgst 200 stundas. Un bieži gadās, ka mēs šos cilvēkus apmācām un pēc tam viņi aiziet uz privātstruktūrām.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv