Kādus grožus liksim ūdens braucējiem

“Eiropas prakse liecina, ka kuģošanas satiksme ir vēl bīstamāka nekā ceļu satiksme, tādēļ tai jābūt perfekti sakārtotai likumdošanas ziņā un kontrolētai. Mums likumdošana nav sakārtota,” teic Rīgas Galvenās policijas pārvaldes kārtības policijas pārvaldes patruļpolicijas vienības komandiera vietnieks Edmunds Zivtiņš, ieskicēdams ar ūdensmotocikliem (viena no mazizmēra kuģošanas līdzekļu veidiem) saistīto problēmu cēloņus. Tas savukārt daļā šādas sportiskas un visnotaļ apsveicamas atpūtas piekritēju veicina visatļautības apziņu. Kopš ūdensmotociklu triumfa gājiena pirmsākumiem Latvijā pagājis ne viens vien gads un to skaits krietni audzis. Iedibinātas arī spēcīgas sporta sacensību tradīcijas. Taču šoreiz par ūdensmoča vietu publiskajā telpā un likuma instrumentiem, kas to regulē.

Viens no priekšnoteikumiem, lai sēstos uz ūdensmotocikla, ir glābšanas veste Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Ūdens motoru skaits

Pēc Ministru kabineta noteikumiem Nr.766 “Mazizmēra kuģošanas līdzekļu reģistrācijas noteikumi” (publicēti “LV” 08.01.2004), kas izdoti saskaņā ar Jūras kodeksa 8.panta 3.daļu (publicēts “LV” 29.05.2003), ūdensmotocikls ir kuģošanas līdzeklis ar mehānisko dzinēju, kurš paredzēts braukšanai vadītājam vai vadītājam un vienam vai vairākiem pasažieriem, sēžot vai stāvot uz tā. Tajos noteikts, ka ūdensmotociklus reģistrē Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD). Cik īsti Latvijā ir ūdensmotociklu? No februāra, kad Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) pārņēma mazizmēra kuģošanas līdzekļu reģistrācijas funkciju, līdz augusta vidum reģistrēti 389 ūdensmotocikli. CSDD iedzīvotājiem jāreģistrē ne tikai jauniegūtie ūdens spēkrati, bet jāpārreģistrē arī tie, kas savulaik jau bija reģistrēti citur. Termiņš pagarināts līdz šā gada beigām. Tātad pagaidām, visticamāk, uzskaitīti ne visi, jo ne viens vien ūdens rumaka īpašnieks, iespējams, pārreģistrāciju atstājis uz pēdējo brīdi. Savukārt tas, kura institūcija turpmāk mazizmēra kuģošanas līdzekļu vadītājiem, tātad arī ūdensmotociklistiem, izsniegs vadītāja apliecības un kādas būs prasības, lai sekmīgi nokārtotu eksāmenu, nav zināms, norāda CSDD. Pieļaujams, nākotnē apliecību izsniegšana tomēr varētu būt CSDD funkcija, jo tas paredzēts Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta izstrādātajā noteikumu projektā “Kuģošanas noteikumi Latvijas iekšējos ūdeņos”. Par apmācību gan šobrīd esot maz skaidrības. Kā teic CSDD sabiedrisko attiecību speciāliste Džoanna Eglīte, pagaidām apliecības neizsniedz pilnīgi neviena institūcija.

Kur slēpjas pārgalvības atslēga

Dažu ūdensmotociklistu nedisciplinētība izpaužas ne tikai vietās, kur nav stingra kontroles mehānisma, bet arī oficiālajās peldvietās. Kā piemēru var minēt situāciju sešās Jūrmalas pludmales glābšanas stacijās – Bulduros, Mellužos, Majoros, Kauguros, Jaunķemeros, kā arī Lielupē. “Kopumā vērtējot, ūdensmotociklisti ir diezgan agresīvi, lai gan pēdējos gados jūtama tendence situācijai uzlaboties,” teic Jūrmalas pilsētas ātrās palīdzības vadītājs Imants Ostrovskis, piebilstot, ka tas notiek, pateicoties profilaktiskajam darbam.
Ar ūdensmotocikliem vizināties peldu zonā ir stingri aizliegts. Kāpēc – pašsaprotami. Taču ne visiem. “Pludmales patruļa” jūrmalā noķērusi vairākus desmitus ūdensmotociklu vadītāju, kas vizinājušies peldvietās. Un tas ir pludmalēs, kur noteiktās vietās ierīkotas speciālas nožogotas ūdensmotociklu iebrauktuves un kur norādīts, ka braukt drīkst tikai noteiktā attālumā no krasta, lai neapdraudētu peldētājus.
Šovasar līdz augusta sākumam minēto glābšanas staciju zonās ar ūdensmotocikliem nepatikšanās bija iekūlušies gandrīz sešdesmit braucēju, tostarp astoņi bērni. Diemžēl Lielupē kādai sievietei ļoti nelaimējās un viņa salauza mugurkaulu. Divas jaunietes bija iestrēgušas Babītes ezera purvainē. Pēc ilgas meklēšanas glābēji viņas atrada un palīdzēja nokļūt krastā.
Jūrmalā glābēju modrā acs pasargā gan pašus braucējus, gan citus pludmales apmeklētājus no varbūtējām pārgalvību sekām, bet daudzviet viss ir pašu ūdensmotociklistu un atpūtnieku rokās. Piemēram, Kurzemes puses piekrastē un arī Rīgas līcī nav retas reizes, kad vienu un otru izpratne par pieļaujamo krasi atšķiras. 35 gadus vecā Sigita, kas pērn atvaļinājumu pavadīja Bērzciemā, min šādu gadījumu: “Bija silta pievakare un pludmalē daudz ļaužu. Piebrauca mašīna. Kāda kompānija bija ieradusies ar ūdensmoci. Dažs vizinājās. Sākumā vēl nekas, bet pēc tam mocis traucās pat starp pirmo un otro sēkli. Situācija izvērsās absurda. Atpūtnieki pret notiekošo skaļi neiebilda, negribēja varbūt riskēt ar asu vārda pārmaiņu un bojāt sev atpūtu, bet ātri “evakuēja” bērnus no ūdens. Galu galā neizturēju un gāju runāties. Kompānija šķita saprotoša, tikai viens no viņiem – tas, kurš vizinājās tik tuvu krastam, – ne. Nonāca līdz tam, ka otrreiz biju spiesta aizrādīt. Piezvanīju arī policijai, bet, kā tas viss beidzās, negaidīju.”

Striktākas prasības tiem, kas uz ūdens

RGPP Kārtības policijas patruļpolicijas struktūrvienība, kas nodarbojas ar noteikumu ievērošanas kontroli uz ūdens Rīgā, ikdienā saskaras ar likumdošanas nepilnību radītajām sekām. “Situācija ir zem katras kritikas,” raksturojot notiekošo, teic E.Zivtiņš. “Ja runājam konkrēti par ūdensmotociklistiem, nevis kopumā par peldlīdzekļu vadītājiem, daļa no viņiem ir pārņemti ar visatļautības apziņu. Pārgalvība un pašpārliecinātība par savām spējām iet roku rokā, lai gan dažs labs vispār nejēdz braukt. Un mums pat nav īsti tiesiska pamata iejaukties.”
Policijas skatījumā, uz ūdeņiem sistēma būtu jāsakārto vēl stingrāk nekā ceļu satiksmē, jo, kā liecina Eiropas prakse, kuģošana, runājot par mazizmēra peldlīdzekļiem, ir vēl bīstamāka. “Šogad uzrakstījām savus priekšlikumus Satiksmes ministrijai, lai novērstu robus likumdošanā. Tos noraidīja. Tagad situāciju risinām ar Valsts policijas vadības starpniecību, tas ir, nule sagatavota vēstule ar priekšlikumiem Satiksmes ministrijai,” skaidro patruļpolicijas vienības komandiera vietnieks. Lūgts minēt būtiskākos no priekšlikumiem, E.Zivtiņš kā pirmo min aizliegumu vadīt peldlīdzekli alkoholisko, psihotropo vai narkotisko vielu reibumā. Tas ir, uz ceļa pie transportlīdzekļa stūres vēl drīkst atrasties, ja ir līdz 0,5 promilēm, savukārt uz ūdens nulles robeža nedrīkst būt pārsniegta. Kā otru būtiskāko viņš min ātruma ierobežojumu. Šobrīd jau esot atsevišķas vietas, kur noteikts ierobežojums, tajā pašā laikā paliek neatbildēti jautājumi, kā veikt ātruma kontroli un kāds varētu būt sods par pārkāpumu.
Pašreiz pienākumi un tiesības ūdens atpūtas cienītājiem nav līdzsvarā, uzskata policists. Par pirmajiem runājot, jāmin, ka šobrīd ir noteikts, kādiem jābūt dokumentiem un kādam jābūt aprīkojumam. Piemēram, glābšanas vestes. Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēts sods, ja tās nav. Šis ir pārkāpums, kas apdraud pašu braucēju. E.Zivtiņš izstāsta traģisku piemēru: “Pērn kāds ūdensmotociklists pārvietojās bez glābšanas vestes. Vadītāja apliecība un pārējie nepieciešamie dokumenti tam bija. Aizrādījām un likām braukt malā. Braucējs piekrita un devās krastā. Pēc kādas stundas saņēmām izsaukumu – noslīcis kāds ūdensmotociklists. Izrādās, tas bija tas pats braucējs, kurš nebija ņēmis vērā aizrādījumu un turpinājis braukāšanu bez vestes. Garāmbraucošas motorlaivas radīto viļņu dēļ ūdensmotocikls palēcās, apkrita otrādi un uzkrita virsū vadītājam, kurš zaudēja samaņu. Būtu veste, cilvēks paliktu virs ūdens un nenoslīktu.”
Minētās policijas struktūrvienības rīcībā ir divi kuteri, motorlaiva, rācijas un citas palīgierīces, lai veiktu kontroles darbus uz ūdens. Taču skaidrs, ka visur vienlaikus tie nespēj atrasties. Biežāk kontrolētās vietas ir Daugavas grīva, Ķīšezers, Buļļupe. Turklāt darba pilnas rokas sagādā arī peldētāji, jo, kā teic E.Zivtiņš, siltajā laikā teju nepārtraukti nākas patrulēt posmā starp Vanšu un Salu tiltu, jo tos īpaši iecienījuši trakgalvji, lai lēktu ūdenī. Tikpat “populārs” ir vecais Juglas dzelzceļa tilts.

***

Mēģinot izzināt, cik precīzi ir definētas ūdensmotociklistu tiesības, pienākumi un atbildība, kļuva skaidrs, ka nekas nav skaidrs. Drošības normas, lai nenodarītu gauži sev vai citiem, ir katra ūdensmotociklista brīva interpretācija. Atziņa, ka šajā jomā ir ne viena vien nepilnība, izskanēja no visu mutēm. Arī Satiksmes ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļā, norādot, ka izstrādāt pilnīgākas prasības un iniciēt izmaiņas likumdošanā vajadzētu būt CSDD kompetencē. Savukārt CSDD par to pauda izbrīnu.
Taču viss jau kādreiz tiek sakārtots, un pienāks laiks arī ūdensmotocikliem. Un cerams, ka neatkārtosies Latvijā tik bēdīgi slavenā prakse, ka pie konkrētu lietu sakārtošanas ķeramies vien tad, kad nelaime jau notikusi.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv