Izsūtījumā: kam bērni — tam bēdas

Vēlreiz par 1949. gada deportācijas atviļņiem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

Ar 1949.gada 25.marta deportāciju klajš genocīda noziegums tika izdarīts pret visiem izsūtītajiem, taču, kā liecina arhīva dokumenti, vissmagākajos apstākļos Sibīrijas “mūža nometinājumā” nokļuvuši gados veci, slimi un vientuļi cilvēki, kā arī bērni. Izsūtīšanas direktīvajos dokumentos bija norādīts, ka bērni vecumā līdz 16 gadiem netiekot izsūtīti, bet viņi “sekojot saviem vecākiem.” Taču 1949.gada 25.martā daudzus bērnus izsūtīja kā bez tēva un mātes, tā arī citiem tuviniekiem. Savukārt ne mazums bija gadījumu, kad vecāki tika izsūtīti, bet bērnus izsūtīšanas brīdī neatrada. Tiklīdz bērni izsūtījuma vietā sasniedza 16 gadu vecumu, viņus uzņēma specnometināto uzskaitē un viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūrās iekārtoja izsūtīto personas lietas un pakļāva specnometinājuma režīmam.
Lai arī Sibīrijas “mūža nometinājumā” latviešu bērniem vēlēšanās mācīties bija liela, ne vienmēr to varēja nodrošināt tuvinieku materiālie apstākļi. To kavēja arī skolotāju subjektīvā attieksme.

Izvilkums no Lucijas Poķes autobiogrāfijas

Autobiogrāfija

Lucijas Kārļa m. Poķis dzim. Ritenieks

(..) 1938.g.8.okt. apprecējos ar lauksaimnieku Eduardu Jāņa d. Poķi un pārnācu pie viņa uz dzīvi Ilzenes pag. Siveciem. Saimniecību apstrādājām saviem spēkiem. 1939.g. mums piedzima pirmais dēls Imants, 1941.g. dēls Gunars, 1943.g. meita Vija un 1945.gadā meita Līga.
1949.g. martā vīrs aizbrauca uz Rīgu saimnieciskās darīšanās. Pa šo laiku tad arī mani ar bērniem un vīramāti, un viņas māsu (kuras dzīvoja pie mums un abām bija vairāk nekā 80 gadu) izdzina no mājām, tukšām rokām, pat apģērbties nepaspēju kā pienākas, jo 30 min. laika naktī ir daudz par maz, lai apģērbtu četrus mazus bērnus un pati apģērbtos, pie tam vēl uztraukums. Bez tam cilvēki, kas mūs izdzina no mājām, man pat neteica, ka varu ko līdzi ņemt. Uz jautājumiem, kas ir, kur mūs sūtīs, vai vēl dzīvosim, paraustīja tikai plecus.
Tagad dzīvojam Amūras apg. Tigdas rajona Sivaku 16 km. Tā kā šurp atbraucu bez vīra un bez jebkādiem līdzekļiem, tādēļ pārcietām grūtu bada laiku. Biju viena strādātāja, bet septiņi ēdāji. Strādāju palīgsaimniecībā, izpeļņa bija vairāk par 130 rbļ. mēnesī. Vasarā nomira vīramāte. Vīrs, uzzinājis, kur mēs atrodamies, septembrī ieradās pie mums. Skaitījās brīvs pilsonis, noslēdza līgumu un strādāja mežā pie vagonu lādēšanas. Nopelnīja labi, un sākām atkal pamazām iekārtot savu dzīvi. Nopirkām arī kazu.
Tad 1951.g. 16.septembrī vilciena katastrofā no smagiem ievainojumiem nomira mans vīrs un bērniem tēvs un apgādnieks. Paliku atkal viena dzīves strupceļā ar četriem bērniem, kuri visi iet jau skolā. Sāku strādāt bērnu silītē par nakts sargu ar 130 rbļ. mēnesī, pēcāk vēl pieņēmu turpat arī saimniecības vadītāja vietu, tad gan kopā skaitījās 280 rbļ., bet, atskaitot obligāciju, saņēmu 250 rbļ. mēnesī. Bet tad atkal bija jāstrādā dienu un nakti, bet savi bērni iet skolā nepabaroti, neapkopti. Tādēļ biju spiesta atteikties no šī darba un palikt pie savas saimniecības. Mums ir 12 sotkas zemes un 2 slaucamas kazas. Valsts bērniem maksā par visiem 181 rbļ. 25 kap. pensijas mēn. Ar to gan pietiktu maizei, ja visi kopā dzīvotu, bet vecākais dēls mācās Sivakos skolā 5.kl. (mūsu skolā ir tikai 4 kl.). Pensijas pietiktu tikai viņam vienam, bet ar ko lai iztiek pārējie bērni?
Esmu pārdevusi visu, bez kā vien var vēl dzīvot, lai tik varētu bērnus vadīt skolā, jo darbam viņi vēl ir par jauniem.
Ar katru dienu mans dzīves mezgls savelkas arvien stingrāk un trūkst izejas. Pati slimoju ar sirdskaiti (..)

1953.g. 25.septembrī.

LVA, 1894.f., 1.apr., 4970.l., 25., 25.^a , 26., 26.^a, 27., 27.^a lp.

Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Izsūtītā Elijāsa Bokiša iesniegums
PSRS Augstākās Padomes Prezidija
priekšsēdētājam

No specizsūtītā latvieša Iļjas Mihaila dēla Bokiša, dzīv. Tomskas apgabala Tuganskas rajona Ošgovskas ciema kolhozā “Iskra”

Iesniegums

Manā ģimenē ir šādi locekļi: 1) Es, Bokišs Iļja Mihaila dēls, dzimis 1894.gadā, 2) mana sieva Bokišs Anastasija Klementa meita, dzimusi 1910.gadā, 3) mana meita Bokiša Vera Iļjas meita, dzimusi 1929.gadā. 4) mans dēls Bokišs Vladislavs, dzimis 1932.gadā, 5) mana meita Bokiša Valentīna Iļjas meita, dzimusi 1934.gadā.
1949.gada vasarā mēs visi centīgi strādājām kolhozā. (..) Sākoties 1949./50.mācību gadam, visi trīs mani bērni iestājās Aleksandrovas vidusskolā. Līdz specnometinājumam, t.i., līdz 1949.gada 25.martam, mani bērni mācījās Latv. PSR šādā veidā: meita Vera 12.klasē vidusskolā, dēls Vladislavs vidusskolas 10.klasē, meita Valentīna vidusskolas 8.klasē.
Pēc iestājpārbaudījumiem Aleksandrovas vidusskolā mani bērni tika iedalīti: meita Vera – 9.klasē, Vladislavs – 8.klasē, bet meita Valentīna – 7.klasē. Manu bērnu pārvietošanas iemesls uz zemākām klasēm bija nepietiekamās krievu valodas zināšanas. Bet citos priekšmetos mani bērni zināja saskaņā ar klašu apmeklēšanu Latv. PSR skolās. Tādu atsauksmi, iestājoties skolā, deva Aleksandrovas vidusskola.
Skolā mani bērni mācījās sekmīgi. Skola atradās 25 kilometru attālumā no mūsu dzīves vietas. 1949.gada septembrī es un mana sieva bijām aizņemti intensīvā ražas novākšanā kolhozā. Mēs personīgi nevarējām laikā aizvest bērniem uz skolu produktus. Ar skolas administrācijas atļauju mani bērni divas reizes mēnesī atbrauca uz mājām pēc produktiem. Es kā tēvs aizturēju viņus kartupeļu lasīšanai savā dārzā: meitu Veru – uz 3, bet dēlu Vladislavu uz 8 dienām. Manu bērnu skolas neapmeklēšanas iemeslu šajās dienās es personīgi attaisnoju ar to, ka pie mums, Tomskas apgabalā, septembra beigās un oktobra sākumā sākās stipras salnas un sniega nokrišņi.
1949.gada 5.oktobrī manu meitu Veru un dēlu Vladislavu izslēdza no skolas it kā par skolas neapmeklēšanu un par nesekmību. Šeit rodas jautājums: kamdēļ maniem bērniem – meitai Verai un dēlam Vladislavam skolas žurnālos nav neapmierinošu atzīmju? No tā ir redzams, ka skolas pasniedzēji maniem bērniem piemēroja smagu sodu, izslēdzot viņus no skolas kā morāli nelabojamus. Pēc manu bērnu izslēgšanas no skolas es griezos pie vidusskolas 8.klases vadītāja Vladimira Nikolaja dēla Kurdšakova un vēstures skolotājas Jeļenas Nikolaja meitas Orlovas. Šie skolotāji man paskaidroja, ka mani bērni esot pārāk klusējoši, neizsakot skolas frāzes utt. Pēc augstāk minēto skolotāju izpratnes, maniem bērniem būtu vajadzējis būt klaigātājiem, kaušļiem un dauzoņām. Es personīgi vienmēr savā ģimenē, audzinot bērnus, turējos pie bezierunu paklausības principa vecākiem un skolotājiem, pieklājības pret saviem līdzbiedriem un pieticības. Un, ja mani vecāku audzināšanas uzskati neatbilda skolas morālei, tad pedagogu pienākums būtu tos novērst pārrunās ar skolēnu. Nevienu tādu pārrunu neviens skolotājs ar maniem bērniem nav noturējis. Viņus bez jebkādiem aizrādījumiem izslēdza no skolas. Manu bērnu lūgumu uzņemt viņus skolā izglītības turpināšanai skolas administrācija noraidīja.
Pēc manas jaunākās meitas Valentīnas vārdiem (kura tagad mācās skolā), pēc viņu izslēgšanas no skolas meita Vera un dēls Vladislavs atnākuši uz dzīvokli, sākuši raudāt un teikuši, ka tagad neesot vairs vērts dzīvot, viss mācību darbs esot zudis un vairs nevarot rādīties vecākiem acīs. Meita Valentīna sākusi pierunāt, lūgt skolotājus. Viņi teikuši Valentīnai: “Māsa, neraudi, mēs iesim uz mājām!”
Es domāju, ka tāds viņu stāvoklis, kauns un bailes no vecākiem, jo viņi abi man bija audzināti stingrā ģimenes disciplīnā, un viņi vienmēr man bija paklausīgi un akurāti, bija par iemeslu tam, ka viņi 1949.gada 8.oktobrī bez vecāku ziņas aizbrauca no Tomskas apgabala. Ceļā viņi tika aizturēti un tagad atrodas Novosibirskā.
Ļoti cienījamais PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāj! Lūdzu Jūsu rīkojumu manu meitu Veru un dēlu Vladislavu atdot manai ģimenei vecāku aizbildniecībā un uzraudzībā. Apliecinu Jums, ka Jūsu uzticību es attaisnošu un mana meita Vera un dēls Vladislavs būs godīgi PSRS pilsoņi. Es apņemos atbildēt par manu bērnu tālāko dzīvi.

J.Bokišs

1950.gada 13.I

LVA. 1894.f., 1.apr. 10433.l., 24., 24.a, 25.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

Uz šā iesnieguma uzlikta rezolūcija: “Atteikt.” Valentīna Bokiša tika aizturēta Novosibirskā un par bēgšanu notiesāta. Pēc atbrīvošanas no Vorkutlaga viņu atkal nosūtīja specnometinājumā pie pārējiem ģimenes locekļiem.

Jevgeņija Podnieka lūgums
aizvest pie viņa Latvijā palikušos bērnus

Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājam

No Jevgeņija Ādama dēla Podnieka, dzīv. Parabelas ciemā, Piestātnē

Iesniegums

Pirmkārt, ļoti lūdzu Jūs ātrāk izskatīt manu iesniegumu un neatteikt man palīdzību tamdēļ, ka gada laikā es nevaru saņemt atbildi uz saviem iesniegumiem, nevaru panākt manu lūgumu apmierināšanu.
1949.gadā es, Jevgeņijs Ādama dēls Podnieks, dzimis 1921.gadā, kopā ar sievu Mildu Jāņa meitu Podnieku, dzimušu 1922.gadā, tiku izsūtīts no Alūksnes apriņķa Annas pagasta uz Tomskas apgabala Parabelas ciemu, kur dzīvoju arī patlaban. Taču sakarā ar to, ka mani bērni Podnieks Skaidra, dzimusi 1943.gadā, un Podnieks Zigrīda, dzimusi 1946.gadā, atradās ciemos pie vecāsmātes un vecātēva Abrenes apriņķa Liepnas pagasta Briežudārza sādžā, viņi palika tur un dzīvo arī tagad.
Viņu vecāmāte Vilhelmīne Reiņa meita Prazdnicāne vairs nav dzīva: viņa nomira 1952.gada 3.aprīlī, bet vecaistēvs Jānis Dāvida dēls Prazdnicāns ir jau 69 gadus vecs un nav spējīgs nodrošināt sevi ar visu nepieciešamāko un uzturēt un audzināt manus bērnus. Tamdēļ es lūdzu Jūs parūpēties par to, lai manus bērnus atsūtītu pie manis. Lūdzu Jūs izskatīt manu iesniegumu un apmierināt manu lūgumu pēc iespējas drīzāk, tamdēļ, ka mani bērni paliek bez iztikas līdzekļiem un bez tam tur viņiem nav iespējas mācīties skolā: īsi sakot, nav kam viņus audzināt. Lūdzu neatteikt šo lūgumu.

J.Podnieks

1952.gada 11.augustā

LVA, 1894.f., 1.apr., 3099.l., 37., 37.a lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

Turpinājums – seko

Latvijas PSR iekšlietu ministra vietnieka A. Sieka pilnīgi slepenā sarakste ar priekšniecību Maskavā par bērnu nosūtīšanu pie deportētajiem vecākiem uz Tomskas apgabalu, tostarp arī par Skaidru un Zigrīdu Podniekām