Mainīgi nemainīgā Pekina

Dienās, kad Ķīna atzīmē savu reformu tēva Dena Sjaopina simto gadskārtu, plašsaziņas līdzekļi, visai atšķirīgi vērtējot Ķīnas jaunākās vēstures faktus un politisko virzību, vienprātīgi atzīmē pasaules lielākās valsts – iedzīvotāju skaita ziņā – dinamisko attīstību. Tās apliecinājums ir arī fakts, ka Ķīnas galvaspilsētai uzticēta nākamo olimpisko spēļu rīkošana 2008. gadā. Taču vērienīgie Pekinas rekonstrukcijas projekti saistīti arī ar vēsturisko un arhitektonisko vērtību saglabāšanu – aizvien aktuālāku problēmu visā pasaulē.

Senatnīgs tilts parkā Pekinas centrā Foto: Pēteris Pildegovičs

Darbs rit divās maiņās

Šodien Ķīnā nekas nenoveco tik ātri kā pilsētu vai arī valsts ceļu kartes. 2003. gada “ Pekinas gadagrāmatā” atzīmēti 385 jauni Pekinas vietu un objektu nosaukumi. Šo objektu skaitā – 127 dzīvojamie rajoni, 125 autoceļi, 106 tilti, 16 metrostacijas, 7 rūpnieciskās zonas, 2 parki un tunelis. Notiek aktīva pilsētas dzelzceļa, kā arī loka ceļu celtniecība.
Īpašu dinamiku Pekinas jauncelsmei piešķir gatavošanās 2008. gada vasaras olimpiskajām spēlēm, par kuru saimnieci savā ilgajā pastāvēšanas laikā Pekina kļūs pirmoreiz.
Tiltu, ceļu, viaduktu un metrotuneļu celtniecība nerimst ne dienu, ne nakti. Modernie, nereti bezdvēseliskie stikla un betona torņi pa lielākai daļai tiek celti divās maiņās. Šajos, kā arī citos darbos iesaistīti ap divi miljoni tā saukto “vaidižeņ” – cilvēki, kas Pekinā ieradušies no pārapdzīvotajiem laukiem vai citām provincēm. Jaunceltņu torņiem pieslienas strādnieku pagaidu barakas. Nereti strādnieki dzīvo kādā pusbūvētā torņa stāvā, turpinot kāpt pretim debesīm kopā ar debesskrāpi. Viena no Pekinas raksturīgākajām iezīmēm šodien ir ceļamkrānu mežs, kas nešķirami saistīts ar vēl kādu iezīmi.
Ja nav sveša hieroglifu rakstība, tad Pekinā ļoti bieži var ieraudzīt rakstu zīmi “chai”, kas latviešu valodā varētu nozīmēt “nojaukt”, “novākt”, “demontēt”. Šo hieroglifu var ieraudzīt ne tikai uz savu mūžu nodzīvojušiem graustiem, bet arī uz lielveikalu sienām un milzīgiem tirgiem. Tā no zemes virsas pazuda viens no Pekinas “vēderiem” – vairumtirdzniecības pārtikas tirgus “Dazhongsi shichang”. Tāds pats liktenis brīžiem skar veselus dzīvojamo namu kvartālus, kas pagadījušies olimpiskā objekta vai maģistrāles ceļā.

Izzūdošo šķērsieliņu senatnīgais šarms

Vērienīgajā Pekinas atjaunotnē izzuduši daudzi hutongi – gar 2.loka ceļu “Dongzhimen” un “Xizhimen” rajonos, pie Pekinas zooloģiskā dārza un citur.
“Hutong” tulkojumā nozīmē šķērsiela vai ieliņa. Taču par “hutong” bieži dēvē arī mūra apjoztos, pelēkos vienstāva Pekinas kvartālus, kas ir Ķīnas galvaspilsētas neatņemams vaibsts.
Hutongos arī šodien saglabājusies vecā dzīves kārtība un attiecības starp iemītniekiem, kādas tās bija jau pirms vairākiem gadu simteņiem. No mūsdienu viedokļa skarbās, ar ogļu briketēm apkurināmās ēkas glabā neatkārtojamu, tikai Pekinai raksturīgu vēstures aromātu.
Divus gadus mana darbavieta atradās šāda hutonga tuvumā, un es bieži izmantoju brīvos brīžus, lai iegrieztos hutongā un parunātu ar tā iemītniekiem. Kādā reizē viens no ķīniešiem man izteica savu pārliecību: “Tikai tas, kas dzīvojis hutongā, ir īsts pekinietis.” Taču patiesības labad gan jāpiebilst, ka ne visi mani sarunu biedri atbalstīja šādu viedokli, jo mūsdienīga dzīvokļa ērtības novērtētas arī Ķīnā.
Starp hutongu iedzīvotājiem joprojām saglabājas Ķīnā vienmēr augstu vērtētā pleca sajūta, kad gadu desmitiem vai pat visu mūžu cieši kopā dzīvojošie kaimiņi ne tikai labi pazīst cits citu, bet arī, ja nepieciešams, grūtā brīdī nāk talkā. Hutonga iemītnieks arī šodien iet tikai pie savas ieliņas skrodera vai kurpnieka, iepērkas savas ieliņas sīkbodītē vai pārtikas tirdziņā, ietur azaidu tuvākajā lētajā un parasti jo garšīgajā ēdūzītī…
Tipiska hutonga aina ir veci vīri, kas prāvos pulciņos, arī ziemas mēnešos, sēžot uz saviem pasažieru vai kravas trīsriteņiem, aizrautīgi spēlē Ķīnā populāro “majiangu” vai uzsit kārtis. Vecenītes, reizēm vēl ar senlaicīgā manierē nosaitētām kājām, uz niecīgiem ķeblīšiem uzmetušās, ucina mazbērnus, pārrunājot pēdējos jaunumus… Klaudz nažu trinēja klabeklis, skan monotonie vecu mantu uzpircēja vai ogļu pārdevēja saucieni… Visur dzirdama pekiniešiem tik raksturīgā, ar neatkārtojamo “er” skaņu vārda galotnē piebārstītā valoda. Bet pavisam netālu pa modernajām galvaspilsētas maģistrālēm traucas divstāvu autobusi un mutuļo gandrīz piecpadsmit miljonu cilvēku lielās galvaspilsētas dzīve.

Trīsriteņu velorikšas – joprojām izplatīts transporta līdzeklis. Mirklis Pekinas sakņu tirgū Foto: Pēteris Pildegovičs

Cita Pekinai raksturīga arhitektoniska iezīme ir “siheijuaņ`i”, ko latviešu valodā var tulkot kā “četrstūru pagalms” – no visām četrām pusēm ieskauts pagalms, kas gadsimtiem bijis pekiniešu iemīļots ēku izvietojuma veids gan imperatora piļu kompleksā “Aizliegtajā pilsētā”, gan arī citās senās Pekinas daļās.

Ceļot arī atjauno

Straujā Pekinas labiekārtošana un modernizācija saduras ar akūtu nepieciešamību saudzīgi izturēties pret kultūrvēsturisko mantojumu. Pekinas mērija, izvirzot uzdevumu līdz 2008. gada vasaras olimpisko spēļu dienām pārvērst Pekinu par modernu pilsētu ar ērtu satiksmi un komunikācijām, cenšas paturēt prātā arī citu ne mazāk svarīgu uzdevumu. 2003. gadā tika izstrādātas un pieņemtas divas programmas Pekinas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un imperatora galvaspilsētas sākotnējā veidola atjaunošanai.
Pekina tika plānota un celta pēc seno Ķīnas galvaspilsētu parauga, kad pilsētas galvenās artērijas stiepās strikti no dienvidiem uz ziemeļiem un no rietumiem uz austrumiem. Pekinas ass viduspunktā atrodas imperatora piļu komplekss “Aizliegtā pilsēta”, kas pēc ĶTR nodibināšanās pazīstams ar nosaukumu “Gugun”.
2003. gadā “Gugun” tika slēgts vēl nebijuša vēriena rekonstrukcijai, kas ilgs sešus gadus un tiks pabeigta pirms 2008. gada olimpiskajām spēlēm. Rekonstrukcijas gaitā tiks nomainīta un pilnveidota ugunsdzēsības sistēma, elektroapgāde un apsildīšana. Kompleksa pagalmos asfaltu un betonu nomainīs akmens plātnes. Pavisam rekonstruējamas 999 kompleksa telpas, kas simbolizē pašu mūžību. Bez tam “Gugun” fondos glabājas vairāk nekā miljons kultūras un vēstures relikviju, kuru uzglabāšanai un apskatei rekonstrukcijas gaitā tiks uzbūvētas pazemes zāles.
Savā laikā “Gugun” notika augstākie valsts eksāmeni, kuros kā eksaminētājs piedalījās pats imperators. Citās kompleksa zālēs tika pieņemti ārzemju vēstnieki. No “Gugun” imperators ik gadu 21. jūnijā devās uz Debesu templi, lai veiktu upurēšanu debesīm un lūgtu debesu spēkus sūtīt bagātu ražu. 1998. gadā arī Debesu templis tika iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma reģistrā.
Pekinas mērijas programmās iekļauts arī Minu dinastijas (1368–1644) imperatoru kapeņu “Shisanlin” rekonstrukcijas plāns un daudzi citi vērienīgi darbi.
Kaut tikai galvenajos vilcienos iepazīstoties ar Pekinas attīstības plāniem, īpaši vēsturisko šķērsieliņu un pagalmu aizsargāšanas un Pekinas kā imperatora pilsētas sākotnējā veidola atjaunošanas iecerēm, ļoti gribas ticēt, ka Pekina 2008. – nākamās olimpiādes – gadā pilnībā atspoguļos arī Ķīnas unikālo vēsturi un kultūru.

Pēteris Pildegovičs,

sinologs