Aleksandra Čaka ieraksts mākslas zinātnieka Visvalda Peņģerota albumā, kas glabājas Rīgā pie adresāta radiniekiem

Vakar apritēja pusgadsimts, kopš aizsaulē devās un mūžības skartajiem piebiedrojās Aleksandrs Čaks.

Dzīvības brīnums un nāves noslēpums viņa daiļradē nebūt nav pretmeti. Par nebūtību dzejnieks rakstījis daudzkārt. Kaut vai divrindē mākslas zinātnieka Visvalda Peņģerota piemiņas albumā 1931. gada 30. septembrī:

Ko jūs runājiet par mīlestību,
Kad jūs nāves baidāties.

Tikai viņam vien raksturīgajā tēlainībā aiziešanas nojausma pasniegta krājuma "Lakstīgala dzied basu" dzejolī "Kad gals ir klāt", kas pirmiespiedumu piedzīvojis laikrakstā "Jaunākās Ziņas" 1940. gada 21. maijā:

Pār kalnu balta saule kāp,
Un vēsums palaiž roku.
Mēs nezinām, kas citiem sāp,
Cits nezin mūsu moku.

Aiz kalna sārta saule riet,
Un vēsums satver roku.
Viss garām iet, viss garām iet
Ar smaidu un ar moku.

Un tikai tad, kad klāt ir gals,
Kļūst mierīga un skaidra balss.

Šajā pašā dzejnieka dzīves laikā neizdotajā krājumā ir arī dzejolis "Nāve", kura sākums lasāms "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā līdzās autora kapu kopiņas fotoattēlam Raiņa kapos.

Bet toreiz, pirms pusgadsimta...

Trešdienas,1950. gada 8. februāra, rīts Rīgā atbrien drēgns un apmācies. Brīžiem skaidrojas, gaisa temperatūra pāris grādu virs nulles. Tolaik latviešu valodā iznākošās avīzes savās pelēcīgajās lappusēs galvenokārt raksta par gaidāmajām PSRS Augstākas padomes vēlēšanām, kad darbaļaužu uzdevums ir izraudzīties, kā uzsvērts "Cīņas" ievadā, "...cilvēkus, kurus uz nākamajiem četriem gadiem sūtīt mūsu sociālistiskās Dzimtenes augstākajā valsts varas orgānā...". Taču, ja ticēt komunistu iespiestajam, visur tiek izvirzīts viens vienīgs kandidāts — Staļins. Gan Maskavā, gan Rīgā, arī Ilūkstē, Gulbenē. Par citu lielāko apceru saturu izteiksmīgi liecina virsraksti: "Darbaļaužu diskriminācija kapitālistiskajās valstīs", "Kolhozā "Centība" boļševistiska kārtība jāieved visās lietās", ""Dolāra demokrātija" bez maskas", "Visi cīņā par kokmateriālu plānu!" Dīvaina un baiga valsts, kur avīzēs nav neviena cilvēcīga un dzīva vārda, bet vecāki pat mazu bērniņu ir ietramdījuši, lai viņš neizpļāpātos — patiesībā karalis ir kails.

Vienīgi sludinājumi atgādina, ka pat aiz dzelzs priekškara biedrukungi tomēr nav iespējuši visu dzīvi līdz bezjēdzībai politizēt. Kino "Lāčplēsis" aicina uz filmu "Berlīnes krišana", bet Operā skatītājus gaida "Gulbju ezers", Jaunatnes teātrī — "Krauklītis" un Drāmas teātrī — "Vārds sievietēm".

Īsi pirms tam, kad teātros sāksies vakara izrādes, daudz būtiskākas drāmas pēdējais cēliens risinās kāda rīdzinieku īres nama uz Brīvības un Ģertrūdes ielas stūra augšējā stāva dzīvoklī. Pamazām, bet nepielūdzami no dzīvajiem citā pasaulē aizslīd Dzejnieks.

Aleksandra Čaka dzīves pēdējos brīžus ar skaudru sāpi un gandrīz vai taustāmu nolemtības izjūtu aprakstījusi Milda Grīnfelde grāmatā "Kāpēc es esmu Čaks?":

"Reiz pēc šāda rīta nomiedža Čaks man atmodies pateica, ka nupat sapnī redzējis savu māti — bijusi atnākusi viņam pakaļ. Es mierināju, ka tā bijusi mana māte, ko viņš redzēja (tieši torīt viņa atkal bija iebraukusi), tālab sapnis nebūt nav māņticīgi jātulko. Bet slimnieks visu dienu bija sadrūmis. Savu māti viņš ļoti, ļoti mīlēja. Bija man stāstījis, kā viņa mirusi ar vēzi. Slimnīcā. Viņš bijis klāt. Pirms pašas miršanas viņa ar pirkstiem kaut ko pa gaisu meklējusi. Viņš zinājis, ka klāt ir nāve. Un tā arī bijis. (..)

(..) No visa, kas risinājās slimnieka istabā pa šīm stundām, manā atmiņā saglabājušies tikai īsi mirkļi. Pārējo es pat tajā pašā vakarā nekādi nevarēju atcerēties. Pilnīgs vairāku stundu zudums. Atcerējos, ka biju istabas viņā galā, kad Čaks mani piesauca klāt. Un šausmās ieraudzīju Čaka pirkstus, kas gaisā pēc kaut kā taustījās. Kad piegāju pie gultas, viņš saņēma manu roku, noskūpstīja, bet vaļā nepalaida. Acis viņam bija plati atvērtas. Tad viņš spēji apsviedās uz sāniem, uzgriezdams man muguru. Bet mana roka joprojām palika viņa rokās. Stāvēju — pārliekusies pār viņu, bet vēl neiedrīkstēdamās roku atbrīvot. Acis aizvien vēl bija vaļā. Vēroju, vai viņš elpo. Brīžiem likās, ka sega viegli cilājas. Ienāca prātā vēl pamatskolā iemācītā gudrība: pārbaudīt elpošanu ar spoguli. Bet ja nu viņš ir dzīvs? Nē, to nedrīkst darīt! Atskanēja zvans. Briežkalne. Viņa jau durvīs gribēja man kaut ko skaļi stāstīt, bet es viņu čukstus pārtraucu un sūtīju atpakaļ uz poliklīniku pēc daktera. Biju tik nepielūdzami pavēloša kā nekad savā mūžā. Dakteris bija drīz klāt. Aizelsies no augstā kāpiena. Ieskrējis priekšnamā, turpat uz grīdas nometa mēteli un steidzās. Es paliku istabas durvīs. Redzēju, kā dakteris Šiliņš aizspieda Sašam acis, tad, ne vārda neteicis, iznāca priekšnamā un gurdi aizgāja."

Pulkstenis tobrīd rāda septiņi vakarā — to var uzzināt no Rakstnieku savienības parakstītā bēru sludinājuma, kas ievietots 10. februāra "Cīņā": "Ar dziļām sērām paziņojam, ka šā gada 8. februārī pl.19 miris mūsu mīļais biedrs Aleksandrs Čaks." Virs sludinājuma — oficiālais nekrologs ar dzejnieka fotoattēlu un 50 parakstiem, kuru vidū gan nav neviena kompartijas dižvīra.

Nekrologā ļoti paskopi iezīmēts nelaiķa dzīves gājums. Tas pats teksts arī "Padomju Jaunatnē" un "Literatūrā un Mākslā". Kaut nedaudz iejūtības glabā vienīgi nekrologa nobeiguma rindkopas:

"Aleksandra Čaka personā latviešu padomju rakstnieku saime zaudē spējīgu dzejnieku, kura talants tieši pēckara gados tuvojās savam lielākajam briedumam.

Latvijas padomju rakstnieki un laikraksta "Cīņa" redakcijas darbinieki paturēs mīļā piemiņā Aleksandru Čaku kā īpatnēju dzejnieku un sirsnīgu cilvēku."

Mazliet vairāk vietas pāragri aizgājušā kolēģa piemiņai atvēlēts avīzē "Literatūra un Māksla", kas iznāk tieši Aleksandra Čaka bēru dienā 12. februārī. Tur līdzās oficiālajam nekrologam sniegts arī nelaiķa dzejolis "Plauksti , mūsu republika!", kas uzrakstīts jau 1947. gadā. No 15 pantiem pirmie četri atsauc atmiņā autora reiz valdzinošo dzejas balsi:

Skaidrām acīm izej kalnā,
Kad jau nakts uz rīta pusi,
Kad vēl zaros putni snaužot
Tur sev knābjos dziesmu klusi.

Tad tu visos, visos laukos
Sadzirdēsi durvis čīkstam
Un no sliekšņa zilā rasā
Soļus pāri mauram mīkstam.

Pļāvēji tur iziet līčos
Simtiem, tūkstošiem un vairāk.
Pāri mežiem, klāniem, kalniem
Celsies izkapts šalka kairā.

Lielā alka viņu plecos,
Rīta gaišums katram vaigā,
Kad tie asmeņiem bez rimas
Liek no vāla vālā staigāt.

Tiktāl dzeja, jo turpinājums pārvērsts politiskos saukļos, kas apstiprina Gunta Bereļa secinājumu viņa "Latviešu literatūras vēsturē": "Čaka daiļrade pēc 2. pasaules kara — tās ir vienas no drūmākajām lappusēm latviešu literatūras vēsturē, būtībā — ģeniāla dzejnieka gals".

Sava drauga aiziešanai tajā pašā "Literatūras un Mākslas" lappusē sešas četrrindes samocījis Jānis Sudrabkalns. Dzejoļa nobeigums:

Sirds krūtīs nepukst vairs, bet dzejā skanēs,
Tu nāksi līdz, mūs laipni vērodams,
Un tam, kas grāmatu šķirs sērodams,
Tavs brīvais gars kā rīta ausma zvanīs.

Tomēr Aleksandra Čaka nāve Jāni Sudrabkalnu ir satriekusi un vēlāk vismaz vēstulēs liek viņam atkal un atkal kavēties pārdomās. Kādā Mirdzai Ķempei sūtītā atklātnē pat jaušamas neslēptas sāpes dzirkstošas dzejas rindās:

"Mīļā Mirdza, sāk vēji elsot un lieti līņāt, es šodien netieku vaļā no vecu atmiņu zvīņām. Kasu un kasu nost, bet kāda čūska sāk atkal kost. Kur Čaks? Kur Plaudis? Un citi draugi! Nolūza kā vētrā bērzi šmaugi. Un pats tā vien raugi... Ak, ko niekus!"

Tiesa, tad jau ir 1955. gada 13. septembris, laiks, kad pat aiz dzelzs aizkara krūtis elpo mazliet brīvāk. Citādi tas ir Aleksandra Čaka nāves dienā, kad "Literatūrā un Mākslā" lauvas tiesa ierādīta PSRS Rakstnieku savienības ģenerālsekretāra Aleksandra Fadejeva referātam "Par literatūras kritikas uzdevumiem", kur dažās rindās skarta arī Baltija: "... pašreizējā literatūrā Latvijā, Igaunijā un Lietuvā vēl ir palikuši to strāvu pārstāvji, kurus vajadzētu ļoti nopietni nokritizēt."

Aleksandrs Čaks no šāda likteņa beidzot ir izbēdzis. Kļuvis brīvs. Vienīgā veidā, kā tas iespējams Padomju savienībā.

Kaut arī sludinājumā teikts, ka dzejnieka izvadīšana būs no Rakstnieku savienības, patiesībā atvadīšanās notiek "Cīņas" zālē Blaumaņa ielā. Jo rakstnieku mājvietā iekārtots aģitpunkts, kura darbu nedrīkst traucēt. Kas ir kāds bieži kritizēts un rāts aizgājējs dzejnieks pret valsts "augstākā varas orgāna" gaidāmajām vēlēšanām?

Bet Rīga savu Dzejnieku pavada ar ļaužu pilnām ielām līdz pat Raiņa kapiem.

Stāsta, ka visu bēru ceremonijas laiku virs Aleksandra Čaka kapavietas uz koka zarā sēdējusi pūce. Iespējams, ka tā bija. Bet varbūt šī aina ir ieraudzīta iedomu spogulī. Jo dzejnieka mūžā daudz kas savijas un saaug ar redzēt gribēto, ar vēlamo. Un kļūst par leģendu. Kaut vai divi dažādi Čaka dzimšanas gadi — 1902. un 1901. Ja var ticēt nekrologam, viņš nomira gadu jaunāks. Pārspēja, apmānīja laiku? Gluži kā Čaka dzejas rindās Rainim:

Kā kalns Tu pāri visam stāvi,
Laiks Tavā priekšā ceļos krīt.

Par to citreiz.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors