Māksliniece. Tas ir spēcīgs vārds

Edīte Paula–Vīgnere Foto: Jānis Deinats

Edīte Paula–Vīgnere jūtas kā svētkos. Ar ziediem un sirsnīgām uzrunām izstāžu zālē “Arsenāls” 10.augustā ienāca 2.Eiropas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle, savukārt Pēterbaznīcā un Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā – Tekstilmākslas asociācijas gadskārtējā izstāde. Edītes Paulas–Vīgneres darbi izstādīti visās trīs vietās. Bet ne jau tāpēc lielā pacilātība. Viņa no sirds priecājas par to, ka Rīgā atkal var redzēt tik krāšņu pasaules tekstilmākslas buķeti un ka tik iederīgi tajā izskatās latviešu meistaru darbi. Un īpaši par to, ka vienlīdz spēcīgi sevi parāda visu paaudžu mākslinieki.

Krāsainie asni

– Deviņdesmitajos gados daudzās ģimenēs bija smags stāvoklis. Visi runāja par tirgus ekonomiku, kur mākslai it kā vairs nebija vietas. Augstskolās parādījās mācību maksa. Tekstilmākslas nodaļā pēkšņi samazinājās konkurss. Mūsu laikā tas bija gandrīz vislielākais akadēmijā. Bet konkurss – tas ir rādītājs. Man kļuva skumji. Domāju – nu ir gan! Aiziet pazušanā viss, kam profesors (Latviešu profesionālās tekstilmākslas skolas pamatlicējs, Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas dibinātājs un vadītājs Rūdolfs Heimrāts (1926–1992) – A.R.) veltīja tik daudz pūļu. Akadēmija tomēr liek piestrādāt pie amata, bet tas ir pamats visās mākslās. Kad amatu esi apguvis, tu esi brīvs cilvēks. Tu vari justies kā eņģelis, darīt, ko gribi. Laimīgā kārtā Aijai Baumanei tomēr izdevās noturēt tekstilmākslas līmeni. Bija ļoti grūti, un vēl tagad ir daudz grūtību. Bet ir izaugusi un sevi izstādēs apliecina tā paaudze, ko viņa savaldzinājusi un audzinājusi.

– Profesore Aija Baumane vada arī Tekstilmākslas asociāciju, kas tapa pirms desmit gadiem. Šķiet, arī jūs bijāt starp asociācijas dibinātājiem. Ko māksliniekiem dod līdzdalība tajā?

– Tā ir pastāvīga pleca sajūta. Tiekamies reizi mēnesī. Pārrunājam turpmākos mērķus, uzzinām par gaidāmajām izstādēm. Apspriežamies, kādi līdzekļi vajadzīgi to sarīkošanai. Tad varam meklēt palīdzību Valsts kultūrkapitāla fondā vai kādā organizācijā.

– Asociācijas programmā ierakstīts tāds svarīgs punkts kā jauno mākslinieku audzināšana.

– Tas notiek lielākoties ar personisko paraugu. Asociācijā esam simt profesionālu mākslinieku. Cits citu iedvesmojam, cits no cita uzlādējamies. Cik raženi strādā Erna Ošele! Vilna, lins, sizāls – no tradicionāliem dabas materiāliem viņa rada laikmetīgus darbus. Piedalās katrā izstādē, bet nākamgad māksliniecei būs jau deviņdesmit. Mūsu vidējā un vecākā paaudze nestāv uz vietas, iet līdzi laikam. Un ap šo kodolu ir kupli sazēlusi jaunā audze. Triennāles izstādē līdzās Irisai Blumatei, Aijai Baumanei, Pēterim Sidaram un citiem meistariem brīnišķīgus darbus rāda arī pati jaunākā paaudze. Dace Balode īpatnēji strādā ar linu un sizālu, Ieva Dzintare – ar papīru un plastikātu. Baiba Rītere un Ieva Krūmiņa auž izcili smalkus gobelēnus. Maija Začesta izmanto dažādus materiālus, rotaļājas ar gaismu un ēnu. Nav būtiski, ar kādu materiālu tu strādā, kādu tehniku izvēlies. Galvenais – lai tu būtu mākslinieks, lai tev būtu ko teikt.

“Riekstu iela Pārdaugavā. Nezinu, vai tā vēl ir. Tālāk pa kreisi atradās mūsu mājiņa. Te man tēvs uzmeistaroja pirmās stelles. Tas varētu būt 1964. gada uzņēmums.” Foto no mākslinieces albuma

Mākslinieks – tas ir spēcīgs vārds. Nest to nav tik vienkārši. Tas ir liels darbs un liela atbildība.

– Triennāles izstādē redzami 84 autoru darbi. Un 16 no viņiem ir latviešu mākslinieki. Šķiet, tas uzskatāms par labu rādītāju.

– Katrā ziņā. Un mūsu autoru varēja būt pat vairāk, jo bija pieteikti vēl daudzi ļoti labi darbi. Starptautiskā žūrija sprieda ārkārtīgi stingri. Un darbus vērtēja pēc slaidiem, kas ne vienmēr atklāj darba patieso vērtību. Tomēr atlase ir laba. Izstaigāju abas zāles un nevaru teikt, ka te būtu kāds vājāks, nejaušs darbs. To teica arī starptautiskās žūrijas locekle Marianne Eriksone no Zviedrijas. Lielu darbu izstādes sagatavošanā ieguldīja projekta vadītāja Velta Raudzepa un Rīgas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja direktore Alīda Krēsliņa. Tas ir arī viņu nopelns, ka Rīgā varam skatīt tik augsta pasaules līmeņa mākslu. Es reti kad iegādājos izstāžu katalogus, bet šoreiz to izdarīju, jo pie katra darba gribas vēl pakavēties.

– Varbūt vēlaties minēt kādu autoru?

– Tas nebūtu pareizi darīts. Tiklīdz kādu sauc vārdā, cits var justies neievērots. Ļoti patīk lietuviešu mākslinieces Egles Strielčūnaites “Tīkls”. Tā ir atgriešanās pie dabas. Gleznas lapiņas, smalks tīmeklītis. Bet tas viss no nedabiskiem materiāliem – sintētika, metāls. Māksliniece runā caur kontrastiem un apgalvo: “Es radu jaunu pasauli.” Tā arī ir mākslinieka sūtība – radīt savu pasauli. Spēcīgi darbi ir igauņu, somu, franču māksliniekiem. Ļoti tuva man ir japāņu māksla, arī literatūra un arhitektūra. Neesmu Japānā bijusi, bet esmu daudz lasījusi, skatījusies mākslas žurnālus. Cik pasakaini šajā izstādē ir darbu nosaukumi! Tu lasi un brīnies, kā tā ideja dzīvo mākslas darbā. “Vēja pūsma pāri zālei”, “Ziedu ekspansija”, “Es esmu īstajās debesīs” un it sevišķi Akiko Esaši izvēlētais nosaukums – “Vienmēr labi būt pie vecākiem un mēness gaismā”. Tikpat dzejiskus nosaukumus saviem darbiem devuši ķīniešu mākslinieki. Viņiem daba ir sevišķi tuva, tas izpaužas visos darbos.

– Klausoties, ar kādu prieku un lepnumu jūs runājat par mūsu tekstilmākslinieku jauno paaudzi, šķiet, ka arī jūsu kompozīcijai triennāles izstādē ir simbolisks un ietilpīgs nosau-kums – “Krāsainie asni”.

– Izstādes devīze ir “Tradicionālais un laikmetīgais”. Un tas ir labi. Laikmetīgo nevienam nedrīkst uzspiest. Tam jānāk dabiski. Individuāli. Mēs gribam radīt savu pasauli. Paši! Un uz stabila pamata. Mani satrauc ziņas, ka lietišķās mākslas skolā gatavojoties mest laukā stelles. Nevar tā! Katra lieta, no vismazākā nieciņa līdz lieliem darbiem, nāk no stellēm ārā. Amats ir jāprot. Pamats jāapgūst – vai nu patīk tev vai ne. Pie tā pieder arī tautas mākslas gadsimtu tradīcijas. Pasaule ir krāsaina, un nedrīkst viņu pataisīt pelēku. Ne arī pliki spožu. Var jau uztaisīt tādu acumirkļa mākslu, sagādāt cilvēkam šoku, lai viņam vieglāk dzīvot. Bet īstas mākslas pamatā ir amats un tradīcija.

Basām kājām

Pēterbaznīcā izstādīto košo darbiņu “Kur palicis mags?” Edīte pieskaita pie žanra, ko viņa sākusi apgūt pēc operācijas, kad darbs pie stellēm vairs nav bijis pa spēkam un vilnas vietā nākusi sintētika. Viņa to sauc par scenogrāfisko tekstiliju un saka: “Es te ielieku sižetu, gaismu spēli. Kā teātrī.” Bet Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā atkal var skatīt no dabiskiem materiāliem veidotu gleznu. Tā silda sirdi jau ar savu nosaukumu – “Basām kājām”.
– Man nonāca rokās pelēka auduma strēmelīte ar virsū drukātiem augu rakstiem. Uzreiz raisījās asociācijas, radās ideja. Paņēmu palīgā mazās stellītes, ar rokām izaudu kaut ko līdzīgu apdrukātajam audumam. Pārējo veidoju tā, kā atcerējos no bērnības – nopļauts labības lauks, un jāiet šļūceniski, lai rugāji neduras kājās. Lins un sizālīte spēlējas, un cauri spraucas zelta smildziņas.

– Jūs taču esat pilsētas bērns. Kur tad ir jūsu lauki?

– Nevis pilsētas, bet Pārdaugavas bērns. Mums Iļģuciemā bija sava mājiņa un liels dārzs. Ābeles, naktsvijoles. Kara laikā tēvs pašā attālākajā dārza stūrī ierīkoja bunkuru, kam mūs vajadzēja glābt no bombardēšanas. Tās laikam bija naivas cerības, bet karš mūs sau-dzēja. Bez savas mājas palikām, kad sākās lielo dzīvojamo masīvu taisīšana. Tas izjauca daudzu ģimeņu dzīvi. Bet bērnības vasaras pavadīju pie mammas māsas Vidrižos. Iespaidi visdziļākie.

– Atceros jūsu sirsnīgo uzņemšanu Siguldas mākslu skolā “Baltais flīģelis”, kad jūs bērniem dāvinājāt savas slavenās stelles.

– Sapratu, ka mani fiziskie spēki tām kļuvuši par vājiem, un biju priecīga, ka skola stelles labprāt pieņēma. Tās ir tēva darinātas. Viņš tur

ielika visu savu izdomu, lai tikai man būtu ērti un viegli strādāt. Uz šīm stellēm tapuši visi mani lielie darbi. Bija žēl tās pamest likteņa varā. Bērniņiem stelles vēl par lielu, bet viņi pie tām mācās. Sigulda vispār ir brīnišķīga. Gauja, gravas, pilskalni, opermūzikas svētki. Un “Baltais flīģelis”. Visskaistākajā vietā! Turpat aiz terases tāda krauja, ka galva reibst. Viss baltais nams dūc kā bišu strops. Bērni dzied un muzicē, krāso, zīmē, veido un visu ko meistaro. Uz koncertiem te brauc no visas Latvijas, biļetes jāpasūta mēnešiem uz priekšu. Ja man būtu lemta otra dzīve, es noteikti gribētu mācīties šajā skolā.

– Arī par Valmieru jūs runājat ar lielu sajūsmu.

– Teātrī atvēra manu izstādīti. Viņiem tur visādi iet, celtniecību nevar vien pabeigt, trūkst naudas, tāpat kā citur. Un tomēr tas ir ļoti jauki, ka pilsētai ir savs teātris. Cilvēki vakarā sapošas, iet uz izrādi. Tā ir kultūra, gara gaisma. Madonā muzejs ieguvis jaunas, plašas telpas. Daudz kas interesants notiek Liepājā un Ventspilī. Viss ir uz labu. Tikai grūti nāk.

– Kādreiz liekas, ka jums Latvijā par šauru. Krāsainās “Ceļojuma piezīmes” ar Kubas iespaidiem, vācu mūziķu portreti, “Korida” ar Spānijas ritmiem, čehu kinorežisora diemžēl nepiepildītā iecere veidot filmu par jums un jūsu darbiem, nesenā izstāde kopā ar norvēģu māksliniecēm un tā joprojām. Pēdējos gados – Ķīna.

– Jā. Pirms četriem gadiem es biju klāt ievērojamā notikumā. Ķīnā dzima tekstilmākslas biennāle. Pirmajās divās piedalījos ar darbiem. Tikko saņēmu ļoti sirsnīgu vēstuli ar lūgumu piedalīties žūrijā trešajā biennālē, kas novembrī notiks Šanhajā. Tiek piedāvāta arī bagāta kultūras programma, ekskursijas un tikšanās. Tas ir liels pagodinājums, bet nezinu, vai pieņemšu ielūgumu. Ķīna man ļoti patīk, bet nepatīk lidošana.
Kuba man ir mīļa zeme. Pir-mais ārzemju ceļojums. Biju PSRS Mākslinieku savienības grupā. Divas dienas Parīzē, divas – Marokā un 15 – Kubā. Daudzi brauca galvenokārt Francijas dēļ, jo citādi jau nevarēja tur tikt. Es vēl tagad sarakstos ar Parīzes viesnīcas pārzini, ar kuru abas ar igauņu kolēģi toreiz iepazināmies. Esmu bijusi pie viņas ciemos, bet Parīze nav mana sapņu pilsēta. Vairāk valdzina eksotiskā daba. Kuba mani pilnīgi apbūra. Palmas, krāsainie augļi, okeāns, kas ik pa brīdim izmet savas bagātības. Es lidoju! Atbraukusi mājās, noaudu “Ceļojuma piezīmes”. Lodzas triennāle man par šo darbu piešķīra otro godalgu. Tā bija ne vien augsta atzinība, bet arī liela nauda. To turpat mākslas veikalos notērēju, jo mājās jau nedrīkstēja vest.

– Ruta Bogustova izstādījusi brīnišķīgus gobelēnus ar Aspazijas dzejas motīviem. “Degošās ogles” liekas gluži kā par jūsu paaudzi rakstītas: “Visu mēs drīkstējām,/ Visu mēs spējām:/ Ļaudīm uz galvām/ Ogles mēs sējām.” Kā jūs atceraties savas paaudzes ienākšanu mākslā?

– Tie bija padomju laiki. Uz ārzemēm tika retais, tāpēc priecājāmies par to, kas pašu mājās. Lietišķās mākslas izstādes arvien bija ļoti labi apmeklētas. Jutām, ka cilvēki mīl mākslu, tā viņiem ir vajadzīga. Mēs strādājām aizrautīgi. Starp mums bija Rūdolfs Heimrāts. Tādi cilvēki dzimst varbūt reiz par simt gadiem. No viņa staroja personības valdzinājums. Godīgums, dziļa inteliģence. Profesors prata jūsmot par lielām lietām un par mazām lietām. Viņš atbruņoja jau ar savu ārējo izskatu. Pie cilvēkiem gāja ar atvērtu sirdi, un cilvēki to novērtēja.

– Jūsu mīļā Ziemsvētku izstāde Agijas Sūnas galerijā izpelnījās lielu ievērību. Kad varam gaidīt nākamo?

– Rudenī būs tāda pusapaļa dzimumdiena. Sešdesmit pieci. Latvijā man bijušas trīs personāl-izstādes – ik pa desmit gadiem. Vēl pieci jāgaida. Bet nelielu izstādi domāju sarīkot. Agija jau uzaicināja, un man viņas salons ļoti patīk. Atkal būs nelieli darbiņi un varbūt viens lielāks.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv