Valsts sekretāru 2004.gada 19.augusta sanāksmē

Ārlietu ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu “Par Konvenciju par pretkājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu”.
Likumprojekts paredz pievienošanos Otavas Konvencijai par pretkājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu. Tas paredz nelietot, neražot, nenodot tālāk un neuzglabāt pretkājnieku mīnas, Konvencija arī aizliedz jebkādā veidā palīdzēt citiem veikt darbības, kas aizliegtas šajā konvencijā. Noliktavās esošās mīnas jāiznīcina četru gadu laikā. Konvencija neaizliedz no distances vadāmās mīnas. Konvencija stājās spēkā 1999.gadā.
Šobrīd nav militāru, stratēģisku vai drošības argumentu pret Latvijas formālu pievienošanos Otavas konvencijai. Ilgstošā laika periodā Latvija jau pilda tās prasības. Latvijā mīnas neražo, neimportē, neeksportē, tās netiek transportētas caur valsts teritoriju, kā arī Latvijā nav aktīvu mīnu lauku. Esošais nelielais mīnu krājums tiek glabāts noliktavās, un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav nekādu citu plānu par to izmantošanu kā vienīgi mācību nolūkiem. Latvija jau divus gadus brīvprātīgi iesniedz Otavas konvencijas 7.panta ziņojumu, ir pievienojusies visiem svarīgākajiem parasto ieroču konvencijas (CCW) protokoliem.
Par Otavas konvencijas dalībvalstīm kopš 1999.gada ir kļuvušas 142 valstis. Pēc pievienošanās lēmuma ratifikācijas Igaunijas parlamentā Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas to vēl nav izdarījusi. Latvijai ir iespējas gūt starptautisku ievērību, ja lēmums par pievienošanos tiks pieņemts līdz Otavas konvencijas pirmajai pārskata konferencei, kura notiks Nairobi šā gada decembrī.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Aizsardzības, Vides ministrijā un Valsts kancelejā.

Iekšlietu ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā Civilās aizsardzības sistēmas koncepcijas projektu.
Civilās aizsardzības sistēmas organizācijas principi, uzdevumi un vadības struktūra ir noteikti Civilās aizsardzības likumā. Par civilo aizsardzību republikas pilsētās un rajonos šobrīd atbild attiecīgās republikas pilsētas vai rajona Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) struktūrvienības priekšnieks. Civilās aizsardzības likumā ir noteikts uzdevums pašvaldībām – piedalīties civilās aizsardzības pasākumu nodrošināšanā, taču prakse pierāda: ja pats termins “piedalīties” nav definēts, tad minētajai likuma regulai ir tikai deklaratīvs raksturs.
Tiesību akti nenosaka kārtību, kādā izsludina un atceļ ārkārtēju situāciju, kā arī nenorāda no šī tiesiskā režīma izsludināšanas izrietošās sekas, piemēram, fizisko un juridisko personu tiesību un brīvību ierobežojumus (pārvietošanās ierobežojumi, piespiedu pārvietošana, pastiprināta sabiedriskās kārtības sargāšana un atsevišķu objektu apsardzība, transportlīdzekļu kustības ierobežojumi u.c.).
Civilās aizsardzības likums nosaka apmācīšanas civilajā aizsardzībā pamatprincipus, taču joprojām ne visās augstskolās un vidējās speciālajās mācību iestādēs ir ieviesta apmācība civilās aizsardzības jautājumos, pie tam apmācība nenotiek pēc vienotas mācību programmas. Vispārizglītojošās mācību iestādēs vispār nenotiek apmācība civilajā aizsardzībā.
Civilās aizsardzības likums definē riska grupas objektus un nosaka to iedalījumu valsts nozīmes, reģionālas nozīmes un republikas pilsētas, rajona nozīmes grupās, taču neeksistē riska grupas objektu noteikšanas kritēriji, kā arī nav skaidrs riska grupas objekta ieguvušā uzņēmuma statuss – vai tam ir tikai formāla nozīme vai arī uzņēmumam varētu tikt izvirzītas zināmas prasības, t.sk. civilās aizsardzības pasākumu plānu izstrāde.
Šobrīd nav tiesiskā regulējuma, kas katastrofu gadījumos (izņemot ugunsgrēku dzēšanas un glābšanas darbu laikā) ļautu iesaistīt reaģēšanā juridiskās un fiziskās personas un to īpašumu, kā arī noteiktu kārtību, kādā kompensējami reaģēšanas pasākumu laikā radītie izdevumi un zaudējumi.
Nav noteikta valsts materiālo rezervju vieta civilās aizsardzības sistēmā, kā arī kārtība, kādā tās varētu iesaistīt katastrofas seku novēršanā, bez tam nav noteikta arī amatpersona, kura ir tiesīga atļaut valsts materiālo rezervju izmantošanu katastrofas gadījumā.
Latvija pēdējos gados ir sniegusi humāno palīdzību katastrofu skartām valstīm, tomēr tiesību aktos nav noteikta humānās palīdzības sniegšanas kārtība – kas ir tiesīgs pieņemt lēmumu, kas organizē un veic palīdzības sniegšanas operāciju.
No iepriekšējiem gadiem valstī ir saglabājušās civilās aizsardzības aizsargbūves (patvertnes). Pēdējo trīspadsmit gadu laikā to saglabāšanai un uzturēšanai netiek piešķirti nepieciešamie līdzekļi, tāpēc daudzas aizsargbūves atrodas neapmierinošā tehniskā stāvoklī. Nesakārtots ir tiesiskais regulējums par civilās aizsardzības aizsargbūvju izveidošanu, uzturēšanu, uzskaiti, klasifikāciju un statusa noņemšanas kārtību.
Lai veiktu civilās aizsardzības sistēmas pilnveidošanu un tālāku attīstību, Iekšlietu ministrija piedāvā risinājuma variantu, kas paredz sagatavot Civilās aizsardzības likuma projektu, kas noteiktu civilās aizsardzības sistēmas organizāciju, darbību, struktūru, vadību, uzdevumus un finansēšanu, kā arī apmācību civilās aizsardzības jautājumos un starptautisko sadarbību.
Tiek paredzēts, ka civilās aizsardzības sistēmas organizācijas pamatā ir administratīvi teritoriālais princips. Civilās aizsardzības sistēmu vada Ministru prezidents, tās darbību organizē Iekšlietu ministrija, plāno, koordinē un kontrolē Valsts civilās drošības (aizsardzības) un glābšanas dienests, kas veidojas uz VUGD bāzes un darbības pamatprincipiem.
Preventīvo pasākumu koordinēšanu, reģionāla un valsts mēroga katastrofu pārvaldīšanas organizēšanu veic Civilās aizsardzības valsts komisija, kas nepieciešamības gadījumā arī sniedz palīdzību pašvaldībām vietēja mēroga katastrofu pārvarēšanā.
Risinājuma variants paredz, ka civilā aizsardzība pašvaldības administratīvajā teritorijā ir pašvaldības kompetence. Šāda pieeja katastrofu pārvaldīšanā ir racionālāka, kā arī dod iespēju efektīvāk veikt preventīvos pasākumus un operatīvāk iesaistīt pašvaldību teritorijās esošos materiāltehniskos resursus katastrofu seku likvidēšanā. Paš-valdības izveido un vada pašvaldības Civilās aizsardzības komisiju, organizē un veic civilās aizsardzības preventīvos pasākumus attiecīgajā administratīvajā teritorijā un sniedz atbalstu reaģēšanas pasākumos, kā arī veic citus civilās aizsardzības uzdevumus.
Likumprojektā jānosaka ārkārtējo situāciju izsludināšanas un atcelšanas kārtība, kā arī no ārkārtējās situācijas izsludināšanas izrietošās sekas, kas saistītas ar fizisko un juridisko personu tiesību un brīvību ierobežošanu.
Papildus minētajam likumprojektam jāizstrādā arī Ministru kabineta noteikumi un citi tiesību akti, kas noregulēs atsevišķus jautājumus civilās aizsardzības jomā.
Lai veiktu civilās aizsardzības pasākumu plānošanu pašvaldībās, ir jāapzina paaugstinātas bīstamības objekti attiecīgajās teritorijās. Šiem nolūkiem jāizstrādā paaugstinātas bīstamības objektu noteikšanas kritēriji, kā arī prasības, kas jāpilda paaugstinātas bīstamības objekta statusu ieguvušajam uzņēmumam.
Tiesību aktos jāiestrādā humānās palīdzības sniegšanas kārtība katastrofās cietušām valstīm, kā arī valsts materiālo rezervju izmantošanas katastrofas gadījumā kārtība, paredzot, ka valsts materiālās rezerves reaģēšanā var iesaistīt iekšlietu ministrs vai tā pilnvarota persona.
Jāievieš obligātā apmācība civilajā aizsardzībā visās augstskolās un vidējās speciālajās mācību iestādēs, kā arī vispārizglītojošās skolās, pirms tam izstrādājot apmācību programmas, kurās jāiekļauj arī jautājumi par darba aizsardzību, ceļu satiksmes drošību, tehnoloģisko procesu drošību, celtņu un būvju drošību. Bez tam jāparedz arī augstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošana specialitātē “ugunsdzēsības un civilās aizsardzības inženieris”, kā arī jāsagatavo atbilstoši mācību līdzekļi – mācību grāmatas civilajā aizsardzībā.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Aizsardzības, Ekonomikas, Satiksmes, Veselības, Vides ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Valsts kancelejā;
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu “Kārtība, kādā Latvijas Republikā ieceļo un uzturas Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomikas zonas valstu pilsoņi un viņu ģimenes locekļi”.
Noteikumi nosaka kārtību, kādā Latvijas Republikā ieceļo un uzturas Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomikas zonas valstu pilsoņi un viņu ģimenes locekļi.
Noteikumi neattiecas uz Latvijas pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, ja tie nav Eiropas Savienības dalībvalstu vai Eiropas Ekonomikas zonas valstu pilsoņi, ieceļošanas un uzturēšanās kārtību Latvijas Republikā.
Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonis ir tiesīgs ieceļot un uzturēties Latvijas Republikā, ja viņam ir derīgs ceļošanas dokuments un viņš nerada draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai vai veselībai;
ja Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonis vēlas uzturēties Latvijas Republikā ilgāk par 90 dienām pusgada laikā, skaitot no pirmās ieceļošanas dienas, viņš reģistrējas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē un saņem uzturēšanās atļauju. Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonim nav nepieciešama darba atļauja;
ja Eiropas Savienības dalībvalsts un Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsoņa uzturēšanās atļaujā norāda šajos noteikumos noteikto informāciju. Ja Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonis ir saņēmis uzturēšanās atļauju saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām Latvijas Republikā, noslēdzot darba līgumu vai citu civiltiesisku līgumu (tajā skaitā kā kapitālsabiedrības izpildinstitūcijas loceklis), Eiropas Savienības dalībvalsts un Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsoņa uzturēšanās atļaujā norāda šajos noteikumos noteikto informāciju.
Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonim, uzturoties Latvijas Republikā ilgāk par 90 dienām pusgada laikā, skaitot no pirmās ieceļošanas dienas, nav nepieciešama uzturēšanās atļauja, ja viņš: ir sezonas strādnieks Latvijas Republikā; ir nodarbināts Latvijas Republikā, bet uzturas citā Eiropas Savienības dalībvalstī, kurā parasti atgriežas vismaz vienu reizi nedēļā; uzturas Latvijas Republikā līdz sešiem mēnešiem gada laikā, skaitot no pirmās ieceļošanas dienas, ja uzturēšanās mērķis ir darba tiesisko attiecību nodibināšana Latvijas Republikā, slēdzot darba līgumu vai citu civiltiesisko līgumu.
Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonis pēc Valsts robežsardzes, Valsts darba inspekcijas vai pārvaldes pieprasījuma iesniedz dokumentārus pierādījumus, kas apliecina, ka pastāv šajos noteikumos minētie nosacījumi, lai uzturētos Latvijas Republikā.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Aizsardzības, Ārlietu, Ekonomikas, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Satiksmes, Veselības ministrijā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā;
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu “Grozījumi Iedzīvotāju reģistra likumā”.
Saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likuma 8.panta otro daļu personām, kuras sniedz ziņas iekļaušanai Iedzīvotāju reģistrā, tās jāapliecina ar savu parakstu. Šī prasība ir attiecināta arī uz ārvalstniekiem, bezvalstniekiem un bēgļiem, lai gan viņi nepārvalda latviešu valodu un nevar būt atbildīgi par to, vai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbinieks pirmuzskaites veidlapu aizpildījis pareizi.
Iedzīvotāju reģistra likuma 18.pantā paredzētas personas tiesības reizi kalendārā gadā bez maksas pieprasīt un saņemt informāciju no Iedzīvotāju reģistra par sevi un saviem bērniem, kas jaunāki par 16 gadiem, un par personām, kas atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā, kā arī šo personu likumiskajiem pārstāvjiem. Savukārt nekustamā īpašuma īpašniekam vai viņa pilnvarotajai personai nav paredzētas tiesības saņemt informāciju no Iedzīvotāju reģistra par personām, kuras deklarējušas savu dzīvesvietu viņa īpašumā.
Grozījumi Iedzīvotāju reģistra likumā sagatavoti, lai tehniski precizētu personu loku, par kurām ziņas tiek iekļautas Iedzīvotāju reģistrā, saskaņotu likumā lietoto terminoloģiju ar Imigrācijas likumā lietoto, vienkāršotu administratīvās procedūras attiecībā uz uzturēšanās atļauju saņemšanu.
Grozījums paredz noteikt, ka nekustamā īpašuma īpašnieks vai viņa pilnvarota persona reizi kalendārā gadā no reģistra bez maksas ir tiesīgs pieprasīt un saņemt informāciju par personām, kuras ir deklarējušas dzīvesvietu viņa īpašumā.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Valsts kancelejā.

Izglītības un zinātnes ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā rīkojuma projektu “Par IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku 2005.gada ieņēmumu un izdevumu tāmi”.
IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku 2005.gada ieņēmumu un izdevumu tāmes projekts izskatīts Ministru kabineta IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku rīcības komitejas sēdē 2004.gada 9.jūlijā.
Svētku sagatavošanas un norises izdevumi plānoti, lai nodrošinātu mūsdienu prasībām atbilstošus lielākos Latvijas bērnu un jauniešu kultūras un mākslas svētkus, kuru kulminācija ir vienu reizi piecos gados, kad vienkopus Rīgā pulcējas vairāki desmiti tūkstoši dalībnieku no 5 līdz 20 gadu vecumam. Izmaksas, salīdzinot ar 2000.gadu, kad notika iepriekšējie VIII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, ir palielinājušās, ņemot vērā gan inflāciju, gan to, ka svētkiem jānotiek augstā mūsdienīgā mākslinieciskajā līmenī, gan to, ka palielinājies plānotais dalībnieku skaits, lai motivētu bērnus un jauniešus iesaistīties kultūrizglītības procesos un latviešu kultūras mantojuma saglabāšanā, kā arī mērķtiecīgi un saturīgi pavadīt savu brīvo laiku. Izdevumi plānoti arī daļējam svētku sagatavošanas periodam, kas ir uzsākts jau 2002.gadā. Plānojot izdevumus, ņemtas vērā normatīvajos aktos noteiktās prasības svētku dalībnieku drošības nodrošināšanai.
Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsture ir aizsākusies pirms četrdesmit pieciem gadiem. Šie svētki ir spilgts Latvijas notikums, un tiem ir īpaša nozīme Vispārējo latviešu Dziesmu svētku radošā potenciāla un ilgmūžības veidošanā. Vispārējie latviešu Dziesmu svētki kopā ar Lietuvas un Igaunijas dziesmu svētkiem 2003.gadā ir pasludināti par Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) mutvārdu un nemateriālās kultūras meistardarbu. Augstais novērtējums Dziesmu svētkiem vienlaikus ir arī valsts apņemšanās sniegt atbalstu šī unikālā mantojuma saglabāšanai. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku sagatavošana un norise ir nepārtraukts process vairāku gadu garumā un iekļauj Latvijas jaunatni Dziesmu un deju svētku tradīcijas pārmantošanā un turpināšanā, stiprinot interesi un motivāciju iesaistīties visu Latviju aptverošā tautas mākslas kustībā un radošajās aktivitātes, kas plašajā pasaules kultūru daudzveidībā ir nacionālās identitātes simbols un mūsu nācijas unikāls kultūras fenomens.
UNESCO konvencijā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu noteikts, ka saglabājama un aizsargājama ir valoda, ieražas, svētki, mutvārdu daiļrade, tautas mūzika, deja, mitoloģija, rituāli, amatniecība, kuru cilvēki atzīst kā sava kultūras mantojuma daļu un nodod to no paaudzes paaudzē. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki ir spēcīgs posms, kas nodrošina saikni starp bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem, saikni starp pagātni, tagadni un nākotni. Nepārtrauktais pedagoģiskais process ir līdzējis bērnu un jauniešu garīgā izglītošanā un tautas vienotības idejas dzīvotspējīguma noturēšanā.
Baltijas valstu līmenī Dziesmu svētku dzīvotspējīgumu nosaka arī šo valstu kultūrpolitikas prioritātes nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Baltijas asamblejas 1999.gada 4.decembra rezolūcijā norādīts, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu parlamenti un valdības ir atbildīgas par tautas kultūras saglabāšanu, un ieteikts izstrādāt konkrētus pasākumus un nodrošināt to finansēšanu no valsts budžeta.

Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki 2005.gadā no 27.jūnija līdz 3.jūlijam Rīgā pulcinās 35000 dalībnieku. Svētku programmā būs iekļauti deju, dziesmu, pūtēju orķestru koncerti Mežaparka Lielajā estrādē un stadionā “Daugava”, skatītājus un klausītājus aicinās sadziedāt un sadancoties Doma laukumā, “Skonto” hallē, Kongresu namā, Kronvalda parkā, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un citviet Rīgā. Dalībnieku kopskaits ar katriem svētkiem palielinās: 1.skolēnu dziesmu un deju svētkos 1960.gadā piedalījās 10000 dalībnieku, Latvijas skolu jaunatnes 8.dziesmu un deju svētkos 2000.gadā – 32000 dalībnieku.
Pašlaik IX Latvijas skolu jaunatnes svētkiem gatavojas 28 000 tautas deju dejotāju, 9500 mūsdienu deju dejotāju, 1600 pūtēju orķestru mūziķu, 21 000 koristu, 10 000 mazo instrumentālo kolektīvu mūziķu, tostarp arī folkloras kopu un etnogrāfisko kolektīvu dalībnieki, 21 000 vizuālās mākslas pulciņu dalībnieku, 1900 profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu, 2000 skolu teātru dalībnieku. Kopumā svētkiem gatavojas 93 000 bērnu un 5189 pedagogi un kolektīvu vadītāji.
Svētku ieceres veido bagātīgu tradīciju pūru, tomēr katrā nākamajā svētku reizē ir jāatrod arvien jaunas svētku koncepcijas un jaunas idejas, kuru sagatavošanai atbilstoši ir nepieciešami lielāki finanšu un cilvēku resursi. Tā sekmīgu norisi nodrošina noteikta sistēma, kas ir organizatoriski strukturēta vairākos līmeņos – valsts, pašvaldības, izglītības iestādes. Tajā ir iesaistīti daudzi bērnu un jauniešu kolektīvi, pedagogi un vecāki, pašvaldību un valsts institūcijas.
Dziesmu svētku tradīciju pilnveide, attīstība un cienīšana ir mūsu goda jautājums, palīdz saglabāt pozitīvu izpratni par patiesām vērtībām, īpaši kultūras vērtībām. Svētku programma plānota daudzveidīgi, tikpat cik daudzveidīga un bagāta ir mūsu tautas kultūra.
Rīkojuma projekts paredz apstiprināt IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku 2005.gada ieņēmumu un izdevumu tāmi 2 700 000 latu apmērā.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Kultūras ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu “Grozījumi Reģionālās attīstības likumā”.
Ņemot vērā plānošanas reģionu attīstības aģentūru viedokļus, kā arī iespējas izmantot Eiropas Savienības finansējumu, ministrija atbalsta aģentūru reorganizāciju par pašvaldību kopīgajām iestādēm, kas darbojas saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 99.pantu. Minētais pants nosaka, ka kopīgu uzdevumu risināšanai pašvaldības, savstarpēji vienojoties, var izveidot kopīgas iestādes, kas darbojas uz attiecīgo domju (padomju) apstiprināta nolikuma pamata, kas nosaka pašvaldību kopīgās iestādes kompetenci, tās finansēšanas un uzraudzības kārtību, kā arī citus pašvaldību kopīgās iestādes darbības jautājumus.

Plānošanas reģionu attīstības aģentūru pārveidošanu par pašvaldību kopīgajām iestādēm atbalsta Baltijas jūras piekrastes attīstības aģentūra un Zemgales attīstības aģentūra.
Lai atrisinātu jautājumu par plānošanas reģionu attīstības aģentūru juridisko statusu, likumprojekts paredz, ka plānošanas reģiona attīstības aģentūras reorganizējas par pašvaldību kopīgajām iestādēm. Grozījums paredz pagarināt nacionālā attīstības plāna apstiprināšanas termiņu līdz 2005.gada 31.decembrim, kas atbilst valdības deklarācijas izpildes rīcības plānam.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Ekonomikas, Satiksmes, Vides ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālās trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā.

Satiksmes ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 25.novembra noteikumos Nr.660 “Noteikumi par aviācijas nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanu””.
Noteikumu projekts izstrādāts, lai nodrošinātu likuma “Par aviāciju” 73.panta ceturtajā daļā Ministru kabinetam doto uzdevumu. Minētā likuma 73.panta ceturtā daļa nosaka, ka aviācijas nelaimes gadījuma vai nopietna incidenta, kas noticis ārpus Latvijas Republikas teritorijas un kurā iesaistīts Latvijas Republikas Civilās aviācijas gaisa kuģu reģistrā reģistrēts gaisa kuģis vai tāds gaisa kuģis, ko ekspluatē fiziskā vai juridiskā persona, kuras domicils ir Latvijas Republikā, izmeklēšanu, ja to neīsteno cita valsts, veic Aviācijas nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas nodaļa Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
Noteikumu projekts precizē kārtību, kādā Latvijas Republika veic ārpus Latvijas Republikas teritorijas notikuša aviācijas nelaimes gadījuma vai nopietna incidenta, kurā iesaistīts Latvijas Republikas Civilās aviācijas gaisa kuģu reģistrā reģistrēts gaisa kuģis, izmeklēšanu, kā arī kārtību, kādā Latvijas Republika piedalās ārpus Latvijas Republikas teritorijas notikuša aviācijas nelaimes gadījuma vai nopietna incidenta, kurā iesaistīts Latvijas Republikas Civilās aviācijas gaisa kuģu reģistrā reģistrēts gaisa kuģis, izmeklēšanā, ko veic citas valsts aviācijas institūcijas.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Aizsardzības ministrijā;
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu “Radiofrekvenču spektra joslu sadalījums radiosakaru veidiem un iedalījums radiosakaru sistēmām, kā arī radiofrekvenču joslu izmantošanas vispārīgie nosacījumi”.
Noteikumu projekts izstrādāts saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 15.aprīļa noteikumiem Nr.304 “Elektronisko sakaru likums”. Saskaņā ar šo noteikumu 48.panta pirmo daļu Ministru kabinets izdod Nacionālo radiofrekvenču plānu, kurā ir noteikts radiofrekvenču spektra joslu sadalījums radiosakaru veidiem un iedalījums radiosakaru sistēmām, kā arī radiofrekvenču joslu izmantošanas vispārīgos nosacījumus, ieskaitot radio saskarnes un to parametrus un radiofrekvenču diapazonus, kas ir paredzēti komercdarbībai. Noteikumu 49.pants uzdod Ministru kabinetam noteikt koplietojamo radiofrekvenču piešķīruma lietošanas atļauju.
Noteikumu projekts iekļauj augstāk minētās prasības, nosakot vispārēju tehnisko radiofrekvenču spektra izmantošanas kārtību, kā arī nosacījumus koplietojamā radiofrekvenču piešķīruma lietošanai.
Projekts izstrādāts saskaņā ar Starptautiskās telekomunikāciju savienības un Eiropas pasta un telekomunikāciju administrāciju konferences lēmumiem un rekomendācijām un Eiropas Savienības direktīvām. Noteikumu projekts ir saskaņots ar nozares asociācijām.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Aizsardzības, Ekonomikas, Iekšlietu, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, Valsts kancelejā.

Veselības ministrija
– pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu “Grozījumi Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likumā”.
Likumprojektā noteikts, ka Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas AES avārijas rezultātā cietušo personu veselības stāvokli regulāri novēro, kā arī nosaka slimību, invaliditātes un personas nāves cēloņsakarību ar Černobiļas AES avāriju Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centrs.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Aizsardzības, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Iekšlietu, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Satiksmes ministrijā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā.

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments