Par labklājību liecināja automašīna. Tagad – tās marka un cena

Zināmu vērtējumu par iedzīvotāju labklājību un tās izmaiņām sniedz ilglietošanas priekšmetu (iekārtu, mašīnu) skaits vidēji vienā (vai simt) mājsaimniecībā. Šie priekšmeti, no vienas puses, ir dārgi vai vismaz nav lēti, no otras puses, ievērojami atvieglo darbu mājsaimniecībā un pieeju informācijas (arī kultūras) pasaulei. Tādēļ Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktais mājsaimniecību budžetu pētījums ik gadu (kopš 1996.gada) publicē datus par ilglietošanas priekšmetu skaitu, rēķinot uz 100 mājsaimniecībām. Datus par senākiem gadiem pagaidām neesam sameklējuši.

Pērn Latvijas mājsaimniecībās automātiskās veļas mašīnas jau bija pārsvarā pār pārējām Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vispirms jānopērk televizors

Tā laikam domā absolūtais ģimeņu un vieninieku vairākums. Ja kāds tā nedomā, tad citi savukārt domā, ka mājā jābūt 2–3 televizoriem. Lai katrs var skatīties savu programmu. Par to liecina dati, ka jau 1996.gadā uz 100 mājsaimniecībām bija 103 televizori. Tagad to skaits pieaudzis jau līdz 117. Televizori ir vienīgais ilglietošanas priekšmets, kuru skaits Latvijā gandrīz par piekto daļu pārsniedz mājsaimniecību skaitu.
Televizoru statistika pieskaita kultūras un atpūtas inventāram. Kad tas nopirkts, jādomā par ģimenes praktiskās dzīves atvieglošanu, un to veicina saimniecības elektroaparatūra. No šīs grupas priekšmetiem vispirms uzmanību pievērš pārtikas produktu uzglabāšanai. Jau 1996.gadā ledusskapis vai saldētava bija 95% mājsaimniecībās, pēdējos gados – 96%. Turpat vai visiem, ar dažiem izņēmumiem.
Trešo vietu strauji iekarojis mobilais telefons. Ja vēl 1996.gadā to vai nu vēl vispār nebija, vai vismaz statistika par tiem neinteresējās, tad jau 2002.gadā katrai otrai, nedaudz vairāk, mājsaimniecību mobilais bija. 2003.gadā uz 100 ģimenēm bija jau 85 mobilie. Te gan jāteic, ka šis sakaru līdzeklis ir īsti efektīvs tikai tad, ja to ģimenē ir vismaz divi, lielās ģimenēs pat vairāk. Tādēļ ar mobilajiem sakariem diezin vai būs nodrošinātas vairāk par pusi mājsaimniecību.
Izplatīta ir arī tāda sadzīvē noderīga elektroaparatūra kā veļas mazgājamā mašīna, no kurām pēdējā laikā izdala automatiskās un pārējās. Vēl 2002.gadā abi veidi bija samērā vienādi izplatīti, bet 2003.gadā automātisko pārsvars ir pārliecinošs.
Radioaparātu izplatība nepieaug, bet arī nesamazinās. Daļa radio klausās, izmantojot komplekso atskaņojošo aparatūru, daļa vairāk mīl skatīties televīziju.
Vēl vairāk nekā pusei mājsaimniecību ir velosipēds (ieskaitot bērnu). Dažus gadus velosipēdu izplatība samazinājās, bet ar 2003.gadu šis ekoloģiski tīrais un sportiskais transporta līdzeklis atkal atgūst popularitāti.
Un nu par automašīnām. Padomju laikos sava automašīna bija ļoti dārgs un grūti pieejams greznums. Bet jau 1996.gadā gandrīz katrai ceturtajai ģimenei tāda bija. Pēdējos gados automašīna ir vismaz katrai trešajai ģimenei. Neatbildēts gan paliek jautājums: kāda? Cik nācies dzirdēt, pat samērā turīgie Latvijas iedzīvotāji nepērk jaunu, bet samierinās ar mazlietotu.
Iepriekšējās desmitgadēs auto vienmēr apliecināja labklājību, bet pēdējā desmitgadē par to vairāk liecina ģimenes māja, vasarnīca, ārzemju ceļojumi. Dzīves veids un cenu attiecības ir tādas, ka ģimenē bieži sava mašīna ir gan nepieciešama, gan pieejama. Lai tā celtu prestižu, tagad ļoti svarīgi, kāda tā ir.

Retāk izplatītie un izzūdošie

Tabulas lejasdaļā uzrādīti tie ilglietošanas priekšmeti, kas mazāk izplatīti. Turpmākās rindiņas aizņem dažāda atskaņojošā iekārta, kas nav televizors vai radio: kompleksa atskaņojošā aparatūra, videomagnetofons, magnetofons u.c.
Pēdējos astoņos gados būtībā no nulles savu uzvaras ceļu ir sācis dators. Ja pieņem, ka pagaidām nav daudz mājsaimniecību, kurās ir divi vai vairāki datori, tad pietiek, lai katrai piektajai mājsaimniecībai tas jau būtu. Pilsētās datori izplatīti divas reizes biežāk nekā laukos. 2003.gadā uz 100 pilsētu mājsaimniecībām bija 22 datori, uz 100 lauku – tikai 10.
Un nobeigumā par izzūdošajiem ilglietošanas priekšmetiem. Vēl 1996.gadā uz 100 mājsaimniecībām bija 58 šujmašīnas. Tagad tās vai nu izmestas konteinerā, vai, ticamāk, statistika par tām zaudējusi interesi. Līdzīgs liktenis ir klavierēm. Kāpēc spēlēt pašam, ja var spēlēt kompaktdiski? Un arī motocikliem, motorolleriem un līdzīgiem trokšņa taisītājiem. Kā redzams Rīgas ielās, ar tiem, tērpušies speciālā apģērbā, trīskārt pārsniedzot atļauto ātrumu, drāžas tikai grupiņa apsēsto. Ne policijas patruļām, ne statistikai tos nenoķert …
Un nu priekšmeti, kuru popularitāte neizzūd, bet vai tas ir ilg-lietošanas vai īslietošanas, to var noteikt tikai par katru priekšmetu atsevišķi, bet ne par visu grupu. Spilgts piemērs – 1996.gadā bija 31 fotoaparāts uz 100 mājsaimniecībām. Cik tagad – statistika nezina. Ja kāds būs gribējis un spējis savam vaļaspriekam atvēlēt vairākus tūkstošus un nopircis ekskluzīvo “Leiku”, tas to glabās un lietos desmit gadus un ilgāk. Bet biežāk nopērk “ziepju trauku” par pārdesmit latiem. Tas paredzēts vienam ceļojumam. Esot arī vienreizējas lietošanas fotoaparāti, ko pārdod ar ielādētu filmiņu. Kad tā “izknipsēta”, aparātu nodod darbnīcā. Filmiņu apstrādā, pašu aparātu izmet atkritumu kastē.
Tā mainās dzīve – lietas un cilvēki. Ja arī vecajiem uznāk šaubu brīži, jaunie ir pārliecināti: uz labo pusi.

Oļģerts Krastiņš,

Latvijas Universitātes emeritētais profesors

Ilglietošanas iekārtu (priekšmetu) skaits vidēji uz 100 mājsaimniecībām, gabali

Piezīme: Ilglietošanas priekšmeti sakārtoti izplatības secībā (pēdējās ailes dati)

Datu avoti: Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījumu rezultātiem 2003.gadā. – R.: CSP, 2004. – 17.lpp. Mājsaimniecības budžets 1996.gadā. – R.: VSK, 1997. – 109 lpp.