Šodienas ieguvējs var kļūt par zaudētāju rītdien

Ināra Pētersone Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Par to, kāpēc sociālo nodokli svarīgi maksāt jau šodien un kā cīnīties ar negodīgiem darba devējiem, kas maksā tā saucamo aplokšņu algu, “Latvijas Vēstnesim” stāsta Ināra Pētersone, Valsts ieņēmumu dienesta Galvenās nodokļu pārvaldes direktora vietniece.

Pieaugot nodarbinātībai, samazināsies aplokšņu naudas

– Kādi, jūsuprāt, ir galvenie iemesli aplokšņu algām?
– Jāsaprot, ka nenomaksātais valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodoklis nodara nevis kādu abstraktu, cilvēku neskarošu kaitējumu, bet gan ļoti konkrētu personisku ļaunumu. Jo šie nodokļi neaiziet kādā kopējā katlā, tie ir iezīmēti. Sociālais nodoklis tiek iemaksāts sociālās apdrošināšanas budžetā un dod iemaksu veicējam tiesības pretendēt uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem (slimības, maternitātes pabalsti, pensijas), savukārt iedzīvotāju ienākuma nodoklis aiziet uz pašvaldību budžetu un daļa – uz konkrētu pašvaldību. Un to, kā atšķiras cilvēku dzīve bagātā un nabagā pašvaldībā, zina visi. Manuprāt, problēma ir tā, ka mūsu valstī labklājības līmenis ir zems, bezdarba līmenis, īpaši laukos, augsts. Un cilvēki spiesti domāt, kā vairāk nopelnīt šodien, nedomājot, kas notiks vecumdienās vai, piemēram, slimības gadījumā. Daudziem cilvēkiem diemžēl nav pārliecības, ka viņu iemaksātā naudiņa nekur nepazudīs un vecumdienās pensijas veidā atnāks atpakaļ. Arī tad, ja visas pašvaldības pēc labākās sirdsapziņas rūpētos par saviem iedzīvotājiem, cilvēkiem būtu lielāka motivācija maksāt nodokļus, jo viņi redzētu, ka tie tiešām tiek izlietoti dzīves uzlabošanai. Protams, ir jāveic izskaidrojošs darbs, nodokļu maksātājus informējot, kas notiek ar viņu nodokļos samaksāto naudu, kur tā paliek un kādas ir sekas, tos nemaksājot.

– Vai, palielinoties nodarbinātībai, samazināsies aplokšņu algas?

– Protams. Parasti pie mums vēršas darba ņēmēji tad, kad darba devējs viņus apkrāpis, nav samaksājis solīto. Uz jautājumu, kādēļ viņi samierinājušies strādāt ar negodīgiem noteikumiem, atbilde ir – nebija citas izejas, jo brīvu darbavietu atrast ir ļoti grūti. Ir jāveido pēc iespējas vairāk darbavietu, jo, tikai pastāvot iespējai izvēlēties darbavietu, darba ņēmējs var kaut ko prasīt arī no darba devēja, pretējā gadījumā viņam jāsamierinās ar uzņēmēja diktētajiem nosacījumiem.

– Kādas ir darba ņēmēju iespējas piespiest savu darba devēju maksāt nodokļus no visas algas, ne tikai no minimālās?

– Ņemot vērā izveidojušos apstākļus un situāciju, es uz to raugos skeptiski. Katrā gadījumā viens nav karotājs, un tas ir arī dārgs prieks. Mūsu cilvēkiem būtu vairāk jāapvienojas dažādu profesiju asociācijās. Tāpat kā citur Eiropā, arī Latvijā jāattīstās arodbiedrībām.

Svarīga ir sadarbība ar nozaru asociācijām

– Finanšu ministrija ir norādījusi, ka VID ir galvenā institūcija, kuras darbībai jābūt vērstai uz nelegālās nodarbinātības samazināšanu finanšu un nodokļu jomā. Kāds ir jūsu iecerēto pasākumu plāns?
– Cīņai ar nelegālo nodarbinātību VID pievērsis uzmanību visus neatkarības gadus, taču par prioritāti tā pirmo reizi Valdības deklarācijā tika pasludināta iepriekšējās valdības laikā, un to turpina arī šī valdība. Jau tad VID pārskatīja visus tā rīcībā esošos resursus un iespējas. Nodokļu administrācija izstrādāja rīcības plānu, ko vēl papildus varētu darīt šajā jomā. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem – apzināt jaunas iespējas informācijas ieguvē. Mums ļoti laba sadarbība ir izveidojusies ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Mēģinām iekustināt pašvaldības piedalīties šajā darbā, jo tām ir pieejama ļoti plaša informācija par to, kas notiek viņu teritorijā. Pieļauju, ka lielajās pašvaldībās ir citādi, taču mazos pagastos kaut ko noslēpt ir daudz grūtāk, piemēram, nereģistrētu uzņēmējdarbību. Nodokļu administrācija strādā kopā ar Valsts darba inspekciju, Ceļu policiju, Ekonomikas policiju un citām institūcijām. Izveidojusies cieša sadarbība ar Valsts meža dienestu. Jo vissarežģītāk ir pārbaudīt un identificēt cilvēkus, kas strādā ārpus slēgtām telpām, piemēram, mežu cirsmās.

– Tomēr – kā praktiski profesionālās asociācijas var jums palīdzēt?

– Pirmkārt jau, iepazīstinot ar nozares niansēm. Otrkārt, no profesionālā viedokļa tiek rūpīgi izanalizēti dažādi ekonomiskie rādītāji, kas raksturīgi tikai konkrētai nozarei. Asociāciju pārstāvji zina, kādas ir vidējās cenas precēm vai pakalpojumiem viņu nozarē, kā arī to, kādas ir vidējās algas, peļņa un izmaksas. Ja viņi redz kādā uzņēmumā kaut ko krasi atšķirīgu, viņi informē mūs. VID darbinieki sadarbojas arī ar atsevišķām būvinspekcijām. Taču jāņem vērā, ka katrai valsts institūcijai ir savas prioritātes un tās diemžēl ir ierobežotas cilvēkresursos, ar to ir jārēķinās. Un katra institūcija, protams, vispirms realizē savus prioritāros uzdevumus. Bez tam valsts institūcijām un to struktūrvienībām ir dažāds teritoriālais izvietojums.

– Kā jūs pārbaudāt un kontrolējat tādu riska vietu kā Centrāltirgu? Valsts darba inspekcijas direktors J. Bērziņš atzīst, ka tas ir viens no grūtāk pārbaudāmajiem objektiem.

– Viņam ir pilnīga taisnība, tas nav viegli. Mēs tajā strādājam akciju veidā. Mēs nepārbaudām vienu vai divus tirdzniecības kioskus, bet uzreiz, piemēram, desmit vai piecpadsmit, cik nu tajā laikā ļauj mūsu cilvēkresursi.

– Vai jūs piesaistāt arī kādas spēka struktūras?

– Jā, gan pašvaldības, gan Ekonomikas policiju, arī Finanšu policiju. Taču, ja runājam par pārbaudēm Centrāltirgū, bažas rada informācijas noplūde. Atliek tikai mūsu cilvēkam pieiet un sākt pārbaudi vienā tirdzniecības kioskā, kā pārējie tūdaļ tiek aizslēgti. Optimālais variants, manuprāt, ir šīs pārbaudes veikt retāk, taču lielākā apjomā, pārbaudot vienlaikus iespējami vairāk tirdzniecības vietu. Reģionu tirgos, kas nav tik lieli, akcijas ir efektīvākas, ar labākiem rezultātiem.

– Kāda ir jūsu sadarbība ar Valsts darba inspekciju? Kādēļ šai institūcijai nav pieejas VID datu bāzei? Kā novērst pretrunas li

kumdošanā? Jo Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteikts, ka vienai valsts institūcijai ir tiesības iegūt informāciju no citas valsts institūcijas, savukārt likumā “Par nodokļiem un nodevām” Valsts darba inspekcija nav minēta to institūciju sarakstā, kam ir jāsniedz informācija VID.

– VID ir savstarpējās sadarbības līgums ar inspekciju, kas noslēgts 2002.gada 25.janvārī. Un to, kas tajā rakstīts, mēs arī izpildām. 2003.gada janvārī mēs no Darba inspekcijas saņēmām lūgumu nosūtīt informāciju par visiem nodokļu maksātājiem (juridiskajām personām) un to juridiskajām adresēm. Par nožēlu mēs konstatējām, ka inspekcijai pašai nav reģistra par objektiem, kas tai jākontrolē. Tas nozīmē, ka, piemēram, darba inspektoram Tukumā nebija detalizētas informācijas par viņa teritorijā esošajiem objektiem, cik tur ir strādājošo utt. VID sagatavoja un arī nosūtīja šādu sarakstu ne tikai ar juridiskajām adresēm, bet arī ar adresēm, kur notiek saimnieciskā darbība, strādājošo skaitu utt. Lai veicinātu sadarbību, mēs informējām, ka arī mūsu teritoriālie inspektori sniegs informāciju, lai gan to neprasa likums. Protams, mēs nevaram dot atļauju piekļuvei mūsu datu bāzei. Jo datu bāzē ir informācija arī no citiem informācijas turētājiem, ar kuriem mums noslēgts līgums – Valsts zemes dienestu, Valsts meža dienestu u.c., to izpaust mums neļauj arī likumdošana. Ja inspekcija uzskata, ka likumā ir nepieciešami grozījumi, viņiem pašiem tie arī jāvirza izskatīšanai.

– Taču arī Finanšu minis-trija ir norādījusi uz efektīvas sadarbības trūkumu starp kontrolējošām institūcijām.

– Manuprāt, tas ir saistīts ar dažādu kontrolējošo institūciju dažādām interesēm, kā arī atšķirīgo cilvēkresursu teritoriālo izvietojumu. VID interesē uzņēmuma nodokļu bāze, inspekcijai – darba tiesisko attiecību noformējums un darba drošība. Efektivitātes ziņā neatšķiras kopīgi un atsevišķi veikto pārbaužu rezultāti.

Jo mazāks uzņēmums, jo vieglāk izveidot “melno kasi”

– Kā iespējams atklāt aplokšņu naudu uzņēmumā, cik noprotu, tas nenotiek tikai pēc darbinieku ziņojumiem?
– Nē, VID iegulda lielus resursus nodokļu maksātāju saistību pret budžetu ievērošanas novērtēšanai un analīzei. Nodokļu administrācija ir izstrādājusi dažādus riska kritērijus, pēc kuriem tiek identificēti iespējamie nodokļu nemaksātāji. Piemēram, ja darba devējs reģistrējis piecas struktūrvienības, bet nodokļus maksā tikai par trim darbiniekiem. Lai veicinātu brīvprātīgu nodokļu nomaksu, mēs sūtām atgādinājuma vēstules tiem darba devējiem, kas maksā mazāku algu par valstī noteikto minimālo algu. Nodokļu administrācija cenšas pēc iespējas vairāk apzināt informāciju, kuru būtu iespējams izmantot darbā. Piemēram, pagājušajā gadā tika lūgti dati tām līzinga kompānijām, kuras, noformējot uz līzinga vai kredīta kādu preču iegādi, pieprasīja iesniegt izziņu no darba devēja. Saņemot tās un salīdzinot ar mūsu datiem, tika konstatētas būtiskas nesakritības. Presē gan šis mūsu solis tika vērtēts dažādi.

– Vai bieži par aplokšņu algām ziņo paši darba ņēmēji?

– Jā, kopš pagājušā gada cilvēki ir sarosījušies. Daudz ir anonīmu sūdzību, kuras mēs ļoti rūpīgi izvērtējam, lai nepieļautu vienkārši savstarpējo rēķinu kārtošanu ar mūsu rokām.

– Kādas ir iespējas pierādīt, ka bez līgumā noteiktās summas es esmu saņēmusi vēl kaut ko?

– Tikai tiesas ceļā, jo strīds ir starp darba devēju un ņēmēju, bet tas ir pietiekami sarežģīti. Ja tiesas atzinums būs par labu darba ņēmējam, mēs veiksim nodokļu auditu, un šim cilvēkam būs iespējas saņemt pabalstu atbilstoši faktiskajai algai. Lai varētu ierosināt krimināllietu, VID darbiniekiem ir jāpieķer “pie rokas”, ka alga tiek maksāta aploksnē, turklāt jāpierāda, ka maksātājam ir saistība ar uzņēmumu. Taču ir gadījumi, kad izmanto starpnieku un šo saistību nav iespējams pierādīt.

– Kādās nozarēs maksāšana aploksnēs ir visizplatītākā?

– Būvniecībā, mežizstrādē. Tirdzniecībā pārsvarā maksā vai nu tikai oficiālo minimālo algu, vai pēc stundu tarifa. Un šo nepilnā darba laika uzskaiti izkontrolēt ir vissarežģītāk.

– Kā ir ar modernajiem birojiem?

– Jo lielāks uzņēmums, jo sarežģītāka grāmatvedības uzskaite un grūtāk izveidot “melno kasi”. Savukārt mazos uzņēmumos tas, protams, ir krietni vieglāk. Bez tam mēs redzam, ka lielos uzņēmumos šīs oficiāli deklarētās algas ir pietiekami lielas, tās nav minimālās, kā tas ir mazajos uzņēmumos (pēc Latvijas Darba devēju konfederācijas datiem, 65% no visiem Latvijas uzņēmumiem strādā tikai līdz 5 darbiniekiem – R.K.).

– Kas, jūsuprāt, motivētu darba devējus godīgi maksāt sociālo nodokli?

– Tas lielā mērā ir izskaidrošanas darbs. Darba devēji ir jāpārliecina domāt par saviem darbiniekiem ilgtermiņā. Kadru mainība nevienam uzņēmumam nenāk par labu. Jo apmierinātāki ar darba apstākļiem būs darbinieki, jo ražīgāks būs viņu darbs un ieguvējs būs darba devējs un uzņēmums kopumā. Daudz kas ir atkarīgs arī no paša darba devēja izglītības līmeņa. Paanalizējot uzņēmumus, kas iekļuvuši mūsu riska grupā, redzam, ka to vadītāji ir gados ļoti jauni cilvēki, kuriem nu nekādi nevar būt augstākā izglītība.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv