Skan tālumā tapusi latviska mūzika

Kanādas latviešu komponista Imanta Ramiņa mūziku klausītāji Latvijā sāka iepazīt jau ar Atmodas pirmajiem gadiem, un “Pūt, vējiņi!” viņa svešādi smeldzīgajā apdarē jau labu laiku ir koru repertuārā. Viņš pats tēvzemē ieradās tikai šajā vasarā – pirmo reizi kopš 1944. gada, kad kopā ar vecākiem un trim māsām desmit mēnešu vecumā bija devies bēgļu gaitās uz Vāciju un tālāk uz Kanādu. 18.augustā komponists bija klāt savā autorkoncertā Sv. Jāņa baznīcā, kas kļuva par vienu no košākajiem notikumiem 7.starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā.

Imants Ramiņš Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Koncerta programmu bija sakārtojis Latvijas Lielās mūzikas balvas seškārtējais laureāts Māris Sirmais un viņa vadītais Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Tas muzicēja kopā ar solistēm Sonoru Vaici un Antru Bigaču, Nacionālo simfonisko orķestri. Diriģenti – Normunds Vaicis un Māris Sirmais. Skanēja dažādos gados tapuši darbi – Ave verum Corpus, Ave Maria, Ubi Caritas, Magnificat, Alleluia. Amen un “Es dziedāšu Tam Kungam” (104.psalms). Pēc komponista pārliecības, tieši garīgums dod mūzikai spēku: “Reliģija bieži mūs šķir citu no cita, bet garīgums mūs vieno, tas ir mums visiem kopējs. Un ne tikai cilvēkiem, bet visai dzīvai radībai.”
Jūlija sākumā Imants Ramiņš piedalījās radošajā nometnē Ogrē. Ar klausītājiem viņš tikās arī pirms autorkoncerta. Kaut gan komponists jau iepriekš brīdināja, ka latviešu valodas vārdu krājums viņam esot pavisam nabadzīgs un viņš varot palikt pusvārdā, nekas tāds nenotika.

Pirmais pirkums – klavieres

Imanta tēvs Ugālē bijis virs-mežzinis. Māte nākusi no Cēsīm. Konservatorijā studējusi klavierspēli pie profesora Dauguļa un pēc tam Cēsīs kļuvusi par mūzikas skolotāju. Pēc apprecēšanās mūziķes karjera beigusies. Kā lielākā daļa latviešu, Kanādā viņi ieradušies ar pāris koferiem. “Tēvam piedāvāja darbu Ontārio provincē. Kad bija nopelnīta kāda naudiņa un varēja atļauties pirmo pirkumu, tas nebija ne ledusskapis, ne kāda cita saimniecībā noderīga lieta. Mūsu mājā parādījās klavieres. Māte turpināja mācīt klavierspēli. Mēs, bērni, arī spēlējām. Ar latviešu valodu gan kļuva arvien sliktāk, jo tur nebija nevienas latviešu ģimenes. Tagad dzīvoju Vernenā, netālu no Okenagena ezera, kādu piecarpus stundu braucienā no Vankūveras. Arī te man nav saskares ar tautiešiem un nav nekādu iespēju runāt latviski. Kad biju izlēmis braukt uz Latviju, sāku cītīgi mācīties. Katru dienu lasīju Kanādas avīzi “Latvija Amerikā”, izrakstīju vārdus, ko nezināju vai biju aizmirsis.”

Bailes piedzīvot vilšanos

Imants Ramiņš jau sen tika mīļi aicināts un gaidīts. Kālab viņš tik ilgi kavējies? Nemaz negaidot šo jautājumu, komponists dalījās savās pārdomās:

– Man grūti uz to atbildēt. Es sev teicu – nevaru to atļauties. Neesmu no tiem mūziķiem, kam nauda krīt no debesīm. Bet pats sapratu – tas nav īstais iemesls. Naudu vienmēr var atrast. Mani atturēja bailes. Es baidījos piedzīvot vilšanos. Manas pirmās atmiņas nāca no Vācijas bēgļu nometnēm. Un tās nebija nekādas bēdīgās. Es kā bērns jutos labi. Nebija ar ko salīdzināt, jo atmiņu par Latviju man nebija. Bet es daudz biju dzirdējis no vecākajām māsām. Cik tur bijis skaisti un cik viss bijis brīnišķīgi! Domāju – es tagad aizbraukšu un neko tādu nejutīšu. Tas būs briesmīgi! Bet, kad iebraucu Latvijā, pēkšņi bija sajūta, ka esmu mājās. Vēlāk Māris (kora “Latvija” direktors Māris Ošlejs – A.R.) mani aizveda uz Ugāli. Mēs atradām mežniecības ēkas pamatus. Es atkal elpoju gaisu, ko biju kā bērns elpojis. Un sapratu, ka man ļoti bija pietrūcis šīs pirmās atmiņu lappuses.

Daba un mūzika

Imants Ramiņš garīgumu saklausa putnu dziesmās, vēja pūsmā, vētras dārdos un bērna smieklos, redz dabas krāsās, saules pirmajos staros un vakara blāzmā. Viņš ir pārliecināts, ka visa mūzika ir garīga:

– Man saka, ka dabas mīlestība man no tēva, mūzikas – no mātes. Bet man liekas, ka tās nav divas atšķirīgas pasaules. Viss atstarojas tai pašā kristālā – cilvēka dvēselē.
Garīgus tekstus Imants Ramiņš savām kompozīcijām tik daudz izmantojis tāpēc, ka tie ir ļoti seni un atspoguļo daudzu cilvēku pieredzi. Tekstus viņš lasa dažādās valodās, jo valodas ritms, tonalitāte un intonācija daudz ko pasaka par tautas mentalitāti. Piemēram, “Psalmu simfonijā” viņš tekstam liek skanēt latīņu, vācu, spāņu, senkrievu, ebreju, franču, angļu un arī latviešu valodā. Komponists smēlies iedvesmu dabas izjūtās dziļajos indiāņu tekstos par zvaigznēm un ziemeļblāzmām, acteku mīlas dziesmās, eskimosu dzīves vērojumos:
– Viens no maniem mīļākajiem tekstiem ir vecā eskimosa dziesma, kur viņš saka, ka savā ilgajā mūžā viņš daudz ko redzējis, daudz ko iemācījies, bet neatbildēti joprojām paliek četri jautājumi: kā radies tas, ko sauc par zemeslodi, kāpēc saule vienā pusē lec un otrā noriet, kāpēc nav iespējams saprast sievietes domāšanas veidu, un kāpēc cilvēkam ir tik daudz blusu. Tā ir pilna dzīves pieredze.

Negaidīts atklājums

Par “Pūt, vējiņi!” apdares atbalsīm Latvijā Imants Ramiņš varējis spriest tikai pēc citu at-sauksmēm, tagad pats dzirdēja, kā viņa mūzika skan dzimtenē:

– “Pūt, vējiņi!’’ uzrakstīju Vankūveras kamerkorim, kas 1989.gadā brauca uz Latviju. Dziedātāji lūdza kādu latviešu tautasdziesmu, ko viņi varētu dziedāt piedevās. Naivs būdams, nezināju, kāda simboliska nozīme ir tai dziesmai. Zināju tikai to, ka tā ir ļoti skaista. Nesen tikos ar kādu toreizējo soprānu. Viņa līdz šai dienai atceras to neparasto sajūtu, kad pēkšņi visa zāle sākusi celties kājās. Bet es šajā reizē esmu piedzīvojis negaidītu atklājumu. Kad dzirdēju, kā Māra Sirmā “Latvija” dzied “Ave verum Corpus”, izjutu kaut ko nebijušu. To gabalu, kas ir skanējis daudzās zemēs un ko esmu klausījies neskaitāmas reizes, es pēkšņi dzirdēju it kā pirmo reizi. Tas skanēja latviski! Es nekad nebiju domājis, ka tā ir latviska mūzika. Tā man ir brīnišķīga apgaismība. Izrādās, ka mana mūzika, kur ir teksti latīņu, vācu, angļu un visādās citādās valodās, ir latviska mūzika.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv