Svētki kā apstāšanās un attapšanās

Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I

“Klusums
Kā pirms pirmā vārda
Baznīcu zvani aplaiza lūpas”

(No Ronalda Brieža dzejoļa “Klusums”)


Mūsdienās, kad cilvēks nodevies pārmērīgai ikdienas steigai, vajadzīgi svētki – kā apstāšanās un attapšanās. Kā atjēgšanās no apstākļu atkarības, kas tik ļoti pārņēmusi savā varā, ka cilvēks vairs neredz cilvēku. Esam kļuvuši tikai un vienīgi par garāmgājējiem cits citam. Virspusēji, nevērīgi, vienaldzīgi. Gluži normāli mums šķiet staigāt nocietinātu seju. Smieklīgi, ja cilvēks iedomājies, ka tādējādi padara sevi neievainojamu. Un par ko īsti viņš baiļojas?
Par savu “es”, kuram gaužām grūti pārkāpt pāri. Tā tas būs, kamēr uzskatīsim par muļķību sevis aizliegšanas prieku, kamēr noraidīsim augstāka spēka klātbūtni savā dzīvē. Tikām patiesa piepildījuma sajūtu diez vai piedzīvot, diez vai saprast atšķirību starp būtisko un nenozīmīgo.
Rīgas svētku laikā 20.augusta vakarā notika koncerti Vecrīgas baznīcās, kā arī, turpinot 1999.gadā atjaunoto tradīciju, skanēja torņu mūzika. Tā aicināja vērst skatu augšup – aizdomāties par zemes un debesu saistību. Kultūrā tornis simbolizē bāku, kas ar savu gaismu norāda pareizo virzienu dzīves kuģim. Sv. Pētera baznīcas tornī patiešām arī dega gaisma! Tiktāl it kā viss sakristu, atliek vien konstatēt virziena pareizību, kurā dodamies. Un to var izdarīt, atbildot uz jautājumu, ko mēs katrs uzskatām par savu stipro pili.
Vai neesam ap sevi uzcēluši pārāk augstus žogus? Vai nenorobežojamies aiz tumšiem stikliem? Vien pašu radīti šķēršļi traucē torņu zvanu skaņām nokļūt līdz mūsu ausīm, lai padarītu tās dzirdīgas. Varbūt tā arī izdevīgāk?! Vēl jo vairāk, ja ņem vērā, ka vārda “zvans” nozīme tiek saistīta ar “izturēt pārbaudījumu”. Daudz vieglāk laikam gan ir uztvert mobilā tālruņa melodiju, kurai viens otrs gari un plaši ļauj izpausties pat Dievnamā. Mīļie cilvēki, ja ne citādi, tad vismaz parūpējieties, lai mazais, jaukais civilizācijas brīnums uz neilgu laiku arī atpūstos!
Sarūgtinājuma brīži, protams, nav tie noteicošie. Mūzika Vecrīgas baznīcās skanēja pāri laicīgajam. Tās iespaidā garīgā pasaule bija jaušama gan kā nebeidzama gaisma (Sv. Jāņa baznīcā, kur notika 7.starptautiskā garīgās mūzikas festivāla labdarības koncerts, dziedāja Valsts akadēmiskais koris “Latvija” diriģenta Māra Sirmā vadībā), gan kā krēslas noskaņā jeb noslēpumā tīta mistērija (Sv. Pētera baznīcā, kur uzstājās Rīgas pareizticīgo kamerkoris “Blagovest” diriģenta Aigara Merija–Meri vadībā). Ar garīgu satvaru tika piepildīta arī bijušā Rīgas Fondu biržas ēka, kur varēja klausīties gregoriskos dziedājumus un gotikas laikmeta mūziku grupas “Schola Cantorum Riga” (vadītājs Guntars Prānis) izpildījumā. ...Vien dziļdomīgi klusēja dižais Doms, savu atdzimšanu gaidīdams.
Vai skan un atbalsojas mūsos mūzika – augstākā no mākslām!? Vai dvēsele ietrīsas, kā vēlēdamās pacelties spārnos un aizspurgt!? Debesis tik spēcīgi uzrunā, bet zeme vēl neatlaiž... Svētlaime mijas ar mokām.

Ieva Jaunupe