Gatavošanās dzīvei otrpus durvīm

Šā gada septiņos mēnešos reģistrēti 2178 noziegumi, kurus izdarījuši nepilngadīgie, tostarp zādzības no automašīnām, dzīvokļiem, tirdzniecības vietām, kā arī laupīšanas un huligānisms. Nepilngadīgie likuma pārkāpēji Latvijā izcieš sodu trīs vietās: mācību un pāraudzināšanas iestādē “Strautiņi”, Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē un mācību un meiteņu pāraudzināšanas iestādē “Naukšēni”. Tie, kuri vēl gaida tiesu, uzturas Iļģuciema, Matīsa, Liepājas un Daugavpils cietumos.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ieslodzījumā esošajiem pastāv draudi degradēties psiholoģiski un intelektuāli. Par īpašu riska grupu pamatoti uzskata nepilngadīgos, kuriem pēc brīvības atgūšanas ne tikai jāatsāk, bet pat no jauna jāsāk normāla un patstāvīga dzīve, tāpēc ļoti liela nozīme ir nepilngadīgo ieslodzīto rehabilitācijai, kas vairotu vēlmi iziet pa ieslodzījuma vietas durvīm pēc iespējas ātrāk un atpakaļ pa tām nekad vairs neatgriezties.
Latvijas sodu izpildes kodeksā par rehabilitāciju minēts 57. pantā, kas nosaka audzināšanas darba uzdevumus, un 59. pantā par audzināšanas darba pamatformām. Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē strādā astoņi sociālās rehabilitācijas daļas inspektori, kuriem tad arī jāpanāk, lai veidotos pozitīva attieksme pret likumos noteikto kārtību un vēlēšanās respektēt to; jāsadarbojas ar notiesātajiem un jānodrošina iestādē normāla psiholoģiska gaisotne; jāpilnveido notiesāto zināšanas un jāceļ kultūras līmenis, kā arī jāattīsta lietderīga iniciatīva; notiesātais jāsagatavo atbrīvošanai. Ieslodzīto rehabilitācija tās pamatos tiek veikta, taču reizēm ar to nepietiek.

Veiksmīgākas rehabilitācijas noteikums

Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādes direktora vietnieks Raimonds Rusmanis zina stāstīt, kā rehabilitācija notiek citās valstīs, jo Cēsu iestāde jau vairākus gadus sadarbojas ar Zviedriju un Vāciju un Latvijas pārstāvjiem bijusi un ir iespēja doties uz minētajām valstīm pieredzes apmaiņā.
Cēsu pāraudzināšanas iestādē visi ieslodzītie vecumā no 14 līdz 21 gadam neatkarīgi no izdarītā nozieguma smaguma uzturas vienās telpās un sodu izcieš kopā. Kā skaidro R. Rusmanis, izpratne par rehabilitācijas nepieciešamību nav vienāda. Atšķirīgas ir pusaudžu garīgās pasaules, vērtību sistēmas un uzskati par brīvību. It sevišķi atšķirības jūtamas, ja salīdzina divus ieslodzītos – vienu, kurš lējis laukos no kannām ārā pienu, lai tās nodotu un saņemtu naudu un tagad izcieš sodu, un otru, kurš atrodas ieslodzījumā slepkavības dēļ. Tam vajadzētu būt pirmajam nosacījumam veiksmīgai rehabilitācijai – šo abu pusaudžu nošķiršanai vienam no otra. Smagāku noziegumu izdarītāji, kuriem reizēm var stāstīt un var nestāstīt par cilvēciskām vērtībām, par iespējām brīvībā, tieši un netieši ietekmē tos, kuri varbūt ļoti nožēlo izdarīto un vēlas izkļūt no ieslodzījuma, lai sāktu normāli dzīvot. Sevišķus draudus rada pusaudžu ietekmējamība, jo nav reti tādi gadījumi, kad otrā puiša modelis kļūst par paraugu, autoritāti pārējiem, arī piena zaglim, tādējādi veicinot vājāku personību virzīšanu nepareizajās sliedēs. Vēl trešais modelis – dinastijas pārstāvis – puisis, kura māte atrodas Iļģuciema cietumā, tēvs, piemēram, Matīsa cietumā un brālis – Brasas cietumā, kuriem dzīvošana ieslodzījumā ir gluži vai tradīcija, kas saglabāta no paaudzes paaudzē, skumīgi teic R. Rusmanis. Šīs dinastijas pārstāvis nemaz nealkst brīvības, vismaz ne tādas, lai dzīvotu tiesisku dzīvi. Šādos gadījumos recidīvs ir ļoti augsts un ir grūti runāt par rehabilitāciju.

Nepilngadīgo likumpārkāpēju rehabilitācija kaimiņos

Citāda situācija ir Zviedrijā. Tur R. Rusmaņa minētajā nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē ir trīs lokālās zonas: viena smago noziegumu izdarītājiem, kuriem psiholoģiski piekļūt ir ļoti grūti, otra – vieglāku, un trešajā mīt jau brīvībā atgriezties gatavs pusaudzis. Ar katru šo grupu strādā atsevišķi, jo katrai no tām ir sava specifika un vajadzīgi savi speciālisti ar atšķirīgām metodēm. Kad pirmās zonas dalībnieks ir gatavs, viņš tiek pārcelts otrajā. Tā pakāpeniski, atšķirīgi citu no cita rehabilitē pusaudžus.
Vācijā izteiktāka ir ieslodzīto pastiprināta motivācija – ieslodzījuma vietas teritorijā, tālāk no ieslodzīto korpusa ir mājiņas un papildu brīvāka teritorija, ar ko tiek ilustrēta dzīve brīvībā. Par labu uzvedību un nopelniem pusaudzis var nopelnīt dzīvošanu šādā mājiņā, maksimāli tuvu realitātei imitējot dzīvi aiz ieslodzījuma vietas durvīm. Mazo mājiņu pilsētiņā dzīvojošie ir kā paraugs pārējiem, pēc kā tiekties.
Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādes vadībai ar nožēlu jāatzīst, ka nav tik liela finansējuma, lai līdzīgus rehabilitācijas pasākumus veiktu pie mums. Taču arī par Cēsīs mītošajiem tiek pienācīgi gādāts, lai, izkļūstot brīvībā, viņi iespējami veiksmīgāk spētu atgriezties un pielāgoties sabiedrībai un tās prasībām.

Iespējas Cēsīs

Pašlaik Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādes dzīvojamā korpusā mīt vairāk nekā 150 zēnu, kuri laiku pavada kopā, dzīvojot katrā nodaļā (istabā) pa 20. Sienas pie viņu gultām rotā dažādi diplomi (lielākoties par uzvarām sportā), uz galdiem fotogrāfijas un apsveikuma kartītes. Istabas viņi iekārto un arī par kārtību atbild paši. Gaitenī pie sienas izlikts vasaras grafiks, ar pirmo septembri tas mainīsies, jo būs jāapmeklē skola, kur mācības notiek tāpat kā jebkurā citā mācību iestādē. “Arī mēs pavasarī saņemam aploksnes ar centralizētajiem eksāmeniem. Mācību semestra beigās izsniedzam liecības. Dokumentos, kas apliecina izglītības iegūšanu, nekur neparādās saistība ar pāraudzināšanas iestādi, jo skolai ir parasts nosaukums,” stāsta R. Rusmanis. Iestādes teritorijā atrodams muzejs, kur izstādītas pašu audzēkņu darinātas lietas. Zēni pēc izvēles var apgūt iemaņas kādā no piecām piedāvātajām specialitātēm – kokapstrādē, metālapstrādē un citās, kas ir atspēriens dzīvei otrpus žogam. Šajā sakarā Cēsu pāraudzināšanas iestādei ir iecere ciešāk sadarboties ar probācijas dienestu.
Katrs no zēniem var atrast sev interesējošu nodarbi, kas ļauj skatīties tālāk nākotnē. Ir iespēja sportot, dziedāt, spēlēt kādu no mūzikas instrumentiem, par labu uzvedību var apmeklēt arī sporta zāli.
Par kultūras pasākumiem atbildīgais, izrādot kapelu, teic, ka lielākā daļa puišu reliģijai pievēršas, būdami šeit, nevis tikko ierodoties. Kapela uzcelta pirms četriem gadiem un piedzīvojusi jau trīs kristības, kad zēni pieņēmuši kādu no ticībām. Piektdienu dievkalpojumos varot atrast deviņu konfesiju pārstāvjus.
Pagalmā ir liels stadions, kur sporta instruktora uzraudzībā puiši sporto. Par lielo kāri uz sportu liecina ne tikai diplomi pie istabu sienām, bet arī tikko izremontētajā medpunktā dzirdētais – biežākās traumas ir sporta traumas.

Māris Zavadskis cer, ka šeit vairs neatgriezīsies; Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādes Sociālās rehabilitācijas daļas priekšnieks Igors Ružanovs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Rehabilitācijas mērķis sasniegts

Cēsu pāraudzināšanas iestāde piedāvā daudz iespēju, lai pusaudzis pēc soda izciešanas spētu atgriezties dzīvē, kas aiz nožogojuma tomēr ir citāda. Ne visi ieslodzījumā esošie pieņem rehabilitāciju un ir spējīgi ne tikai uz mirkli kalt kādu plānu, ko īstenot ārpusē un kas būtu pretējs iepriekš darītajam, par ko tagad jāizcieš sods, bet arī turēties pie ieceres un ļaut, lai tā motivē izkļūšanai no pāraudzināšanas iestādes un tiesiskai dzīvei ārpus tās. Deviņpadsmitgadīgais Māris Zavadskis ir viens no tiem, kurš spēj. Viņš nav gatavs padoties. Viņš ieslodzījumā ir divus gadus un piecus mēnešus, kas ir trešā daļa no soda, kas jāizcieš – seši gadi un deviņi mēneši. Māris ir apņēmības pilns, viņš grib iziet pirms termiņa beigām. Ja ieslodzītais labi uzvedas, ievēro noteikumus un neizdara pārkāpumus, viņu var atbrīvot pirms noteiktā laika.
Vidusskolu gan Māris vēl nav beidzis, un , lai arī tik labi mācībās neveicoties, viņš ir apņēmies to izdarīt līdz iziešanai: “Jāvar! Nevar visu laiku tā dzīvot!” Jautāts, ko viņš domā par nākotni, Māris atbild: “Ieceres ir daudzas un dažādas, bet šeit nevar visu tā izdomāt, jo neesmu reālajā situācijā, kur ik minūti viss mainās. Šeit var nekas nemainīties ļoti ilgi, bet tur pārmaiņas ir mirkļa jautājums. Tāpēc, lai arī informāciju saņemam, ir grūti spriest par situāciju, jo neesam tajā vidē.”
Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādes Sociālās rehabilitācijas daļas priekšnieks Igors Ružanovs teic, ka nereti ir situācijas, kad zēni ieslodzījumā uzvedas labi, taču, izkļūstot brīvībā, atkal neievēro likumu. Pēc Māra domām, arī brīvībā vajadzētu uztaisīt un ievērot līdzīgu grafiku, kāds ir ieslodzījumā – tas varētu līdzēt noturēties un nepieļaut I. Ružanova minētos gadījumus.
Viens no rehabilitācijas mērķiem – sagatavot ieslodzīto tā, lai arī grūtības netraucētu tiesisku dzīvi un saskarsme ar tām neliktu domāt par atgriešanos ieslodzījumā – ir sasniedzis Māri. Uz jautājumu, vai, saskaroties ar grūtībām, nebūs vēlme atgriezties, Māris pārliecinoši atbild: “Nē! Esmu pietiekami daudz laika šeit pavadījis un paspējis arī izdomāt, kā būs, ja ar mani tā notiks. Mani ārā nekas nebiedē. Drīzāk gribu izkļūt no šejienes, lai varu sākt darīt visu, kas iecerēts, jo šeit zūd laiks.” Māris Cēsu iestādē nav vienīgais, kurš pieņēmis rehabilitāciju, un Zviedrijā būtu tajā kategorijā, kura gatava iziet, lai durvis vērtu pēdējo reizi. Viņš stāsta, ka ir vēl daži tādi, kuri tam ir gatavi, ar tiem tad arī tiekot vairāk laika kopā pavadīts. “Viens no viņiem izies ārā pirms manis un atrakstīs – kādi apstākļi, kādas izjūtas, lai varu labāk sagatavoties,” saka Māris.
Diezgan bieži dažādu ieceru īstenošanai kavēklis ir nauda. Arī veiksmīgai rehabilitācijai tās ir par maz, lai varētu runāt par noziedzības līmeņa samazināšanu, jo arī rehabilitācijai šajā jautājumā ir liela loma. Ne visi ir tādi kā Māris, kurš gatavs atgriezties, teikdams: “Es gribu ļoti daudz pamēģināt. Tagad man ir atvērušās acis un es redzu, ka ir tik daudz iespēju. Tās visas es agrāk neredzēju.”

Kate Rūķēna