Piezīmes uz lugas eksemplāra malām

Memuārliteratūrai piemīt dīvaina daba – tā it kā pretendē uz patiesu notikumu un faktu atspoguļošanu, bet ir tik subjektīva, ka zaudē gandrīz jebkādu piesaisti realitātei. Bet tāds jau laikam ir šā žanra uzdevums – personiska attieksme, intīmi sīkumi, subjektīvs viedoklis un brīva faktu interpretācija.

Vija Artmane “Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves”, R., “Pētergailis”, 2004

Viju Artmane – talantīga, skaista, cēla un šķietami nesatricināma. 21. augustā viņa nosvinēja savu 75 gadu jubileju. Septembrī Dailes teātrī notiks godināšanas vakari, bet nule iznākusi Vijas Artmanes atmiņu grāmata “Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves”.
Vizuāli ārkārtīgi skaista grāmata ar kvalitatīvām, rūpīgi atlasītām fotogrāfijām, kas izgaismo un ilustrē mākslinieces būtiskākos dzīves mirkļus un svarīgākās lomas. Tīri teorētiski literārajai daļai būtu jāsniedz ieskats Vijas Artmanes personībā, jātuvina tā lasītājam, teātra un kino mīļotājam. Bet praktiski ir noticis tā, ka šī grāmata līdzinās vairāk vai mazāk teicami nospēlētai lomai. Vija Artmane spēlē Viju Artmani vai varbūt turpina Džūlijas Lambertes lomu. Viņa ir patiesi liela aktrise, jo pat tik intīmā procesā kā rakstīšana (precīzāk – atmiņu, notikumu utt. stāstīšana) ir spējusi par sevi nepateikt tikpat kā neko. Protams, šajā grāmatā ir atrodamas Vijas Artmanes atmiņas par bērnību, lomām, sastaptajiem cilvēkiem un pārdomas par aktiera sūtību un teātra būtību, tomēr tās ir tikušas pakļautas ārkārtīgi rūpīgai, piesardzīgai un skrupulozai iekšējai cenzūrai un ne pārāk “piekasīgam” redaktora darbam.
Tie, kas, lasot šos memuārus, cer ielūrēt teātra aizkulisēs, slavenu aktieru piedzīvojumos un dēkās, tenkās vai intrigās, smagi vilsies, jo nekā tāda grāmatā nav (un labi, ka tā!).
Vija Artmane ir lieliski maskējusies – viņas mērķis nav bijis atklāt savas dvēseles dzīles vai izsūdzēt grēkus tam kungam lasītājam (lasi – skatītājam). Šķiet, cienījamā māksliniece vienkārši ir vēlējusies atgādināt par sevi un citiem talantīgiem savas paaudzes aktieriem. Vienīgā nelaime, ka grāmatas mēdz lasīt ne jau tāpēc, lai gūtu pamācību vai padomu, bet gan tāpēc, lai izkustinātu un izlaistu paskrieties emocijas. Bet tas var notikt vien tad, ja rakstītais vārds aizķer kādu stīgu; ja neaizķer, pārņem vienīgi īgnums un kāds nieks garlaicības. Daļa īgnuma ir arī Vijas Artmanes atmiņās – mazliet dusmu uz valsti, kas nenovērtē, kolēģiem, kam skauž, skatītājiem, kas nesaprot, jaunajiem aktieriem, kas neprot. Uz Artūru Dimiteru un Pēteri Pētersonu, uz Dailes teātri kopumā un atsevišķiem cilvēkiem individuāli. Lasot rodas sajūta, ka māksliniece laiku pa laikam maķenīt izkrīt no lomas, tad acumirklī attopas un kļūst par jauku kundzīti, kas neko sliktu ne par vienu nesaka. Tikai labu, labu vien...
Iespējams, grāmata būtu ieguvusi, ja tiktu veidota uz intervijas pamata, tādējādi panākot rūpīgāk pārdomātu kompozīciju, citādi ik pa brīdim šķiet, ka “plate iet uz riņķi”. Protams, ar atmiņām tā mēdz notikt, tomēr memuāru grāmatas uzdevums nav vienkārši stenografēt notikumus vai atmiņu uzplaiksnījumus.
Tiklab ir iespējams, ka šīs grāmatas sakarā nemaz nevajag piesieties literāriem negludumiem, kompozicionālām niansēm, neveiksmīgi nospēlētām etīdēm un citām smalkām lietām. Varbūt patiesi šis darbs jāuztver kā piezīmes uz lugas eksemplāra malām, kas atklāj talantīgi spožas aktrises mīlestību pret teātri, atmiņas par lomām un cieņas apliecinājumu režisoram Eduardam Smiļģim.

Solvita Kāršeniece, Mag.philol.