Vai arī policistam ir cilvēktiesības?

Modris Žeivots, Latvijas Policijas akadēmijas asociētais profesors

Aptaujājot jaunos policijas darbiniekus, kas tikko nodevuši zvērestu, par to, kādu motīvu vadīti viņi izvēlējušies darbu policijā, vairums atbild – lai palīdzētu citiem cilvēkiem. Jāpiekrīt, daži pirmajā mirklī šķiet ciniski un nepiekāpīgi, bet tā ir tikai ārēja čaula pret visu, kas jāpacieš uz ielas. Policistu var pagrūst, viņam var iesist, var apvainot, aizskarot viņa godu un cieņu, pazemot viņa ģimenes locekļus. Ir nepieciešams īpašs patiesīguma un drosmes savienojums, lai apzinīgi tiektos nokļūt vardarbīgās un traģiskās situācijās, nedomājot par sevi. Kādēļ baidāmies runāt par policistu cilvēktiesībām? Kādēļ tās nevaram vai negribam aizstāvēt? Cik lielā mērā
pie tā vainīgi esam paši – policijas darbinieki?

Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Arvien dilemmas priekšā

Policists ir tāds pats cilvēktiesību subjekts kā visi pārējie sabiedrības locekļi, taču darba profesionālās specifikas dēļ sabiedrība policistus pārsvarā uzskata par cilvēktiesību ierobežotājiem un ne vienmēr uztver kā šo tiesību garantētājus. Piemēram, saskaņā ar Operatīvās darbības likumu, veicot operatīvos pasākumus, tiek aizskartas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, lai novērstu kaitējumu citām personām vai valsts interesēm. Šā iemesla dēļ policisti regulāri atrodas dilemmas priekšā: jānodrošina citu cilvēku tiesības saskaņā ar likumu, taču vienlaikus pašiem nav garantētas elementārās cilvēktiesības, piemēram:
• jāstrādā brīvdienās, svētku dienās, veselībai bīstamos apstākļos, jāveic virsstundu un nakts stundu darbs par neadekvātu atalgojumu;
• ierobežotas tiesības piedalīties politiskajā dzīvē, darboties partijās, sabiedriskajās organizācijās;
• ar likumu aizliegts veidot un apvienoties arodbiedrībās savu tiesību aizsardzībai;
• netiek nodrošinātas likumā “Par policiju” paredzētās sociālās garantijas: veselības aprūpe; komunālo pakalpojumu atvieglojumi; kādreizējā bezmaksas braukšana sabiedriskajā transportā; nelaimes gadījumos policists un viņa ģimene nesaņem vai saņem nepamatoti mazu kompensāciju salīdzinājumā ar citu tiesību aizsardzības dienestu pārstāvjiem.
Policijas darbinieks, kura tiesības negarantē valsts, nevar nodrošināt un garantēt pārējo valsts iedzīvotāju cilvēktiesības, jo pastāv tieša saikne starp apstākļiem, kādos strādā policists, un viņa darba rezultātiem. Galvenais šādos pārkāpumos ir policijas darbiniekam nodarītais fiziskais vai morālais kaitējums, emocionālās ciešanas, ekonomiskais zaudējums vai nozīmīgs pamattiesību aizskārums valsts darbības vai bezdarbības dēļ.
Parasti šādās situācijās tiek apelēts pie zvēresta, kas dots, stājoties policijas dienestā. Tomēr zvērests ir nozīmējis ne tikai policijas darbinieka pienākumu pret valsti, bet arī valsts pienākumu pret policijas darbinieku, un sabiedrībai, kurai policija kalpo, jāprot šīs tiesības nodrošināt.

Starp labklājību un pienākumu

Skaidra ir nodokļu maksātāja negatīvā attieksme un nevēlēšanās palielināt budžetu policistiem par labu, jo, pēc viņa domām, tie savējo vienalga paņems, papildinot savas kabatas nelikumīgā ceļā. Šeit rodas arī tā vienaldzība un formalitāte darbā ar iesniedzējiem, sūdzētājiem vai arī tāda parādība, kas ļoti krīt acīs, ka policijas darbinieki brauc ar dārgām automašīnām, ja alga ir tikai nedaudz pāri simt latiem.
Jautājums par policijas darbinieka labklājību un pienākumu izpildes kvalitāti pēc būtības tiek pielīdzināts pārspriedumiem par to, vai viņš ir cienīgs algas palielināšanai vai “pat šo vēl neatstrādā”. Iznāk, ka, godīgi sargājot cilvēka tiesības un brīvības, paši sargātāji paliek neaizsargāti. Vai ar tādu attieksmi pret mūsu darbu, pret mums spējam normāli izpildīt savus darba pienākumus? No tā arī izriet viss negatīvais, kas redzams un lasāms par policijas darbu.
Daudzos plašsaziņas līdzekļos bieži izskan kritika par policijas darbinieku neizdarību, neprofesionalitāti u.tml. Tiek meklētas sensācijas, taču reti rodams plašāks skaidrojums par pašu policijas darbinieku tiesībām, darba problēmām, to cēloņiem un reāliem risinājumiem. Piemēram, saistībā ar smagiem ceļu satiksmes negadījumiem un tajos bojāgājušo skaita straujo pieaugumu presē parādās raksti “Policijai būs īpašas kontroles tiesības”, “Ministrs policijai dod mēnesi laika smago avāriju novēršanai”, “Satiksmes drošību cer uzlabot ar slēpto kontroli”. Rakstus caurstrāvo doma par policijas slikto darba organizāciju šajā jomā un “iekšlietu ministrs policijai devis starta šāvienu dažādu represīvu metožu izmantošanai, tostarp slēptajai kontrolei un dokumentu pārbaudei, apturot bez īpaša iemesla, lai pārliecinātos, ka šoferim vispār ir autovadītāja tiesības”.
Nezinu, cik šādi amatpersonu izteikumi ir patiesi, nemaz nerunājot par teiktā atbilstību likuma normām, tomēr šādām publikācijām paredzu arī atgriezenisko saikni. Jau līdz šim ik pa brīdim plašsaziņas līdzekļos varējām lasīt, ka aizturēts kārtējais policijas darbinieks par dienesta pilnvaru pārsniegšanu vai pat to ļaunprātīgu izmantošanu, kas daudzos gadījumos beidzas ar krimināllietas ierosināšanu un notiesājošu spriedumu.
Pieļauju – arī šoreiz uz to ilgi nebūs jāgaida. Šādos gadījumos paralēli izmeklēšanai krimināllietā tiek veikta arī dienesta pārbaude. Tikai retos gadījumos dienesta pārbaudes slēdzienā tiek mēģināts noskaidrot un analizēt arī apstākļus, kas veicinājuši prettiesisko rīcību, kā šajos gadījumos ar amatpersonu nepārdomātiem izteikumiem vai to pārspīlēto atstāstījumu. Piemēram, transportlīdzekļu aizturēšanas gadījumos policijas darbiniekiem bieži tiek pārmests, ka nav tikuši izmantoti citi tiesiski un taktiski pasākumi aizturēšanai, bet tikai tā vajāšana, kas beigusies ar avāriju un cietušajiem.
Ieilgušās policijas reformas apstākļos mūsu valstī, kad tika mēģināts ieviest tādu vai citu darbības metodi, policijas darbinieki arvien mēģinājuši pielāgoties tā, lai nepaliktu zaudētājos, nereti balansējot uz likumības robežas. Diezin vai viņus par to drīkstētu nosodīt.
Tomēr nav pieļaujama policijas darbinieka pārlieka izmantošana, nenodrošinot viņa tiesisko un sociālo aizsardzību. Katram ir tiesības par savu darbu saņemt adekvātu atlīdzību, un valsts pienākums ir šīs tiesības nodrošināt.
Tādēļ arī sākta policijas reforma – lai, no vienas puses, policijas pakalpojumi būtu vienlīdz pieejami itin visiem iedzīvotājiem, no otras – lai tam garantētu finansējumu. Tiesa, optimālā modeļa meklējumi ir ieilguši. Tam par cēloni nav tikai sliktās valdības, tikai reformas autori un to virzītāji, bet paradoksālā kārtā arī paši policijas darbinieki. Pareizāk – viņu apjukums, nespēja orientēties mūsdienu tirgus ekonomikas apstākļos. Viņi arvien pieraduši pildīt tikai likumus un rīkojumus. Īpaši tas attiecas uz cilvēka tiesībām. Vienlaikus piemirstot, ka arī policijas darbiniekam ir tiesības, par kurām ikdienā netiek domāts.

Nesakārtotā likumdošana

2003.gada 18. jūlijā garīgi nelīdzsvarots jaunietis, kas reanimācijas nodaļā bija piesiets ar ķēdēm pie guļvietas, tās pārrāvis un no blakusgaldiņa paķēris tukšu šļirci. Viņam klāt piesteidzies policijas darbinieks, kuram I. M. ar šļirci iedūris krūškurvja kreisajā pusē. 2003.gada 27.jūlijā Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Operatīvās nodaļas darbinieki saņēma lūgumu pēc palīdzības no neatliekamās medicīniskās palīdzības darbiniekiem, kuri bija izsaukti uz kādu dzīvokli. Pēc mediķu sniegtās informācijas, kāds garīgi nelīdzsvarots 22 gadus vecs vīrietis minētajā dzīvoklī bija ieslēdzies kopā ar māti. Uz notikuma vietu izbrauca operatīvā grupa. Pēc pārrunām ar policijas darbiniekiem un mediķiem vīrietis atvēra durvis. Tiklīdz policijas darbinieki iegāja dzīvoklī, vīrietis, izmantojot zobenu, vairākkārt ievainoja divus policijas darbiniekus. Trešais policijas darbinieks, izvērtējot radušos situāciju, lietoja dienesta ieroci un ievainoja vīrieti. Gan ievainotie policijas darbinieki, gan uzbrucējs tika nogādāti slimnīcā medicīniskās palīdzības sniegšanai. Jau operācijas laikā 1971.gadā dzimušais policijas darbinieks R.K. mira. Savukārt 1964.gadā dzimušajam kriminālpolicijas darbiniekam mediķi turpināja sniegt medicīnisko palīdzību.
Ierosināta krimināllieta par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos, jo cietušais izpildīja savus dienesta un profesionālos pienākumus, piedalījās prettiesiska nodarījuma novēršanā.
Varētu šķist, ka šis sižets patapināts no kāda trillera. Diemžēl tas ir viens no notikumiem, kas nu jau kļuvuši gandrīz vai par ikdienu.
Cik tad vērta ir policijas darbinieka dzīvība?
Ja policijas darbinieks, pildot dienesta pienākumus, gājis bojā, viņa neatraidāmajiem mantiniekiem izmaksā vienreizēju pabalstu 50 000 latu. Arī šajā gadījumā bojāgājušā policijas darbinieka mantiniekiem tas pienācās. Bet vai šī procedūra nav pārāk sarežģīta un pazemojoša? Iekšlietu ministrija (IeM) ar zobenu nodurtā policista ģimenei 50 000 latu kompensāciju varēs izmaksāt tikai pēc tam, kad tiesa būs izlēmusi, kurai personai ir šādas mantojuma tiesības, un, kā zināms, atbilstoši Latvijas Civillikumam jautājumu par mantojuma tiesībām var atrisināt ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem, jo mantojums atklājas pēc mantojuma atstājēja nāves vai pēc viņa izsludināšanas par mirušu ar tiesas lēmumu, bet mantojuma atstājēja nāve jāpierāda mantojuma pieprasītājam.
Iekšlietu ministrijas finanšu speciālisti lēš, ka kompensāciju par bojāgājušo policistu reāli varēs izmaksāt tikai 2005.gada sākumā – janvāra beigās vai februāra sākumā. Plānots, ka minētā summa tiks izmaksāta no Finanšu ministrijas fonda līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.
Bet kas notiks ar ievainoto policijas darbinieku? Likums šāda apjoma kompensāciju paredz tikai gadījumos, kad persona gājusi bojā. Bet ievainojuma gadījumā? Ja Valsts policijas vai Drošības policijas darbinieks, pildot dienesta pienākumus, guvis ievainojumu vai sakropļojumu vai saistībā ar dienesta pienākumu veikšanu viņa veselībai ir nodarīts citāds kaitējums, viņam papildus likumā noteiktajām kompensācijām un pabalstiem izmaksā vienreizēju kompensāciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā.
Bet kur ir šīs likumā noteiktās kompensācijas, kur ir šie Ministru kabineta noteikumi? Arī no likuma “Par policiju” tika svītrota norma, ka policijas darbinieks ir pakļauts obligātajai valsts apdrošināšanai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
Vēl nesenā pagātnē šādas situācijas reglamentēja ar Latvijas Ministru padomes 1993.gada 18.janvāra lēmumu Nr. 27 apstiprināts nolikums par Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas un civilās aizsardzības struktūrvienību ierindas, komandējošā sastāva personu un uz līguma pamata strādājošo darbinieku valsts obligāto apdrošināšanu. Šī norma nav atcelta, tomēr nedarbojas. Tajā noteikts, ka Iekšlietu ministrijas struktūrvienību, tajā skaitā arī Valsts policijas iestādēs strādājošie, ierindas, komandējošā sastāva personas un pat uz līguma pamata strādājošie darbinieki tiek apdrošināti bojāejas (nāves), ievainojuma (kontūzijas) un slimību gadījumā dienesta, apmācību vai darba līguma laikā.
Šajā lēmumā uzskaitīti apdrošināšanas gadījumi un izmaksājamo atlīdzību apmēri, kas gan pašreizējai ekonomiskajai situācijai ir smieklīgi mazi. Tā apdrošināšanas atlīdzība paredzēta:
• ja apdrošinātais gājis bojā (miris) dienesta, apmācību vai darba līguma laikā vai 6 mēnešu laikā pēc atbrīvošanas no dienesta (pēc apmācību vai darba līguma beigām) vai ja nāve iestājusies sakarā ar dienesta, apmācību vai darba līguma laikā iegūto ievainojumu (kontūziju) vai slimību;
• ja apdrošinātajam sakarā ar dienesta, apmācību vai darba līguma laikā iegūto ievainojumu (kontūziju) vai slimību uzreiz vai 6 mēnešu laikā pēc atbrīvošanas no dienesta (pēc apmācību vai darba līguma beigām) noteikta smagā vai mēreni izteiktā invaliditāte;
• ja apdrošinātais dienesta, apmācību vai darba līguma laikā ieguvis smagus vai vieglus miesas bojājumus;
• ja apdrošinātais veselības stāvokļa dēļ atzīts par nederīgu dienestam vai noslēgtajā darba līgumā minētajiem pienākumiem.
Turklāt apdrošinājuma summas pēc šā apdrošinājuma veida tiek izmaksātas neatkarīgi no izmaksām par citiem apdrošināšanas veidiem un nodarīto kaitējumu atlīdzināšanas izmaksām.
Jautājums par policijas darbinieku valsts obligāto apdrošināšanu jāizlemj valdībai. Jāizspriež, cik lielā mērā esam tiesīgi prasīt no policistiem pašuzupurēšanos, ja pašu policijas darbinieku garantijas un viņu drošība netiek pienācīgi nodrošināta.
Katrai valdībai būtu jāapzinās, ka valsts attīstību, tajā skaitā arī sabiedrības tiesības justies drošai, zināmā mērā garantē policija, tās darba efektivitāte. Lai attīstību sekmētu, ir nepieciešami apmierināti un sabiedrībai lojāli policijas darbinieki. Tādus var iegūt un noturēt, veidojot efektīvu atalgojumu sistēmu, kur līdz ar darba algu, prēmijām un apmaksātām mobilā tālruņa sarunām ietilpst arī policijas darbinieku apdrošināšana. Tādējādi apdrošinātā persona var saņemt pakalpojumus, ko sedz apdrošināšanas polise. Arī policiju veido cilvēki, kas vēlas būt veseli, droši un pārliecināti par rītdienu.
Vēl vajadzētu runāt par pasākumiem bojāgājušo un ievainoto policijas darbinieku ģimenes locekļu rehabilitācijai.

Turpinājums sekos