Negācijas nav mūsu laika sūtība

Artis Pabriks, ārlietu ministrs – “Latvijas Vēstnesim”

Ārlietu ministrs Artis Pabriks, atbildot uz “Latvijas Vēstneša” jautājumiem Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Par Eiropas un pašmāju kaislībām

– Vispirms – kā jūs vērtējat jaunās Eiropas Komisijas sastāvu kopumā?
– Es domāju, ka jaunajam Eiropas Komisijas prezidentam Barrozu kungam izdevies neiespējamais. Viņš ir spējis atrast kompromisu un saskaņu starp tā sauktajām vecajām un jaunajām ES valstīm, kā arī starp lielajām un mazajām valstīm. Jo es īsti neredzu nevienu valsti, kas būtu palikusi neapmierināta. Šādā kontekstā mums jāraugās arī no Latvijas, jo mēs esam Eiropas Komisijā ieguvuši pozīciju, kas atbild par nodokļiem un muitu. Es domāju, tas ir ļoti svarīgi, sevišķi no mūsu ekonomiskās attīstības perspektīvas, jo diskusija par nodokļiem jau ir sākusies un tā arī turpināsies. Līdz ar to mēs varēsim arī daudz labāk argumentēt un pamatot savu pozīciju – ne vien bilaterāli, Ministru padomē vai starp valstīm, bet tieši Eiropas Komisijā.

– Mūsu valsts pārstāve Eiropas Komisijā izraisījusi asu diskusiju Latvijā, un kaislības joprojām turpinās. Kā jūs uz šo situāciju raugāties no ārlietu ministra pozīcijas?

– Es kā ministrs un kā Tautas partijas biedrs tajā laikā atbalstīju citu kandidatūru – Sandru Kalnieti, jo šī kandidatūra man bija labi pazīstama un viņa izteica atbalstu arī Tautas partijas nostādnēm. Arī Eiropas līmenī – Tautas partijas frakcijas nostādnēm. Bet tajā pašā laikā es nepiekrītu tiem oponentiem, kas saka, ka procedūra bija nepareiza un ka tā nebija demokrātiska. Šajā gadījumā mēs, kas piedāvājām citu kandidatūru, uzskatām, ka procedūra bija tāda, kāda tā ir. Arī iepriekšējais premjers Einars Repše tieši šādā procedūrā izvirzīja Sandru Kalnieti. No demokrātijas viedokļa, es domāju, šeit problēmas nav. Jautājums ir, protams, vai sabiedrībā pil-nībā tika atspoguļota šī diskusija un izvērtēti katra kandidāta pozitīvie un negatīvie faktori. Manā izpratnē, Ingrīda Ūdre ir pietiekami spējīga, lai varētu godam pārstāvēt gan Latvijas intereses, gan Komisijas intereses Eiropā. Par to nav šaubu. Bet demokrātija, protams, pieprasīja, lai būtu vairāki kandidāti.

Veiksmes stāstu sauc “Latvija”

– Kopš deviņdesmito gadu vidus mūsu valsts un sabiedrība visai mērķtiecīgi virzījās uz ES un NATO, kas oficiāli bija mūsu ārpolitikas stratēģiskās attīstības prioritātes. Grūti būtu atrast jautājumu, kurā vairākums Latvijas politisko partiju un politiķu bijuši vienotāki. Tagad mērķi sasniegti. Kā mūsu valsts tagad izskatās starptautiskā kontekstā?
– Vienā teikumā – Latvija ir veiksmes stāsts. Un šis veiksmes stāsts pirmām kārtām jāapzinās mums pašiem. Īpaši šobrīd, kad “Baltijas ceļam” aprit piecpadsmit gadu, mums pašiem jābūt lepniem par to, ko esam sasnieguši. Diemžēl mēs šad un tad ieslīgstam neticībā, depresijā un atsvešinātībā – paši savā sabiedrībā un savā valstī. Taču šis nu tādām negācijām nav īstais laiks. Mums ir pietiekami daudz sasniegumu, un mums nevajag balstīt sabiedrības diskusijas tikai uz iekšpolitisko skaudību, nenovīdību... – tās vairāk atbilstu kādai 18. vai 19. gadsimta tautiņai, kas vēl nav ieguvusi brīvlaišanu. Mēs esam brīvlaisti! Mēs vadām savu valsti. Mēs esam viena no divdesmit piecām līdztiesīgām nācijām ES. Mēs esam ļoti godājama NATO dalībvalsts. Ar mums rēķinās. Jautājums ir, vai mēs esam spējīgi šīs pozīcijas nostiprināt un iegūt vēl vairāk. Gan prestiža, gan arī tīri labklājības ziņā.

– Bet kāds, jūsuprāt, ir cēlonis depresijai un atsvešinātībai? Varbūt tā izpaužas arī mūsu ārpolitikas jauno orientieru trūkums vai neskaidrība par tiem – gan sabiedrībā, gan arī politiķu vidū?

– Valstiskās problēmas plašākā, filozofiskā plāksnē nevar atdalīt arī no personiskajām problēmām un cilvēku izpratnes par dzīvi. Ja palasām grāmatas, ko latviešu autori par mūsu valsti rakstīja divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, tad viens no uzsvariem bija, ka mēs esam jauna valsts. Ka mums jāiemācās savu valsti pārvaldīt, būt saimniekiem tajā. Es domāju, mēs joprojām neesam atrisinājuši šo problēmu arī atjaunotajā valstī. Mums pie tā nopietni jāstrādā. Tas taču ir saistībā ar cilvēku valstisko pašapziņu. Jā, mēs visi esam ļoti labi kritiķi. Un tāpat kā padomju laikā mēs esam ļoti labi oponenti visam, kas saistās ar valsti, varu un valsts institūcijām. Bet jautājums ir, vai mēs kā sabiedrība varam konstruktīvi strādāt kopā ar valsts institūcijām. Tas ir pats svarīgākais jautājums!
Skaidrojums šīm parādībām rodams arī vēsturiskajā faktā, ka mūsu valstiskuma vēsture nav bijusi īpaši ilga. Tas pirmkārt. Otrkārt, pārejas periods – deviņdesmitie gadi – mums bija ļoti smags. Daudzi cilvēki nejutās labi finansiāli. Zināms, ka šādos brīžos, kad notiek pāreja no vienas ekonomikas uz citu, notiek arī daudzas sociālas parādības – izjūk ģimenes, pieaug pašnāvību skaits. Bet statistika rāda, ka šīs parādības gājušas mazumā. Arī tas liecina, ka sabiedrība, par spīti mūsu pašu skepsei, atveseļojas. Mēs sākam dzīvot labāk! Kaut paši tam neticam. Protams, no ārpolitikas viedokļa man šķiet svarīgi, lai mēs sevi varētu parādīt no stingrākām pozīcijām. Lai mēs varētu nākt ar savu piedāvājumu un savām prasībām gan ES, gan plašajā pasaulē. Bet, lai es, lai Ārlietu ministrijas personāls to varētu darīt, mums jābūt drošiem par savu aizmuguri. Ka tauta stāv aiz mums. Tāpēc es aicinu ne tikai kritizēt, bet arī konstruktīvi līdzdarboties. Jo mēs nevaram nodalīt valsti no sabiedrības.

– Vecā ārpolitiskās attīstības koncepcija ir izpildīta un vairs neeksistē. Šķiet, īstais brīdis teikt: “Lai dzīvo jaunā koncepcija!”

– Pie jaunās koncepcijas pašlaik tiek strādāts. Domāju, kaut kad vēlā rudenī mēs varēsim Saeimu ar to iepazīstināt. Vai vismaz celt priekšā jaunās koncepcijas pamatvirzienus. Lielie mērķi ir izpildīti, un tagad mums ir daudz mazu mērķu, kas varbūt nav mazāk svarīgi. Bet tie vairs nav tik lieli, lai varētu mobilizēt visu nāciju. Mūsu mērķis, no vienas puses, būtu noteikt prioritātes, ko gribam darīt tuvākajos piecos, desmit, piecpadsmit gados. Un otrs mērķis ar šīs koncepcijas priekšāstādīšanu mūsu parlamentā ir veicināt ārpolitisko diskusiju kultūru, kas atšķirībā no Igaunijas Latvijā līdz šim nav izplatīta. Igaunijā, cik zinu, par ārpolitikas jautājumiem tiek diskutēts divas reizes gadā. Pie mums tāda tradīcija nav ieviesta, bet, es domāju, mēs to varētu ieviest.

– Kas tad būs galvenie stūrakmeņi jaunajā ārpolitikas koncepcijā?

– Starp stūrakmeņiem varētu būt labklājība – kā veicināt valstisko un arī individuālo labklājību. Ekonomiskie aspekti. Noteikti vienmēr starp mūsu prioritātēm jābūt valsts drošības jautājumiem. Tur varētu būt arī sabiedrības integrācijas un minoritāšu jautājumi un, protams, arī mūsu sadarbība ar tautiešiem ārzemēs jeb trimdas latviešiem.

Vai galvu reibinoša karjera?

– Šī ir jūsu pirmā intervija “Latvijas Vēstnesim” ārlietu ministra amatā. Kā jūtaties jaunajā amatā?
– Laiks skrien ļoti ātri, jo darba nenoliedzami ir daudz vairāk, nekā bija pirms tam, vadot Saeimas Ārlietu komisiju. Protams, līdz

ar to man uz laiku nāksies pārtraukt darbību akadēmiskajā vidē, jo ministra amatu ar Vidzemes Augstskolas asociētā profesora pienākumiem, vienkārši, nav iespējams fiziski apvienot. Ir daudz lietu, ko gribētos uzlabot, mainīt. Mūsu intervijas brīdī man rit ceturtā nedēļa šajā amatā, un joprojām notiek it kā darbības laukuma izpēte. Es gribu iepazīties ar visām ministra darba niansēm un faktoriem. Man, protams, jāiepazīstas ar personālu. Kaut ļoti daudzus no ministrijas cilvēkiem pazīstu jau no studiju laikiem – tie ir gan mani studiju biedri, gan mani bijušie studenti. Domāju, es esmu viens no ministriem, kas, nenākdams no šā resora iekšienes, tomēr visvairāk pazīst ministrijas cilvēkus. Tas, protams, ir pozitīvi.

– Plašsaziņas līdzekļos pazibēja arī viedoklis, ka vecuma ziņā jūs esot ļoti jauns ārlietu ministrs. Taču, paskatoties Latvijas ārlietu resora vēsturē...

– Es gan domāju, ka esmu vecāks par Zigfrīdu Meierovicu, lūk, tur, portretā pie mana kabineta sienas. Bet tālāk – jā, varbūt es savos 38 gados varētu pretendēt uz kādu no nākamajām vietām. Bet tas jāpārbauda.

– Jūsu virzību šogad varas gaiteņos varētu saukt par galvu reibinošu karjeru. Jūs tikai šogad kļuvāt par parlamenta deputātu, un tūdaļ jums tika uzticēta tik svarīgās Ārlietu komisijas vadīšana. Pagāja daži mēneši un – ministra portfelis. Kā pats to izjūtat?

– Ja atklāti, es tomēr negribētu par to daudz domāt. Jā, objektīvi vērtējot, tā ir strauja karjera vai, precīzāk sakot, strauja notikumu attīstība. Bet, strauji kāpjot kalnā, būtiski ir nepazaudēt saikni ar pamatiem. Tas ir galvenais. Es domāju, cilvēkiem, kam dzīvē strauji nākas mainīt profesiju vai amatus augšupejošā virzienā, ir ļoti būtiski, lai tas nesakāptu galvā. Lai cilvēks spētu noturēt psiholoģisko līdzsvaru un saikni ar savu iepriekšējo vidi. Lai vienkārši uztvertu sevi kā vienu no pilsoņiem.

– Mūsu iepriekšējā intervijā Saeimas namā jūs kā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs teicāt, ka jums ir daudz ideju un ieceru, ar ko jūs ienācāt Saeimā un ko gribējāt virzīt tālāk. Cik jūs savā iepriekšējā amatā no tā paguvāt, un vai iespējams kādas no šim idejām pārņemt?

– Ārlietu komisijā es sāku to, ko varētu saukt par aktīvu ārpolitiku, jo esmu tādas politikas piekritējs – to es esmu centies paņemt līdzi arī šajā ministra amatā. Protams, strādājot ministrijā, ir daudz lielākas iespējas kaut ko izdarīt. Kaut vai salīdzinot personālu. Saeimas komisijā ir daži cilvēki, bet ministrijā – vairāki simti. Un, protams, arī pilnvaru ziņā ministram un valdībai ir iespējams izdarīt daudz vairāk konkrēta nekā parlamenta komisijai – tieši likumdošanas vai paziņojumu un deklarāciju ziņā. No tāda viedokļa komisija bija vieta, kur es spēju ārpolitikas jautājumos iedziļināties vairāk no praktiskās puses, un tie četri mēneši, ko pavadīju Saeimas komisijā, man, kā tagad redzams, bija devuši laiku, lai izdomātu, kas jādara šajā ministra postenī. Taču joprojām ir atklāts jautājums, cik daudz no idejām, ko es ik dienu varu ģenerēt, var īstenoties. Šeit, ministrijā, strādā profesionāli cilvēki, un viena lieta ir viņiem piedāvāt konkrētu ideju, ko darīt, bet tad ir jāgaida, līdz tiek izanalizēts, vai šis pasākums būs vietā un laikā. Ir jau arī ļoti daudz ideju, kas sabiedrībai tā arī paliek nezināmas, jo aprēķinot nākas secināt, ka pastāv lielāka varbūtība mērķi nesasniegt. Tad mēs konkrēto ieceri pārliekam uz vēlāku laiku vai vispār atsakāmies no tās.

– Vai bija arī kādas ieceres, ko jums Saeimā neizdevās īstenot un tagad nākas nožēlot?

– Jā un nē. Viena no idejām, ko man kā deputātam gribējās aktualizēt, ir par sadraudzības grupām ar citām valstīm. Parlamentā ir ļoti daudz šādu sadraudzības grupu, deputāti tajās pierakstās nevis pēc partijiskās piederības un frakciju vai valstiskajām vajadzībām, bet gan vadoties no personiskajām simpātijām vai antipātijām. Un bieži iznāk tā, ka grupās kontaktiem ar valstīm, kurās mums vajadzētu darboties aktīvāk un runāt par sevi, nav pārstāvētas labējās partijas vai valdībā esošās partijas. Es gribēju ierosināt Saeimas deputātiem pacensties šo situāciju sakārtot. Ir palikuši ierosināšanai arī vairāki likumdošanas akti, bet to es varu darīt arī no šejienes. Tie ir gan saistībā ir mūsu diplomātisko dienestu, gan vēstnieku pensijām. Vai jūs varat iedomāties – mūsu vēstniekiem alga ir 180 latu! Protams, ārzemēs viņiem ir piemaksas, bet pensijas viņiem aprēķina no šiem 180 latiem. Es domāju, nav normāli, ja cilvēks, kas vairāk nekā desmit gadus veltījis Latvijas valstisko mērķu sasniegšanai, aizejot pensijā, saņem kādus 60 latus mēnesī... Es domāju, tas nav normāli! Un mans uzdevums ir pievērst parlamenta uzmanību šai situācijai. Es nevaru pieļaut, ka cilvēki ministrijā strādā, kā tas tradicionāli bijis jau gadiem, tikai balstoties uz entuziasmu un patriotismu.

Atbildība iepriekšējo paaudžu priekšā

– Tikko stājies amatā, jūs tikāties ar Okupācijas muzeja fonda vadītājiem un apspriedāt gan muzeja darba apstākļu uzlabošanas iespējas, gan muzeja iespēju plašāku izmantošanu Latvijas vēstures skaidrošanā. Patiešām aktuāli – jau no ārzemju preses publikācijām redzams, ka pat Latvijai draudzīgās rietumvalstīs maz zina par mūsu pretrunīgo vēsturi.
– Tieši tā!

– Ar ko tas, jūsuprāt, izskaidrojams?

– Kamēr neesam iemesti ūdenī, mēs nesākam peldēt. Un, kamēr mēs paši necenšamies informēt par mūsu vēstures problēmām, viņi par to neinteresēsies. Mūsu uzdevums ir šo jautājumu aktualizēt, un Latvijas okupācijas muzejam ir ļoti labas iestrādes. Ārlietu minis-trijai vajag šīs valstiskās intereses koordinēt, apvienot. Mana vēlme ir konsolidēt cilvēkus un iestādes darboties vienā valstiskā virzienā un pietuvināt mūsu kopīgā mērķa sasniegšanai.

– Jūs savos 38 gados tomēr jau pārstāvat paaudzi, kas pati nav pieredzējusi briesmīgākās okupācijas gadu represijas. Kad jūs piedzimāt, Staļins jau bija miris un masu deportācijas piederēja vēsturei. Kāda ir jūsu psiholoģiskā motivācija pievērsties šīm Latvijas vēstures baisākajām lappusēm?

– Es teiktu, tā ir personīgā atbildība iepriekšējo paaudžu priekšā un arī mana izpratne par vēsturisko taisnīgumu. Es runāju par to, par ko godīgam cilvēkam gluži vienkārši ir jārunā. Es domāju, katrai ģimenei Latvijā kāds bijis vai nu leģionā, vai Sibīrijas izsūtījumā, un tā bijis arī manā ģimenē. Un es esmu pateicīgs saviem vecākiem, kas mani audzināja patriotiskā garā arī padomju laikā.

– Jūs jau esat izpelnījies asu Krievijas masu mediju un arī Latvijā iznākošo krievu laikrakstu kritiku par savu atklāto vēstures skatījumu. Nesen es pamanīju virsrakstu “Artim Pabrikam sava vēsture”.

– Es domāju, gan cilvēkiem, gan institūcijām piemīt kopīga vājība, kas rada iekšēju nepatiku, kad acīs pasaka taisnību. Domāju, tas arī bija viens no iemesliem, kas dažām aprindām Latvijā un arī mūsu kaimiņvalstī lika nedaudz saspringt. Jo viņi saprot, ka es ne vienmēr runāšu aplinkus, bet dažkārt arī pateikšu tieši, ko domāju – par spīti savam amatam.

– Kā jūs vērtējat mūsu pašreizējās attiecības ar lielāko kaimiņvalsti un kādas tās vēlaties redzēt – tagad, kad Latvijas robeža ar Krieviju ir arī ES un NATO austrumu robeža?

– Protams, es vēlos redzēt ļoti draudzīgas attiecības ar Krieviju. Attiecības, kurās pirmkārt dominē savstarpēja uzticība, kā pašlaik, manuprāt, pietrūkst. Kurās dominē labas attiecības starp pilsoņiem un laba ekonomiskā sadarbība. Tādas attiecības, kad masu mediji un cilvēki neveido un neizplata aizspriedumus pret otru valsti.

Situācija Irākā neļauj iebāzt galvu smiltīs

– ASV kongresmenis Dankans nesen, beidzot vizīti Latvijā, man teica, ka pats svarīgākais no Rīgā pārrunātajiem jautājumiem bijusi situācija Irākā.

– Es arī piedalījos Valsts prezidentes sarunā ar ASV kongresmeņiem, un otrais teikums, ko viens no viņiem man teica, bija: “Liels paldies par jūsu atbalstu un lielo ieguldījumu Irākā!”
Mūsu attiecības ar šo pašreiz vienīgo patieso pasaules lielvalsti ir ļoti labas. Ar amerikāņiem man gan kā diplomātam, gan ministram ir ļoti viegli strādāt. Jo amerikāņu politikā konkrēta loma ir atvēlēta arī morāles standartiem. Amerikāņi nedala savus draugus lielos un mazos un spēj pateikt paldies arī valstij, kas ir daudz mazāka. Draudzīgu attiecību veidošana starp Latviju un ASV ir ļoti labs piemērs arī citu valstu iespējamajām attiecībām.

– Kā jūs raugāties uz mūsu sabiedrības attieksmi pret Latvijas piedalīšanos starptautiskās koalīcijas spēkos Irākā? Nesen Irākā gāja bojā arī latviešu karavīrs.

– Jā, tā bija sāpīga ziņa. Taču man šķiet dīvaini, ka viena mūsu karavīra nāve Irākā tiek pasniegta kā nācijas traģēdija, bet simtiem cilvēku nāve uz Latvijas autoceļiem tiek uztverta kā ikdiena. Kaut arī no tādas nāves mēs varētu izvairīties.
Es domāju, diskutējot par mūsu klātbūtni Irākā, ir jānodala divi posmi: šā kara sākums, un ko darīt tālāk. Neviens jau negrib šajā valstī ar savu karaspēku palikt, bet mums, manā izpratnē, nav alternatīvas, jo situācija tur ir tik smaga, ka, izvedot sabiedroto karaspēku no Irākas, krīze padziļināsies un pārmetīsies pāri Irākas robežām, zināmā mērā skarot arī mūs. Mēs nevaram aiziet no Irākas, atstājot pašreizējās problēmas. Arī jaunā Irākas valdība ir ļoti priecīga par mūsu klātbūtni. Es, protams, ceru, ka situācija Irākā stabilizēsies pēc iespējas drīzāk, bet aiziešana šobrīd nav alternatīva. Bez tam jāatceras, ka tagad mūsu karavīri Irākā atrodas arī ar ANO mandātu. Tātad mūsu klātbūtnei nav nekādu likumisku šķēršļu. Arī tas cilvēkiem jāņem vērā, domājot par Irāku. Mēs nevaram šo situāciju atrisināt, iebāžot galvu smiltīs – vienkārši aizbraucot no Irākas.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv