Kad Latvijas liktenis bija politisko lielvaru krustcelēs

Amerikas Savienoto Valstu loma Baltijas valstu suverenitātes atjaunošanā

Gvido Zemrībo, bij. Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Turpinājums. Sākums “LV”, 13.08.2004.

ASV 41.prezidents Džordžs Bušs (vecākais), kura prezidentūra ilga no 1989. līdz 1993.gadam Foto no žurnāla “Amerika”

Gorbačova pārbaude ar Lietuvas neatkarības testu

1990.gada 28.martā telefona sarunā ASV prezidents Džordžs Bušs (vecākais) un Lielbritānijas premjerministre Margarēta Tečere vienojās, ka turpmāks publisks spiediens uz PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu “nebūs produktīvs”.
29.martā, pēc tam, kad senators Edvards Kenedijs personīgi bija informējis Dž.Bušu par savām sarunām ar M.Gorbačovu, ASV prezidents nosūtīja savam padomju kolēģim privātu vēstuli. Šajā vēstulē viņš uzsvēra, ka nevēlas padarīt Gorbačova dilemmu vēl smagāku.
Tomēr tagad vispirms no paša Gorbačova bija atkarīgs, vai pildīt savu Maltas sammitā doto solījumu un izkliedēt sasprindzinājumu situācijā, kas ar katru dienu kļuva eksplozīvāka.
ASV vēstnieks Maskavā Džeks Metloks bija ceļā uz Vašingtonu, kad valsts sekretārs Džeimss Beikers viņam pavēlēja nekavējoties atgriezties Maskavā un personīgi sekot prezidenta vēstulei. Metlokam bija arī jāizseko, kā tiek risināts priekšlikums, ka PSRS varētu atrisināt Baltijas problēmu, sarīkojot plebiscītu par neatkarību.
31.martā Gorbačovs ierosināja sākt sarunas ar Lietuvas parlamenta spīkeru Vītautu Landsberģi, ja Lietuva neatkarības deklarāciju atcels. Landsberģis atbildēja, ka atcelt deklarāciju ir gan juridiski, gan morāli neiespējami. Savukārt Lietuvas parlamenta prezidijs atbildēja, ka ir gatavs sarunām jebkurā līmenī.
3.aprīlī Vašingtonā ieradās PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze, lai apspriestu ar Dž.Beikeru nākamā sammita jautājumus. Beikers jautāja Ševardnadzem, vai padomju valdība būtu gatava sākt nopietnu dialogu un atcelt sankcijas pret Lietuvu, ja tā nevis atceltu, bet atliktu deklarācijas izpildi. E.Ševardnadze atbildēja, ka lietuvieši tā vai tā nāks uz sarunām un ka Lietuvas vadībā notiek šķelšanās. Beikers savu priekšlikumu nosūtīja V.Landsberģim, taču pēdējais bija nelokāms. Viņaprāt, deklarācijas apturēšana nozīmētu, ka Lietuvai jāievēro padomju likumi.
Viņš gan piebilda: ja Padomju Savienība piekristu “pagaidu” apturēšanai, tas varētu būt ceļš problēmu atrisināšanai.

Vašingtona: starpniece Maskavas un Viļņas attiecībās

Prezidenta Buša administrācija bija kļuvusi par starpnieku Maskavas un Viļņas attiecībās. M.Gorbačovs atšķirībā no agrākās PSRS nostājas, kas to būtu kvalificējusi kā “iejaukšanos iekšējās lietās”, pret to neiebilda. Viņš saprata, ka Landsberģis vairāk klausīsies, ko saka Vašingtona, nevis Maskava, viņš domāja, ka Bušs ir vairāk viņa, nevis Landsberģa pusē.
Aprīļa vidū Maskava paziņoja, ka Lietuvai jāpārtrauc pieņemt likumus, kas pārkāpj PSRS konstitūciju. Ja tas netiks izpildīts 48 stundu laikā, tiks sākta ekonomiskā blokāde. Uzzinājis par ultimātu, Dž.Beikers pa telefonu brīdināja E.Ševardnadzi, ka ekonomiskā blokāde apdraudēs amerikāņu un padomju tirdzniecības sarunas.

Džeimss Beikers, ASV valsts sekretārs Džordža Buša (vecākā) prezidentūras laikā Foto no žurnāla “Amerika”

17.aprīlī Kremlis informēja Viļņu: ja Maskavas prasība netiks izpildīta 24 stundu laikā, gāzes padeve un naftas piegāde Lietuvai tiks pārtraukta. Tajā pašā vakarā Dž.Bušs sasauca uz sanāksmi V.Beikeru un savus tuvākos padomniekus. Viņi nolēma: ja blokāde tiks īstenota, ASV samazinās tirdzniecības kontaktus ar Maskavu, ieskaitot projektējamo tirdzniecības līgumu, kas, kā norādīja Beikers, “vairāk interesē viņus nekā mūs”. Nākamajā dienā Beikers piezvanīja Ševardnadzem un pateica, ka Buša valdībai arī ir “pacietības limits”.
M.Gorbačovs savukārt uzskatīja, ka viņš, kamēr nepieļauj asinsizliešanu, var “piegriezt ekonomiskā spiediena skrūves”. Kremlis lika priekšā Landsberģim atlikt neatkarības deklarāciju uz diviem gadiem, lai varētu sākt sarunas. Bet ekonomiskā blokāde, kas attiecās uz ļoti plašu preču klāstu, jau ritēja pilnā sparā.

Sērkociņš gāzes piepildītā telpā

1990.gada 21.aprīlī Dublinā Eiropas Kopienas ārlietu ministri aicināja Maskavu atcelt blokādi, bet, ņemot vērā “prezidenta Gorbačova grūto stāvokli”, atteica atbalstīt Viļņu, sūtot tai nepieciešamo palīdzību.

23.aprīlī ASV prezidents Džordžs Bušs sasauca Nacionālo drošības padomes sēdi Baltijas jautājumā. Džeims Beikers tajā paziņoja, ka neviena no divdesmit ASV sabiedrotajām valstīm neatbalstīja soda sankciju piemērošanu pret Maskavu. Dž.Bušs piekrita. Nākamajā dienā kāds novērotājs rakstīja: “Viņš baidījās aizdedzināt sērkociņu gāzes pārpildītā telpā.” Vienlaikus prezidents lika paziņot Gorbačovam: ja līdz Vašingtonas sammitam Baltijas krīze netiks atrisināta, ASV neapstiprinās sagatavoto ASV un PSRS tirdzniecības līgumu.
Viļņā Vītauts Landsberģis paziņoja, ka Padomju Savienība žņaudz Lietuvu kā žņaudzējčūska un ka Lietuva ir kļuvusi par “jaunas Minhenes upuri”. Šis paziņojums mazināja Buša simpātijas pret Landsberģi.
Bušs nosūtīja Gorbačovam vēl vienu privātu vēstuli, brīdinādams, ka Lietuvas krīze iznīcinās tirdzniecības līgumu.

“Dzintara lēdija” Baltajā namā

26.aprīlī Francijas prezidents Fransuā Miterāns un Vācijas kanclers Helmūts Kols nosūtīja Vītautam Landsberģim vēstuli, kurā mudināja atlikt neatkarības deklarēšanu un sākt sarunas ar Maskavu. Džordžs Bušs bija ieteicis saviem kolēģiem rakstīt šādu vēstuli. Amerikāņu instruētā Lietuvas valdības vadītāja Kazimiera Prunskiene atbalstīja Kola–Miterāna priekšlikumu. Tas Rietumos paaugstināja viņas reputāciju kā saprātīgu alternatīvu Landsberģim.
1.maijā ASV Senāts ar 73 balsīm pret 24 nolēma neatbalstīt ASV labvēlību tirdzniecībā ar PSRS, līdz tiks atcelts embargo pret Lietuvu un sāktas sarunas.
Likdams saprast, kuram Lietuvas līderim Bušs dod priekšroku, viņš uzaicināja uz Balto namu K.Prunskieni, tajā pašā laikā neatbildot uz V.Landsberģa vēstuli.
Tomēr tas, kā Prunskieni pieņēma Baltajā namā, maz atgādināja valsts vadītājas pieņemšanu. Kad 3.maijā Prunskienes linkolns piebrauca pie Baltā nama vārtiem, izrādījās, ka iebraukšanu aizšķērsojusi smagā automašīna. Prunskienei bija jāizkāpj no automašīnas, jāuzrāda sargam sava sarkanā padomju pase, jāatļauj sargam apskatīt viņas rokassomiņas saturu un jāiziet caur metāldetektoru. Prunskienes brālis, kurš viņu pavadīja, vispār netika ielaists un bija spiests gaidīt otrā ielas pusē Lafaijeta parkā. Vēlāk gan Baltā nama ierēdņi centās izskaidrot, ka vārti bijuši bojāti. Patiesībā šī pieņemšana stipri atgādināja veidu, kā Baltajā namā pieņēma Borisu Jeļcinu 1989.gada septembrī. Lai gan Bušs uzskatīja Prunskieni par vairāk pieņemamu nekā Landsberģi, viņš nealka pieņemt Padomju Savienības opozīcijas līderus. Tomēr atšķirībā no Jeļcina Prunskieni pieņēma Baltā nama Ovālajā kabinetā. Viņa atvainojās Bušam par Landsberģa “otro Minheni”. Viņa arī piedāvāja atlikt pilnīgu neatkarības realizāciju līdz 1992.gadam, ja sarunas ar Maskavu noritētu konstruktīvi. Bušs savukārt pateicās viņai par pacietību un tālredzību.
4.maijā, dienā, kad Latvija deklarēja neatkarību, Dž.Beikers Bonnā tikās ar E.Ševardnadzi. Apspriežot Lietuvas jautājumu, Ševardnadze aizrādīja: “Tikai pateicoties attiecībām, kuras jūs un es esam izveidojuši, mēs esam gatavi šo jautājumu apspriest. Citā laikā un ar citām valstīm mēs teiktu, ka tas ir iekšējs jautājums.”

Turpinājums sekos