Vai arī policistam ir cilvēktiesības?

Modris Žeivots, Latvijas Policijas akadēmijas asociētais profesors

Turpinājums. Sākums – “LV”, 26.08.2004.

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Reformas līkločos

Aizvadīto gadu desmitu sabiedriskā iekārta daudzos ir atstājusi ļaušanos pašplūsmai, labklājības mānam, ko it kā nodrošināja bezpersoniskā “valsts”. Zināmā mērā tam par iemeslu bijusi arī kļūdainā pieeja policijas reformai, kas veikta “no augšas”, nevis “no centra”, t.i., reformas nepieciešamība nebija pietiekami izdiskutēta ar praktiskajiem policijas darbiniekiem policijas pārvalžu līmenī.
Vainojama arī policijas finansējuma atkarība no valsts, tās politikas attiecībā pret tiesisko kārtību un, kur tas bijis iespējams, arī no pašvaldību “piešpricēm”. Visām pašvaldībām šāda palīdzība nav pa kabatai. Paradoksāla ir šāda lāpīšanās – it kā kāda pagasta iedzīvotājs vienlaikus nebūtu arī valsts iedzīvotājs! Tas radīja un turpina radīt papildu spriedzi policijas darbiniekos, jo viņiem jāprot izlaipot starp sava darba atšķirīgajiem finansējuma avotiem.
Deviņdesmitajos gados šā paša iemesla dēļ tika sākta diskusija par valsts un pašvaldības policiju, par to vietu un finansējumu avotiem.
Valstīs, kur policija pielīdzināta militāra tipa struktūrai, ir lielākas iespējas policijas darbinieku tiesību ierobežošanā, jo policija kā valsts spēka struktūra saskaras ar dažāda veida ierobežojumiem. Arī Latvijas Valsts policija attiecināma pie šīs kategorijas, jo policija ir apbruņota militarizēta valsts vai pašvaldības institūcija, kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem. Likuma tekstā arī noteikts, ka policijas darbiniekiem kā militarizētas un bruņotas valsts tiesībaizsardzības iestādes pārstāvjiem apvienošanās arodbiedrībās ir aizliegta. Noteikti atsevišķi ierobežojumi, piemēram, aizliegums organizēt streikus un piedalīties tajos.
Bet cilvēktiesības nav absolūtas. Arī policijas darbiniekam tiek garantēta pilnīga brīvība tiktāl, cik to demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas labad neierobežo likums. Arī Latvijas Satversmes 102.pants noteic, ka “ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās”, bet 103.pants paredz, ka “valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību”.
Valsts var ierobežot cilvēktiesības ar konkrētu mērķi. Vai tā noticis arī šoreiz?

Bez tiesībām apvienoties arodorganizācijā

Viens no veidiem, kā efektīvi aizsargāt savas tiesības, ir sabiedrisku organizāciju dibināšana noteiktu interešu vai tiesību aizstāvībai vai veicināšanai. Nākas atzīt, ka policistu arodbiedrības ir pasaulē atzīts mehānisms, lai palīdzētu policijas darbiniekiem. Reformējot miliciju par policiju, vairāk gan politisku iemeslu vadīti, Latvijā no šā profesionālā sabiedriskā formējuma izveides atteicās. Tomēr, raugoties no mūsdienu valsts attīstības skatpunkta, nepieciešams atgriezties pie diskusijas par policistu arodbiedrību un dot iespēju jebkuram policijas darbiniekam tiesības iestāties un aktīvi darboties tajā. To paredz arī starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, piemēram, ANO starptautiskais pakts “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām”. Šeit gan atrunāts, ka var būt atsevišķi ierobežojumi, kas saistīti un nepieciešami valsts vai sabiedriskās drošības un sabiedriskās kārtības interesēs, iedzīvotāju veselības vai citu personu un tiesību un brīvību aizsardzībai, proti, policistu arodbiedrību tiesības ir ierobežotas, piemēram, aizliegums streikot.
Nedrīkst pilnīgi aizliegt arodbiedrību pastāvēšanu un policijas darbinieku darbību tajās. Saskaņā ar Latvija Satversmes 108.pantu, strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Šis pats pants paredz, ka valsts aizsargā arodbiedrību brīvību. Darba likuma 8.pants nosaka: darbiniekiem, kā arī darba devējiem ir tiesības brīvi apvienoties organizācijās un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses, un darbinieka piederība pie šīm organizācijām vai darbinieka vēlme iestāties tajās nevar būt par pamatu atteikumam noslēgt darba līgumu, darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai. Latvija ir arī Starptautiskās darba organizācijas 1948.gada konvencijas par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojot arodbiedrības, dalībvalsts.
Arodbiedrību dibināšanas un darbības vispārīgie jautājumi tiek regulēti likumā “Par arodbiedrībām”. Šajā likumā ir nostiprināta tiesība veidot arodbiedrības, kuru galvenais mērķis ir pārstāvēt un aizstāvēt savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses. Diemžēl Latvijā likumā “Par policiju” joprojām ir šis aizliegums, līdz ar to situācija neatbilst mūsu valsts starptautiskajām saistībām.
Atbalsts arodbiedrībām un to lomai policijas darbā ir izteikts arī Eiropas Padomes Deklarācijā par policiju. Protams, šim dokumentam ir tikai rekomendējošs raksturs, bet tas norāda uz šīm tiesībām kā svarīgu aspektu un Rietumeiropas valstu praksi.
Kādas ir šādas profesionālas arodorganizācijas tiesības? Ar savu pārstāvju palīdzību policistu profesionālajai organizācijai ir tiesības:
• piedalīties sarunās par policijas darbinieku profesionālo statusu;
• konsultēties par policijas vienību vadīšanu;
• ierosināt lietas vairāku vai atsevišķu policijas darbinieku aizstāvībai, t.i., sniegt palīdzību policijas darbiniekiem to sociālo garantiju nodrošināšanā, aizstāvēt organizācijas dalībnieku – un ne tikai viņu – profesionālās intereses, sniegt juridisku palīdzību vai pārstāvēt policijas darbinieku tiesību aizsardzības institūcijās un citi jautājumi.
Domājams, pastāvot šādai profesionālai organizācijai, varētu arī sākt diskusiju par jautājumiem, kas saistīti ar policijas darba uzlabošanu.

Aizstāvība pašu mājās

Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt arī advokāta institūta izveide policijā. Bezmaksas kvalitatīva tiesiskas palīdzības garantija policijas darbiniekam kolektīvā, kurā viņš strādā, pagaidām ir tikai deklarācija. Juridiskā nodaļa vai grupa, kāda tā pašlaik ir atsevišķos policijas dienestos, nav spējīga atrisināt visas problēmas. Taču, pieaugot slodzei un profesionālo uzdevumu sarežģītībai, policijas darbiniekiem rodas iemesls meklēt palīdzību pie advokāta. Piemēram, kad policijas darbiniekam ir jāpierāda fiziskā spēka vai speciālo līdzekļu, vai pat šaujamieroča lietojuma tiesiskais pamatojums kā rezultātā ievainots vai gājis bojā aizdomās turamais. Vai arī, piemēram, policijas darbinieks aizturējis “kriminālo autoritāti”, bet tā nav saukta pie kriminālatbildības, toties spējusi pavērst lietu tā, lai pie atbildības tiktu saukts pats aizturēšanas iniciators. Gadās arī, ka, esot oficiālā atvaļinājumā, policijas darbinieks piedalās bīstama noziedznieka aizturēšanā un tiek ievainots vai pat iet bojā. Policijas darbinieka ģimene zaudē ne vien apgādnieku, bet arī likumā paredzētos materiālos pabalstus par bojāgājušo tikai tāpēc, ka tas oficiāli nebija noformējis savu piedalīšanos šādā aizturēšanā.
Tādu piemēru Latvijas policijas darbā ir daudz. Kā rīkoties darbiniekam, kas nokļūst šādā vai līdzīgā situācijā? Maksāt lielu naudas summu zvērinātam advokātam viņš, protams, nav spējīgs. Bet darbavieta, labākajā gadījumā, tikai jutīs viņam līdzi. Bieži vien dienesta vai iestādes vadība, nesagaidot izmeklēšanas rezultātus, cenšas tikt vaļā no problemātiskā darbinieka.
Rodas noslēgtais aplis. No vienas puses, dienesta raksturs, visi rakstītie un nerakstītie likumi, profesionālas sagatavošanas sistēma un audzinoša rakstura darbs, arī nesen pieņemtais Valsts policijas darbinieka profesionālās ētikas un uzvedības kodekss no policijas darbinieka prasa aktīvāku dienesta pienākumu pildīšanu, pat ārpus darba laika. Tas nozīmē – iesaistīties konfliktā ar tiesību normu pārkāpēju, arī ārpus darbavietas un laika, sniedzot palīdzību pēc paša iniciatīvas personām, kas ir apdraudētas, nonākušas bezpalīdzības stāvoklī, kā arī veicot pasākumus konstatēto likumpārkāpumu novēršanai.
No otras puses, tā pati sistēma konkrēto amatpersonu atstāj aci pret aci ar virkni problēmu, kas rodas, pildot dienesta pienākumu. Ir zināmi gadījumi, kad pret policijas darbiniekiem, kas rīkojas saskaņā ar likumu, tika ierosinātas krimināllietas. Trūkstot pietiekamai profesionālajai juridiskajai palīdzībai, līdzīgas situācijas noved pie tā, ka tiek pasludināts notiesājošs spriedums. Kopumā tas negatīvi ietekmē policijas prestižu.
No tā, ka policijas darbinieks laikus un bez maksas nesaņem kvalificētu juridisko palīdzību, cieš pats darbinieks un viņa ģimene. Ticību savai aizsardzībai zaudē arī viņa kolēģi. Iedzīvotāju acīs zūd policijas kā cilvēku tiesību aizsardzības iestādes autoritāte. Tādējādi viena darbinieka personīgās problēmas var pāraugt par visas policijas problēmu, kas attiecīgi var ietekmēt visas sabiedrības drošības sajūtu.
Būtu atbalstāma ideja par atsevišķa juridiska dienesta vai specializētu advokātu institūcijas izveidošanu lielākajās policijas iestādēs, kas nepieciešamības gadījumā sniegtu juridisku palīdzību ne tikai konkrētai struktūrvienībai vai dienestam, bet arī katram policijas darbiniekam. Pašlaik juridiskie biroji, nodaļas vai atsevišķi speciālisti oficiāli nenodarbojas ar tiesiska rakstura konsultācijām un savu darbinieku tiesisko aizsardzību, jo tas neietilpst viņu kompetencē. Tādu speciālistu pienākumos jāiekļauj tiesiskas konsultācijas un darbinieku interešu pārstāvēšana tiesā. Šādi specializēti juristi kopīgi ar ieinteresētiem darbiniekiem spēs sniegt reālu palīdzību, risinot dažādus konfliktus. Tas palīdzēs ne tikai policijas darbiniekam ikdienas problēmās, bet arī samazinās pieteikumu skaitu tiesās par konfliktsituācijām ar darba devēju. Rezultātā samazināsies kadru mainība, tiks paaugstināta policijas autoritāte un dienests policijā būs uzskatāms par prestižu, līdz ar to arī kadru atlasē un komplektēšanā varēs noteikt paaugstinātas prasības.
Tiesībām vērsties šādā palīdzības dienestā jābūt jebkuram darbiniekam neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar konfliktu, pildot dienesta pienākumus, vai arī problēmas radušās ārpus darba laika. Šādas tiesības jādod arī gadījumos, kas saistīti pat ar noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu aiz neuzmanības. Jo arī šādā situācijā nonākušais vai nu ir, vai ir bijis mūsu kolēģis.
Protams, šādam risinājumam jārod papildfinansējums vai arī jāizmanto iekšējās rezerves, bet kādreiz būs jāsāk darīt, un – jo ātrāk, jo labāk. Aicinu uz dialogu gan policijas iestāžu vadītājus, gan jebkurus citus dažādu līmeņu un dienestu policijas darbiniekus. Īpaši vēlētos aicināt izteikties tos esošos vai bijušos policijas darbiniekus, kas jau saskārušies ar jautājumiem: “kas vainīgs?” un “ko darīt?”.

Zāles pret spriedzes sekām

Būtiska nozīme ir arī tam, ar ko nākas sastapties policijas darbiniekiem – cik lielā mērā varam paļauties uz biedru? Kādas ir pašu policistu savstarpējās attiecības? Cik lielā mērā varam paļauties uz savējo atbalstu? Policijas darbinieku solidaritātei un savstarpējai uzticībai ir ļoti svarīga nozīme. Tā ir nepieciešama, lai izdzīvotu un labi strādātu pat visgrūtākajās un sarežģītākajās dzīves situācijās. Ja kāds, veicot savus dienesta pienākumus, ir izdarījis kļūdu, šādas rīcības apspriešanai vajadzētu notikt šaurā lokā, savu kolēģu vidū. Tas būtu pilnīgi normāli. Bez šādiem nosacījumiem nespēj darboties neviena profesionāļu grupa. Problēmas rodas tad, kad šādas kļūdas izdarītas tīšām. Bet vēl sliktāk, ja policijas iestādē vai tās apakšvienībā kļūdās sistemātiski un kļūdu apspriešana vai analīze tiek ignorēta. Īpaši tas attiecas uz cilvēktiesību pārkāpumiem. Vai kāds ir pētījis, ar ko un cik lielā mērā varam pārrunāt savas profesionālās vai personiskās problēmas, vai vienmēr tam jābūt tiešajam priekšniekam, kāds vispār ir psiholoģiskais klimats policijas iestādes kolektīvā?
Visai nozīmīgs ir arī stress, ar kādu ikdienā nākas saskarties policijas darbiniekam. Kā tas ietekmē dienestu, un vai policijas iestādēs ir dienests, kas palīdzētu pārvarēt šādas situācijas? Protams, grūti runāt par efektīvu mehānismu, kā cīnīties ar stresu. Bet jājautā, vai mēs to izmantotu, ja šāda iespēja pastāvētu? No psiholoģiskā viedokļa redzams, ka, veicot darba uzdevumus, policisti nespēj tikt galā ar spriedzi darbā. Tāpēc daudz praktiskāk būtu sagatavot pašus policijas darbiniekus par “sabiedriskiem psihologiem”, viņi labāk izprastu pamatfaktorus, kas ietekmē kolēģu stresu. Pašu speciālists daudz vieglāk izpratīs krīzes situāciju un palīdzēs atbrīvoties no negatīvās enerģijas, cīnoties ar psiholoģisko un emocionālo spriedzi policista darbā.

Nobeigums sekos