Kam domāta sociālā terapija

Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, ir aktuāls jautājums par sabiedrības sociālo integrāciju un to, kā pārvarēt plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem, veiksmīgajiem un dzīves izstumtajiem. Latvija atbilstoši Eiropas Savienības (ES) vadlīnijām ir izstrādājusi Kopējās iekļaušanas memorandu, identificējot sociālās atstumtības riska grupas (piemēram, invalīdi, ilgstošie bezdarbnieki, no ieslodzījuma vietām atbrīvotie utt.) un nosakot pasākumu kopu, kā šo sociālo atstumtību mazināt. Ministru kabinets arī apstiprinājis Nacionālo rīcības plānu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai 2004. – 2006. gadam. Latvija no 2004. līdz 2006. gadam no Eiropas Sociālā fonda tieši sociālās rehabilitācijas attīstībai un pilnveidei varēs saņemt 2 572 599 latus, kurus administrēs Sabiedrības integrācijas fonds. Par to, kāda ir pašreizējā situācija un kas būtu pilnveidojams, “Latvijas Vēstnesim” stāsta Labklājības ministrijas (LM) Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu departamenta direktore Sandra Baltiņa.

Sandra Baltiņa Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Latvijā jau darbojas vairākas valsts finansētas sociālās rehabilitācijas programmas

Viens no svarīgākajiem turpmākajiem uzdevumiem ir pāriet no sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas institūcijās uz rehabilitāciju dzīvesvietā un dienas centros. 2003. gadā Latvijā 29 sociālās aprūpes iestādēs atradās 4136 personas ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Pēc ekspertu aprēķiniem, apmēram desmitā daļa no šiem cilvēkiem veiksmīgas sociālās terapijas gadījumā būtu spējīgi dzīvot ārpus institūcijām un pat paši nopelnīt sev iztiku.
Šobrīd LM izstrādā pamatnostādnes invalīdu rehabilitācijai, un darba gaitā tapa skaidrs, ka Latvijā nepieciešams īpašs Rehabilitācijas likums, kurš noteiktu gan medicīniskās, gan sociālās rehabilitācijas saņemšanas tiesības un kārtību. S. Baltiņa uzsver, ka sociālā rehabilitācija nozīmē valsts pienākumu palīdzēt cilvēkam pārvarēt krīzes situācijas un tās radītās sekas, maksimāli novēršot funkcionālos traucējumus, kā arī atsevišķos gadījumos palīdzēt iekļauties darba tirgū. Jau šobrīd ir vairākas valsts programmas – “No vardarbības cietušo bērnu sociālā rehabilitācija”, “No psihotropām vielām atkarīgo bērnu sociālā rehabilitācija”, “Redzes un dzirdes invalīdu sociālā rehabilitācija”, kas turklāt īstenojamas arī cilvēka dzīvesvietā. Nākamgad sāks darboties ar celiakiju slimu bērnu atbalsta programma. LM arī cer, ka tiks atrasts finansējums, lai no nākamā gada sāktu darboties programma “Personu ar funkcionāliem traucējumiem sociālā rehabilitācija”, kam, protams, jāiet roku rokā ar medicīnisko. Sociālo rehabilitologu uzdevums būtu iemācīt cilvēkam sadzīvot ar šiem traucējumiem. Valsts pienākumos arī ietilpst invalīdu profesionālā rehabilitācija, kā arī apgāde ar tehniskajiem palīglīdzekļiem.

Sociālā atveseļošana nav tikai aprūpe

Vēl aizvien daudzi sociālo terapiju jauc ar aprūpi. Rehabilitācijas uzdevums ir pilnībā cits – panākt, lai cilvēkam aprūpe nebūtu vajadzīga, lai viņš pats spētu funkcionēt, strādāt, nopelnīt sev iztiku. Bieži vispirms ir nepieciešama īpaša motivācijas programma. Jo nav noslēpums, ka atsevišķi garantētā minimālā ienākuma saņēmēji nemaz negrib paši strādāt. Tāpat ilgstošie bezdarbnieki un cilvēki pirmspensijas vecumā bieži ir zaudējuši ticību saviem spēkiem un cerību, ka viņi kādam šajā valstī ir nepieciešami. Un sociālajiem darbiniekiem vispirms šie cilvēki ir jāpārliecina, ka arī viņi ir spējīgi apgūt jaunas zināšanas un amata prasmes, atrast sev darbu. Piemēram, izbijuša nepilngadīga narkomāna, kurš izgājis ārstēšanas un motivācijas kursu, sociālā rehabilitācija ilgst pusotru gadu. Ar viņu strādā gan psihologs, gan sociālais darbinieks, kuru uzdevums ir palīdzēt šim nepilngadīgajam atrast savu vietu sabiedrībā, iespējas piepildīt savas intereses. Jo, ja šis bērns atkal jutīsies lieks un izstumts, var sekot narkotiku lietošanas recidīvs.
Šāda sociālā terapija absolūti nepieciešama ir arī bijušajiem ieslodzītajiem. Taču naudas trūkuma dēļ tā nav iekļauta valsts programmā, Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumā noteikts, ka tā ir pašvaldību kompetence. Izvērtējot sociālās rehabilitācijas stiprās un vājās puses, par lielāko problēmu atzītas pašvaldību krasi nevienādās finansiālās iespējas. Līdz ar to likumā noteiktās vienādās tiesības visiem iedzīvotājiem saņemt sociālos pakalpojumus praksē lielā mērā ir atkarīgas no tā, cik bagātā vai nabadzīgā pašvaldībā konkrētais cilvēks dzīvo. Tāpēc, pēc S. Baltiņas teiktā, par ESF līdzekļiem varētu attīstīt no ieslodzījuma vietām atbrīvoto personu rehabilitāciju, ar kuru jau nodarbojas arī Valsts Probācijas dienests.
Latvijā diemžēl nav sveša vardarbība ģimenē. Pēc statistikas datiem, mūsu valstī ik gadu ģimenē tiek nosistas 35 sievietes. Tām, kas palikušas dzīvas un grib sākt jaunu dzīvi, arī nepieciešama sociālā terapija, jo visas šīs sievietes ir cietušas ne tikai fiziski, bet arī morāli. Pašvaldību sociālie darbinieki kā lielāko problēmu min krīzes centru trūkumu, jo sievietēm, kas aiziet no varmākas vīra, bieži nav kur patverties. S. Baltiņa informē, ka ir gan paredzēts laika posmā no 2006. līdz 2008. gadam izveidot katru gadu vienu krīzes centru, kas sniegtu kompleksu palīdzību. Kas notiks ar cietušajām sievietēm – līdz tam laikam tas ir Dieva un pašvaldības ziņā. LM atzīst, ka naudas trūkuma dēļ tā ir spiesta no visām prioritātēm izvēlēties pašas svarīgākās. Ja budžetā atradīsies nauda (75 000 latu), 2006. gadā darbu varētu sākt sociālās rehabilitācijas valsts programmu cilvēktirdzniecības upuriem.

Valstī jāattīsta sociālās rehabilitācijas infrastruktūra

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstībai nepieciešama arī atbilstoša infrastruktūra (piemēram, minēto dienas centru izveide). No Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) šai grantu shēmai atvēlēti 1,8 miljoni latu, kurus administrēs Sociālās palīdzības fonds. Īpaša vērība tiks veltīta alternatīvo pakalpojumu attīstībai cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Par ERAF līdzekļiem aprūpes institūcijās tiks izveidotas tā sauktās pusceļa mājas. Tas nozīmē, ka speciālisti no visiem iemītniekiem izvēlēsies atsevišķu cilvēku grupu, par kuriem ir cerības, ka viņi varētu dzīvot patstāvīgi. Ar šiem cilvēkiem tad strādās komanda, kas viņiem mācīs sociālās iemaņas un pamatprasmes, piemēram, kā mazgāt veļu veļas mašīnā, kā rīkoties ar gāzes plīti, mazgāt traukus utt. Pusceļa mājas paredzēts izveidot 6 aprūpes institūcijās Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Jelgavā, Allažos un Ropažos. Nacionālās programmas ietvaros par ERAF līdzekļiem paredzēts izveidot arī grupu dzīvokļus, kuros varētu dzīvot tie cilvēki, kas sekmīgi izgājuši šo sociālās rehabilitācijas kursu. Līdztekus tiks izveidoti arī dienas centri un specializētās darbnīcas, kurās viņi varēs strādāt.
Kā atzīst S. Baltiņa, pašlaik darbu apgrūtina tas, ka Latvijā sociālie darbinieki ir nepietiekami sagatavoti darbam ar psihiski slimajiem cilvēkiem, viņiem var būt arī bailes iet pie viņiem uz mājām. Taču par ESF līdzekļiem (500 000 latu) tiks uzsākta plaša sociālo darbinieku (vispirms jau strādājošo) apmācība un specializācija.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv