Viena darba divas puses — sociālā palīdzība un veselības aprūpe

Valdis Nagobads, Rīgas domes Labklājības departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

— Rīgas domes Sociālo jautājumu komiteja ir akceptējusi un nodevusi apritē pārējām komitejām un deputātu frakcijām izskatīšanai Labklājības departamentā sagatavotās sociālās palīdzības un primārās veselības aprūpes attīstības vadlīnijas 2000.–2005.gadam.

— Šīs mūsu sagatavotās vadlīnijas ir pilnīgi pamatotas un absolūti nepieciešamas, lai pašvaldību budžeta līdzekļi tiktu racionāli izlietoti, vispirms jau prioritārajām sociālajām vajadzībām, kurām tie visvairāk nepieciešami. Manuprāt, šajās vadlīnijās esam realizējuši pamatprincipus: sociālās palīdzības un veselības aprūpes savstarpējo integrāciju. Ikdienā labi var izjust, ka tas ir viens veselums. Jo cilvēks, kas šodien atrodas sociālā izmisumā, nav paēdis, ir bez jumta virs galvas un pastāvīgas dzīvesvietas, bez naudas līdzekļiem, rīt var nonākt slimnīcā, ārsta aprūpē. Un arī pēc ārsta aprūpes cilvēkam ir jāatgriežas noteiktā miteklī, noteiktos apstākļos, lai varētu savu veselību saglabāt. Tātad sociālā palīdzība un veselības aprūpe ir viena veseluma divas puses. Mūsu departamenta nolikumā rakstīts, ka ar sociālo palīdzību mums ir jānodrošina Rīgas pilsēta un jānodrošina pēc vienādiem kritērijiem. Tas ir viens no vadlīnijas stūrakmeņiem. Rīgā pašlaik ir seši pastāvīgi sociālās palīdzības dienesti — pastāvīgas juridiskas personas. Ir paredzēts, ka piecu gadu laikā jābūt izveidotam vienotam dienestam, lai šo Labklājības departamenta funkciju varētu realizēt.

Vadlīniju nākamais stūrakmens ir profesionālisms sociālajā aprūpē. Sociālais darbinieks Latvijā ir samērā jauna specialitāte, tai vēl nav pat desmit gadu, tomēr ir pienācis laiks, lai šo palīdzību sniegtu profesionāļi ar augstāko vai vidējo sociālā darbinieka izglītību. Pašlaik ne tikai Rīgā, bet arī visā valstī trūkst sociālo darbinieku. Arī tie, kas šajā jomā strādā, ne vienmēr ir ar pietiekamām zināšanām un iemaņām.

— Pašreizējā situācijā bieži vien sociālā palīdzība vai nepieciešamā ārstnieciskā palīdzība ir novēlota. Cilvēks ir pilnīgi bez līdzekļiem un ar galīgi sabeigtu veselību...

— Jā, diemžēl gan medicīnā, gan sociālajā palīdzībā mēs visbiežāk it kā dzēšam ugunsgrēku. Cilvēks ir nonācis īres parādos, viņš jau ir iztiesāts no dzīvokļa, nonācis uz ielas, un tad mēs cenšamies viņam palīdzēt. Tas pats ir arī ar ārstēšanu. Bet daudz lētāk un pareizāk, ar mazāku spriedzi būtu veikt profilaktiskos pasākumus, lai cilvēkus no šīs izmisuma situācijas pasargātu. Pagaidām tas dažādu, galvenokārt finansiālu, apstākļu dēļ neizdodas. Vadlīnijās ir šī tēze — par sociālās un veselības aprūpes preventīviem vai profilaktiskiem pasākumiem.

Visām sešām vadlīniju sadaļām caurvijas rūpes par cilvēku, viss ir pakārtots cilvēka interesēm. Ja Rīgas dome augusta beigās vai septembrī šīs vadlīnijas akceptēs, ļoti ceru, ka tās kļūs par pamatu, apstiprinot tuvākajiem pieciem gadiem Rīgas pilsētas sociālās palīdzības budžetu un paredzot nepieciešamo finansējumu. Sociālās palīdzības īpatsvaram pilsētas budžetā vajadzētu būt aptuveni 10 līdz 20 procentiem. Lai to panāktu, gadu no gada aptuveni par vienu miljonu latu vajadzētu pieaugt sociālajai palīdzībai atvēlētajiem naudas līdzekļiem. Jo mēs labi zinām, ka cilvēku, arī Rīgas iedzīvotāju, grimšana nabadzībā nebūt nav mitējusies. Trūcīgo cilvēku problēmas ir mūsu departamenta sociālās palīdzības dienesta un mūsu pakļautībā esošo iestāžu ikdienas darbs.

— Jūsu departamenta izstrādātās vadlīnijas varētu būt noderīgas daudzām iestādēm, arī politiķiem.

— Manuprāt, šī dokumenta sešas sadaļas varētu būt interesantas ikvienai pašvaldībai. Domāju, ka "Latvijas Vēstneša" lasītāji no tām varētu pasmelties interesantas domas, kādā veidā, respektējot katras pašvaldības specifiku, tās īpatnības, paņemt vajadzīgo un piemērotāko.

Dokuments būs aktuāls, arī gatavojoties pašvaldību vēlēšanām nākamā gada martā, lai apvienības un partijas, kas startēs vēlēšanās, padomātu, kādā veidā to izmanto sociālās programmas izstrādei un realizācijai un ko varētu solīt saviem vēlētājiem. Šajās sešās sadaļās ir tēze darbam ar ģimenēm, kurās aug bērni. Mēs jau esam pārliecinājušies, ka tieši tām ģimenēm šodien ir vislielākās problēmas. Un te galu galā ir runa par nākamo paaudzi. Citā sadaļā ir darbs ar vecajiem ļaudīm un invalīdiem un pamattēze: ne jau veco ļaužu aprūpes centrs vai pansionāts ir tas, kas var atrisināt šo cilvēku problēmas. Ir jāattīsta tādas aprūpes formas kā sociālās mājas, sociālā atbalsta dzīvokļi, grupu dzīvokļi un veco cilvēku aprūpe mājās. Politiķiem tas varētu būt kaut kas pilnīgi jauns, un tieši šiem darbības virzieniem ir veltīta sadaļa par darbu ar veciem ļaudīm un invalīdiem. Sevišķi es gribētu akcentēt, ka tuvākajos piecos gados ir paredzēts trīskāršot mājās aprūpējamo cilvēku skaitu. Tas nozīmē, ka vecos cilvēkus nevajadzētu orientēt uz ievietošanu pansionātos, bet gan nodrošināt, lai pie viņiem uz mājām nāktu sociālie darbinieki. Un, ja materiālie apstākļi ir nepietiekami, tad piešķirt šiem cilvēkiem sociālos pabalstus, tādējādi atbalstot viņus arī finansiāli.

Trešā sadaļa veltīta darbam ar riska grupas klientiem, cilvēkiem, kuri šodien visbiežāk ir pabērna lomā — klaidoņi, bezpajumtnieki, no ieslodzījuma vietām atbrīvotie. Tā ir pilnīgi jauna cilvēku kategorija, ar kuru pēdējos gados mums nākas saskarties. Sociālās rehabilitācijas risinājums un pašvaldības finansēts risinājums ir ļoti minimāls, vai arī tā vispār nav. Ne tikai Rīgā, bet arī citās pašvaldībās. Nākamās divas sadaļas ir saistītas ar sociālo pabalstu pilnveidošanu un izriet arī no valstī apstiprinātajām konceptuālajām nostājām trūcīgo cilvēku sociālajam atbalstam, proti, garantēto minimālo ienākumu nodrošināšana valstī un līdzekļu racionāla izlietošana. Vēl ir sadaļa tehniskiem priekšnosacījumiem, kas nepieciešami, lai varētu pareizi un racionāli administrēt sociālos pabalstus, t.i., datortehnikas nodrošināšana, programmatūras izstrāde. Šīs lietas ir ļoti aktuālas kaut vai tāpēc, ka jau nākamajā gadā gatavojamies atteikties no iedzīvotāju pieraksta. Ja nebūsim pienācīgi sagatavojušies, sarežģīsies sociālās palīdzības pabalstu administrēšana. Vadlīnijas pēdējā sadaļa ir veltīta primārās veselības aprūpes uzlabošanai. Rīgā ir paredzēti 23 primārās veselības aprūpes centri, kuru pamatdarbības virziens ir ģimenes ārsts un primārās veselības aprūpes māsa, kas veic profilaktiskos pasākumus. Paredzēts arī speciālistu pieaugums. Un vēl sadaļā ir tēze, ka nekustamajam īpašumam vai ēkām, kurās atrodas primārās veselības aprūpes centri, jāpaliek pašvaldību īpašumā. Protams, ir jābūt arī saiknei starp primārās veselības aprūpes un sociālās palīdzības komandu, kurā strādā attiecīgie speciālisti. Tāda aptuveni ir mūsu izstrādātās vadlīnijas struktūra.

— Runājot par sadaļu darbam ar ģimenēm, kurās ir bērni...

— Rīgā visos sešos sociālās palīdzības dienestos darbojas bērnu un ģimenes sociālās aprūpes nodaļas. Tātad — struktūras, kurās strādājošie sociālie darbinieki ir zināmā mērā specializējušies darbam ar bērniem. Parasti ir runa par bērniem ar problēmām. Ne katrs pedagogs vai sociālais darbinieks ir spējīgs tās risināt, jo ir nepieciešama īpaša specializācija un iemaņas. Diemžēl joprojām nav optimālas komandas darbam ar bērniem, ar ielu bērniem, ar šīm problēmām, kas ir aktuālas gan pilsētā, gan visā valstī. Pēc izmaiņām bērnu tiesību aizsardzības likumā sociālā darbinieka loma šajā darbā, šajā komandā, ar sociālo pedagogu, ar municipālo policiju, ar Bērnu tiesību aizsardzības centru būtiski pieaug un kļūst vadošā. Pašlaik ir 23 sociālie darbinieki, kas specializējušies darbam bērnu un ģimeņu atbalsta nodaļās. Pēc vadlīnijām skaitlim vajadzētu četrkārt palielināties, lai būtu aptuveni 100 speciālistu. Tādā gadījumā viena sociālā darbinieka aprūpē būtu aptuveni 30 bērnu, kā tas ir mūsu kaimiņvalstīs, kur problēmas ir gandrīz tādas pašas un nereti pat mazākas.

Tuvākajos gados mēs neparedzam (vismaz ne būtisku) vietu skaitu palielinājumu bērnunamos vai patversmēs. Jo visdabiskākā vide bērnam ir ģimene. Un, ja bērnam nav iespējams atgriezties savā īstajā ģimenē, tad tai ir jābūt audžuģimenei, adopcijai vai aizbildniecībai. Bērnunams ir pārpalikums no bijušās sistēmas, kad šķita, ka ar bērnunamu palīdzību var atrisināt bērnam ģimenē radušās problēmas. Ir jāpilnveido bērnunamos strādājošo speciālistu darbs. Jādomā par audžuģimeņu veidošanu, jo pašlaik Rīgā diemžēl tādu nav. Mūsu izstrādātajās vadlīnijās esam paredzējuši, ka piecu gadu laikā varētu tikt izveidotas piecdesmit audžuģimenes, kurām sniegtu materiālu atbalstu, kā tas ir noteikts likumā un Ministru kabineta noteikumos par audžuģimenēm.

— Neatrisinātas ir arī veco ļaužu problēmas...

— Rīgā pašlaik ir tikai trīs dienas centri, uz kuriem gados vecāki cilvēki var aiziet, lai satiktos ar citiem cilvēkiem, padalītos savās problēmās un kopīgi ar speciālistiem varbūt arī rastu tām kādu risinājumu. Lai sociālā palīdzība būtu pietuvināta dzīvesvietai, pilsēta ir sadalīta 40 mikrorajonos, kuri reāli arī darbojas. Taču apstākļi, kādos tur jāstrādā, neatbilst minimālajām prasībām, un tie neapšaubāmi ir jāuzlabo. Mūsuprāt, nākotnē katrā no šiem mikrorajoniem vajadzētu būt arī dienas centriem, kuros veci cilvēki, cilvēki ar problēmām varētu sanākt kopā un veidot tā dēvētās atbalsta grupas. Interesanti, ka tagad vientuļie un arī vecie cilvēki mazāk sūdzas par savu slikto materiālo situāciju, viņus nospiež vientulība, viņi jūtas sabiedrībai nevajadzīgi. Tāpēc nākotnē būtu jādomā par brīvprātīgo kustību, jo ir cilvēki, kuri labprāt tajā iesaistītos un organizētu vecu un vientuļu cilvēku saietus. Arvien vairāk ir jāpalielina dienas centru loma un nozīmīgums.

— Kāda ir situācija ar invalīdiem?

— Runājot par invalīdiem, sevišķi par cilvēkiem ar garīgām slimībām, jāteic, ka Rīgā pagaidām vēl nav neviena tā dēvētā grupu dzīvokļa. Sabiedrībā, arī policistos, nav izpratnes, kas ir šie grupu dzīvokļi. Doma ir tāda, ka garīgi slimie cilvēki varētu dzīvot nevis pansionātos, bet šādā kopējā grupu dzīvoklī, par kuru būtu noslēgts īres līgums. Bet grupu dzīvokļos dzīvojošajiem ir nepieciešama sociālā palīdzība. Tāpēc jāveido dzīvokļi, kuros var dzīvot 9–12 cilvēki. Viņiem ir kopēja virtuve, un sociālais darbinieks rūpējas par viņu sadzīvi, palīdz saimniekot. Šī palīdzība varētu būt specifiska, atbilstoši dzīvoklī mītošo cilvēku kaitēm. Tāda ir pasaules prakse, kas sevišķi izplatīta Skandināvijā, un ir ekonomiski izdevīga, jo palīdz slimajiem cilvēkiem vairāk integrēties sabiedrībā, būt aktīvākiem un justies arī pilnvērtīgākiem, nekā dzīvojot pansionātos. Esam paredzējuši Rīgā izveidot divpadsmit šādus grupu dzīvokļus. Domājam arī par saimniekošanas formu pilnveidošanu pansionātos. Protams, brīvākas rokas ir saimniekojot sabiedrībās ar ierobežotu atbildību, kā tas pašlaik jau ir visās ārstniecības iestādēs. Vadlīnijās paredzēts, ka arī pansionāti pakāpeniski jāpārveido par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību.

— Valstī un pilsētā ir ne mazums riska grupas cilvēku, bijušie ieslodzītie...

— Manuprāt, viens no aktuālākajiem jautājumiem Rīgā ir nakts patversmes. Pašlaik pilsētā ir patversme ar 70 vietām. Pat aizvadītā siltā ziema pierādīja, ka tas ir krietni par maz. Ir paredzēts izveidot nakts patversmi ar 200 vietām, tādu, kur cilvēki varētu uzturēties arī dienā, kur arī sievietes ar bērniem varētu uzturēties. Jo arī mātes ar bērniem reizēm kļūst par bezpajumtniecēm, un viņām nav, kur palikt. Sabiedrībai vajadzētu nodrošināt, ka katrs cilvēks, kurš nonācis Rīgā un ir bez pajumtes, varētu aiziet uz šo patversmi — pāris reižu dienā paēst un pārnakšņot. Manuprāt, tā ir elementāra nepieciešamība. Un vēl kāda problēma: ik gadu vairāk nekā tūkstotis cilvēku tiek atbrīvoti no ieslodzījuma vietām. Pašlaik aptuveni 400 cilvēku gaida rindā uz dzīvojamo platību, jo, atrodoties nebrīvē, dažādu apstākļu dēļ viņi to ir zaudējuši. Turklāt daudzi cilvēki pēc nebrīvē pavadītiem gadiem neprot iekļauties sabiedrībā un katrs otrais no viņiem atkal nonāk ieslodzījumā. Šiem cilvēkiem ir nepieciešams sociālais atbalsts. Citur pasaulē bijušajiem ieslodzītajiem ir sociālās rehabilitācijas centri. Rīgas pilsētas budžets šogad pirmo reizi finansē astoņu bijušo ieslodzīto rehabilitāciju. Domāju, ka nākotnē vajadzētu atbalstīt vismaz 50–100 cilvēkus. Mūsuprāt, būtu nepieciešama viena vai divu sociālās rehabilitācijas centru izveide bijušajiem ieslodzītajiem.

— Sociālo darbinieku skaitam Rīgā arī acīmredzot vajadzētu būt lielākam.

— Trīskāršot to, protams, būs grūti. Tas šķiet it kā nereāli. Taču patlaban Eiropā vidēji uz tūkstoš iedzīvotājiem ir viens sociālais darbinieks. Šāds stāvoklis ir sakārtotajās valstīs. Rīgā pašlaik vidēji uz 3700 cilvēkiem ir viens sociālais darbinieks. Trīskāršojot sociālo darbinieku skaitu, mēs tuvinātos Eiropas normatīvam. Tad arī varētu prasīt lielāku atdevi. Un sociālais darbinieks varētu nodarboties ar sociālo palīdzību, nevis — kā tas bieži vien ir šodien — ar papīru rakstīšanu un deklarācijām, ar pabalstu aprēķiniem, kas ir tikai viena no sociālā darba sastāvdaļām. Gan sociālo darbinieku skaitam, gan šo darbinieku profesionalitātei ir jāpalielinās.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente