Kas mācīs, kur mācīs un kā mācīs?

Juris Radzevičs, izglītības un zinātnes ministrs, intervijā laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”

Juris Radzevičs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Pašlaik nenoliedzami jūs esat viens no ministriem, kas atrodas žurnālistu uzmanības centrā. Gandrīz katru dienu lasāma kāda intervija vai dzirdama saruna ar izglītības un zinātnes ministru Juri Radzeviču. Kā to skaidrojat?
– Acīmredzot tas liecina tikai par vienu – sabiedrību arvien vairāk interesē ne tikai jautājumi un problēmas, ar kurām nodarbojas Izglītības un zinātnes ministrija, bet arī to risinājums. Tātad patiesībā mēs esam panākuši to, ko gribējām un kas demokrātiskā valstī ir pilnīgi likumsakarīgi, – iesaistījuši šajā procesā sabiedrību. Galu galā tiešāk vai netiešāk ar izglītības jomu ir saistīts ikviens no mums. Paši kādreiz esam mācījušies, tagad mācās bērni, mazbērni… Tas varbūt arī izskaidro subjektīvismu, ar kādu tiek uztverti šie jautājumi. Ikviens grib dot savu artavu, paust viedokli atbilstoši savai izpratnei. Tomēr pedagoģija ir tāda pati zinātne kā citas un piedevām vēl ļoti nopietna lieta, tāpēc te varbūt vajadzētu atturēties no paviršiem un virspusējiem spriedumiem.

– Cik gatavi esam jaunajam mācību gadam?

– Tas ir jautājums, kurš uzreiz jādala trīs daļās. Un tās ir: skolēnu gatavība jaunajam mācību gadam, skolotāju gatavība un skolu gatavība, mācību gadu uzsākot. Ja runājam par skolām, tad uz nākamo gadu mums ir iesniegti investīciju projekti par 70 miljoniem latu. Un, jāsaka, atsevišķos gadījumos te ir runa par situācijām, kas prasa nekavējošu risinājumu. Tādas, piemēram, ir Daugavpils Vienības pamatskola, Strazdumuižas vājredzīgo un neredzīgo internātskola… Pēdējā gadījumā runa ir par jau aizsāktu projektu, kurš tikai jāpabeidz, lai bērni varētu dzīvot un mācīties cilvēcīgos apstākļos. Protams, šie divi ne tuvu nav vienīgie. Un tieši tāpēc mums nākas runāt nevis par attīstību, bet gan par elementāru jautājumu sakārtošanu. Tātad darāmā šeit vēl ir ļoti daudz gan mums, gan pašvaldībām.

– Nupat saņemta ziņa par Aglonas internātskolas slēgšanu. Vai tas tiešām ir tiesa, un kādi tam iemesli? Savukārt, ja skolu tomēr slēdz, kas notiks ar gandrīz divsimt skolēniem un vairāk nekā trīsdesmit pedagogiem?

– Ar pilnu atbildību varu apliecināt, ka neviens no Aglonas internātģimnāzijas skolēniem nepaliks ārpus skolas. Pagastā pavisam ir četras vidējās izglītības mācību iestādes, vairāk nekā pat dažās lielās pilsētās – bez internātģimnāzijas ir vēl Jaunaglonas arodvidusskola, Aglonas pagasta vidusskola un Aglonas katoļu ģimnāzija. Pirmkārt, no Jaunaglonas arodvidusskolas direktora esmu saņēmis vēstuli, ka lielāko daļu internātģimnāzijas skolēnu viņi būtu gatavi ņemt pie sevis un piedāvāt arī darbavietas internātskolas pedagogiem. Otrkārt, jau no 1999.gada internātskola no arodvidusskolas nomāja telpas un izmantoja citus pakalpojumus – bērnu ēdināšanu un izmitināšanu arodvidusskolas internāta telpās. Tātad pēc būtības daļa bērnu varēs turpināt uzturēties tajās pašās telpās. Turklāt Jaunaglonas arodvidusskolai ir liela pieredze darbā ar bāreņiem, kuru patiesībā šajā mācību iestādē bija vēl vairāk nekā internātskolā. Treškārt, 60 no internātģimnāzijas skolēniem ir šā paša pagasta iedzīvotāju bērni. Tad kāpēc gan viņiem jādzīvo internātā, kāpēc viņi nevar apmeklēt pagasta vidusskolu? Papildus, kā jau minēju, pagastā ir arī Aglonas katoļu ģimnāzija.
Taču galvenais finansējuma pārtraukšanas iemesls bija ne tik daudz jautājuma praktiskā vai finansiālā puse, cik rūpes par bērnu drošību un veselību, jo Aglonas internātģimnāzijas vadība piecu gadu laikā nebija spējusi nodrošināt skolēnu mācības piemērotās telpās, neievērojot noteiktos normatīvus, un Izglītības valsts inspekcija vairākkārt bija vērsusi pašvaldības un skolas vadības uzmanību uz šo problēmu, bet bez rezultāta.

– Ar ko izglītības darbiniekiem jārēķinās pēc pirmā septembra, kad spēkā stāsies jaunās kvalifikācijas prasības skolotājiem?

– Jā, tas ir nākamais jautājums – par pedagogiem. Pēdējā laikā esam nedaudz pārskatījuši noteikumus un mīkstinājuši prasības, kas attiecas uz pirmsskolas un interešu izglītību. Līdz ar to te problēmām vairs nevajadzētu rasties. Kas attiecas uz vispārizglītojošajām skolām, domāju, ka nevienam skolotājam, ja vien viņš pats to negribēs, darbu pamest nevajadzēs, jo jaunās prasības bija zināmas jau ļoti savlaicīgi. Tātad šobrīd pilnīgi pietiek, ja cilvēks uz pirmo septembri ir iestājies augstskolā. Tas gan neattiecas uz tiem, kuriem līdz aiziešanai pensijā atlikuši pieci gadi. Savukārt tie, kuriem jau ir augstākā izglītība un pietiekami ilgs stāžs pedagoga darbā, pasniedzot konkrētus mācību priekšmetus, bet nav augstākās pedagoģiskās izglītības, trūkstošās zināšanas varēs iegūt tālākizglītības semināros. Un pēc tam saņemt atļauju turpināt strādāt skolā.
To, ka satraukumam vairs nav īpaša pamata, mēs secinājām, arī apkopojot informāciju, ko pirmajā jūlijā sakarā ar situāciju, kāda izveidojusies, ievērojot kvalifikācijas prasības, mums sniedz pašvaldības un izglītības pārvaldes. Tāpēc esmu pārliecināts, ka visi, kas gribēs strādāt skolās, paliks tur un strādās. Svarīgi ir tikai šie divi nosacījumi – mācību uzsākšana augstskolā ar šā gada pirmo septembri vai tālākmācību kursu apmeklēšana. Tiesa, pēc pēdējās informācijas, ko esam nupat saņēmuši, ap simt skolotāju no 32 000 nav iestājušies augstkolās.

– Tad atliek vienīgi vēl noskaidrot, cik gatavi jaunajam mācību gadam ir skolēni? Un cik viņu vispār šogad būs?

– Te nu uzreiz jāsaka – skolēnu skaits no gada uz gadu samazinās. Šoruden mācību gaitas uzsāks apmēram desmit tūkstoši bērni. Līdz ar to pašvaldībām ir nopietni jāizšķiras, cik lietderīgi saglabāt vienu vai otru skolu, atvērt vai neatvērt jaunas klases. Tie ir ļoti nopietni jautājumi, tāpēc Izglītības un zinātnes ministrija šajā ziņā pārsvarā respektē pašvaldības nostāju. Cita lieta, ja klasē paliek mazāk par minimālo skolēnu skaitu – tātad mazāk nekā astoņi. Tad gan rūpīgi jāizanalizē, kādi tam iemesli. Vai tiešām tas ir tikai tāpēc, ka nav bērnu, vai arī bērni un vecāki izvēlas kādu citu no tuvumā esošajām skolām. Un, ja tā, tad kādi tam iemesli? Zinot jaundzimušo skaitu, iespējams arī diezgan precīzi prognozēt, cik bērnu šo skolu vai klasi apmeklēs pēc gadiem pieciem sešiem. Liekot visus šos faktorus kopā, tad arī vērtējam, vai konkrētai skolai perspektīva ir vai nav.

– Būtiskas pārmaiņas šajā gadā skars ne tikai latviešu, bet arī krievu skolas. Diemžēl, atšķirībā no pirmajām, ap otrajām kaislības jau labu laiku sit augstu vilni. Ikvienam skaidrs, ka ne jau skolēni, skolotāji vai viņu vecāki ir tie, kas uzkurina šīs kaislības, bet gan atsevišķi politiski spēki. Tomēr iepretim labi zināmajām protesta akcijām pārējā sabiedrības daļa izskatās stipri apjukusi un bezspēcīga. Kāpēc? Vai neesam jau kaut ko nokavējuši? Un ko te var darīt Izglītības un zinātnes ministrija?

– Mēs pašlaik cenšamies darīt visu, kas mūsu spēkos, lai neciestu izglītības kvalitāte. Likumu neesam paredzējuši mainīt un neredzam arī tādu nepieciešamību. Tāpēc argumenti ir pavisam vienkārši. Pirmkārt, mēs neveram ciet nevienu krievu skolu un negrasāmies to darīt arī turpmāk. Otrkārt, pastiprinātā latviešu valodas mācīšana nebūt nesākas ar šā gada pirmo septembri. Uz to mērķtiecīgi iets jau ilgāku laiku. Treškārt, skolas ir gatavas realizēt likuma prasības, tāpēc formāli likuma īstenošanai nav nekādu šķēršļu.
Bet lieta tā, ka sen jau vairs nav runa par reformu pēc būtības. Ar to saistītie jautājumi netiek risināti racionālā, bet gan emocionālā plāksnē. Politiķiem veiksmīgi izdevies citam citu uzkurināt. Turklāt no abām pusēm. Arī iepriekšējās valdības laikā, kad ar nepārdomātiem izteikumiem, nedomājot par sekām, tika aizskarta ļoti liela sabiedrības daļa. Tagad pretī saņemam adekvātu reakciju.
Pats esmu apmeklējis daudzas krievu skolas. It bieži jautājumi, kurus tur uzdod, ne tuvu nav tie patīkamākie, tomēr, tiekoties ar vecākiem vai skolotājiem, dominē rūpes par bērniem. Diemžēl vienlaikus nākas arī secināt, ka tajā sabiedrības daļā, uz kuru reforma attiecas, valda nezināšana un ir pilnīgs patiesas informācijas trūkums. Tātad acīmredzot nav izdarīts tas, ar ko varbūt vajadzēja sākt. Tāpēc tieši neziņa ir tā, kas uztrauc, kas rada pašreizējo attieksmi. Tieši neziņa rada spriedzi vecākos un ir vispateicīgākā augsne dažādām spekulācijām. Tomēr pozitīvi, ka, piemēram, tiekoties ar Ministru prezidentu, mazākumtautību skolu direktori skaidri un gaiši pateica, ka skola nedrīkst būt politiskās cīņas arēna, tāpēc lai ļauj skolām strādāt un nejauc tās politikā. Tieši tāda ir arī Izglītības un zinātnes ministrijas pozīcija – nejaukt skolas politikā.
Varbūt tas skanēs mazliet pārsteidzoši, tomēr uzskatu, ka šī mūsu attieksme un konstruktīvā pieeja reformai ir jau sniegusi savus rezultātus. Kaut vai tas, ka, pirmkārt, esam panākuši, lai akciju rīkotāji oficiāli šos pasākumus pieteiktu un reģistrētu. Tātad ievērotu likumu. Otrkārt, mēs piespiedām viņus uzņemties atbildību par tiem cilvēkiem, kurus paši aicina uz šiem pasākumiem. Treškārt, jo tālāk, jo skaidrāk sabiedrībai top redzams, ka izglītības jautājums tiek izmantots vienīgi kā iegansts. Parādās jau pavisam citas politiskas prasības: par divvalodību, pilsonību, arī sociāli jautājumi, īres griesti.

– Nesen parādījās informācija, ka tikai nedaudz vairāk par trešdaļu krievu skolu audzēkņu ir gatavi mācīties atbilstoši izglītības reformas prasībām.

– Tās ir vistīrākās jautājuma politizēšanas sekas. Nevar iet mītiņos, protestēt pret reformu un vienlaikus cerēt, ka cilvēki būs gatavi mācīties latviski. Arī tas ir emocionāls faktors.
Lai gan mācību gada beigās veiktais ministrijas pētījums, kura laikā skolēni veica savu pašnovērtējumu, uzrādīja pavisam citus, daudz optimistiskākus rezultātus.

– Līdztekus jaunajām kvalitātes prasībām pedagogiem un izglītības reformai šovasar sabiedrību nepatīkami pārsteidza nesekmīgo skaits. Ar ko tas izskaidrojams?

– Jā, devīto klasi beidzot, nesekmīgi bija apmēram 2800 skolēnu. 1543 no tiem turpinās mācīties otru gadu devītajā klasē. Daļēji to var saistīt ar izmaiņām likumdošanā, jo Likumā par vispārējo izglītību tika izdarīti grozījumi, kas devīto klašu beidzējiem nedeva tiesības pabeigt skolu ar nesekmīgām atzīmēm un saņemt atestātu, bet gan tikai liecību. Tomēr bažām, ka viņi paliks uz ielas, nav pamata. Daļa, kā jau teicu, turpina mācīties devītajā klasē otru gadu. Daļai tiek dota iespēja mācīties korekcijas klasēs. Tādas ir katrā rajonā, kopumā valstī vairāk nekā trīsdesmit skolās. Daļa var apgūt speciālas profesionālās izglītības programmas. Tiesa, īstos rezultātus mēs redzēsim septembrī, kad atgriezīsimies pie šā jautājuma. Tas pats attiecas arī uz tiem apmēram četriem procentiem bērnu, kuri vispār neapmeklē skolas. No vienas puses, šis skaitlis ir it kā satraucošs, no otras, tas ne tuvu nav lielākais, salīdzinot ar citām valstīm, jo tāda diemžēl ir situācija visā pasaulē. Visās valstīs ir zināms skaits bērnu, kas neapmeklē skolas. Protams, tas ir slikti, bet tāda nu reiz ir realitāte.

– Daļa pedagogu uzskata, ka pēdējā desmitgade pedagoģijā un vispār izglītības nozarē ir bijusi viena vienīga nesekmīgu eksperimentu virkne, jo, sagraujot veco izglītības sistēmu, tās vietā netika radīta jauna.

– Acīmredzot toreiz, kad Latvija, atguvusi neatkarību, atteicās no vecās padomju izglītības sistēmas un tās vietā mēģināja radīt jaunu, mēs pārāk rēķinājāmies ar citu valstu pieredzi. Ar ļoti dažādu un atšķirīgu pieredzi, mēģinot ieviest savās skolās ļoti dažādas un atšķirīgas pieejas izglītības jautājumu risināšanai, bet pārāk maz domājot par to, kā tas viss izskatīsies un funkcionēs mūsu konkrētajos apstākļos. Tieši tas acīmredzot ir visu šo eksperimentu cēlonis. Tāpēc es pilnīgi noteikti iestājos par to, lai izglītības sistēma patiešām būtu sistēma un iegūtu stabilitāti. Cita lieta, ka nepieciešama izglītības satura reforma. Un acīmredzot nākamgad mums ar to vajadzēs sākt nodarboties. Bet tai tiešām jābūt reformai, kuru realizē pēc ļoti nopietnām konsultācijām ar visām izglītības procesā iesaistītajām personām, nevis kādam īslaicīgam eksperimentam.

Aivars Kļavis, “LV”

aivars.klavis@vestnesis.lv