Kad valstis atdaloties kļūst tuvākas

1.septembrī Slovākijas Republikai būs valsts svētki – Konstitūcijas diena

Jozefs Draveckis, Slovākijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Kardināls pagrieziens Slovākijas valstiskuma vēsturē

Jozefs Draveckis Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

– Vēstnieka kungs, jūsu valsts konstitūcija simbolizē kardinālu pagriezienu Slovākijas valstiskumā.

– Jā, Slovākijas konstitūcija tika pieņemta pat vēl pirms Slovākijas neatkarības iegūšanas – 1992. gada 1.septembrī. To pieņēma demokrātiski ievēlētā Slovākijas Nacionālā padome. Precīzāk – Slovākijas parlaments, lai gan tobrīd Slovākija vēl formāli bija daļa no Čehoslovākijas Federācijas. Protams, daļa šīs konstitūcijas punktu un nodaļu varēja stāties spēkā tikai 1993.gada 1.janvārī, kad Slovākija kļuva neatkarīga valsts. Pēcāk konstitūcijā tika izdarīti arī daži labojumi. Piemēram, pirmo Slovākijas prezidentu Mihailu Kovāču ievēlēja parlaments. Bet 1999.gada konstitūcijas labojumā noteikts, ka prezidentu ievēlē tautas vispārējās vēlēšanās un pašreizējais prezidents Rūdolfs Šusters jau tika ievēlēts vispārējās vēlēšanās. Protams, dažus konstitūcijas labojumus vajadzēja izdarīt sakarā ar mūsu iestāšanos ES un NATO. Taču kopumā mums ir tā pati 1992.gada 1.septembrī pieņemtā konstitūcija.

– Kā jūs raksturotu Slovākijas un Čehijas tagadējās attiecības?

– Tagad, īpaši kopš abas valstis iestājušās ES un NATO, mums vairs nav iemesla nekādām nesaskaņām. Bet arī 1993.gadā Čehoslovākijas Federācijas sadalīšana notika ļoti mierīgi, kā tāda “mīkstā piezemēšanās”. Tā bija abu pušu vienošanās, rūpīgi sagatavota un pamatota kopīgos dokumentos.

Bez nostalģijas pēc pagātnes

– Vai Slovākijā vērojama atsevišķu cilvēku nostalģija pēc kopīgās valsts? Atceros, pat komunistiskā režīma laikā Čehoslovākijai bija laba slava pasaulē gan ar tradicionālajiem rūpniecības ražojumiem, gan kultūras un sporta sasniegumiem.

– Es teiktu, ka mūsu valstī šādai nostalģijai nav reāla pamata. Jo tagad skaidri redzams, ka, tieši pateicoties valsts sadalīšanai pirms divpadsmit gadiem, Slovākija un Čehija kļuvušas līdztiesīgas partneres Eiropas tautu ģimenē. Piemēram, mans dēls Prāgā studē biznesa ekonomiku un bauda tur visas tās pašas tiesības, kādas ir Čehijas pilsoņiem. Lekcijas notiek čehu un angļu valodā, taču viņš Čehijā brīvi var lietot arī slovāku valodu. Savukārt čehu valodai ir īpašs statuss Slovākijā. Tas nozīmē, piemēram, ka čehu filmām Bratislavas televīzijā nav nepieciešams tulkojums.
Protams, Slovākijā, tāpat kā Latvijā, varēs atrast dažu labu vecu cilvēku, kas jūt nostalģiju pēc agrākajiem laikiem. Dažs labs slovāks jums varbūt pateiks, kā Komunistu laikā litrs piena maksāja 2 kronas, bet tagad – gandrīz 20 kronas. Un komunistu laikā pie ārsta nebija jāmaksā 20 kronas (apmēram 33 santīmi – J.Ū.) kā tagad. Bet tas jau ir cits jautājums.

– Kādas tagad, divpadsmit gadus pēc Čehoslovākijas Federācijas sadalīšanas, ir slovāku un čehu psiholoģiskās attiecības?

– Tagad tās noteikti ir daudz labākas, nekā bija kopīgajā valstī. Agrāk bija tā, ka čehi sevi identificēja ar visu Čehoslovākiju, kamēr slovāki – tikai ar Slovākiju. Šīs izjūtas sekmēja arī fakts, ka Čehijas galvaspilsēta Prāga bija arī visas federatīvās valsts galvaspilsēta. Čehiem bija vieglāk nokārtot daudzus praktiskos jautājumus – Čehijas valdība un federālā valdība atradās vienā pilsētā, bet Slovākijas valdība – Bratislavā. Bet es negribētu daudz par to runāt, jo tā ir mūsu pagātne. Tagad Čehija ir mūsu ciešākā kaimiņiene un sabiedrotā Eiropas Savienībā un NATO.

Mūsu pārsteidzošā likteņu kopība

– Simboliski arī Latviju tagad varam saukt par Slovākijas kaimiņvalsti.

– Jā, protams, jo abas mūsu valstis tagad ir sabiedrotās ES un NATO. Zīmīgi, ka mūsu valstis uz abām šīm organizācijām gāja plecu pie pleca. Latvija tika uzaicināta iestāties ES tajā pašā dienā kad Slovākija. Tāpat bija ar ielūgumu iestāties NATO, un arī iestājāmies abās šajās organizācijās vienā un tajā pašā dienā. Arī tāpēc es Latvijā jūtos gandrīz kā mājās. Šeit man ir ļoti viegli nokārtot daudzus ikdienas jautājumus – bez liekām formalitātēm, kas rastos, ja mūsu valstis nebūtu sabiedrotās Eiropas Savienībā. Pērn Slovākijā bija liela izstāde par mūsu valstu attiecībām. Mūsu tuvība izpaužas daudzos aspektos. Piemēram, latviešu tūristus aizvien biežāk var sastapt Augstajos Tatros. Zīmīgi, ka slovāki uz Latviju vairs neraugās kā uz bijušo Padomju Savienības daļu vai kādu ļoti tālu valsti. Jā, gadās, ka kāds sajauc Latviju ar Lietuvu. Ko darīt?! Arī Slovākiju dažkārt jauc ar Slovēniju. Taču kopumā Latvija slovākiem kļūst aizvien tuvāka, jo piederam pie vienas lielas starptautiskas savienības. Un mūsu divpusējās attiecības tagad kļūst aizvien ciešākas. Pērn novembrī Latviju oficiālā vizītē apmeklēja Slovākijas parlamenta spīkers Pavols Hrušovskis. Attīstās arī citas mūsu politiskā dialoga formas. Piemēram, šogad maijā Latvijā viesojās mūsu premjerministra vietnieks Pals Čaki, kura kompetencē ir arī minoritāšu jautājumi. Viņam bija interesanta saruna ar jūsu īpašu uzdevumu minis-tru sabiedrības integrācijas lietās Nilu Muižnieku. Mūsu sadarbības ikdiena parāda, ka ļoti vērtīga ir abu valstu pieredzes apmaiņa. Piemēram, reģionālās attīstības problēmu risinājumā: gan Slovākijā, gan Latvijā joprojām ir liela starpība starp galvaspilsētas un tālāko reģionu attīstības tempiem.

Latvijas rietumnieciskais šarms

– Kādas ir jūsu subjektīvās izjūtas Latvijā?

– Bez liekuļošanas varu teikt, ka ļoti labas. Šis ir mans otrais vēstnieka norīkojums. Pirms tam, no 1994. līdz 1998.gadam, es bija Slovākijas vēstnieks Bulgārijā. Tas bija Bulgārijai ļoti grūts laiks, jo valsts piedzīvoja krīzi. Latvijā mani pārsteidza, cik attīstīta un rietumnieciska ir jūsu zeme. Bulgārija vismaz tolaik, bija tipiska Balkānu valsts, ko grūti salīdzināt ar šodienas Latviju. Protams, to, ka atrodos ārzemēs, man Latvijā atgādina jūsu visai grūtā valoda, ko tomēr cenšos iemācīties un

esmu jau apguvis tik tālu, ka saprotu teikto, kaut pašam runāt latviski vēl grūti. Jūs sarunas sākumā teicāt, ka mana sieva izskatās pēc latvietes, un man bija patīkami to dzirdēt. Varbūt latvietei līdzīgu viņu dara dzintara krelles, varbūt apģērba latviskie toņi. Taču, plašāk raugoties, mūsu tautas tuvas dara līdzīgais Rietumu kristīgās kultūras mantojums, kas izpaužas desmitiem ikdienas lietās. Tāpēc Latvijā es jūtos ļoti labi.

– Jūs esat arī Rīgas diplomātiskā korpusa vecākais.

– Jā, un arī šajā ziņā es Rīgā savu ārvalstu kolēģu vidū jūtos ļoti labi. Rīgā ir samērā neliels diplomātiskais korpuss, un mēs, ārvalstu vēstnieki, cits citu labi pazīstam. Varu bez liekuļošanas teikt, ka visi Rīgā akreditētie vēstnieki ir ļoti labi savas valsts pārstāvji.
– Jūs aktīvi piedalāties arī Latvijas Žurnālistu savienības un Žurnālistu nama rīkotā Diplomātiskā salona darbā.
– Es ļoti augstu vērtēju šo ārvalstu diplomātiem doto iespēju – prezentēt savu valsti tik interesantā žurnālistu, politiķu un diplomātu sabiedrībā. Domāju, veiksmīga bija arī Slovākijas prezentācija Diplomātiskajā salonā.

– Vai jūs, vēstnieka kungs, varat nosaukt savu vispozitīvāko un visnegatīvāko iespaidu Latvijā?

– Viens no pozitīvākajiem iespaidiem ir jūsu grandiozie Dziesmu svētki. Ir tik patīkami vērot skaistus, jaunus cilvēkus tautastērpos. Rodas iespaids, ka Mežaparka estrādē ir vairāk dziedātāju nekā vietu klausītāju rindās. Bet, protams, pats spilgtākais iespaids man bija par šā gada 1.maiju Vecrīgā, vērojot, kā, Eiropas Savienības himnai skanot, Doma laukumā paceļas ES karogs. Man tajā brīdī bija grūti valdīt asaras, jo es gluži fiziski sajutu, ka vienlaikus šis karogs tiek pacelts arī manas valsts galvaspilsētā Bratislavā.
Atbildēšu jums arī par negatīvāko iespaidu. Tūdaļ pēc ierašanās Latvijā to radīja milzīgā cenu starpība. Biju šokēts, kad frizieris par matu nogriešanu man Rīgā pasniedza apmēram desmitreiz lielāku rēķinu nekā Bratislavā. Taču laika gaitā šī starpība mazinājusies. Slovākijā cenas gājušas uz augšu, bet Latvijā, pateicoties asajai konkurencei, tās samazinājušās. Bet, lai arī kā būtu, es “Latvijas Vēstneša” lasītājiem un visai Latvijas tautai novēlu maksimāli izmantot visas iespējas, ko jums un mums dod mūsu valstu dalība Eiropas Savienībā.

Jānis Ūdris, “LV

janis.udris@vestnesis.lv