Ar šokolādes un uzņēmības atslēgu saldi rūgtos ceļos

Izcilā latviešu tautsaimnieka Vilhelma Ķuzes darbīgo mūžu apzinoties

Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā rīgā, Rūpniecības ielā, iekārtota izstāde "No Ķuzes līdz Staburadzei", kas veltīta konditorejas fabrikas a/s "Staburadze" 90 gadu un "Staburadzes" dibinātāja Vilhelma Ķuzes 125 gadu jubilejai. Pēc satura izstādi vēl varētu dēvēt par Latvijas saldumrūpniecības vēstures, kā arī par izcili talantīga latviešu tautsaimnieka Vilhelma Ķuzes (1875–1941) mūža atklāsmi. Viņš ar neatlaidību, uzcītīgu darbu, centību un taupību licis pamatus nacionālajai saldumu rūpniecībai. Savā uzņēmumā V.Ķuze sekmēja Latvijas kultūras darbu, sabiedrisko dzīvi un meklēja cilvēka cieņas pilnus risinājumus strādājošo sociālajā dzīvē. Tāpēc ieskatīsimies šī latviešu celmlauža dzīves un darba ceļos. Ne velti kādā rakstā par Vilhelmu Ķuzi var lasīt, ka fanātiskā mīlestībā uz savu arodu viņš pacēla pagrabstāva konditorejas cehu līdz cienījamai akciju sabiedrībai.

Vilhelms Ķuze dzimis 1875. gada 6. septembrī Zaubes pagasta Inģistēnos. Ģimenē valda darba gars, un kopš bērnu dienām Vilhelms izjūt visu lauku darba saldmi un rūgtumu. Ganos iedams, viņš pin un šuj salmu cepures, ziemā iesien grāmatas. Šo arodu Vilhelms iemācījies no vecākā brāļa Jāņa. Ģimene ir liela. Sūtīt skolā visus bērnus tēvam pietrūkst līdzekļu, tā ka arī Vilhelmam ir maz iespēju iegūt izglītību. Izstādē teksta komentāros teikts, ka Cēsu skolu V.Ķuze beidzis 1892. gadā. Māte un vecākais brālis ieteikuši Vilhelmam iet strādāt par skolotāju, jo tad nebūs jādodas dienēt. Viņš noliek draudzes skolotāja eksāmenus un sāk pedagoga gaitas. Līdz ko armijā iesaukšanas gadi ir garām, Vilhelms aiziet no skolotāja darba un 1897. gadā Rīgā Oto Erbes fabrikā sāk strādāt par algu grāmatvedi (pēc dažiem avotiem — kalkulētāju). Apdāvinātais matemātiķis te izstrādājis savu kalkulācijas sistēmu un konkursā Vācijā par to ieguvis godalgu. V.Ķuze nostrādājis O.Erbes fabrikā 14 gadus. Taču tajā pašā laikā viņš jau uzsācis privātuzņēmēja praksi. V.Ķuze nācis pie atziņas, ka viņa sirdslieta ir ražošana un ražojumu pārdošana. Izstādes teksta komentāros lasām: "1910. gada jūlijā V.Ķuze noīrēja telpas Avotu ielā 16 un atvēra maiznīcu – konditoreju, 1911. gadā nopirka namu Krāsotāju ielā 25. (..)" Tālāk, no pierakstītā uzzinām, ka V.Ķuze pats teicis: "1912. gadā ierīkoju nelielu konfekšu darbnīcu, pieņēmu meistaru un sāku strādāt. Gadu vēlāk iegādājos pirmās šokolādes mašīnas, pieņēmu šokolādes meistaru un sāku ražot šokolādi. Sekodams darba gaitai darbnīcās, arvien studēdams attiecīgo literatūru un kalkulēdams, nostādīju savu uzņēmumu tā, ka lietas sāka iet uz labo pusi." (R.Veidemanis. Vilhelms Ķuze un viņa darbs. R., 1937.) (..)

"1914. gadā V.Ķuze nodarbināja 65 cilvēkus. (..)"

Kad sākās Pirmais pasaules karš, fabrika saņēma pavēli evakuēties uz Krieviju. Aivars Puga par Maskavas periodu (žurnālā "Liesma" 1989. gadā) raksta:

"Ķuze sakrauj vagonos visas ražošanas mašīnas un kopā ar sievu un divām mazgadīgām meitām dodas uz Maskavu. Iekārtojis nelielu darbnīcu, viņš ražo iesala konfektes. (..) Par iegūto peļņu viņš nopērk divus divstāvu namus un raksta vecākajam brālim Jānim, lai sūta bērnus pie viņa. Ķuze saprot, ka Zaubē brālis viens nespēj izskolot savus piecus bērnus, jo laukstrādnieki visi iesaukti armijā. Uz Maskavu atbrauc arī Ķuzes jaunākais brālis Aleksandrs, paņemot līdzi vecākā brāļa meitas. (..) Ķuzes konfekšu un šokolādes darbnīca plaukst, un kāds krievu fabrikants ieceļ viņu arī savā uzņēmumā par pārvaldnieku. Ķuze apvieno šo amatu ar darbu savā darbnīcā."

Par šo periodu izstādē uzzinām, ka "Maskavā Ķuze ražoja klepus konfektes, apavu krēmu, lēja parafīna sveces, pildīja pudelītēs gummiarabikumu un beigās vārīja ziepes, kuras Suharevas tirdziņā bija tās labākās".

Pēc 1917. gada jukām Vilhelma Ķuzes dzīvē sākas izmisuma un šausmu pilnas dienas. Viņam tomēr izdodas izkļūt no apcietinājuma čekā. Maskavā 1918. gadā aizliedz privāto darbu. Visus V.Ķuzes īpašumus nacionalizē. 1919. gadā Maskavā sākas bads. Taču Vilhelmam Ķuzem laimējas, un 1920. gada 15. augustā viņš pārbrauc Krievijas–Latvijas robežu. Vēlāk V.Ķuze stāsta: "Pieci gadi Maskavā — no 1915. līdz 1920. gadam — ir piedzīvojumu un pārdzīvojumu bagātākais laikmets manā mūžā."

Atgriezies Rīgā, Vilhelms Ķuze visus īpašumus atrod izpostītus. Taču neatlaidīgajam censonim enerģijas netrūkst. Kredītsabiedrības aizdod naudu. Viņš sāk ar biskvītu ražošanu, bet 1922. un 1923. gadā jau ražo konfektes un karameles un sāk ražot arī šokolādi.

1929. gadā, kad V.Ķuzes uzņēmumi plaukst Latvijā, viņš atceras grūtos laikus: "Sākumā mums bija jāuzsāk tukšām rokām, jo Latvija bija izpostīta. Ja iespējams bijis ko panākt, tad tas ir kopējs Latvijas darba tautas panākums un sekmes, jo viens cilvēks, lai cik tas spēcīgs un varens, nekādus kalnus negāzīs un neko nepanāks. Ir jāstrādā visiem, tad tikai darbi iet uz priekšu un darbam ir panākumi."

Un darbi iet uz priekšu. Vilhelms Ķuze prot strādāt. Katru gadu top kāda jauna ēka, sākas jauna veida produkcijas ražošana, tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas. Dažādos preses izdevumos iespiež rakstus par viņa uzņēmumiem, kā arī publicē V.Ķuzes sarakstītos darbus. Žurnāls "Atpūta" 1935. gada 568. numurā uz pirmā vāka publicē attēlu, kurā redzama kuplā dzimta. Vilhelma Ķuzes saimnieciskās darbības raksturojumu varētu ietvert vienīgi biezā grāmatā. Tāpēc ieskatam daži fakti no izstādes ekspozīcijas.

"1934. gada 17. novembrī atklāj jauncelto ēku Artilērijas ielas pusē, kurā ierīko jauno fabrikas strādnieku kultūras un sporta zāli, kā arī strādnieku ēdamtelpas. Bez tam strādnieku ienākšanas un iziešanas automātisku reģistrāciju."

"Fabrikas piena kondensēšanas un piena vakuuma aparāti ražoja piena šokolādēm vajadzīgo piena pulveri, pārstrādājot 1500–3000 litrus piena dienā."

"Ar 1935. gada 1. janvāri V.Ķuzes uzņēmums pārorganizēts akciju sabiedrībā ar pamatkapitālu Ls 1 200 000."

"1929. gadā uzņēmumā strādāja ap 300 strādnieku, bet 1936. gadā darbinieku skaits pārsniedz 500."

Pēc statistikas datiem, a/s "V.Ķuze" 1936. gadā dienā saražoja ap 5000 kg dažādu saldumu. "Pavisam vietējo izejvielu fabrika 1936. gadā pārstrādājusi par Ls 1 110 000 (cukurs, sīrups, piens, krējums, olas, sviests, tauki, milti, labība graudos, iesala ekstrakts, augļi un ogas, medus, spirts u.c.)." A/s "V.Ķuze" savus ražojumus eksportēja uz daudzām valstīm.

Ar Vilhelmu Ķuzi visus garos kopdzīves gadus kopā gājusi Olga Ķuze, dzimusi Zeltiņa (4.III 1880.–28.I 1938.). Viņa strādāja dažādos darbos vīra uzņēmumā, galvenokārt grāmatvedībā. Milzīgs ir O.Ķuzes devums uzņēmuma kultūras un sporta dzīvē. Viņa bijusi ilggadēja biedre Latvijas Tirgotāju savienībā un tās dāmu komitejas priekšniece. Olga Ķuze apbedīta Meža kapos, kur uzstādīta profesora Kārļa Jansona veidota skulptūra.

Daudzu periodisko izdevumu rakstos un atsevišķās grāmatās atzinīgi vērtēts Vilhelma Ķuzes darbs Latvijas tautsaimniecībā un strādājošo sociālās dzīves lietu kārtošanā. Jau 1929. gadā V.Ķuze atzina: "Ja mans uzņēmums strādā ar sekmēm un panākumiem, tad man ir iespēja nodrošināt un apbalvot savus darbiniekus. Es esmu centies to darīt, cik apstākļi to ir ļāvuši, un gribu to arī uz priekšu darīt. Es gribu, lai mani darbinieki būtu Latvijā pirmie, bet nevis beidzamie."

R.Veidemaņa grāmatā "Vilhelms Ķuze un viņa darbs" (R.1937) rakstīts:

"Ķuze pats savā darbā ielicis visu savu gribu, savu spēku, savu dvēseli. Ar uzticību viņš piegājis citiem un uzticību baudījis. Viņš centies saprast arī citu intereses un vajadzības, tādā kārtā savu labumu saskaņojot ar vispārības labumu. Viņš ticēja jaunai Latvijai, neskatoties uz postažu, kādu viņš šeit atrada, atgriežoties no bēgļu gaitām, un tādēļ ieguva arī latvju sabiedrības uzticību, kas deva tam lielu spēku. Un še ir viņa panākumu laimes atslēga."

Latvijas vēsturē ienāca 1940. gada jūnija notikumi. Akciju sabiedrību "V.Ķuze" nacionalizēja. Fabriku pārdēvēja par "17. jūniju". Vilhelms Ķuze bijis pārliecināts, ka viņš savai tautai nav neko sliktu darījis un jaunā vara viņu neiznīcinās. Taču tas tā nenotika. Lūk, citāts no Aivara Pugas (Ķuzes dzimtas pārstāvja) raksta žurnāla "Liesma" 1989. gada 9. numurā:

"1941. gada 13. jūnija rītā pie Krāsotāju ielas 25. nama piestāj smagā automašīna. No tās izkāpj divi latvieši sarkanām saitēm uz rokām. Izgājuši cauri sētai, viņi pieklauvē pie 27. dzīvokļa (tas arī tagad atrodas pirmajā stāvā), liek Ķuzem savākt nepieciešamās mantas un nākt līdzi. Ķuze paņem tikai dokumentus un naudu. Viņš jau ir vecs un nevar ātri iekāpt, tad viņu paņem aiz kājām un iesviež kravas kastē. Pēdējā brīdī pieskrien mājkalpotāja Anniņa un iemet mašīnā mēteli."

Piecdesmit gadu ritumā Vilhelma Ķuzes izveidotajā uzņēmumā daudz piedzīvots. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā uzņēmumu pārdēvē par "Staburadzi". Savukārt 1996. gadā te sākas privatizācija. Tagad 43% akciju pieder akcionāriem Islandē. A/s "Staburadze" sekmīgi darbojas Latvijā. Uzņēmuma apgrozījums 1999. gadā bija 6,8 miljoni latu.

Arta Poriete, Rasa Lerha, Sigizmunds Timšāns