Vai arī policistam ir cilvēktiesības?

Modris Žeivots, Latvijas Policijas akadēmijas asociētais profesors

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Nobeigums. Sākums – “LV”, 26.08., 29.08.2004.

Tāpat ir skaidrs, ka vardarbība pret policiju var iespaidot arī tās rīcību. Kā vardarbībā cietis policists uztvers situācijas, kurās viņš tiks iesaistīts? Piemēram, kā tiks ņemta vērā policista negatīvā pieredze, kad tas tika ievainots saskarsmē ar aizturamo personu kādā īpašā situācijā? Tā, piemēram, Jelgavas rajonā kāds vīrietis aizturēšanas brīdī sadūra kriminālpolicijas darbinieku, kad tas Ozolniekos mēģināja aizturēt 1959.gadā dzimušo O.S. Vīrietis pretojās policijas darbiniekiem un ar šķērēm sadūra kriminālpolicijas sevišķi smago noziegumu izmeklēšanas nodaļas inspektoru. Jelgavas pilsētas un rajona kriminālpolicijas priekšnieks pavēstīja, ka dūriens skāris viņa padotā roku un cietušā veselības stāvoklis nav smags – policists pēc pirmās palīdzības sniegšanas no slimnīcas atlaists mājās. Cik vienkārši! Nākamreiz viņš, kad būs darīšana ar personu līdzīgā situācijā, lai veiktu aizturēšanu, iespējams, rīkosies citādi, bieži vien pat neadekvāti nosakot spēku, kas ir nepieciešams. Saskaņā ar teoriju vardarbība pret policistu iespaido vardarbību no policista puses. Tas ir cilvēciskas rīcības pamatā. Kā mazināt šo negatīvo ietekmi uz policijas darbu un policistu pieņemtajiem lēmumiem?
Policijai nav iespēju novērst vardarbību pret sevi, bet tai ir tiesības prasīt valstij nodrošināt un izpildīt tiesību aktos noteiktās garantijas, lai policisti būtu tiesiski aizsargāti. To paredz arī starptautiskie dokumenti. Piemēram, deklarācijā par policiju noteikts, ka policijas darbinieka profesionālajiem, psiholoģiskajiem un materiālajiem apstākļiem viņa pienākumu veikšanas laikā jābūt tādiem, lai tiktu aizsargāts viņa godīgums, objektivitāte un cieņa, un viņam ir tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Ir jāņem vērā īpašie apstākļi, tādi kā lielāks risks, atbildība un neregulārs darba laiks.
Pašlaik Latvijas likumdošana policijas darbinieku aizsargā tikai tiesiski, un arī šī aizsardzība vairāk ir deklaratīva. Turpmākās stratēģijas vairos iespējamību, ka šis mērķis varētu tikt sasniegts:
• veikt analīzi par tām zonām (karstajiem punktiem), kur vardarbības izpausmes pret policiju ir visreālākās (ģeogrāfiskās zonas), un arī par operatīvajām situācijām, kurās tā visvairāk izpaužas. Ja policijas vadība zinātu, kur policija visvairāk riskē, tā varētu izmantot šo informāciju, organizējot pasākumus šajās zonās;
• aplūkojot un paškritiski izvērtējot pašreizējās policistu pašaizsardzības mācības, vai tās ir adekvātas;
• izvērtējot, vai aizsargājošais ekipējums ir piemērots, proti, vai policijas aizsargekipējums, dodoties uz notikuma vietu (masu pasākuma gadījumā), ir pietiekams, vai policistu rīcībā esošie līdzekļi (roku dzelži, šaujamieroči) ir labā darba kārtībā, vai policisti ir pietiekami apmācīti, kā tos izmantot.

Sūdzību izmeklēšana un izskatīšana

Nav noslēpums, ka par policijas darbinieku rīcību tiek saņemts daudz sūdzību. Tās ir gan pamatotas, gan arī nepamatotas. Sūdzību par policijas darbinieka rīcību izskata un izlemj tās policijas iestādes (apakšvienības) priekšnieks, kuram policijas darbinieks ir tieši pakļauts. Ja sūdzības iesniedzējs nav apmierināts ar pieņemto lēmumu, viņš mēneša laikā var to pārsūdzēt augstākā policijas iestādē, prokuratūrā vai tiesā.
Sūdzību gadījumos tiek nozīmētas dienesta pārbaudes, kuru uzdevumi ir:
• pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izzināt disciplinārpārkāpuma vai ārkārtēja gadījuma apstākļus;
• izzināt iemeslus, kas veicinājuši šo pārkāpumu vai ārkārtējā gadījuma apstākļus;
• noskaidrot visas vainīgās personas un nodrošināt likumu un citu normatīvo aktu pareizu piemērošanu, lai katra persona, kas izdarījusi pārkāpumu, tiktu taisnīgi sodīta un neviens nevainīgais netiktu saukts pie atbildības.
2003.gadā par Valsts policijas darbiniekiem tika saņemtas 3300 sūdzības, 1879 gadījumos par tām tika veiktas dienesta pārbaudes. Izskatīti 183 gadījumi par vardarbību pret iedzīvotājiem (apstiprinājās 9 sūdzības un pie atbildības saukti 12 darbinieki), 149 gadījumi par profesionālās ētikas normu pārkāpšanu (76/94), 978 gadījumi par dienesta pienākumu nepildīšanu (637/829), bet par citiem disciplinārpārkāpumiem 518 sūdzības (284/321). 137 dienesta pārbaudes materiāli tika nosūtīti krimināllietu ierosināšanai un izmeklēšanai kriminālprocesuālā kārtībā.
Attieksme pret sūdzībām par policijas darbiniekiem ir negatīva. Policijas darbinieki neuzskata, ka pret viņiem izvirzītās sūdzības būtu pamatotas. Vairākums uzskata, ka vienīgais iemesls, kāpēc tās iesniegtas, bijis attiecīgās personas mēģinājums izvairīties no soda un kaitēt policista karjerai. Par to liecina arī lielais pārsūdzēto administratīvo lietu skaits Rīgas pašvaldības policijā. No visiem piemērotajiem administratīvajiem sodiem par automašīnu stāvēšanas un apstāšanās noteikumu pārkāpšanu 60% gadījumu sūdzības tika uzskatītas par pamatotām un lēmums par personas sodīšanu tika atcelts.
Daudzi policijas darbinieki uzskata, ka arī pati dienesta pārbaude tiek veikta tendenciozi, t.i., pārbaudes veicējs ir gatavs upurēt policijas darbinieku, lai tikai nomierinātu sūdzētāju.
Taču iedzīvotāju sūdzības par policistu pienākumu nepildīšanu ir līdzīgas. Viņi domā: ja vairums sūdzību izskata pati policija, tad visai maza ir iespējamība, ka policists tiks saukts pie atbildības. Tādējādi veidojas strupceļš – nav ticības, ka pārbaudes būs objektīvas.
Vajadzīga no policijas neatkarīga policijas darbinieku pārkāpumu pārbaudes institūcija. To apliecina arī prakse. Tiek konstatēti gadījumi, kad policijas darbinieki, glābjot mundiera godu, sniedz nepatiesas liecības un veiktās dienesta pārbaudes nav objektīvas. Ja policistiem ir šāda attieksme, tad var gadīties, ka tiek viltoti pierādījumi un policists izvairās no soda.
Diemžēl Latvijā nekādi plašāki pētījumi par policijas problēmām nav veikti. Pēc autora domām, lai uzlabotu policijas darbu, tās attieksmi pret sabiedrību un sabiedrības attieksmi pret policiju, ir jāskaidro un jāanalizē virkne jautājumu.
1. Iekšējās attiecības: kā policijas darbinieki uztver darba apstākļus, savus kolēģus, priekšniekus, darba organizāciju un veicinošos mehānismus darbavietā?
2. Policijas sabiedriskās attiecības: kā policisti jūt sabiedrības attieksmi? Un kā viņi paši uzlūko sabiedrību?
3. Vardarbība pret policiju: cik ievainojami jūtas paši policijas darbinieki? Vai viņi jūt, ka valsts prot novērtēt viņu risku un nodrošināt adekvātu aizsardzību? Kā policisti cieš no vardarbības? Kādā veidā, cik bieži un kādos apstākļos?
4. Vardarbība no policijas darbinieku puses: vai viņi kā policijas darbinieki ir pieļāvuši vardarbīgu rīcību un piemērojuši pārmērīgu spēku pret iedzīvotājiem? Kāpēc? Vai viņi ir bijuši par lieciniekiem tam, ka tā dara kolēģi, kā viņi justos, ja viņiem to vajadzētu darīt, un vai viņi to varētu darīt?
5. Sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas procedūra: cik esam gatavi iesniegt sūdzības arī par savu kolēģu izdarītajiem tiesību normu pārkāpumiem, kā aicina arī Valsts policijas darbinieka profesionālās ētikas un uzvedības kodekss, cik iespējams saglabāt liecību konfidencialitāti par citu policijas darbinieku izdarītiem pārkāpumiem, un vai tā atbilstu Latvijas iedzīvotāju mentalitātei? Rietumeiropas policijas darbībā tas ir pieņemami.

“Es, stājoties policijas dienestā...”

Nobeigumā mazliet par policijas darbinieka svinīgo zvērestu. Tas nekad nav apliecinājums tikai policijas darbinieka pienākumam pret valsti, bet arī valsts pienākumam pret policijas darbinieku. Par zvēresta pārkāpšanu paredzēta arī juridiska atbildība. Uz zvērestu balstās dažādi – gan ārēja, gan iekšēja rakstura – normatīvie akti. Tā, piemēram, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu darbinieku ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplinārā reglamenta otrajā punktā noteikts, ka “darbinieka pienākums ir pildīt zvērestu, precīzi izpildīt priekšnieka likumīgās pavēles un rīkojumus, apzinīgi pildīt dienesta pienākumus un nepieļaut pārkāpumus un nolaidību”.
Ieklausīsimies policijas darbinieka zvēresta tekstā: “Es, …………, stājoties policijas dienestā, zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai un godīgi pildīt tās likumus, apsolu nesaudzēt spēkus, bet, ja tas būs vajadzīgs, – arī dzīvību Latvijas Republikas labā.”
Policijas darbinieku, kuri devuši svinīgo zvērestu, stājoties dienesta attiecībās, ir gandrīz 10 tūkstoši. Tie ir ceļu policisti, policijas iecirkņu inspektori un nepilngadīgo lietu inspektori, tie ir kriminālpolicijas inspektori, tie ir centrālā aparāta vadošie darbinieki, tie ir darbinieki, ar kuriem mēs sastopamies ikdienā uz ielas kā gājēji vai vadot transportlīdzekli, tie ir citi specializēto un tehnisko dienestu darbinieki, par kuru eksistenci mēs pat nenojaušam. Policijas darbiniekam kā tiesību aizsardzības pārstāvim, kas veic uzraudzības un sodīšanas funkcijas, šis svinīgais solījums ir īpaši svarīgs. Ar likumu apstiprinātais policijas darbinieka zvērests uzliek par pienākumu cienīt un ievērot arī cilvēku tiesības. Bet vai tikai citu cilvēku?
Kā ar šo zvērestu tiek ievērotas paša policijas darbinieka cilvēka tiesības?
Likuma “Par policiju” 28.pantā noteikts, ka policijas darbinieka pienākums ir nelokāmi pildīt likuma prasības, ievērot profesionālās ētikas normas, respektēt un aizstāvēt cilvēka cieņu, atbalstīt un aizstāvēt cilvēka tiesības attiecībā uz visām personām, rūpēties par cilvēkiem un būt gatavam jebkurā brīdī sniegt viņiem palīdzību, darboties noteikti un mērķtiecīgi, netaupot savus spēkus, bet, ja nepieciešams, nežēlot arī savu dzīvību, lai izpildītu dienesta pienākumus.
Šo prasību nepildīšana nav savienojama ar dienestu policijā. Šajā normā iekļauts arī policijas darbinieka zvēresta teksts, no kura satura izriet obligāta prasība kā pienākums policijas darbiniekam nepieciešamības gadījumā ziedot arī savu dzīvību.
Rodas jautājums: cik ētiski un likumīgi valsts var uzlikt policijas darbiniekam par pienākumu (vēlreiz uzsveru – pienākumu) ziedot pašu dārgāko, kas cilvēkam ir dots, – dzīvību, īpaši ja tas vēl netiek attiecīgi kompensēts? Vēl netiešā veidā tiek piedraudēts ar soda sankcijām, tajā skaitā ar atbrīvošanu no dienesta sakarā ar neatbilstību policijas dienestam. Šo piedraudējumu dublē un precizē arī 33.pants, nosakot, ka par likumu neievērošanu, varas vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, dienesta pilnvaru pārsniegšanu, uzlikto pienākumu neizpildīšanu vai par šo pienākumu pienācīgu nepildīšanu policijas darbinieks tiek saukts pie disciplinārās, administratīvās, materiālās vai kriminālās atbildības.
Bet Latvijas Satversmes 93.pantā noteikts, ka “ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums”. Un nevienai valstij nav tiesību uzlikt par pienākumu policijas darbiniekam ziedot, lai arī kādu mērķu labad, savu dzīvību. Tās var būt tikai katra paša policijas darbinieka tiesības. Šāda kārtība noteikta policijā vairumā valstu.
Atsevišķas sarunas vērts ir arī dienesta ilgums Valsts policijā līdz 50 gadu vecuma sasniegšanai un tā pagarināšanas kārtība. Rodas jautājums: vai tās ir policijas darbinieka tiesības vai obligāta prasība, īpaši, ja Latvijas Satversmes 101.pantā paredzēts, ka “ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu”? Par šīs prasības atbilstību Satversmes garam un starptautiskajai likumdošanai tuvākajā laikā liecinās arī Latvijas tiesu procesi.
Protams, daudzi no šajā rakstā aplūkotajiem jautājumiem ir diskutējami un nav realizējami “rīt ap brokastu laiku”, bet tas nenozīmē, ka problēmas nepastāv un mūs neskar. Jo drīzāk sāksim diskusiju par sasāpējušiem jautājumiem, jo labāk. Kas gan cits, ja ne mēs paši labāk saprotam savas problēmas un pratīsim tās novērst. Lai policijas darbiniekam nevajadzētu uztraukties par rītdienu un viņš ar pilnu atbildību varētu veikt savus pienākumus.