Māldeģu dzimtas trejādā pēctecība

Izstādi, kas pašlaik skatāma Preiļu pusē Jasmuižā, visīsāk raksturo trīs skaitļi: 60, 30 un 5. Keramiķis Antons Ušpelis šomēnes pārkāpa sestā gadu desmita slieksni, viņa dēls Aivars ir nosvinējis trīsdesmitos šūpuļsvētkus, bet mazdēlam Jumim rit piektais gadiņš.

Antons Ušpelis savu darbu ietvarā Foto no mākslinieka arhīva

Taču jāteic, ka māldeģu tradīcijas Ušpeļu dzimtā ir krietni senākas – tikpat pamatīgas kā leknais māls, kas Ušpeļu dzimtas ciltstēvam Silajāņu Dūbēs lika rokas atdot ripai, kājas – mūžīgajai māla mīcīšanai, bet dvēseli – ceplim. Ja tā parēķina, Antonam viņš iznāk vectēvs, bet sīkajam Jumim – vecvecvectēvs. Vecais podnieks – kur jau tas laiks – kopš aizgājis mākoņu mālus mīcīt, bet … tepat vien Jasmuižā viņš šodien kopā ar sābri sēž, pašam lielākajam Antona podam sānu pavēris, un, par māla vīriņu pārtapis, no trauka dziļuma veras izstādes apmeklētājos. Un vērtē. Vei, kāds ļaužu biezums dēladēlu sveikt sanācis! Un visiem rokas pilnas ziedu, mutes – labu vārdu.
Pat tie, kas līdz Latgalei atbraukt nav iespējuši, atzinību salikuši uz papīra. Lūk, aktrise Vera Gribača Antonam gaišu vēstuli atsūtījusi. Un Ruta Čaupova Mākslinieku savienības vārdā bilst: “Krāšņi un īsteni Jūsu darinātajās vāzēs, krūzēs, podos un svečturos turpina dzīvot Latgales novada tautas keramikas bagātās tradīcijas. Lai labestīgajā, Jums allaž paklausīgajā cepļa ugunī skaistu mirdzējumu iegūst darbi, kas dāvā prieku cilvēkiem!”
Jā, tiesa kas tiesa. Prieka ir radīts tik daudz, ka visam vietas zem muzeja spārēm nepietiek. Svečturi vien veseli seši desmiti jubilejai par godu no cepļa ārā celti. Tak dzimtas vecākā – māsa Olga – atgādina, ka Antona pats pirmais, mazais trejsveču turītis i šodien vēl viņai prieku dod. Bet Jasmuižā ģimene aizdedz svečturus ar piecām, septiņām un pat deviņām gaismiņām. Un sveču liesmas spēlējas glazūras brūnajos, kviešu dzeltenajos, zilajos un sūnzaļajos toņos. Turpat līdzās sānus spīdina podi un krūkas, kurām pāri Antons, kā pats smej, glazūru taupīdams, licis tai plūst kā tikko no kāres izmestam medum. Taču medus šai vasarā pamaz, un glazūras tecējums sastindzis, trauka apakšu tā i nesasniedzis. Bet rezultāts – apbrīnas vērts: māls gan kontrastē ar glazūru, gan veido harmonisku vienību, viens otru izceļot un papildinot. Reizē pamatīgums un rotaļīgs vieglums.
Melnbaltā fotogrāfija pie izstāžu zāles sienas rāda Antonu veco Latgales podnieku pulkā. Ir 1964. gads. Nule kā atklāta plaša novada mālu meistaru darbu izstāde. No fotogrāfijas pretī veras Polikarps Vilcāns, Andrejs Paulāns, Polikarps Čerņavskis, Ušpeļtēvs – vecais Antons un tikko kā Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu beigušais Antons, “mazs kā svilpaunieks” (tā, izstādi atklājot, dzejnieks Antons Kūkojs). No vecmeistariem viņš mantojis gan atdevīgo attieksmi pret katru rokās paņemto māla piku (i šodien vēl, kad keramiķi saņem it kā darbam jau sagatavotās māla „desiņas”, Antons, tāpat kā viņa priekšteči sendienās, ar kājām tās mīca un pārmīca reizes desmit, lai pilnīgi atbrīvotu no gaisa pūslīšiem, jo tikai tad, kā viņš uzskata, ar mālu var sākt strādāt), gan pirkstos iekodētā materiāla plastikas izjūta, gan prasme lielās formas saaudzēt kopā ar sīkplastiku. Tad uz krūzes vai krietna alus kausa sāna uzkāpj zirdziņš – svilpaunieks vai, pēc Jāņuguns tiekdamies, uzraušas priecīgs līgotājs ar ozollapu vainagu galvā.
Kā saka Antons, Ušpeļi piedzimst ar māla piku rokā. Trīsdesmitgadnieks Aivars meklē sākotni un, tāpat kā latgaļi to darījuši pirms gadsimtu gadsimtiem, savu māla piku svēpēt svēpē. Uz izstādi atnākuši melnās keramikas podi, vāraunieki un medaunieki. Noslēgtās krāsns dūmi, mālā ieēdušies, stāsta par pirmējo meistaru prasmi, kas šodien atkal ir atjaunota, bet darbu izjūta un formas – par rītdienas meklējumiem.
Un tepat līdzās, kā izstādes pēdējais akcents – mazā Jumīša pirmie darbi. Jo Ušpeļi bija, ir un paliek māldeģu dzimta. Laikam Latgalē vienīgā, kas no paaudzes paaudzē joprojām dzīvo savā sūtībā – plecu pie pleca, cits citu atbalstot, rosinot, keramiķu esības nemirstīgumu apzinoties.

Baiba Šāberte