html>

Latvijas zemnieki. Dzīves līmenis un tēriņu iespējas

Oļģerts Krastiņš, Dr.habil.oec., prof. - "Latvijas Vēstnesim"

Pret apgalvojumiem, kas balstās uz vispārējām tendencēm un vidējiem lielumiem, vienmēr jāizturas ar zināmu piesardzību. Ja vienam pieder 29 miljoni, bet divdesmit astoņiem citiem - nekas, tad "vidēji" visi ir "miljonāri", jo vidēji uz cilvēku iznāk viens miljons. Ar to jārēķinās ne vien ilustratīvos piemēros, bet arī nopietnos iedzīvotāju dzīves līmeņa pētījumos.

Pēdējos divos gados iedzīvotāju dzīves līmenis vidēji Latvijā ir nedaudz uzlabojies. Taču kāds no tā labums zemniekiem? Rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, Latvijas zemnieku mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums 1996.gadā bija 55,17 lati, turpmākajos gados - 51,44 un 48,12, bet 1999.gadā - tikai 42,33 lati (ienākumi pārrēķināti 1999.gada vērtības latos, ņemot vērā cenu izmaiņu indeksus). Tātad vismaz trīs gadus pēc kārtas tas (sistemātiski) slīdējis uz leju. Vēl sliktāka dinamika ir tai zemnieku ienākumu daļai, kuru dod lauksaimnieciskā ražošana.

Zemnieku saimniecības un zemnieku mājsaimniecības

Zemnieku saimniecība kā ražojošs uzņēmums ir juridiska kategorija. Zemnieku saimniecība par tādu kļūst pēc reģistrēšanās uzņēmumu reģistrā. Pēc Valsts zemes dienesta operatīvajiem datiem, 1999.gadā Latvijā bija ap 66 tūkstoši zemnieku saimniecību, kurām zeme piederēja īpašumā, un ap 35 tūkstoši, kurām zeme nodota lietošanā.

Zemnieku mājsaimniecība ir sociālekonomiska kategorija, un ko izmanto galvenokārt statistikas un pētniecības vajadzībām.

Pēc CSP pašreizējās metodikas, zemnieku mājsaimniecību sociālekonomiskajai grupai pieskaita:

- mājsaimniecības, kuras savu ienākumu galveno daļu gūst no lauksaimnieciskās ražošanas savā saimniecībā (šis ienākums nav darba alga svešā lauksaimniecības uzņēmumā);

- mājsaimniecības, kuru ienākumu lielāko daļu dod pensija (-as), ja mājsaimniecībām pieder par 1 ha lielāka lauksaimniecībā izmantojamā zeme un ir kāds darbspējīgs mājsaimniecības loceklis.

Vērtējot pēc CSP mājsaimniecību budžetu pētījuma izlases datu vispārinājumiem, šādā izpratnē 1999.gadā Latvijā bija ap 53 tūkstoši zemnieku mājsaimniecību, no tām 56% galveno ienākumu guva no lauksaimniecības, 44% - no pensijām.

Kā redzams, zemnieku saimniecību kā ražošanas vienību un zemnieku mājsaimniecību kā patēriņa vienību skaits vērtējumos ir stipri atšķirīgs, un to nevar izskaidrot tikai ar izlases kļūdām. Tāpēc minēto kategoriju jēdzieniska un statistiska precizēšana varētu būt turpmāko pētījumu uzdevums. Tomēr arī pēc pašreiz rīcībā esošajiem datiem var secināt, ka zemniecība ir samērā plaša Latvijas iedzīvotāju sociālekonomiskā grupa, kurai jāpievērš nopietna uzmanība.

Zemnieku mājsaimniecību ienākumi

Pēdējos četros gados šos ienākumus veidoja pamatposteņi: tīrais ienākums no lauksaimnieciskās ražošanas un vecuma pensijas. Galvenajai vajadzētu būt pirmajai daļai, jo runa taču ir par zemniekiem, nevis par pensionāru mājsaimniecībām, kuras izdala kā citu patstāvīgu sociālekonomisku grupu. Vēl 1996.-1997.gadā tā arī bija: zemnieku ienākumos dominēja tīrais ienākums no lauksaimnieciskās ražošanas (1.tabula). Taču šis ienākumu postenis ir sarucis tiklab absolūti, kā relatīvi, tiklab fiksētas vērtības latos, kā arī sava laika vērtības latos.

Sevišķi katastrofāli tīrais ienākums no lauksaimnieciskās ražošanas ir sarucis 1999.gadā, veidojot tikai pusi no tā, kas bija vēl 1998. gadā. Galvenais iemesls ir arvien neizdevīgāki lauksaimnieciskās produkcijas realizācijas apstākļi, par kuriem jau tik daudz runāts un rakstīts. Tomēr ir arī otrs apstāklis - zemnieku mājsaimniecību locekļa novecošanās, pensionāru īpatsvara pieaugums šajās mājsaimniecībās. Bez tā būtu samērā grūti izskaidrot diezgan jūtamo vecuma pensiju ienākumu pieaugumu, kas, mūsuprāt, pārsniedz pensiju indeksēšanas un pārrēķināšanas apmērus.

Pārējie zemnieku mājsaimniecību ienākumu avoti jau ir maznozīmīgāki. Daļa zemnieku bez darba savā saimniecībā piestrādā arī algotu darbu. Algota darba samaksas apmērs un īpatsvars zemnieku mājsaimniecību budžetos 1996.-1999.gada periodā ir maz mainījies, t.i., nepilni 10% no kopīgiem ienākumiem.

Bez jūtamām izmaiņu tendencēm ir palikuši arī vēl citi ienākumu avoti, tādi kā pārējie sociālie pārskaitījumi, kas adresēti vai nu atsevišķai personai, vai visai mājsaimniecībai, un sīkāk neatšifrēti ienākumi. Pavisam niecīgus ienākumus zemnieku mājsaimniecību locekļi gūst no nelauksaimnieciskas uzņēmējdarbības un amatniecības. Šeit gan varētu būt arī "ēnu ekonomikas" ienākumi, kuri mājsaimniecību budžetos nav uzrādīti, tomēr tie nevarētu būt lieli.

Patēriņa izdevumi

Lai salīdzinātu, kā pēdējo gadu laikā ir mainījušies zemnieku mājsaimniecību patēriņa izdevumi, arī atsevišķu patēriņa grupu izdevumi būtu jāpārrēķina salīdzināmās cenās. Principā to varētu izdarīt, jo CSP publicē arī atsevišķu patēriņa grupu cenu pārmaiņu dinamiku ("Latvijas Statistikas gadagrāmata, 1999", 107.-109.lpp.). Tomēr, šāds aprēķins ir nedaudz sarežģītāks, un vēl nepieciešama iegūto rezultātu statistiska izvērtēšana.

Tāpēc šajā rakstā aprobežosimies ar zemnieku mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūras izvērtējumu. Tā ir salīdzināma bez īpašiem pārrēķiniem, kaut gan zināmā mērā arī ir atkarīga no dažādu patēriņa izdevumu grupu atšķirīgiem cenu augšanas tempiem (2.tabula).

Pēdējos četros pārskata gados ir sistemātiski samazinājies izdevumu īpatsvars uztura produktu iegādei. Attīstīto valstu statistikas praksē šādu parādību vērtē pozitīvi, pieņemot, ka tas liecina par labklājības pieaugumu, ja iedzīvotāji uzturu spēj iegādāties par mazāku daļu no saviem patēriņa izdevumiem. Līdz ar to paliek vairāk līdzekļu relatīvi brīvas izvēles preču iegādei un pakalpojumu samaksai. Tāds secinājums ir pareizs tikai tad, ja ir pārliecība, ka iedzīvotāji ar uzturu ir nodrošināti atbilstoši fizioloģiski pamatotām normām. Par visiem Latvijas iedzīvotājiem pagaidām to vēl nevaram teikt. Relatīvi turīgākā daļa patiešām nejūt pārtikas trūkumu, bet trūcīgākā daļa ir spiesta taupīt arī uz pārtikas rēķina.

Latvijā uztura produktu iegādes izdevumu īpatsvara samazināšanos diezgan plašos iedzīvotāju slāņos vēl nosaka cits apstāklis: citu praktiski obligāto izdevumu apmēru un īpatsvaru pieaugums. Te jāpieskaita strauji augošie izdevumi par mājokli un komunālajiem pakalpojumiem, transportu, sakariem, veselības aprūpi, bez kuriem vismaz minimālā apmērā, tāpat kā bez uztura, nevar iztikt.

Galvenais tomēr ir visas sabiedrības, arī zemnieku mājsaimniecību noslāņošanās pēc materiālās dzīves līmeņa. Turīgāko mājsaimniecību, patēriņa budžetos pēdējos gados patiešām ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas, bet trūcīgāko daļas patēriņa budžeti gadu no gada sarūk.

Daži dati par zemnieku noslāņošanos

Ja zemnieku mājsaimniecības sadala labklājības deciļgrupās pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, trūcīgāko desmitdaļai 1999.gadā neiznāca vairāk par 7-8 latiem uz personu mēnesī, bet daudziem vēl mazāk. Piektās deciļgrupas, kurai it kā vajadzētu pārstāvēt zemnieku "vidusšķiru", rīcībā esošais ienākums pērn nepārsniedza 26-28 latus mēnesī uz personu. Kāda tur "vidusšķira", ja summa tik tikko pārsniedz pēdējā laikā bieži nosaukto galējās nabadzības robežu! Un tikai pēdējās deciļgrupas zemnieku mājsaimniecības saviem locekļiem spēja nodrošināt 71-323 latus mēnesī, vidēji 144 latus. Šajā grupā vērojama vislielākā noslāņošanās. Tikai pāris procentu no visām zemnieku mājsaimniecībām var uzskatīt par turīgām.

Atšķiras arī dažādu labklājības grupu zemnieku patēriņa izdevumu lielums un struktūra. Visaugstākajam pārtikas izdevumu īpatsvaram vajadzētu būt visnabadzīgāko deciļgrupās. Taču, pēc 1999.gada datiem, tā nav. Šis īpatsvars ir vislielākais 3.-4. deciļgrupu mājsaimniecībās. Var secināt, ka vismaz pirmo divu deciļgrupu zemnieki ir spiesti taupīt uz uztura rēķina, lai segtu citus ļoti nepieciešamus izdevumus.

Tomēr, ņemot vērā, ka 1999.gadā CSP mājsaimniecību budžeta pētījumu veica ierobežotā apjomā, tik sīkā mājsaimniecību un izdevumu grupējumā parādās jau samērā lielas izlases kļūdas. Tāpēc iepriekšējam secinājumam ir zināmā mērā orientējošs raksturs.

"Viss maksā tik, cik tas maksā"

Šī pēdējā laikā bieži citētā tautoloģija īstenībā neizsaka neko. Tāpat kā apgalvojumi: "blēdis ir blēdis", "korupcija ir korupcija" utt. Ne tur ko piekrist, ne diskutēt.

Kas tad patiesībā nosaka preces vai pakalpojuma cenu? Īsā rakstā par to var izteikt tikai dažus ieskicējumus, jo šai problēmai mikroekonomikas un makroekonomikas kursos veltī vairākas nodaļas. Turklāt dažādi autori un zinātniski politiskas skolas problēmu risina atšķirīgi.

Viena - tautsaimnieku skola uzskata, ka cenas pamatā nosaka ražošanas izmaksas, kuras tālāk var reducēt uz darba patēriņu. Pēdējā laikā šos uzskatus nereti nievājoši raksturo kā "marksistiskus". Tomēr tos izmanto tiklab "Lattelekom", kā "Latvenergo" un citi lieluzņēmumi, kad tarifu padomēm ceļ priekšā kārtējos tarifu paaugstinājumus.

Par modernāku pašreiz mēģina atzīt piedāvājuma un pieprasījuma teoriju. Atbilstoši šai teorijai cenu nosaka piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvars tirgū. Ar šīs teorijas palīdzību ļoti labi var izskaidrot karalienes rokassomiņas cenas veidošanos retlietu izsolē, bet nevar izskaidrot, kāpēc visos tirgos un vienmēr kilograms gaļas maksā dārgāk nekā kilograms kartupeļu.

Patiesība pa laikam mēdz būt vidū. Vairākumā gadījumu cenas pamatu veido ražošanas izmaksas plus zināma minimāla uzņēmēja peļņa, bet novirzes no šī pamata līdz reālai pirkšanas-pārdošanas cenai nosaka spēku samērs tirgū.

Spēku samērs arī nosaka, kāpēc "Lattelekom", "Latvenergo" u.c., veidojot tarifus, ražošanas izmaksām var pieskaitīt arī pamatlīdzekļu amortizāciju un pietiekami lielu peļņu, ko izmantot gan renovācijai, gan dividendēm. Zemnieks, izejot tirgū, to nespēj, jo viņš ir saimnieciski vājš un neaizsargāts, kaut arī ražo tautas dzīvībai visvajadzīgāko produkciju. Viņam saražotais jāpārdod par tiešajām ražošanas izmaksām vai pat zem pašizmaksas.

Politiķi skaidro tā: ja sakaru un enerģētikas nozares negūšot pietiekamu peļņu, tās tehnoloģiski atpalikšot un iešot bojā. To nu nedrīkstot pieļaut! Ja (ārzemēs dotētās un) kontrabandas produkcijas ieplūdināšana Latvijā draud ar bojāeju Latvijas zemniecībai, tas neesot nekas, tas esot brīvais tirgus. Bez lauksaimniecības mēs varot arī iztikt, - tā domā pat tās partijas, kuras sakās aizstāvot pamatnācijas intereses un izliekas nezinām, ka pamatnācijas vairākums dzīvo laukos.

Tomēr šo tirgus ekonomikas "virsbūvi" sāk saprast zemnieki un apvienojas kopējām akcijām. Raksta uzdevums nav mēģināt vērtēt konkrētu akciju mērķtiecību un lietderību. Arī to noteiks zemnieku vienotība, saimnieciskais un politiskais spēks, ko likt pretī dabiskiem un mākslīgiem monopoliem, diskriminējošiem likumiem, "caurām" robežām un ārvalstu diktātam.

Zemnieku ir daudz, un pagaidām viņi konkurē savā starpā. Kad zemnieki jutīsies kopēju interešu vienoti un iemācīsies konkurēt ar citām prestižajām nozarēm, tad arī viņi ieraudzīs gaismiņu tuneļa galā.

1.tabula

Zemnieku mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma sastāvs,

rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls

Datu avoti: Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezutātiem 1999.gadā . - R.- CSP, 2000.g. -19.lpp.

Mājsaimniecības budžets 1998.gadā. Statistikas biļetens - R.: CSP,1999.g.-38.,39.lpp.

Mājsaimniecības budžets 1997.gadā. Statistikas biļetens - R.:VSK, 1998.-38.,39.lpp.

Mājsaimniecības budžets 1996.gadā. Statistikas biļetens. -R.:VSK, 1997. -46., 47.lpp.

2.tabula

Zemnieku mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra

(kopā naudā un natūrā) , procentos

Patēriņa izdevumu grupas sakārtotas pēc to īpatsvara 1999.g.

Datu avoti: Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1999.gadā. - R.: CSP, 2000. - 32.lpp.

Mājsaimniecību budžets 1998.gadā. - R.: CSP, 1999. - 70., 71.lpp.

Mājsaimniecību budžets 1997.gadā. - R.: VSK, 1998.- 70., 71.lpp.

Mājsaimniecību budžets 1996.gadā. - R.: VSK, 1997. - 72., 73.lpp.