Cita pasaule tepat līdzās

Ik gadu aptuveni četri procenti mazuļu nāk pasaulē ar attīstības traucējumiem. Un varbūt tieši šajā statistikā arī rodama atbilde uz mūžseno vecāku dvēseles kliedzienu: “Kāpēc man?” Jo bērns ar attīstības traucējumiem var piedzimt ikvienam. Pētījumi liecina, ka attīstības traucējumi ir vienlīdz izplatīti visās sociālajās, rasu vai reliģiskajās grupās. Cilvēkbērns ir piedzimis ar īpašām vajadzībām, un nav jāmeklē tam izskaidrojums. Tā vienkārši noticis. Neviens neko nav izdarījis nepareizi. Neviens netiek šādi sodīts. Neviens pie tā nav vainīgs. Tāda ir viena no Portidžas mācībsistēmas filozofijas pamatnostādnēm.

Portidžas speciālisti, kuriem ir augstākā humanitārā izglītība un Portidžas kvalifikācija, katru nedēļu apmeklē ģimeni mājās, taču bērni labprāt ierodas uz grupas nodarbībām centrā Foto no LaPA žurnāla “Roku Rokā” arhīva

Bērni ar īpašām vajadzībām ir tepat līdzās, un tajā pašā laikā viņi it kā dzīvo paralēlā pasaulē, kuras savrupību rada sabiedrībā joprojām valdošais aizspriedumu plīvurs. Sabiedrības pieradināšana uzņemt savā vidē šos bērnus ir ilgstošs process, īpaši valstī, kurā gadu desmitiem bija pieņemts citādos un atšķirīgos slēpt no citu acīm. Kurā vecāku atteikšanās no savas atvases šķita pašsaprotama, bet mīlestība un gādība par pēcteci, neizslēdzot to no ģimenes loka, nereti palika neizprasta. Pamazām attālināmies no šīs greizās vērtību skalas.
Latvijas Portidžas mācībsistēmas asociācijas (LaPA) mērķis ir palīdzēt bērniem ar īpašām vajadzībām kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem un izmantot savas tiesības iegūt izglītību, sākot jau ar agrīno pirmsskolas vecumu. Portidžas mācībsistēma, kura sakņojas vairāk nekā trīsdesmit gadus senā vēsturē, Latvijā pirmos soļus spēra 1997.gadā.
Izrādot centru, kas Rīgā radis mājvietu Lielvārdes ielā 68, LaPA prezidente Ineta Kursiete stāsta, ka tolaik nav bijis nekā, pat ne vienas telpas, taču jaunie speciālisti jau gājuši pie ģimenēm un strādājuši ar tām. Bērniņi ar dzemdību traumām, agrīni dzimušie, bērni ar Dauna sindromu, bērnu cerebrālo trieku, hidrocefāliju, autismu un citām sarežģītām diagnozēm, kuru dēļ mazajam ir garīgās un fiziskās attīstības traucējumi, – tie visi ir Portidžas speciālistu rūpju lokā. Precīzāk, viņi un to ģimenes, jo Portidža ir agrīnās izglītošanas un audzināšanas sistēma bērniem ar īpašām vajadzībām un to ģimenēm. Bērnu vecums – no dzimšanas līdz 7–8 gadu vecumam. Pats būtiskākākais tas, ka mācībsistēma tiek realizēta bērnam pazīstamā un draudzīgā vidē – mājās. Ar rotaļām mazais nostiprina jau esošās prasmes un apgūst jaunas iemaņas. Portidža fokusējas uz to, ko bērns jau māk, un jaunās iemaņas tiek veidotas uz iepriekšējo bāzes. Vecākiem šie pakalpojumi ir bezmaksas – tos apmaksā pašvaldības.

Pirmsākumos

Kādā no centra kabinetiem pie datora strādā padsmitgadīgs zēns. “Mans dēls Mārtiņš,” smaida I.Kursiete. Vēlāk LaPA žurnālā “Roku Rokā”, kura pirmie četri numuri izdoti ar Sabiedrības integrācijas fonda, bet nākamie četri – ar PHARE programmas finansiālu atbalstu, kādā rakstā atrodu kodolīgu atziņu – Mārtiņš ir “Portidžas seja” Latvijā. Trāpīgāk nepateikt.
Puisēns nāca pasaulē Anglijā. Ar Dauna sindromu sirgstošā bērna mātes ceļi tur krustojās ar Portidžas speciālistiem. “Rozmarija,” fotogrāfijā pie kabineta sienas rāda I.Kursiete, stāstot, ka šī Kentas Portidžas centra profesionāle aicinājusi viņu zēnam palīdzēt ar Portidžas mācībsistēmu. Sākotnē atteikusi. Šķitis, ar visu jātiek galā pašai. Soli pa solim izprasta Portidžas būtība un sūtība. Un ne tikai Mārtiņam tā palīdzēja – Latvijā I.Kursiete, kura dēla dēļ bija iedziļinājusies bērnu ar īpašo vajadzību problēmās, atgriezās ar skaidru mērķi. Nu tā piepildījums atspoguļojas LaPA darbībā.
Slimo bērnu vecākus vislabāk pārliecina labs piemērs. Mārtiņā kā spogulī var redzēt vecāku pielikto pūliņu augļus. Viņš ir pabeidzis parasto bērnudārzu, mācās privātskolā. Zēns arī tagad nerunā, bet prot lietot zīmes un var komunicēties ar vecākiem, skolotājiem un citiem bērniem. Viņš ir laimīgs, jo ir mīlēts.
Datori paver plašas iespējas. “Savulaik Bila Geitsa fonds mūs novirzīja uz “Microsoft” Latvijas biroju. Projekts izdevās, un centrs tika pie datoriem. “Microsoft” izstrādā dažādas programmas, kas domātas bērniem ar īpašām vajadzībām un kalpo to attīstībai,” skaidro LaPA prezidente, uzsverot, ka, piemēram, ar dažādu spēļu palīdzību bērns, ja tam nav verbālās runas, apgūst citas saziņas iespējas. “Dators ir kā instruments vecāku saziņai ar bērnu.”

Līdzekļi bērna attīstībai

Bet vēl pirms datoriem pirmsākumos centrā jau bija sensorā istaba, kura iegūta, pateicoties jau minētajai Kentas Portidžas centra Rozmarijai un kurā, tāpat kā mūzikas terapijas kabinetā un plašajā zālē – atrakciju pasaulē, notiek grupu nodarbības. “Dažādi starptautiskie fondi, īpaši britu, Lielbritānijas vēstniecība Latvijā mums ļoti daudz palīdzējuši,” teic I.Kursiete. Sensorā istaba pat pieaugušajam šķitīs kā brīnumpasaule – noslēpumainā tumsā tīta, ar dažādiem īpašajā apgaismojumā koši spīdošiem un drošiem priekšmetiem. Tie visi kalpo vienam mērķim: attīstīt maņas – dzirdi, redzi, tausti, arī ožu. Pat lielais spogulis pie sienas kalpo bērna attīstībai, jo tajā, redzot attēlu pats savām darbībām, izprot, ka tajā redzams viņš pats.
Speciāliste skaidro: “Kas raksturīgs bērniem ar attīstības traucējumiem? Viņi, ja tā var teikt, ir slinki izzināt. Lai viņiem palīdzētu iepazīt pasauli, vajag piedāvāt interesantus izziņas ceļus. Tādēļ strādājam ar rotaļu palīdzību. Bērniem šādā vecumā – gan ar redzes, gan dzirdes traucējumiem – ārsti vēl nevar precīzi noteikt, vai viņš tiešām neko neredz un nedzird un cik izteikti šie traucējumi. Piemēram, mazajam ar redzes problēmām te ir dažādi priekšmeti, kas kairina redzi. Kāda it kā pilnīgi neredzīga meitenīte sensorajā istabā reaģē uz dzelteno gaismu. Šīs slēptās maņas jāattīsta. Nesolām vecākiem, ka notiks brīnums, bet varam maņas stimulēt. Pats svarīgākais ir neaizlaist postā to, kas ir attīstāms. Un šo atziņu iemācām vecākiem. Jāpieņem, ka bērnam ir tādi trūkumi, kādi tie ir, bet ir arī daudzi talanti. Kāds skaisti zīmē, kāds muzicē. Un apkārtējie vairs nesaskata to, ko viņš neprot, bet redz to, ko viņš prot.”
Mūzikas mikropasaulīte patvērusies centra mūzikas terapijas kabinetā, kurā notiek gan individuālās, gan grupu nodarbības. Par mūzikas terapijas speciālisti Marutu Auziņu, kas studē doktorantūrā, I.Kursiete saka: “Viņa ir kā labs džezmenis. Improvizē un piespēlē bērnam.” Mūzika kā komunikācijas līdzeklis atraisa ikvienu, apstiprinoši atbild M.Auziņa, jautāta, vai šādi izdodas nodibināt kontaktu ar visiem bērniem. “Arī ar autiskiem. Cilvēks ir muzikāla būtne, un šis mākslas veids aizskar cilvēka dvēseli. Mums ir dažādi instrumenti, īpaši plaša ritma instrumentu kolekcija. Ritms ir sirdspukstos, elpošanā, un bērns intuitīvi to jūt.”
Mūzikas terapijas speciāliste ir kā ceļvedis šajā mākslas mikropasaulē, atklājot katra, pat visvienkāršākā, instrumenta iespējas. Piemēram, neliels priekšmets, kurš iežvadzas, tikko tam uzliek pirkstu. Tas bērniem ar kustības traucējumiem, lai viņi paši saviem spēkiem varētu radīt skaņu. Arī vēja zvani tam ļoti pateicīgi. Okeāna bungas, kas viens pret vienu kopē okeāna šalkoņu, ļauj to iepazīt vājdzirdīgiem bērniem, kas, turot roku uz bungām, izjūt vibrāciju.

Ne tikai Rīgā

Portidžas speciālistu pamatdarbs ir iet uz māju pie ģimenes un strādāt tur. Portidža ir sīki un precīzi izstrādāta metodika, tajā skaitā mācību kartītes, bērna attīstības tabulas, kas kopumā palīdz precīzi novērtēt mazā spējas un izstrādāt individuālu mācību plānu. Visiem speciālistiem ir augstākā izglītībā un Portidžas speciālista kvalifikācija. Ģimeni mājās apmeklē reizi nedēļā.

Puisēns rotaļājas Portidžas centrā Rīgā Foto no LaPA žurnāla “Roku Rokā” arhīva

Profesionālis izvērtē bērna prasmes un iemaņas. Saskaņojot ar vecākiem, tiek sastādīta mācību programma tuvākajiem trim četriem mēnešiem, t.i., mācību procesam, kurā iesaistīta visa ģimene, tiek izvirzīti ilgtermiņa mērķi, kurus tālāk sadala mazākos solīšos. Progress atspoguļojas jau minētajās bērna attīstības tabulās, kurās ir desmitiem sadaļu. Piemēram, bāž pirkstu mutē, veļas no vēdera uz muguras, sēž, atbalstot pats sevi, patstāvīgi sēž, ripina bumbu. Bērnu regulāri motivē un stimulē attīstīt jaunas iemaņas un prasmes.
“Portidža ir unikāla ar to, ka vecāki cieši iesaistīti šajā darbā, viņi ir pedagogi. Un mēs esam metodiķi, kas šos pedagogus apmāca,” smaida I.Kursiete, skaidrojot: “Mēs neesam ne logopēdi, ne masieri, tā ir pedagoģiska metode, un strādājam pie bērna vispusīgas attīstības. Attīstām viņa pašapkalpošanās iemaņas, domāšanu. Visu nepieciešamo, lai cilvēks varētu kvalitatīvi dzīvot. Ar konkrētu ģimeni nestrādājam ne nedēļu, ne mēnesi, bet gadiem, kamēr bērns sasniedz septiņu astoņu gadu vecumu. Vēlāk citi speciālisti, piemēram, bērnudārzos, saka, ka Portidžas vecāki ir atvērti. Viņi vairāk vai mazāk bērna problēmu pieņēmuši un dara visu atvases labā. Viņos ir drošības sajūta, ko palīdzējis stiprināt Portidžas laiks. Nav tā, ka viņi vieni izmisumā maldītos pa tumsu, jo ir pavadonis.”
Jautāta, kā vecāki atrod ceļu uz Portidžu, LaPA prezidente teic, ka pirmajos gados paši meklējuši, kam sniegt palīdzību, taču tagad nostabilizējušies trīs ceļi uz Portidžu. Viens no tiem – Gaiļezera bērnu klīniskās slimnīcas ārsti, kuri vecākiem dod norīkojumu uz Portidžu. Otrs – sadarbība ar sociālajiem dienestiem, kas arī iesaka vecākiem Portidžu. Bet trešais – vecāki iesaka cits citam.
Nesen ar PHARE programmas finansējumu un Gulbenes domes atbalstu atvērts Portidžas reģionālais agrīnās korekcijas centrs Gulbenē. Šogad reģionos tiks atvērti vēl trīs centri – Valmierā, Jēkabpilī un Kuldīgā. Tā pamazām īstenojas LaPA mērķis, lai laukos cilvēkiem būtu pieejami Portidžas pakalpojumi.
“Nule esam sagatavojuši vēstuli Valsts prezidentei, Ministru kabinetam un Saeimai. Iemesls – bērni ar īpašām vajadzībām, pieļauju, netīši aizmirsti. Sekojam līdzi katram ES strukturālo fondu konkursam. Lielākā daļa izsludināti. Rehabilitācija tajos ir paredzēta, un saturiski mēs tajā iederētos. Taču visos noteikts saņēmēju vecuma cenzs, sākot no 15–16 gadu vecuma. Tas absolūti izslēdz mūsu dalību,” teic LaPA prezidente.

Kas mudina pilnveidoties

I.Kursiete stāsta: “Pašvaldības ir ļoti atsaucīgas. Pēdējos gados neatceros nevienu, kura atteiktos atbalstīt savus iedzīvotājus. Vienīgi Ventspils, tās mēra vārdiem runājot, ir nabadzīga un nevar šādu ekstru atļauties. Kopumā pašvaldības ir saprotošas, turklāt priecē tas, ka sociālie dienesti izvērtē palīdzības sniegšanas nepieciešamību pēc būtības – ģimene, kurā aug bērns ar īpašām vajadzībām, burtiskā nozīmē nav maznodrošināta, taču tai pakalpojumu apmaksā.”
Jautāta par nākotnes iecerēm, LaPA prezidente stāsta: “Esam Starptautiskās Portidžas asociācijas biedri un valdes locekļi. Sadarbībā ar asociāciju izstrādāts plāns Latvijā atvērt Starptautisko Portidžas mācību metodisko centru Austrumeiropas valstīm, kas dotu ļoti lielu ieguldījumu jauno speciālistu sagatavošanā. Turklāt, ja šeit ieradīsies pasaules klases profesionāļi, lai sagatavotu jaunos Portidžas speciālistus, viņu lekcijas varēs piedāvāt arī universitātēm un citiem interesentiem.
Latvijā, protams, ar četriem reģionālajiem centriem ir par maz. Strādāsim, lai tālākā nākotnē varētu paplašināties. Reģionos ieviešam arī mobilās speciālistu konsultācijas grupas gan Portidžas programmas ietvaros, gan tām ģimenēm, kurās bērni jau izauguši no Portidžas vecuma, respektīvi, bērni, kuriem nebija iespējams pielietot agrīno korekciju.”
Palīdzēt bērniem ar īpašam vajadzībām un viņu ģimenēm – tas ir dzinulis, kas šajos septiņos gados Portidžas mācībsistēmu Latvijā pacēlis augstā līmenī.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv

Uzziņai

Portidžas mācībsistēma tika izveidota Portidžas pilsētā ASV. Nosaukums “Portidža” izvēlēts ne tik daudz pilsētas nosaukuma dēļ, bet balstoties uz vārda “portage” nozīmi. Tulkojumā no angļu valodas “portage” nozīmē – “pārvadāšana”, transportēšana”, kas izsaka Portidžas mācībsistēmas būtību, t.i., Portidžas speciālists “pārved” savas zināšanas uz ģimeni, kas savukārt tās liek lietā, lai veicinātu sava bērna attīstību.