Vai viegli būt modernam?

Daces Lambergas monogrāfijā apkopoti pētījumi par vienu no visinteresantākajiem posmiem latviešu tēlotājā mākslā – Pirmā pasaules kara gadiem un neatkarīgās Latvijas pirmo desmitgadi, kad jaunie latviešu mākslinieki ar fanātisku darbu un apņēmību izdarīja milzīgu izrāvienu pasaules aktuālo mākslas tendenču apguvē, radot, angļu mākslas zinātnieka Stīvena A. Mansbaha vārdiem runājot, “vienu no visnovatoriskākajām, produktīvākajām un izkoptākajām avangarda kustībām tālaika Eiropā”.

Dace Lamberga. “Klasiskais modernisms. Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā”, R., “Neputns”, 2004

Klasiskā modernisma periods 20.gadsimta kultūrā attiecināms uz laika posmu no gadsimta sākuma līdz 50.gadiem, kad Rietumeiropā un Krievijā radās un ilgāku vai īsāku laiku pastāvēja vairāki atšķirīgi mākslas, literatūras, mūzikas strāvojumi. D.Lamberga tiecas izskaidrot sarežģītās modernisma novirzienu kopsakarības, atšķetināt, kādi paraugi kalpojuši latviešu māksliniekiem par iedvesmas avotiem, analizēt nozīmīgāko novirzienu (kubisma, konstruktīvisma, jaunās lietišķības) galvenās īpatnības, nelielās apakšnodaļās raksturojot atsevišķu mākslinieku darbus.
Grāmata rakstīta ar dziļu pietāti pret latviešu modernisma celmlaužiem, rāda to centienus izdarīt izmaiņas ne tikai savā, bet arī publikas priekšstatā par mākslu (dedzīgi polemizējot tālaika avīzēs), kā arī mēģinājumus sevi pieteikt arī Eiropas mērogā (kontakti ar franču, vācu un krievu māksliniekiem, atsevišķas publikācijas respektablos žurnālos, latviešu mākslai veltītu izdevumu un izstāžu organizēšana).
Kopš 90.gadiem vairākās Eiropas valstīs notikušas latviešu modernisma mākslas izstādes, tās saņēmušas arī labvēlīgas ārzemju kritiķu atsauksmes. 1998.gadā Kembridžā izdota Stīvena A. Mansbaha monogrāfija “Modernā māksla Austrumeiropā no Baltijas līdz Balkāniem, 1890–1939”, kur analizēta arī latviešu tālaika māksla. Tāpēc tagad, šķiet, pienācis īstais laiks, lai varētu analizēt šā perioda mākslinieku darbus apkopojošā izdevumā.
Detalizēta mākslas strāvojumu īpatnību analīze interesēs galvenokārt mākslas vēsturniekus, tomēr bagātīgi ilustrētā grāmata sniegs jaunas atziņas katram interesentam – teksts izraisa vēlmi turpināt autores domu un veidot pašam savu attieksmi pret jautājumiem, kurus iztirzā autore.
Latviešu klasiskā modernisma māksla dzimst traģiskos zaudējumos. 1914.gadā pāragri mirst Voldemārs Matvejs, 1920.gadā Jāzeps Grosvalds un Jēkabs Kazaks – trīs talantīgi, oriģināli domājoši mākslinieki (V.Matvejs – arī ievērojams teorētiķis). Kā atklājas grāmatā, J.Grosvalda gaume un kontakti ar Parīzes mākslas vidi bija ļoti būtiski citiem jaunajiem māksliniekiem, kurus viņš brīdināja izvairīties no aklas atdarināšanas un skaļu nosaukumu pielaikošanas.
Atlikušie, ne mazāk enerģiskie mākslinieki, kas 20.gadu sākumā darbojās Rīgas mākslinieku grupā, kļuva par klasiskā modernisma ideju tālāknesējiem – Ģederts Eliass, Ludolfs Liberts, Romans Suta, Aleksandra Beļcova, brāļi Oto un Uga Skulmes, Niklāvs Strunke, Konrāds Ubāns, Erasts Šveics un citi. Pie grāmatas aizraujošākajām lappusēm pieder viņu centieni skaidrot jaunās mākslas būtību, kam bija jā-kļūst par latviešu jaunradāmās nacionālās mākslas pamatu, un viņu vērtētāju attieksmes iezīmējums – gan prieks, ka franču mākslas ietekme beidzot izspiedīs no latviešu glezniecības vecās, riebīgās krievu un vācu skolas, gan noliedzoša neizpratne par nesaprotamajiem darbiem un valsti, kas šķiežot naudu un atbalstot šos ārzemju gleznotāju pakaļskrējējus. Daži no daiļrunīgajiem citātiem ir šokējoši mūsdienīgi – domāju, arī mūsdienās lieli un mazi ierēdņi parakstītos zem Rīgas Pilsētas skolu valdes priekšnieka 1919.gadā teiktā, ka māksla ir “luksuslieta, kuras piekopšana un attīstība savas mazvērtības dēļ neesot steidzama”.

Jāzeps Grosvalds. “Triju mākslinieku portrets”, 1915. No kreisās: Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Aleksandrs Drēviņš	Oto Skulme. Kompozīcija ar divām figūrām (“Svētvakars”), 1920

Lasot grāmatu, jādomā par kādu jautājumu, kas pētījumā izskan pieklusināti, – jauno mākslinieku kaismīgā vēlme apgūt Eiropas mākslas novitātes nelīdzsvarojās ar tradīciju pamatu, tāpēc daļu no Rīgas mākslinieku grupas veikuma gribētos uzskatīt par moderno mākslas koncepciju vienkāršotiem, dekoratīviem atdarinājumiem, kas virspusēji kopēja atsevišķus formālus elementus bez dziļākas izpratnes par formu stilizācijas un realitātes deformācijas iemesliem un mērķiem. Tāpēc gandrīz vai likumsakarīgi, ka nosacītā, stilizētā forma savu pielietojumu atrada latviešu dekoratīvajā mākslā. Iespējams, šī problēma izceltos reljefāk, ja grāmatā līdzās oriģināldarbiem varētu reproducēt latviešu jauno gleznotāju svētceļojumu mērķa – Ščukina un Morozova galeriju Maskavā – kolekciju darbus, kas kalpoja par atdarināmiem modernisma etaloniem.
Vēsture rāda, ka starptautisku slavu ieguvuši tie latviešu mākslinieki, kas pēc Pirmā pasaules kara palika Krievijā, – Aleksandrs Drēviņš (1889–1938) un sevišķi Gustavs Klucis (1895–1938), kura darbi sastopami prestižu muzeju kolekcijās visā pasaulē. Viņi spēja iekļauties krievu avangarda mākslas virzienu (supremātisms, konstruktīvisms) attīstībā kā līdztiesīgi dalībnieki – atšķirībā no māksliniekiem, kuri no Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām atgriezās Latvijā, lai ietu pie Pablo Pikaso, Žorža Braka un citiem modernisma priesteriem kā uzcītīgi skolnieki.
Taču pēdējie, kaut arī viņu vārdus neatrast pasaules mākslas vēsturē, izvēlējās dzīvot un strādāt Latvijā, izveidot latvisku glezniecību, ko impulsēja gan ārzemju modernisma paraugi, gan latviešu etnogrāfiskie ornamenti, gan – galu galā – arī latviskā mēra sajūta un apdomība, kas neļāva pārāk dziļi ieslīgt eksperimentos. Šī grāmata rāda, ka viņiem toreiz ir bijis ko teikt un ka arī mūsdienās šā laika māksla nav zaudējusi savu pievilcību.

Kārlis Vērdiņš, dzejnieks