Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma

Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.23 izraksts

Rīgā 2000.gada 16.maijā

22.§

Par Bioloģiskās daudzveidības nacionālo programmu

Apspriešanā piedalījās: V.Makarovs, G.Bērziņš, I.Sudraba, A.Bērziņš

Nolēma:

1. Akceptēt Bioloģiskās daudzveidības nacionālo programmu.

2. Aizsardzības ministrijai, Ekonomikas ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Labklājības ministrijai, Satiksmes ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un Zemkopības ministrijai nodrošināt Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas mērķu un uzdevumu iekļaušanu nozaru attīstības nacionālajās programmās un attīstības plānos kārtējam finansu gadam apstiprinātā budžeta ietvaros.

3. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai publicēt Bioloģiskās daudzveidības nacionālo programmu laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ

Valsts kancelejas direktore G.Veismane

Saturā

Ievads

Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas

stratēģiskie mērķi

Bioloģiskās daudzveidības problēmu apskats un

analīze

I. Dabas aizsardzība

1. Baltijas jūra un Rīgas līcis

2. Liedags un kāpas

3. Upes un ezeri

4. Meži

5. Purvi

6. Tīrumi

7. Pļavas un ganības

8. Iežu atsegumi un alas

9. Karsta kritenes

10. Apdzīvoto vietu ekosistēmas

11. Sugu aizsardzība

12. Kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu

aizsardzība

II. Ilgtspējīga dzīvās dabas resursu izmantošana

13. Mežsaimniecība

14. Lauksaimniecība

15. Zivsaimniecība

16. Medību saimniecība

17. Tūrisms, rekreācija, sports

18. Būvniecība

19. Enerģētika

20. Transports

21. Komunālā saimniecība un pilsētvide

22. Neorganisko (minerālo) derīgo izrakteņu

ieguve

23. Kūdras ieguve

24. Sapropeļa ieguve

25. Valsts aizsardzība

III. Vides politikas līdzekļi un priekšnosacījumi

bioloģiskās daudzveidības nacionālās

programmas ieviešanai

26. Pasākumu plāns

27. Normatīvo aktu sistēma

28. Institūcijas

29. Kontrole

30. Ekonomiskie līdzekļi

31. Izglītība un saziņa

32. Teritorijas plānošana

33. Ietekmes uz vidi novērtējums

34. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas

35. Monitorings un zinātne

36. Starptautiskā sadarbība

37. Programmas vadība, atskaitīšanās un

izvērtēšana

1. pielikums. Bioloģiskās daudzveidības

nacionālās programmas pasākumu daļa

2. pielikums. Sociāli ekonomiskais pamatojums

Bioloģiskās daudzveidības nacionālajai

programmai

Ievads

Kas ir bioloģiskā daudzveidība?

Termins "bioloģiskā daudzveidība" ir relatīvi jauns un maz pazīstams. Tas tika izveidots, lai vienkāršāk izteiktu visu dzīvības formu dažādību uz Zemes. Jēdzienā ir ietverta augu, dzīvnieku un mikroorganismu sugu daudzveidība, to gēnu daudzveidība un ekosistēmu daudzveidība, kuras šīs sugas veido. Latviešu valodā to varētu aizstāt ar jēdzienu "dzīvās dabas daudzveidība".

Latvijā līdz šim zinātnieki ir uzskaitījuši kopumā 27 443 sugas un atzīst, ka reāli ir uzskaitīti tikai aptuveni 75% kukaiņu sugu, apzināti tikai 60% vienšūņu. Maz zināms arī par mikroskopiskajām sēnēm un augsnē dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem.

Cilvēku dzīve un labklājība jau no pašiem pirmsākumiem, kad no Latvijas teritorijas atkāpās ledājs, un līdz pat mūsdienām ir tieši vai pastarpināti atkarīga no dabas resursu izmantošanas. Dabas mantojums, kuru esam saņēmuši, ļāvis šeit izdzīvot un nostiprināt saimniecisko darbību paaudžu paaudzēm. Mūsu senči dzīvoja ciešā saiknē ar dabu un intuitīvi zināja, cik no dabas var ņemt, lai tā spētu pastāvīgi apgādāt cilvēkus ar pārtiku, būvmateriāliem, kurināmo, apģērbu un ārstniecības līdzekļiem. Daba iespaidojusi arī latviešu tautas kultūras mantojumu un turpina veidot mūsu ētiskos un estētiskos priekšstatus.

19. un 20. gadsimta mijā, un īpaši pēc Pirmā pasaules kara, kad sākās strauja kapitāla uzkrāšana un attīstījās tehnoloģijas, Latvijā strauji samazinājās mežu platības, tika nosusināti un izstrādāti purvi, ievērojami samazinājās lielo zīdītājdzīvnieku skaits. Intensīva dabas resursu izmantošana turpinās līdz pat mūsu dienām. Izbūvējot Daugavas hidroelektrostaciju kaskādi, iznīcinātas vismaz 10 sugu vienīgās atradnes Latvijā. Apzināti introducētas vai ievazātas daudzas augu un dzīvnieku sugas, kas negatīvi ietekmē vietējo sugu populācijas un spēj pilnīgi iznīcināt vai degradēt vietējās ekosistēmas. Dabu kopumā — cilvēkus, ekosistēmas, jūtīgākās augu un dzīvnieku sugas — būtiski ietekmē ūdens un gaisa piesārņojums, bīstamo ķīmisko vielu uzkrāšana. Pagaidām vēl pilnībā nav apzināta ozona slāņa samazināšanās, ultravioletā starojuma ietekmes palielināšanās un klimata izmaiņu ietekme uz cilvēkiem un dabu.

Līdztekus negatīvajām parādībām dabā, kas sekoja intensīvai saimnieciskajai darbībai, Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, veidojās apziņa par dabas aizsardzības nepieciešamību un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas stratēģijas nozīmību. Līdzšinējā pieredze gadsimta garumā ir pierādījusi, ka ekonomiski daudz izdevīgāk ir plānot dabas resursu izmantošanu atbilstoši to atjaunošanās iespējām nekā pēc to noplicināšanas ieguldīt milzu naudas līdzekļus dabas aizsardzības pasākumos. Tāpēc par prioritāti bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā pašlaik tiek izvirzīta tautsaimniecības nozaru iesaistīšana un dabas aizsardzības un resursu ilgtspējīgas izmantošanas principu un pasākumu iestrādāšana nozaru attīstības plānos.

Ir uzkrāta pieredze, kas ļauj secināt, ka dabas aizsardzība var īstenoties tikai tad, kad tajā iesaistās vietējās pašvaldības, interešu grupas, nevalstiskās organizācijas un uzņēmēji. Tāpēc Latvijā ir uzsākta aizsargājamo teritoriju dažādu apsaimniekošanas modeļu aprobācija. Tiek veidotas aizsargājamo teritoriju konsultatīvās padomes, kurās iesaistās vietējo pašvaldību, virsmežniecību, zivsaimniecības, kultūras un pieminekļu aizsardzības un vides aizsardzības institūciju pārstāvji, nevalstiskās organizācijas, vietējie uzņēmēji. Teritoriju apsaimniekošana tiek nodota pašvaldību uzņēmumiem vai sabiedriskām organizācijām. Pēc kāda laika varēsim izanalizēt šo modeļu darbību un izvērtēt veiksmīgākās un efektīvākās metodes. Pagaidām Latvijā nav veikta vispusīga dabas resursu ekonomiskā izvērtēšana, taču ir iezīmējusies skaidra tendence, ka aizsargājamo teritoriju ilgtspējīga apsaimniekošana un pakalpojumu sniegšana tūristiem, makšķerniekiem un medniekiem kļūst par nozīmīgu lauku attīstības alternatīvu, kas rada jaunas darba vietas un ienākuma avotus. Svarīgi, lai tūrisma un rekreācijas slodzes būtu samērojamas ar konkrētās vietas vides ietilpību.

Latvijas starptautiskās saistības

1992. gada 5. jūnijā Riodežaneiro Latvija parakstīja konvenciju "Par bioloģisko daudzveidību". 1995. gadā Saeima pieņēma likumu "Par 1992. gada 5. jūnija Riodežaneiro konvenciju "Par bioloģisko daudzveidību"". Ar šo likumu mēs pievienojamies konvencijai un apņemamies to ieviest. Atbilstoši konvencijas 6.pantam galvenie pasākumi, kas dalībvalstīm jāveic, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, ir:

a) jāizstrādā vai jāpielāgo jau esošās valstiskās stratēģijas, plāni vai programmas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un tās ilgtspējīgai izmantošanai;

b) jāiekļauj iespēju un vajadzību robežās bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un dzīvās dabas ilgtspējīga izmantošana atbilstošos nozaru un starpnozaru plānos, programmās un politikā.

1995. gadā Sofijā notika 3. Viseiropas vides aizsardzības ministru konference. Tajā tika pieņemta Viseiropas bioloģiskās un ainavu daudzveidības stratēģija, kurā iekļautā rīcības programma ‘’Bioloģiskās un ainavu daudzveidības saglabāšanas prasību integrēšana nozarēs" paredz, ka tautsaimniecības nozares izstrādā un ievieš rīcības programmas bioloģiskās un ainavu daudzveidības saglabāšanai un resursu ilgtspējīgai izmantošanai. 1998. gadā 4. Viseiropas vides aizsardzības ministru konferences deklarācijā ministri apņēmās stiprināt jau esošos un ieviest jaunus līdzekļus labākai bioloģiskās un ainavu daudzveidības saglabāšanas pasākumu integrēšanai nozaru politikas nacionālā un starptautiskā līmenī, tai skaitā attīstot atbilstošas ekonomiskās un finansu iniciatīvas.

1997. gadā arī Eiropas Savienība apstiprināja Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, kurā paredz konvencijas "Par bioloģisko daudzveidību" prasību iestrādāšanu atbilstošo nozaru darbību regulējošās direktīvās. Tā kā Latviju ar šo starptautisko organizāciju saista Eiropas līgums, kurā paredzēts, ka Latvija apņemas saskaņot savu likumdošanu un politiku ar Eiropas Savienību, tad stratēģijas punkti, kuri attiecas uz dalībvalstīm, ir saistoši arī Latvijai.

Bioloģiskās daudzveidības aizsardzības plānošana Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas

1995. gadā Latvijas Republikas Ministru kabinets apstiprināja Vides politikas plānu Latvijai. Tas bija pirmais stratēģiskais dokuments vides aizsardzībā, kurš tika pieņemts pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Vides aizsardzības politikas mērķi bez vides kvalitātes nodrošināšanas paredz esošā bioloģiskās daudzveidības līmeņa saglabāšanu, dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanu, ilgtspējīgas attīstības pamatu radīšanu. Ar to tiek saprasta vides aizsardzības politikas integrācija visās tautsaimniecības nozarēs (tautsaimniecībā kopumā un nozaru stratēģiskajos plānos, likumdošanā un sabiedriskajā apziņā).

Lai sekmīgi īstenotu valsts interešu un starptautisko saistību koordinētu ieviešanu, ir pieņemts Ministru kabineta 1999. gada 10. februāra rīkojums Nr.60 "Par 1992. gada 5. jūnija Riodežaneiro konvencijas "Par bioloģisko daudzveidību" izpildi", ar kuru tiek izveidota starpministriju komisija.

Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas uzdevums Latvijā ir veicināt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, vienlaikus aizsargājot dabu, vadīt dabas aizsardzības darbu no valdības līmeņa līdz pašvaldībām un iedzīvotājiem, kuru dzīvesveids ir cieši saistīts ar dabu, nodrošināt Latvijas starptautisko saistību izpildi, palīdzēt ārvalstu un vietējiem uzņēmējiem saskatīt prioritātes investīcijām un tehniskās palīdzības projektiem.

Latvijas Bioloģiskās daudzveidības aizsardzības nacionālā programma it tapusi ar Vispasaules vides aizsardzības fonda un Apvienoto Nāciju Attīstības programmas finansiālu un organizatorisku atbalstu. Projekta izstrādāšanas gaitā tika rīkoti semināri, kuros kopumā piedalījās aptuveni 100 dalībnieku no dažādām ministrijām, valsts institūcijām, universitātēm, zinātniskās pētniecības institūcijām, nevalstiskajām organizācijām un neatkarīgi eksperti. Pateicamies visiem par sadarbību un atbalstu!

Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas stratēģiskie mērķi

Latvijā patlaban vēl ir saglabājusies liela dabīgo ekosistēmu daudzveidība, kas veidojusies atšķirīgu augsnes un klimatisko faktoru ietekmē, kā arī atšķirīgu cilvēka saimnieciskās darbības intensitātes un atšķirīgu tradīciju rezultātā. Tālāk attīstoties tautsaimniecībai, var sākties strauja daudzu bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgu biotopu platību samazināšanās un pat izzušana atsevišķos valsts reģionos. Dažādi cilvēka darbības veidi jau ir izmainījuši sugu sastāvu un to proporcijas lielā daļā saimnieciski izmantojamo mežu, kā arī ezeros un upēs. Tāpēc viens no stratēģijas mērķiem ir

• Saglabāt un atjaunot ekosistēmu un to dabiskās struktūras daudzveidību.

Dabas apstākļu dažādība noteikusi sugu daudzveidību dažādos biotopos. Iznīcinot vai izmainot dabisko sugu dzīves vidi, pastāv draudi to eksistencei. Tā kā dabiskais sugu sastāvs ir nozīmīgs bioloģiskās daudzveidības komponents, stratēģijas mērķis ir

• Saglabāt un veicināt vietējo savvaļas sugu daudzveidību.

Bioloģiskās daudzveidības neatņemama sastāvdaļa ir ģenētiskie resursi. Sugu pastāvēšanai svarīgi saglabāt atšķirīgo populāciju ģenētisko daudzveidību dažādās areāla daļās. Nozīmīga dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma daļa ir kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu daudzveidība, kas var izrādīties noderīgs materiāls selekcijas darbam nākotnē. Lai tas īstenotos, nepieciešams

• Saglabāt savvaļas sugu, kā arī kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu ģenētisko daudzveidību.

Cilvēka un vides mijiedarbības redzamais rezultāts ir tradicionālā ainava. Tā ir ne tikai mūsu kultūrvēsturiskā mantojuma daļa. Ainavas elementu daudzveidība ir veidojusi gan sugu, gan biotopu dažādību, un tā ir pamats to eksistencei pašlaik. Tas nosaka, ka viens no stratēģijas mērķiem ir

• Veicināt tradicionālās ainavas struktūras saglabāšanos.

Dzīvās dabas resursu ilgstoša izmantošana ir saistīta ar nepieciešamību tos atjaunot. Dabas procesu izpratne un dabiskos procesus atdarinošas metodes bieži palīdz ne vien panākt ekonomisku efektu, bet arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanos. Tāpēc šīs stratēģijas mērķis ir arī

• Nodrošināt dzīvās dabas resursu līdzsvarotu un ilgtspējīgu izmantošanu.

Bioloģiskās daudzveidības problēmu apskats un analīze

Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas izstrādāšanas gaitā tika apzinātas problēmas, kas ietekmē ekosistēmu, sugu un ģenētisko daudzveidību. Problēmas noformulēja dažādu bioloģijas nozaru speciālisti, dabas aizsardzības institūciju pārstāvji, kā arī attiecīgo nozaru speciālisti no valsts pārvaldes institūcijām, zinātniskajām iestādēm, augstskolām un nevalstiskajām organizācijām.

Par problēmām šeit tiek saprastas cilvēka izraisītas izmaiņas dabā, kas samazina biotopu un sugu izplatību vai izmaina augu un dzīvnieku sabiedrību dabisko vai ilgstošas tradicionālas saimnieciskās darbības rezultātā izveidojušos struktūru. Problēmas, īpaši nozaru radītās, nav jāsaprot kā tikai negatīvi vērtējama nozares ietekme uz bioloģisko daudzveidību. Nereti tā ir objektīvi izveidojusies situācija vai ilgstoši lietotu paņēmienu un metožu radītās sekas, kuru novēršanai vai situācijas optimizēšanai nepieciešama konkrēta rīcība. Lielākajā daļā gadījumu pašas nozares sekmīga un ilgtspējīga attīstība ir tieši atkarīga no dabas resursu racionālas izmantošanas. Ieviešot īpašas metodes vai sekojot noteiktiem principiem, iespējams efektīvu saimniekošanu savienot ar bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu optimālā līmenī.

Problēmu apskats sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā "Dabas aizsardzība" apskatītas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas problēmas, Latvijā sastopamajās ekosistēmās un ar sugu aizsardzību saistītās problēmas. Tajā ietvertas arī cilvēka veidoto ekosistēmu grupas. Konvencijā "Par bioloģisko daudzveidību" uzsvērta arī kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu ģenētiskās daudzveidības nozīme. Ģenētiskās daudzveidības aizsardzības aspekti apskatīti sadaļā "Kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu aizsardzība".

Otrajā daļā "Ilgtspējīga dzīvās dabas resursu izmantošana" iekļautas problēmas, kuras bioloģiskajai daudzveidībai rada tautsaimniecības nozares, kas tieši izmanto dzīvās dabas resursus (piemēram, mežsaimniecība, zivsaimniecība), kā arī nozares, kuru darbība ietekmē vai potenciāli var ietekmēt atsevišķas ekosistēmas vai sugas (piemēram, transports un enerģētika). Vairākos gadījumos (piemēram, lauksaimniecības un mežsaimniecības sadaļās), vienas un tās pašas problēmas aplūkotas abās daļās, jo līdztekus tradicionāliem dabas aizsardzības pasākumiem nozarei, kura izmanto vai ietekmē konkrētu ekosistēmu vai kādu tās daļu, jāveic arī speciāli pasākumi vai jālieto resursus saudzējošas metodes.

Katras sadaļas sākumā sniegts īss, vispārīgs attiecīgas ekosistēmas vai nozares ietekmes raksturojums. Tam seko pārskats par attiecīgajā ekosistēmā vai nozarē apzinātajām bioloģiskās daudzveidības problēmām. Atsevišķās sadaļās līdzās vispārīgām liela mēroga problēmām, uzsverot to īpašo nozīmi bioloģiskās daudzveidības pašreizējā līmeņa uzturēšanā, minētas arī dažas sīkākas vai detalizētas problēmas. Netika izvirzīts mērķis izstrādāt līdzīga apjoma vai nozīmes problēmas visās sadaļās. To noteica atšķirīgais zināšanu un pieejamās informācijas līmenis, katras ekosistēmas vai nozares īpatnības. Problēmas nav sakārtotas prioritārā secībā. Problēmas apskatu ievada īss raksturojums, kuram seko katras problēmas risināšanai izvirzīts mērķis. Katrā sadaļā šie mērķi ir numurēti. Tālāk seko katra konkrētā mērķa sasniegšanai piedāvātie risinājumi. Atsevišķi nav nodalīti uz problēmas cēloni vai cēloņiem vērstie risinājumi no seku novēršanai ieteiktajiem risinājumiem.

I. Dabas aizsardzība

1. Baltijas jūra un Rīgas līcis

Latvijas bioloģisko daudzveidību ievērojami bagātina Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ūdeņi. Tajos izveidojušās savdabīgas iesāļūdens sabiedrības. Piekrastes ūdeņos ir bagāti zivju resursi. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana tajos ir iespējama, tikai sabalansējot dažādu nozaru, tai skaitā zivsaimniecības un dabas aizsardzības, intereses (skatīt 15. sadaļu). Rīgas līcis un Irbes šaurums ir nozīmīga ūdensputnu ziemošanas vieta, jūras piekraste ir iezīmīga ar tās rekreācijas resursiem.

Jūras dziļūdens ieplakās atrodas nozīmīgas zivju nārsta vietas. Jūras dabisko procesu un eitrofikācijas ietekmē dziļūdens ieplakās veidojas skābekļa deficīta un sērūdeņraža zonas. Augsts organisko vielu un minerālvielu saturs ir jūrā ieplūdinātajos sadzīves, rūpniecības un lauksaimniecības notekūdeņos, kas būtiski pasliktina ekoloģiskos apstākļus dziļūdens ieplakās, samazinot zivju nārstam piemērotos rajonus un palielinot ikru un zivju mazuļu bojāeju.

 

1.1. Mazināt izmaiņas dziļūdens ieplaku sabiedrībās

1.1.1. Turpināt notekūdeņu attīrīšanas un kontroles uzlabošanu, veicināt programmas "Ūdensapgāde un kanalizācija mazajās un vidējās Latvijas pilsētās (800+)" ieviešanu.

1.1.2. Pastiprināt kontroli pār notekūdeņu kvalitāti un atkritumu apsaimniekošanu pagastos.

1.1.3. Nepieļaut zivju pārstrādes atkritumu izmešanu jūrā no zvejas un zivju pārstrādes kuģiem.

1.1.4. Izstrādāt priekšlikumus ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstībai Baltijas jūras un Rīgas līča, kā arī ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās, lai samazinātu augšņu eroziju un barības vielu ieplūšanu ūdeņos.

Liela izmēra brūnaļģu un sārtaļģu sugu — makrofītu — veidotām audzēm ir ievērojama loma ūdens pašattīrīšanās procesos, ūdens bagātināšanā ar skābekli. Tās ir arī nozīmīgs biotops zivju barības organismiem un zivju mazuļiem, kā arī kalpo par zivju nārsta vietu. Ilgstoša naftas piesārņojuma ietekmē makrofītisko aļģu audzes uz akmeņainajām gruntīm samazinās, bet liela piesārņojuma gadījumā — pat izzūd. Savukārt ūdeņu eitrofikācijas rezultātā samazinās gaismas caurlaidība ūdenī, radot makrofītu augšanai nepiemērotus apstākļus. Līdz ar to samazinās arī zivju nārstam piemērotu biotopu platības.

 

1.2. Novērst makrofītu audžu platību samazināšanos

Risinājumi 1.1.1., 1.1.2., 1.1.3., 1.1.4. palīdzēs novērst arī makrofītu audžu platību samazināšanos.

1.2.1. Izstrādāt un ieviest naftas piesārņojuma novēršanas un seku likvidācijas plānu, izstrādāt modeli naftas piesārņojuma izplatīšanās prognozēšanai Latvijas piekrastē.

1.2.2. Izstrādāt un ieviest tādu kompensācijas mehānismu, kas nodrošina videi nodarītajiem zaudējumiem atbilstošas kompensācijas piedzīšanu.

1.2.3. Nostiprināt starpvalstu sadarbību informācijas apmaiņā un pārrobežu piesārņojuma seku likvidēšanā.

1.2.4. Veicināt un atbalstīt pētījumus par makrofītu sabiedrību izplatību, dinamiku un to ietekmējošajiem faktoriem.

Īpaši apdraudētas ir jūras piekrastes ūdens sabiedrību un sugu daudzveidība , kā arī dabiskā struktūra. Galvenie cēloņi izmaiņām piekrastes ekosistēmās ir ūdeņu piesārņošana, smilšu ieguve vai izgāšana jūrā, jūras dibena padziļināšana, hidrotehnisko būvju celtniecība un zveja ar bentiskās biocenozes ietekmējošiem zvejas rīkiem. Sevišķi apdraudētas ir Rīgas līča ekosistēmas. Tās ir ļoti produktīvas, daudzveidīgas. Zemā ūdens sāļuma ietekmē tās apdzīvo gan jūras, gan saldūdens augu un dzīvnieku sabiedrības.

 

1.3. Novērst jūras piekrastes ūdens sabiedrību un sugu daudzveidības samazināšanos, kā arī piekrastes biotopu dabiskās struktūras izmaiņas

Situāciju piekrastes seklūdeņos būtiski var uzlabot, samazinot piesārņojumu (risinājumi 1.1.1., 1.1.2., 1.1.3., 1.1.4. ).

1.3.1. Ierobežot saimniecisko darbību piekrastes seklūdens joslā un nodrošināt ierobežojumu izpildi.

1.3.2. Izveidot īpaši aizsargājamās teritorijas piekrastes ūdeņos un izstrādāt to dabas aizsardzības plānus.

1.3.3. Ietekmes uz vidi novērtējumā vienmēr iekļaut ūdens bioloģisko resursu novērtējumu un šo resursu izmaiņu prognozes.

Piekrastes ūdeņi ir ievērojama ziemojošo un migrējošo ūdensputnu koncentrēšanās vieta. Vienlaikus tie ir bagāti ar zivju resursiem un tāpēc tur noris intensīva zveja. Zvejasrīkos sapinas un iet bojā gan ūdensputni, gan arī roņi , visbiežāk jaunie īpatņi.

Naftas piesārņojuma dēļ masveidā iet bojā ūdensputni. Attīstoties naftas transportam, kā arī tās resursu izpētei un ieguvei, piesārņojums potenciāli var kļūt par vienu no būtiskākajiem faktoriem, kas apdraud starptautiski nozīmīgas ūdensputnu ziemošanas, atpūtas un barošanās vietas jūras piekrastē.

Turpmāk — vē

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores

 Ausma aldermane,  dace bebre l