Medicīniskās un sociālās aprūpes ūdensšķirtnē

Silvija Pablaka Foto: Arnis Blumbergs, “LV”	Sandra Baltiņa Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I

Cilvēka spēja strādāt, nopelnīt iztiku un dzīvot kvalitatīvu dzīvi ir cieši saistīta ar to, cik vesels viņš ir, kā spēj pārvarēt kādus funkcionālus traucējumus. Līdz ar to veselība ir cieši saistīta ar sociālo jomu, taču tās nav saplūdušas vienā veselā, jo tomēr katrai ir savi uzdevumi, kas tiek finansēti no atsevišķiem budžetiem. Vēl aizvien daudzi cilvēki nesaprot, kādēļ vecu, nespējīgu radinieku nevar ievietot slimnīcā, lai viņš tajā pavadītu atlikušās mūža dienas.

Slimnīcai nav jābūt viesnīcai

Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta Veselības aprūpes organizācijas nodaļas vadītāja Silvija Pablaka, ir jāpārvar padomju laika tradīcijas, kad slimnīcas vienlaikus bija sociālās aprūpes pansionāti. Patlaban ārstniecības iestādēs jāuzturas tikai tiem cilvēkiem, kam nepieciešama medicīniska ārstēšana stacionārā, kuru nevar veikt ambulatori. Uz jautājumu, vai ir stingri noteikts, cik dienu slimnīcā jāpavada pacientam ar kādu konkrētu diagnozi, S. Pablaka atbild noliedzoši. Ir gan vidējā statistika, ka, piemēram, ar plaušu karsoni vidējais stacionārā pavadītais laiks ir tik un tik dienu, tomēr katru konkrēto gadījumu izvērtē ārstējošais ārsts. Turklāt nav pamata domāt, ka slimnīcas gribētu ātrāk tikt vaļā no pacientiem, jo, kā zināms, slimokases nauda seko pacientam.
Daudzi sūdzas, ka nereti no slimnīcas tiek izrakstīts guļošs cilvēks. Kā skaidro S. Pablaka, ja pacientam ir kādi funkcionāli traucējumi, kurus nevar izārstēt slimnīcā, jo tie ir neatgriezeniski (piemēram, paralīze), viņš jāizraksta no ārstniecības iestādes. Jo slimnīcas ārstu uzdevums ir ārstēt pacientu, nevis, S. Pablakas vārdiem runājot, sniegt viesnīcas pakalpojumus. Šādos gadījumos cilvēks no veselības aprūpes jomas pāriet sociālās aprūpes un rehabilitācijas sistēmas aizgādnībā.
Kā “Latvijas Vēstnesim” skaidro Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktore Sandra Baltiņa, slimnīcās vajadzētu būt sociālajiem darbiniekiem, kas gadījumos, kad no slimnīcas izrakstās cilvēks, kuram nav ģimenes un būs nepieciešama aprūpe mājās vai sociālās aprūpes institūcijās, sazinās ar konkrētās pašvaldības sociālo dienestu, par to informējot. Turklāt Profesiju klasifikatorā ir minēta tāda specialitāte kā sociālais darbinieks darbam ar klientu ārstniecības iestādē. Taču praksē šādi speciālisti ir tikai lielajās slimnīcās. Likums neuzliek par pienākumu ārstniecības iestādei algot sociālo darbinieku.

Par sociālo aprūpi jāgādā apgādniekiem un pašvaldībai

Civillikumā ir noteikts, ka vecāku, bērnu un vecvecāku (likumiskie apgādnieki) pienākums ir samērā ar savu mantisko stāvokli rūpēties citam par citu – vecākiem par bērniem un otrādi. Gadījumos, kad tas nav iespējams, rūpes par cilvēku, kam nepieciešama sociālā aprūpe, jāuzņemas pašvaldībai.
Kā skaidro S. Baltiņa, cilvēkam, kurš izrakstīts no slimnīcas ar kādiem funkcionāliem traucējumiem, vispirms nepieciešama medicīniskā rehabilitācija (masāžas, fizioterapija utt.), kas var notikt arī dzīvesvietā. S. Pablaka stāsta, ka nosūtīt uz medicīnisko rehabilitāciju var gan ārstniecības iestāde, gan ģimenes ārsts. Ja ir nepieciešams, piemēram, īslaicīgs injekciju kurss, to sadarbībā ar ģimenes ārstu var nodrošināt arī dzīvesvietā.
Kad medicīniskajā rehabilitācijā ir izdarīts viss iespējamais cilvēka atveseļošanai un darba-spēju atgūšanai, tālāk jau ir darbs sociālajiem darbiniekiem. Viņu uzdevums ir iemācīt cilvēku sadzīvot ar savu traucējumu un, ja tas iespējams, atrast savu vietu darba tirgū. Gadījumos, kad no slimnīcas izrakstīts vecs, vientuļš cilvēks, kuram nepieciešama pastāvīga aprūpe, pašvaldības sociālajam dienestam tā jānodrošina vai nu dzīvesvietā, vai sociālās aprūpes institūcijā.
Diezgan bieži ir tā, ka cilvēkam ir likumiskie apgādnieki, taču tie par viņu nerūpējas. Tādos gadījumos aprūpe jāuzņemas pašvaldībai, izdevumus piedzenot no tā vai tiem. Gadījumos, kad tas nav iespējams, (piemēram, vienīgais dēls sēž cietumā), izdevumi jāsedz pašvaldībai atbilstoši Ministru kabineta 2003. gada 27. maija noteikumiem Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojumu izmaksas tiek segtas no pašvaldību budžeta” (publicēti “LV” 30.05. 2003.). Tajos teikts, ka, piedzenot izdevumus no likumiskajiem apgādniekiem, pašvaldībai rūpīgi jāizvērtē to materiālais stāvoklis. Pēc nodokļu atvilkumiem cilvēkam jāpaliek minimālajai algai. Ja tiešie radinieki saprot, ka paši nevar nodrošināt sava ģimenes locekļa pastāvīgu aprūpi, viņu var iekārtot pansionātā, sedzot uzturēšanās izdevumus. S. Pablaka atkārtoti uzsver, ka šādos gadījumos runa ir tikai par sociālās aprūpes pansionātu, nevis par ārstniecības iestādi.
Lūgtas izvērtēt sociālās un veselības aprūpes jomas sadarbību, gan S. Baltiņa, gan S. Pablaka kā vājos punktus min nepilnīgu savstarpējās informācijas apmaiņu, kā arī krasi nevienlīdzīgās pašvaldību finansiālās iespējas.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv