Ar citu valstu pieredzi ceļā uz Eiropas Savienību

Guntars Krasts, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Par Latviju un Eiropu pārmaiņas gaidot

— Kā zināms, Latvijas sarunās ar Eiropas Savienību (ES) ir noslēgtas jau pirmās piecas sarunu sadaļas un Francijas prezidentūras laikā plānots atvērt vēl astoņas sadaļas. Kā jūs īsumā vērtējat pašreizējo sarunu gaitu un Latvijas integrāciju ES kopumā?

— Jāsaka, ka pirmās piecas noslēgtās sarunu sadaļas bija tās vienkāršākās, un nebija bažu, ka tās varētu radīt kādas problēmas. Šis pirmais posms vērtējams kā tāds "treniņu poligons" mūsu sarunu grupai, un es uzskatu, ka tā šo pārbaudījumu izturējusi veiksmīgi un bez īpašiem sarežģījumiem. Runājot par pārējām sarunu sadaļām — šis jautājums ir jāskata plašāk, domājot ne tikai par Latvijas, bet arī par citu valstu sekmēm dažādos sektoros. Svarīgi ir analizēt pieeju ES direktīvās ietverto ideju un principu ieviešanai un lietošanai praksē, par ko arī noris diskusija. Likumdošanas līmenī dokumenti, kas attiecas arī uz nākamajām sarunu sadaļām, Latvijā praktiski jau ir pieņemti un tie atbilst ES likumdošanas principiem. Jautājumi vai iebildumi no ES institūciju puses varētu rasties tikai par to, cik daudz mēs šos dokumentus lietojam reālajā dzīvē.

Bet, skatoties uz ES paplašināšanos kopumā, jāatzīst, ka tas nav tikai jautājums par Latvijas individuālajām sekmēm, bet gan jautājums par visu ES integrāciju kopumā.

Svarīgi ir tas, kā pašām ES dalībvalstīm veiksies ar iekšējām reformām Francijas prezidentūras laikā. Ja viss notiks, kā iecerēts, tad decembra beigās tiks paziņots, ka ES ir gatava paplašināties ārpus pašreizējām 15 dalībvalstu robežām. Un tā jau būtu pietiekama bāze, lai varētu sākt prognozēt kādus konkrētus laika periodus, kad varētu notikt jaunu valstu uzņemšana, tomēr šeit jāņem vērā arī virkne faktoru ES iekšienē.

Pirmkārt tās ir diskusijas par ES iekšējām reformām. Mums jāņem vērā arī dažādie procesi pašā ES, piemēram, Vācijas un Francijas satuvināšanās, kā arī Austrijas jautājums. Šie un vēl citi iekšējie faktori rada zināmu politisko nenoteiktību, un, neraugoties uz to, cik veiksmīgi Latvija veic reformas ES virzienā, mums nav pa spēkam izklīdināt šīs ES iekšējās neskaidrības.

Tomēr mani šāda varbūtība īpaši neuztrauc, jo reformas, ko mēs veicam Latvijā saistībā ar integrāciju ES, būtu jāveic tā kā tā, un fakts, ka mēs izmantojam Eiropas valstu pieredzi reformu gaitā, ir sevi attaisnojis. Arī gadījumā, ja mūsu ārpolitikas mērķis nebūtu integrācija ES, reformas valstī agrāk vai vēlāk būtu jāveic. Tādēļ tiekšanās uz ES ir kā papildu dzinējspēks Latvijas sakārtošanai.

— Par likumdošanas saskaņošanu. Cik lielā mērā likumdošanas saskaņošana ir Latvijas likumdošanas sakārtošana un uzlabošana? Vai daļā gadījumu Latvijai nenākas piekāpties tādām ES prasībām, kuras realizējot, mums nākas arī nedaudz zaudēt?

— Es gribu atsaukt atmiņā laiku, kad es darbojos ekonomikas ministra amatā. Reiz es rīkoju semināru par Jaunzēlandes pieredzi, kas tajā laikā bija ļoti aktuāli. Tā bija revolucionāra prakse visai pasaulei. To veica trīs Jaunzēlandes valdības ar mērķi aktivizēt valsts ekonomiku un sabiedrisko dzīvi, tādējādi atdzīvinot smagnējo stāvokli valstī. Un kas bija zīmīgi — šo mūsu semināru palīdzēja organizēt un daļēji finansēja ES. Ar to būtu jāsaprot, ka neviena pozitīva pasaules pieredze mums nav liegta, ja vien tā pēc savas būtības atbilst modernai pieejai un progresīvai attīstībai. Un ES šajā ziņā nav īpaši egoistiska.

Kā izņēmumu varētu minēt audiovizuālo tirgu, kur Latvijai ir daudz liberālāka likumdošana. ES prakse šajā jautājumā ir tāda, ka vairāk nekā pusei vai vismaz 51 procentam no visa raidlaika jābūt Latvijā vai ES tapušiem raidījumiem un pārējā tirgus daļa tiek atvēlēta brīvam piedāvājumam. Bet Latvijai kļūstot par Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) locekli, ASV pieprasīja, lai viss tirgus tiktu atvērts brīvai konkurencei.

Šeit ir iespējami divi viedokļi. Pirmkārt pašreizējā situācijā Latvijas mūzikas industrija pati spēj izcīnīt savu vietu un veiksmīgi konkurē ar ārzemju ierakstiem. Turklāt pašlaik nebūtu pareizi prasīt lielāko tirgus daļu atvēlēt vietējiem raidījumiem, jo Latvijā ražotās produkcijas apjoms ir neliels un privātās raidstacijas atsakās tai atvēlēt lielāko ētera laiku.

Tomēr, raugoties nākotnē, kad, pateicoties ES finansiālam atbalstam un uzlabojoties kino industrijas situācijai, Latvija varētu ražot pat desmit vai divdesmit filmu gadā, būtu problēma šīs filmas demonstrēt, jo brīvo tirgu jau būtu pārņēmusi ārzemju produkcija. Tādēļ šī prasība par pašmāju audiovizuālas produkcijas aizsardzību perspektīvā vērtējama kā visai atbalstāma.

Šī situācija pierāda, ka mēs esam pietiekami brīvi, lai pārņemtu citu valstu pozitīvo pieredzi un atrastu tās tirgus formas, kas mums ir izdevīgas. Vienlaikus mums ir jārēķinās ar zināmām prasībām un nostāju, ko izvirza ES. Latvijai kā mazai valstij darboties atsevišķi pastāvošajā globālajā tirgū nebūtu vieglāk. Mums ir izdevīgi darboties ES sastāvā dažādās jomās, tad mēs esam daļa no šī varenā ekonomiskā grupējuma, un pasaulē pašlaik nav lielāka ekonomiska grupējuma par ES. Eiropas Savienībai ir liela ietekme pasaules tirgū, un tā spēj noteikt savus spēles noteikumus. Ja Latvija darbotos atsevišķi, mums nāktos piekāpties daudz smagākiem un grūtākiem noteikumiem, nekā darbojoties ES sastāvā.

Protams, Latvijai ir jāaizstāv savas nacionālās intereses, bet vienlaikus arī jālūkojas tālākā nākotnē, vismaz desmit, varbūt pat vēl vairāk gadus uz priekšu un jāformulē sava nostāja un intereses uz to brīdi. Lai dažus gadus pēc iestāšanās ES mums nerastos neparedzētas un nevajadzīgas "galvassāpes".

— Mēneša sākumā jūs bijāt Parīzē, lai piedalītos Eiropas Savienības dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentu ārlietu komisiju vadītāju sanāksmē. Lūdzu, komentējiet šādu sanāksmju nozīmi: cik bieži tās tiek rīkotas, kādi jautājumi tiek risināti un par ko tika runāts šajā reizē?

— Ārlietu komisiju vadītāju tikšanās norisinās reizi pusgadā, un šo sanāksmi organizē ES prezidējošā valsts — tātad viena sanāksme katras prezidentūras laikā. Es šajās sanāksmēs piedalos kopš Vācijas prezidentūras laika. Šīs sanāksmes parasti norisinās prezidentūras sākumposmā, un tajās dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentu ārlietu komisiju vadītāji no pirmavotiem un visaugstākajā līmenī tiek informēti par konkrētās prezidējošās valsts galvenajiem uzdevumiem un skatpunktiem. Šo sanāksmi, uzsākot savu prezidentūru, organizēja Francija, un tā noritēja ļoti veiksmīgi. Mēs tikāmies ar Francijas prezidentu, premjerministru un ārlietu ministru. Viņi ļoti plaši un detalizēti izklāstīja savu pozīciju un diskusijā atbildēja uz mūsu jautājumiem.

— Kādas bija Francijas pārstāvju galvenās atziņas?

— Par spīti visai plaši izplatītajam uzskatam, ka Francija ir viena no tām valstīm, kas nebūt nesteidzina ES paplašināšanos, no Francijas augstākajām amatpersonām mēs dzirdējām skaidru un nepārprotamu apgalvojumu, ka Francija darīs visu nepieciešamo, lai sagatavotu ES paplašināšanās procesam. Arī pēdējās sabiedriskās domas aptaujas Francijā liecina, ka sabiedrībā ir ļoti pozitīvs viedoklis par gaidāmo paplašināšanos, kas nebūt tāds nav visās citās ES dalībvalstīs. Šī Francijas iedzīvotāju attieksme īpaši uzlabojusies, valstij uzņemoties prezidentūras pienākumus. Francija tieši paplašināšanās aspektu izvirzījusi par centrālo uzdevumu savas prezidentūras laikā, un visas atbildīgās Francijas amatpersonas šo viedokli aizstāvēja un iestājās par to, lai reformas ES iekšienē notiktu pietiekami kvalitatīvi un lai savienība jau tuvākajā laikā spētu uzņemt jaunas dalībvalstis.

Runājot par pārējiem Francijas prezidentūras uzdevumiem — varbūt mazliet mulsināja fakts, ka bija jūtamas prezidenta un premjera viedokļu atšķirības par dziļāku integrāciju jau esošajā ES. Prezidents iestājās par ciešākas iekšējas alianses veidošanu, pat ar iespēju veidot Eiropas konstitūciju. Premjers par šo jautājumu izteicās rezervētāk un atbalstīja pozīciju, kas vairāk pieņemama pārējām ES dalībvalstīm. Tomēr diskusijā radās iespaids, ka gan prezidents, gan premjers ir gatavi piekāpties šajos svarīgajos jautājumos, ja tie radītu šķēršļus gaidāmajai ES paplašināšanai. Man radās pārliecība, un tādu jutu arī no pārējiem kandidātvalstu parlamentu ārlietu komisiju vadītājiem, ka, neraugoties uz iepriekšējām bažām par Francijas pozīciju, šī tikšanās atstājusi ļoti pozitīvu iespaidu par Francijas vēlmi veicināt paplašināšanās procesu.

— Cik man zināms, galvenā loma sadarbībā ar ES kandidātvalstu un dalībvalstu parlamentiem, kā arī Eiropas Parlamentu ir Saeimas Eiropas lietu komisijai. Cik aktīva ir sadarbība starp šo parlamentu ārlietu komisijām, un vai jums ir zināms, kāda ir šāda mēroga sadarbība vēl citu komisiju ietvaros?

— ES dalībvalstu, kā arī kandidātvalstu prakse ir — veidot šādas Eiropas lietu komisijas. Šo komisiju darbībā galvenais uzsvars tiek likts uz tehniskajiem jautājumiem — likumdošanas saskaņošanu, šī procesa sasaisti ar valdību un parlamentiem. Tas ir apjomīgs tehnisks darbs, un, manuprāt, ir ļoti pareizi, ka Ārlietu komisija un Eiropas lietu komisija arī Latvijā ir nodalītas.

Ārlietu komisijas kompetencē paliek vispārējā politiskā līnija. Sadarbībā ar ES dalībvalstu un kandidātvalstu ārlietu komisijām jautājumi par ES mums vienmēr ir bijuši vieni no svarīgākajiem. Starp ārlietu komisijām tiek diskutēts par integrāciju ES, salīdzinātas politiskās koncepcijas. Tātad ārlietu komisijas saglabā šo funkciju — ārpolitisko vadlīniju ievilkšanu. Tas pats attiecas uz NATO, citām starptautiskajām organizācijām un valstu divpusējo sadarbību. Ārlietu komisija veido valsts ārpolitikas virzienu.

— Kā jūs vērtējat to, ka, iestājoties ES, Latvija Republikas parlaments daļēji zaudēs varu pār likumdošanas procesu, jo, cik zināms, ES galvenā likumdošanas iniciatīva ir Eiropas Komisijai, kas tiek veidota no valdību ieceltiem pārstāvjiem?

— Šis jautājums līdz brīdim, kad Latvija iestāsies ES, varbūt jau tiks risināts citādāk. Man gan ir grūti apgalvot, kurā virzienā šīs izmaiņas varētu notikt uz ciešākas vai mazāk ciešas federalizācijas pusi.

Vienlaikus jāsaka, ka jautājumi, kas attiecas uz ES kopīgu tiesisko bāzi, skar nelielu apjomu, salīdzinot ar to likumu daudzumu, kas tiek radīts nacionālajos parlamentos valsts "iekšējam patēriņam".

Es gan nevaru konkrēti spriest par to, cik lielu īpatsvaru no kopējās likumdošanas ES normatīvi veido katrā konkrētajā valstī, bet ir skaidrs, ka tas nav noteicošais apjoms un nacionālajiem parlamentiem paliek bezgala daudz darba nacionālo likumu radīšanā. Arī ES direktīvu interpretācija un ietveršana nacionālajā likumdošanā mēdz būt visai atšķirīga katrā dalībvalstī. Ir dažādas procedūras. Piemēram, Īrijā šie likumprojekti pat neiet cauri valsts parlamentam. Parlamenta zināšanai tiek nosūtīts tikai paziņojums, ka šāds likumprojekts ir izskatīts valdības līmenī (kā Latvijā — Ministru kabineta Satversmes 81.panta kārtībā izdots likums) un šī likuma norma stājas spēkā.

Kaut gan jebkurā gadījumā nacionālais parlaments šos likumus var pārskatīt un piedāvāt citus variantus, un līdz šim neviens no jautājumiem nav bijis tāds, ko nacionālais parlaments viennozīmīgi noraidītu. Jo politiski nav iespējams, ka Briselē pēkšņi vienojas, piemēram, par vēl lielāku valsts nacionālās suverenitātes deleģēšanu Eiropas Savienībai. ES likumdošana vienmēr iziet ļoti ilgstošu sagatavošanas procesu, tajā piedalās arī Eiropas Parlaments. Nav iespējama situācija, kad kāda šaura cilvēku grupa kaut ko nolemj un tam ir likuma spēks. Tas ir pret ES darbības principiem.

Tādēļ es negribu piekrist apgalvojumam, ka valsts nacionālais parlaments pēc iestāšanās Eiropas Savienībā kaut kādā mērā zaudē savu nozīmi. Svarīgākajos jautājumos galavārds vienmēr piederēs tikai un vienīgi nacionālajiem parlamentiem.

— Pēdējais vārds — iestāties vai neiestāties Latvijai ES— tomēr piederēs Latvijas pilsoņiem referendumā. Tomēr jau pašlaik tiek tērēti ievērojami valsts budžeta līdzekļi — gan likumdošanas saskaņošanai, gan dažādām vizītēm un sanāksmēm, gan citiem pasākumiem, kas saistīti ar integrāciju ES. Vai šeit neveidojas pretruna? Jo lēmums par iestāšanos savienībā vēl nav pieņemts, bet process jau notiek. Vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, un kas notiks gadījumā, ja referendumā vairākums pilsoņu pateiks "nē" Eiropas Savienībai?

— Būtu absurdi sākt spriest, vai mēs tur iestāsimies pirms kāds mūs tur vēl grasās uzņemt. Politiski šis jautājums Latvijā ir izvirzīts. Visas politiskās partijas, kas šobrīd ir pārstāvētas Saeimā, atbalsta Eiropas integrāciju. Politiski ir redzams, ka Latvijai kā mazai valstij jebkurā citā politiskā blokā vai, darbojoties atsevišķi no jebkādām politiskām vai ekonomiskām savienībām, labāki nosacījumi un stabilāka ekonomiskā un politiskā attīstība nav iespējama.

Līdz ar to, manuprāt, nebūtu pareizi šo jautājumu skatīt tik tiešā demokrātiskā aspektā. Atbildei — stāties vai nestāties Eiropas Savienībā — ir jāveidojas, balstoties uz konkrētiem nosacījumiem, kas būs izkristalizējušies tajā brīdī, kad Latvija būs gatava integrācijai un savukārt ES būs gatava Latviju uzņemt. Ja Eiropas integrācijas process ietvertu kādas reformas, kas Latvijai traucēs sasniegt jau iepriekš nospraustos mērķus un attīstību, referendums būtu nepieciešams ātrāk, pirms šo reformu pieņemšanas.

Bet, kā jau teicu, visas Saeimā pārstāvētās politiskās partijas atbalsta integrāciju ES un nav slēpušas savu politisko nostāju arī pirms vēlēšanām, tādēļ var uzskatīt, ka Latvijas iedzīvotāji, dodot mandātu šīm partijām pārstāvēt sabiedrības intereses Saeimā, ir devuši mandātu arī šo politisko partiju mērķu realizācijai. Un viens no tiem ir integrācija ES. Tādēļ referendums, manuprāt, būtu vajadzīgs tikai pirms pašas iestāšanās.

— SKDS veiktajā sabiedrības aptaujā par attieksmi pret Eiropas Savienību kā viens no galvenajiem negatīvās nostājas cēloņiem tiek minēta vājā sabiedrības informētība par ES un procesiem, kas saistīti ar Latvijas iestāšanos šajā savienībā. Vai jūs piekrītat apgalvojumam, ka Latvijā ir informācijas trūkums par Eiropas Savienību, un, ja tas tā ir, tad kādi, jūsuprāt, ir galvenie iemesli sabiedrības neinformētībai?

— Es uzskatu, ka informācijas trūkums sabiedrībā būs vienmēr, un tas tā ir ne tikai Latvijā. Tas ir ne tik daudz tāpēc, ka trūkst informācijas materiālu, bet gan tāpēc, ka šis temats ir pārāk plašs un ļoti daudzpusīgs, lai cilvēkiem atrastos laiks, enerģija un vēlēšanās sākt šos jautājumus studēt. Mēs nevaram sagaidīt, ka sabiedrībā atradīsies daudz cilvēku, kas būs gatavi detalizēti iepazīties ar visu plašo jautājumu loku un apspriest visus tos apstākļus — gan politiskos, gan ekonomiskos, gan sociālos — kuru dēļ Latvijai būtu vai nebūtu vērts iestāties ES. Informācijas ir pietiekami daudz tiem, kas mācās, studē vai ikdienas darbā ir saistīti ar Eiropas integrācijas vai arī vispārējiem politiskiem jautājumiem. Informācijas nepietiek tiem, kuri netērē laiku bibliotēkām un vēlas šo informāciju saņemt visai vienkāršā, skaidrojošā un visaptverošā formā. Šādas vispārīgas informācijas pietrūkst, un zināma vaina jāuzņemas arī valdībai. Sabiedrības informēšanai tiek piešķirts ļoti maz līdzekļu. Šogad šim nolūkam līdzekļi netika piešķirti vispār. Tomēr ir jāapzinās tas, ka informētība vienmēr būs par mazu, jo, kā jau teicu, liela daļa cilvēku nevēlas to speciāli meklēt.

Par to es esmu pārliecinājies arī vairākās ES dalībvalstīs, kur pazīstu vairākus sabiedriski aktīvus cilvēkus un uzņēmējus. Šie cilvēki vāji orientējas vispārīgā ES teorijā un tajā, kas notiek Eiropas Komisijā, tomēr pietiekami orientējas viņus interesējošā sfērā, kas saistās ar viņu ikdienas darbu. Šāda tendence iezīmējas arī Latvijā, un tie uzņēmēji, kas sadarbojas ar ES dalībvalstu uzņēmējiem, ir visai labi informēti par likumdošanu un vispārējo situāciju savā nozarē. Caur šo jomu viņi gūst priekšstatu arī par kopējo situāciju ES. Es domāju, ka šis process ies plašumā un arvien vairāk cilvēkiem būs saskare ar darījumu partneriem ES dalībvalstīs. Kontaktu lauks paplašināsies, un cilvēki gūs informāciju, kas "nāks pati". Protams, tas nenozīmē, ka valdībai un parlamentam būtu jāatsakās no vispārīgas informācijas sagatavošanas.

— Kad, jūsuprāt, Latvija varētu iestāties ES? Vai brīdī, kad Latvija iestāsies šajā savienībā, tā būs tāda pati, kādu mēs to redzam šodien? Jau pašlaik diezgan aktīvi noris diskusija par dažādām institucionālām reformām, kas saistītas ar gaidāmo paplašināšanos. Pēdējā laikā arī vairākkārt ir izskanējis viedoklis par dažādu iekšējo reformu nepieciešamību.

— Runas par datumu, kad varētu notikt jaunu dalībvalstu uzņemšana ES, pārvēršas par zināma veida minēšanu. Pat Eiropas Komisijas atbildīgais komisārs Ginters Ferhoigens ik pa brīdim maina iespējamo jaunu valstu uzņemšanas laiku, un šī situācija, manuprāt, kļūst pat komiska.

Protams, šis laiks un mūsu vēlme iestāties Eiropas Savienībā vislielākā mērā saskan ar pašas ES organizatorisko un politisko gatavību uzņemt jaunas dalībvalstis. Tāpat svarīgi ir arī tas, vai tās dalībvalstis, kuras pirmās tiks uzņemtas šajā organizācijā, necietīs pašas savas nesagatavotības dēļ un vai ES necietīs tādēļ, ka jaunuzņemtās valstis nespēs līdzdarboties kopējos procesos. Tāpēc jaunu valstu integrāciju nedrīkst sasteigt. Pretējā gadījumā zaudētāji būs visi. Piesardzīgi minētais 2005. gads arī, manuprāt, varētu būt ātrākais laiks, kad ES tiktu uzņemta kāda jauna dalībvalsts. Tas, vai Latvija iekļūs pirmajā paplašināšanās vilnī, ir atkarīgs no mums pašiem un no tā, cik aktīvi mēs darbosimies. Katrā ziņā Latvijai ir iespēja tur iekļauties. Tomēr nezināmā vēl aizvien ir ļoti daudz, tādēļ es domāju, ka tomēr nebūtu jēgas minēt kādu konkrētu datumu.

Artis Nīgals,

"LV" Eiropas lietu redaktors