Ar Latvijas acīm no Eiropas Savienības puses

Nils Sakss, izglītības, zinātnes un kultūras atašejs Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Savienībā

Par Latvijas amatpersonas darbību Eiropā

Nodaļa no grāmatas "Millennium. Skats uz Latviju" 2. daļas

Padomju laiks ir pagājis, un tagad vairāk orientējamies uz biznesu, naudas pelnīšanu u.tml., esam kļuvuši par "cilvēku–akciju", kas skrien un dara, kura dzīve ir nepārtraukta kustība, un pietrūkst laika pabūt ar sevi vienatnē un padomāt. Izglītības sistēma faktiski ir vienīgā vieta — rezervāts, kur to varētu darīt. Taču ir risks to zaudēt un skolu pārvērst par biznesu. Tādas izvēles priekšā diemžēl esam nokļuvuši. Ja apmierināsimies tikai ar racionālo, tad jaunā paaudze nonāks diezgan grūtā situācijā. Jo iegūt labu izglītību nozīmē daudz ko vairāk — tā ir arī kultūras sastāvdaļa. Un tāpēc ir pamats satraukties par to, ka samazinās akadēmiskās izglītības nozīmība. Izglītības sistēmu Latvijā vajadzētu nevis reformēt, bet attīstīt.

— Jau divus gadus esmu prom no Latvijas — pirmoreiz tik ilgi; kādreiz četrus mēnešus mācījos Zviedrijas universitātē — un tas likās daudz… Tomēr dzīve man tāpēc neliekas ar pārrāvumiem. Vakar, piemēram, biju savās lauku mājās Cesvainē, šodien esmu Rīgā, vakarā jau būšu Briselē — bet ir sajūta, ka vienkārši dzīvoju nepārtrauktu dzīvi.

Draugi bieži vaicā: "Kā tu Briselē jūties?" Kad no kādas citas Eiropas pilsētas tur atgriežos, sajūta, jau Beļģijas robežu šķērsojot, ir savāda. Liekas, atkal esmu atpakaļ vietā, kuru ļoti labi pazīstu. Orientējos ielu labirintos, zinu, kā jānorēķinās par mašīnas stāvēšanu un kur nopirkt metro biļeti, — it kā sīkumi, bet tie rada tādu kā mājas sajūtu, zināmā mērā pat piederību šai valstij. Šīs emocijas pastiprina vide — Briselē ārzemnieks nejūtas kā svešā zemē, jo tur ir daudz diplomātisko pārstāvniecību, un Eiropas Komisijā strādā pārstāvji no visām Eiropas Savienības valstīm.

Brisele ir interesanta arī ar to, ka tur ir trīs kopienas: Eiropas Komisijas ierēdniecība un diplomātija, un viss, kas saistīts ar Eiropas Savienību, un franciski un flāmiski runājošie beļģi. Vērojot šo līdzāspastāvēšanu, rodas pārdomas, ka faktiski visu var atrisināt, ja vien grib.

Latvietim Beļģijā psiholoģiski sarežģīti varbūt ir tāpēc, ka viņš visu laiku jūtas kā ritenī ierauts. Pirmkārt, Brisele iedzīvotāju skaita ziņā līdzinās Rīgai, taču blīvums — desmit reižu lielāks nekā Latvijā, viens no lielākajiem Eiropā. Otrkārt, arī ārpus galvaspilsētas dzīve notiek — ne tā, kā pie mums: jo tālāk no Rīgas, jo dziļāki meži, jo tuvāk dabai un tālāk no civilizācijas. Beļģijā mūsu izpratnē nav pat kārtīgas pludmales — no Francijas robežas līdz pat Holandei gar jūru regulāri kursē tramvaji. Secināju, ka vienīgais veids, kā Beļģijā samierināties ar tādu dzīvi, ir iegādāties velosipēdu. Ar to varu nokļūt visur, kur gribu, vietās, kur ar mašīnu netikt.

Rīga mums šķiet gluži vai pasaules centrs, un tāds arī veidojas fundamentālais skats uz pasauli — cilvēks vēlas, lai būtu šāds centrs un iespēja no tā aizbraukt. Un tāpēc Latvijā (ja vien ir iespēja normāli nopelnīt, ka var atļauties ceļot) dzīvot ir daudz patīkamāk nekā zemēs, kur civilizācija tiktāl attīstījusies.

— Cik vidēji nopelna Beļģijā?

— Par algu parasti nerunā, nav pieņemts. Taču var apjaust pēc tā, ko atļaujas vidusslānis. Māja, mašīna un iespēja ceļot — tā ir Eiropas norma. Jāpiebilst, ka nepastāv iekšēja nepieciešamība izrādīties ar saviem ienākumiem, — mājai nebūt nav jābūt ar tornīšiem vai lepnai villai un braucamajam nav jābūt limuzīnam, un ceļojumos, tāpat kā parastās brīvdienās, ir pieņemts doties visai ģimenei kopā. Arī tas zināmā mērā ir labklājības rādītājs.

Beļģiju par daudz ko varētu apskaust, taču ir jomas, kurās mēs esam pārāki. Piemēram, apkalpošana Latvijā ir krietni labāka. Teiksim, Latvijā es ar savu veco žigulīti pa ceļam, braucot uz laukiem, autoservisā varu ieskriet pat tad, ja ir piektdiena un pulkstenis rāda jau sesto vakara stundu. Beļģijā man būtu jāpierakstās rindā, un meistari piecos darbu beidz.

Eiropas valstīs cilvēku brīvais laiks ir lielā vērtē. Tur būtu grūti, piemēram, atrast pārdevēju, kas labprāt strādātu svētdienās, — viņam būtu daudz jāmaksā. Turpretim Cesvainē, kur nopirku lauku mājas, Vecgada vakarā pie veikala bija zīmīte: "Piedodiet, veikals slēgts no 23.30 līdz 0.30."

— Latvija pasaulē laikam joprojām ir kā matemātiķim nezināmais. Kā tas izskatās Briselē, Eiropas Savienības gaiteņos?

— Briselē cilvēki labākajā gadījumā ir dzirdējuši Lettland , Letonie , Latvia — viņiem liekas, ka šī zeme atrodas tālu, ne tā, kā, piemēram, Polija vai Čehija.

Eiropas Komisijā daži izturas diezgan augstprātīgi, bet lielākoties valda uzskats, ka Baltijas valstis nav problēmvalstis — atšķirībā no lielajām valstīm; būdamas mazas, ekonomiski tās var izaugt ātri, un mums tam ir gan atbilstīgi apstākļi, gan pietiekams izglītības līmenis.

Integrācija Eiropā lielā mērā ir atkarīga no mums pašiem. Nākotnē noteikti daudz lielāka uzmanība jāpievērš Latvijas tēla veidošanai, Latvijas vārda nešanai pasaulē, lai to patiešām sadzirdētu. Jo Eiropas Savienības institūcijas lielā mērā balstās uz to, vai Eiropas Savienības valstu iedzīvotāji paši grib šo paplašināšanos — un tas lielā mērā atkarīgs no tā, kāda ir informācija par attiecīgo zemi, tātad — arī par Latviju.

— Vai Latvija var būt līdzvērtīga Eiropas valstu partnere? Mēs taču esam tik nabadzīgi, īpaši lauku cilvēki. Daudzi pat nevar savus bērnus sūtīt skolā.

— Tā var spriest, ja salīdzinām ekonomiku, labklājības līmeni, sadzīvi. Bet ārzemnieki, ieradušies Rīgā, īpaši, ja apmetas skaistā viesnīcā un staigā pa pilsētas centru, nesaskata tikpat kā nekādu atšķirību starp rietumvalstu pilsētām un Latvijas galvaspilsētu. Gluži citāda aina gan paveras laukos — tad var likties, ka esam atgriezušies varbūt pat citā gadsimtā…

Objektīvi spriežot, Latvija attīstījusies tādā pašā tempā kā citas Austrumeiropas valstis. Tomēr ar sasniegto nevaram apmierināties. Latvijā nav izrakteņu vai naftas kā, piemēram, norvēģiem, un kā tranzītvalsts vien tā nevar pastāvēt. Problēmas ir arī lauksaimniecībā — ražots tiek vairāk produkcijas, nekā cilvēki spēj par to samaksāt un arī patērēt. Protams, nozare jāattīsta, bet tas jādara gudri, tālredzīgi. Daudz kas būs atkarīgs no lauksaimniecībā nodarbināto izglītības līmeņa, prasmes un enerģijas.

Bet pilnīgi skaidrs, ka Latvijas augšupejā ļoti liela nozīme būs zinātnes attīstībai. Patlaban būtiskākais ir izveidot likumdošanas sistēmu, kas atbalsta tehnoloģiskos parkus, inovācijas, jo mēs vairs nevarēsim ilgi iztikt tikai ar ārzemju ekspertiem, kas atbrauc un kā dievi pasludina savu taisnību, lai gan viņu izglītība un zināšanas nemaz nav tik perfektas. Mums steigšus lietas labā kas jādara, ja negribam atpalikt no Eiropas Savienības valstīm.

Man gan nav atbildes uz jautājumu, vai valdība ar mērķtiecīgu programmu var panākt kādas vienas nozares, teiksim, informācijas tehnoloģiju, būtisku attīstību, lai Latvija izvirzītos pasaules līmenī. Un, ja valdība to darītu, vai sabiedrība būtu gatava atzīt, ka tieši šī nozare ir tā, kurā īpaši jāinvestē nauda un kura jāattīsta? Lai vai kā, galvenais ir mērķa sasniegšanai veltīt visus spēkus, nevis neauglīgi diskutēt par izraudzīto nozari. Tāpēc ir jābūt kā spēcīgam vadības atbalstam un subsīdijām, tā politiskai gribai.

— Kā Latvijas pārstāvniecība Eiropas Savienībā, konkrēti jūs, veicināt Latvijas integrāciju Eiropā?

— Latvijas misijā strādā specializētie atašeji gandrīz no visām ministrijām, vēstnieks un trīs cilvēki no Ārlietu ministrijas — kopumā esam trīspadsmit diplomāti, kuru uzdevums ir sekmēt integrāciju. Latvijas pārstāvniecība ir kā starpnieks starp Eiropas Savienības iestādēm Briselē un Latvijas valdību. Daudz kas atkarīgs no tā, cik sekmīgi saskaņojam likumus, tomēr liela nozīme mūsu darbā ir Latvijas stabilitātei un te notiekošajam, īpaši politiskajām norisēm. Mums, piemēram, Briselē nereti jāatgādina, ka Latvijā neatdzimst fašisms, ka tur neapspiež krievus, ka valodu politika atbilst Eiropas Savienības pamatprincipiem.

Es pārstāvu Izglītības un zinātnes un Kultūras ministriju. Izglītības sfērā ir tikai viena direktīva (turpretim transporta nozarē to varbūt ir ap simt), un tā ir saistīta ar vienu no fundamentālākajiem principiem — personu brīva kustība. Teiksim, no Spānijas uz Vāciju atbrauc strādnieki, viņiem ir bērni, kuriem jānodrošina obligātā izglītība, un Vācijai jāgādā viņiem iespēja mācīties pēc tādiem pašiem noteikumiem kā vietējiem bērniem. Latvijas Izglītības likumā šī direktīva jau iekļauta. Tas nozīmē — mēs varam spert nākamo soli, sadarboties ar Eiropas Savienības valstīm tā, it kā mēs jau būtu Eiropas Savienībā.

Man jārūpējas, lai Latvija juridiski tiktu iekļauta nozīmīgajās izglītības programmās. To ideja — Eiropas Savienības valstis izveido kopīgu līdzekļu fondu (gadā vidējās un augstākās izglītības, kā arī jaunatnes lietu programmām nepieciešami 480 miljoni eiro) un piedāvā arī desmit kandidātvalstīm iemaksāt savu dalības maksu. Pēc tam tiek izsludināti konkursi uz dažādiem projektiem. Projektā jāpiedalās vismaz trijām valstīm, Latvijas gadījumā — vēl vismaz vienai no Eiropas Savienības, trešā var būt kāda cita. Konkursos uzvarējušos projektus finansē.

Latvijas izglītības dalībniekiem tas paver iespēju nevis braukt uz Eiropas Savienību apgūt pieredzi, bet kopā ar citiem projekta veidotājiem no Eiropas Savienības risināt kopīgas problēmas. Tāpēc 2000. gada maijā valdībā pieņemto lēmumu par mūsu dalību jau otrajā fāzē šajās trijās izglītības programmās var uzskatīt par sevišķi nozīmīgu notikumu.

Bet lielākā ir zinātnes programma. Tās mērķis ir rūpēties par to, lai Eiropas Savienības ekonomiskā attīstība neatpaliktu no ASV un Āzijas. Būtiski ir tas, ka Eiropas Savienība ir ieinteresēta ar mums sadarboties, mūsu zinātnieku potenciāls tradicionāli tiek vērtēts augstu.

— Vai mūsu tuvāko kaimiņu — lietuviešu un igauņu — problēmas Eiropas Savienībā atšķiras?

— Savā attīstībā esam ļoti līdzīgi. Atšķirība vien tā, ka igauņi Eiropas Savienībai sevi spēj labāk parādīt un dara to ar pašcieņu. Turpretim Latvija vēl tikai sāk apzināties, ka nav prāta darbs braukt turp sūdzēties par to, cik mums grūti, cik mēs esam mazi un nevaram to un šito, citiem mums jāpalīdz un jāsaprot mūsu problēmas. Ir bijuši pat mēģinājumi pārliecināt Eiropas Savienību, lai tā uzspiež uz valdību — lai tā vairāk līdzekļu atvēl kādai nozarei, un tad varēs ieviest attiecīgās direktīvas. Tāda taktika kādreiz varbūt derēja, kārtojot attiecības ar Maskavu, bet tā noteikti nav izmantojama Eiropas Savienībā! Mums nav pamata gaidīt, lai citi justu mums līdzi, domātu par "nabaga Latviju". Pasauli mūsu rūpes un problēmas īpaši nesatrauc, turklāt daudziem citiem tās ir daudz sāpīgākas – piemēram, Āfrikai, kur valda nabadzība un bads.

Un nepamatoti daudz aizbildināmies ar Eiropas Savienības prasībām, lai pašu mājās īstenotu kādas reformas, tādējādi radot priekšstatu — mēs jau gribētu, lai paliek, kā ir, bet tā Eiropas Savienība prasa to un šito! Piemēram, presē lasu, ka augstskolu apvienošanās esot nepieciešama, lai tiktu ievēroti Eiropas Savienības kvalitātes standarti. Nu, muļķības! Eiropas Savienība to neprasa, un vispār tā prasa krietni mazāk, nekā par to tiek vēstīts Latvijas presē.

Mums pietrūkst pašcieņas, un nenovērtējam to, kas mums patiešām ir labs. Piemēram, Latvijā valda mīts, ka šeit ir slikta, atpalikusi izglītības sistēma, ilgstoši nav notikušas nekādas reformas, neviens ministrs neko nav darījis, beidzot jānāk jaunam un steidzami jārīkojas. Tas tiek pausts emocionāli, nevis ar konkrētiem faktiem. Paškritika jau sasniegusi bīstamu robežu — sākam ticēt, ka ir slikti, tikai vēl nesaprotam, tieši kas ir slikti. Un ko dara politiķi? Sāk rīkoties — galvenokārt demonstrējot sabiedrībai: iepriekš bija slikti, bet tagad mēs lietas labā ko darām.

Ir ļoti riskanti izglītības sistēmu — konservatīvu, laika pārbaudi izturējušu un tāpēc vērtīgu — izmantot politiskiem mērķiem! Turklāt, objektīvi vērtējot, mūsu izglītības sistēma ir visnotaļ laba.

Ir divas filozofijas, kā raugāmies uz izglītības sistēmu – pirmā: skola ir skaista vide, kur kā rotaļājoties, ar labpatiku apgūt zināšanas; otrā — mācīšanās ir darbs, un, kā jebkuram darbam, tam ir sava garoza — tomēr tikai strādājot var ko sasniegt. Mums kopš padomju laikiem ir otrā, turklāt visnotaļ sekmīga. Skolēniem tiek izvirzītas ļoti augstas prasības, un rezultāti ir atzīstami. Mūsu mācību olimpiāžu uzvarētāji var lepoties ar lieliskām zināšanām, daudzi augstskolas beigušie sekmīgi strādā arī ārzemju pētniecības iestādēs — tur viņus labprāt pieņem. Daudzi mūsu pasniedzēji lekciju lasīšanā ir lielāki meistari nekā Rietumu augstskolās.

Tie ir fakti. Lai apgalvotu pretējo, argumentu pietrūkst.

Arī subjektīvi varu apliecināt: Latvijā esmu ieguvis ļoti labu izglītību — esmu beidzis Rīgas 1. vidusskolu un Latvijas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultāti; vēlāk tur strādāju par pasniedzēju. Kopskatu par izglītības sistēmu esmu guvis, arī vadot Izglītības un zinātnes ministrijas Stratēģiskās plānošanas departamentu. Priecājos par savu izglītību, jo tā man dod iespēju uz daudzām lietām paskatīties ar filozofisku mieru.

Sabiedrībai patlaban raksturīgi, ka tā kļuvusi ļoti racionāla, arī no izglītības sistēmas gribam paņemt tikai visnepieciešamāko — pirmkārt (vispārinot), lai virtuvē prastu rīkoties ar modernu sadzīves tehniku; otrkārt, izglītības sistēmai jānodrošina mūsu konkurētspēja darba tirgū. Bet vai savā racionālajā pasaulē esam gatavi veltīt laiku, pacietību, enerģiju un līdzekļus, lai apgūtu to, kas ir skaists, tomēr nav nepieciešams mūsu ikdienas dzīvē? Piemēram, vai skolā jāmāca astronomija? Rietumnieki no tā visa atbrīvojas...

Patiesībā tas nav jautājums par izglītības sistēmu, bet par to, kādas ir prioritātes dažādām lietām mūsu dzīvē. Padomju laiks ir pagājis, un tagad vairāk orientējamies uz biznesu, naudas pelnīšanu u.tml., esam kļuvuši par "cilvēku-akciju", kas skrien un dara, kura dzīve ir nepārtraukta kustība, un pietrūkst laika pabūt ar sevi vienatnē un padomāt. Izglītības sistēma faktiski ir vienīgā vieta — rezervāts, kur to varētu darīt. Taču ir risks to zaudēt un skolu pārvērst par biznesu. Tādas izvēles priekšā diemžēl esam nokļuvuši. Ja apmierināsimies tikai ar racionālo, tad jaunā paaudze nonāks diezgan grūtā situācijā. Jo iegūt labu izglītību nozīmē daudz ko vairāk — tā ir arī kultūras sastāvdaļa. Un tāpēc ir pamats satraukties par to, ka samazinās akadēmiskās izglītības nozīmība. Izglītības sistēmu Latvijā vajadzētu nevis reformēt, bet attīstīt.

— Ko īsti Eiropas Savienība gaida no Latvijas? Vai vispār gaida? Un ko Latvija var gaidīt no tās?

— Atšķirībā no Padomju savienības, ar kuru dažreiz mēģina salīdzināt Eiropas Savienību, pēdējā nav īpaši ieinteresēta uzņemt Latviju savā sastāvā. Atplestām rokām tā mūs patiešām negaida. Mūsu valsts mērogi ir tik nelieli, ka tas, vai tur būsim, vai ne, Eiropas Savienību būtiski neietekmēs.

Taču Eiropas Savienība ir vajadzīga mums — kaut vai viena iemesla dēļ: lai būtu valstiskā drošība. Jo vēsturiski Eiropa ir bijusi vieta, kur vienmēr izcēlušies lieli kari. Valstis ar dažādām interesēm agri vai vēlu var nonākt konfliktā. Ir pienācis laiks tos risināt ar direktīvu, nevis tanku palīdzību. Ekonomisku iemeslu dēļ Eiropas Savienībai būtu izdevīgāk palikt bagāto valstu ietvaros, bet no drošības politikas viedokļa un stratēģiski tā ir objektīvi ieinteresēta ietvert kandidātvalstis un ievērojami paplašināt reģionu.

Kandidātvalstu iesaistīšanās Eiropas Savienībā ir politisks jautājums. Tā savā ziņā ir ideoloģisks veidojums, jo balstās uz fundamentāliem principiem: kapitāla un personu, un pakalpojumu brīvu kustību. Bez robežām un šķēršļiem.

Viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības principiem — vienmērīga attīstība. Mūsu ekonomika Eiropā vēl ilgi būs viena no zemākajām, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm. Samazināt atpalicību mēs varēsim ar strukturēto fondu līdzekļu palīdzību, tomēr jārēķinās ar to, ka neviens negrib zaudēt savu tirgu. Mums ir jābūt gataviem konkurencei!

— Daudzi Eiropas nākotnē raugās skeptiski, arvien vairāk tur saskatot stagnējošu struktūru. Vai tās attīstībai būtu nepieciešams jauns vilnis? Kas to varētu izraisīt?

— Eiropas Savienībai pārmet, ka tai nav aktīvas ārpolitikas un tā nodarbojas pati ar sevi. Atšķirībā no Amerikas Savienotajām Valstīm, kam ir globālas intereses, Eiropas Savienības loma starptautiskajā politikā nav būtiska — tā atstājusi to amerikāņu rokās. Iespējams, tāpēc, ka pati risina savas iekšējās problēmas. Jo pats Eiropas Savienības projekts ir unikāls, un var pabrīnīties, cik tas sekmīgi un efektīvi izveidots un tiek realizēts: katras valsts — to jau ir piecpadsmit! — autonomija tiek saglabāta, tai pašā laikā šis veidojums ir pietiekami spēcīgs, lai koordinētu darbību un demokrātiskā ceļā nonāktu pie kopsaucēja.

Vai šo struktūru var uzskatīt par stagnējošu? No vienas puses, jā — Eiropa ir veca, tā nav gatava lieliem zaudējumiem sociālajā sfērā, lai savu ekonomiku strauji attīstītu, iedzīvotāji nav gatavi upurēt savu labklājību uz ekonomiskās attīstības altāra, vismaz pagaidām ne.

No otras puses, ja Eiropa ekonomiku neattīstīs, radīsies problēmas. Tāpēc arī viena no lielākajām sadarbības programmām ir zinātnē. Starp citu, kad to veidoja, bija interesanti salīdzināt, cik zinātnei atvēl Eiropas Savienības valstis un cik Amerika — tas nebija par labu Eiropas Savienībai…

— Nereti min, ka Eiropas Savienības birokrātija daudzkārt pārsniedzot padomju laika birokrātijas tradīcijas…

— Mums nevajadzētu Briseles birokrātijai pārmest pārāk lielu stagnāciju, jo tā spējusi izdarīt daudz vairāk par mums un strādā krietni efektīvāk. Piemēram, tiesiskā sistēma tur balstās uz likuma interpretāciju, bet pie mums likums tiek izprasts tikai burtiski. Dokumentu plūsmu Eiropas Savienības birokrātija kārto vienotā sistēmā un dzelžaini ievēro pēctecību hierarhiskajās struktūrās. Turpretim Latvijā tas notiek haotiski, un katrs ierēdnis var pateikt, ka viņa kolēģis, pie kura dokuments bija iepriekš, kaut ko nav sapratis, rīkojies neatbilstoši. Un nav zināms, vai dokumentā, ja to pieņems, vairs būs tā sākotnējās idejas…

Lai šeit valdībā dabūtu cauri kādu lēmumu, nepārtraukti jācīnās, jo pārējās ministrijas raksta atzinumus nevis ar domu palīdzēt, bet gluži pretēji — nogremdēt.

Eiropas Savienība jāvērtē pēc tā, ko tā panākusi, — ar mērķi Eiropas reģionā likvidēt kara draudus tā spējusi apvienot piecpadsmit valstis, kurās direktīvu veidā izdod vienādus noteikumus, ievieš vienotu naudas sistēmu, un saglabā šo valstu parlamentu neatkarību lemt un pieņemt savus likumus. Viss notiek demokrātiski.

Bet mēs joprojām runājam par Baltijas vienoto telpu, taču starp trim Baltijas valstīm robežas ir lielākas nekā starp Poliju un Eiropas Savienības valsti Vāciju…

— Viss notiek demokrātiski. Vai tas nav kļuvis tikai par tādu apgalvojumu?

— Eiropas Savienībā lēmumu pieņemšanā iesaistās visas dalībvalstis un Eiropas Savienības struktūras. Briselē ir milzīga ēka, kuras sešos stāvos regulāri rīko tikšanās. Sarunu dalībnieki atlido biznesa klasē uz dažām dienām un dodas mājup, un jāatmaksā arī tulki — tas viss maksā, turklāt daudz! Un ko būtisku viņi pateica? Kas no tā mainījās?

Racionālāk būtu iztikt bez demokrātijas, bet tas, par laimi, vairs nav iespējams. Šķiet, Čērčils teica — demokrātijai ir daudzi trūkumi, bet nekas labāks nav izdomāts. Jā, demokrātija traucē pieņemt dokumentus ātri, bet, ja valdība nerespektēs demokrātiju, tai būs jākrīt. Tas ir tik vienkārši un pašsaprotami!

Arī Latvijā ir demokrātija — un tāpēc valdība nevar īstenot lēmumus, kas būtiski atšķirtos no tā, ko sabiedrība vēlas.

— Vai, ejot uz Eiropas Savienību, mēs vienlaikus neejam arī uz kosmopolītismu?

— No vienas puses, tas ir neizbēgami. Jaunās tehnoloģijas, globalizācija pasauli padara mazāku. Bet vai no tā var izdarīt secinājumu, ka nacionālā piederība, savas valsts, māju izjūta kļūst vājāka? Vismaz tuvākajā laikā tas nenotiks! Lielās valstīs vērojams lokālpatriotisms, piederības izjūta savam reģionam. Un notikumi 2000. gadā mūsu valstī to jo īpaši apliecina, piemēram, pēc mūsu hokejistu un "Prāta vētras" panākumiem pasaules mēroga pasākumos. Zināmā mērā varu vilkt paralēles — Briselē es strādāju Latvijas vārdā, arī amata dēļ sēžu aiz uzraksta "Latvija", un tas manī izraisa patriotisma jūtas gluži tāpat kā jaunajai paaudzei — hokejistu un "Prāta vētras" līdzjutējiem, kas izjuta lepnumu par piederību savai valstij. Skolā to nevar iemācīt, bet šādi gadījumi savas zemes izjūtu nenoliedzami stiprina.

Cilvēki savu pasauli psiholoģiski grib redzēt apmēram tādā pašā — cilvēciskā — mērogā, un svešvalodu zināšanas nemazina savas dzimtās valodas nozīmīgumu.

Protams, visos laikos ir bijuši un būs tādi, kas teiks: vienalga, kur dzīvot un strādāt, ka tikai var labi nopelnīt! Taču tādu nav daudz.

— Pirms pāris tūkstošiem gadu Eiripīds esot sacījis: "Garās bezmiega naktīs es to vien domāju, no kā ceļas cilvēka posts un bēdas." Vai jūs esat domājis par šo jautājumu?

— Pēc augstskolas beigšanas strādāju Fizikas institūta atomfizikas laboratorijā, skatījos pa logu uz uzarto lauku un likās, ka dzīve man vienkārši paiet garām. Daudz svarīgāk par zinātnisko darbu šķita saprast, vismaz nojaust, kā šī pasaule uzbūvēta.

Es vēl joprojām par to filozofēju. Kad aizbraucu uz savām lauku mājām, man šķiet svarīgi nodalīt savu esamību no darba sfēras. No visas sirds iztīksminos par apkārt esošo bezgalīgo mieru (kā nekā esmu mūžīgais pilsētnieks), un zvaigžņotās debesis fascinējoši atraisa domas — tāpat kā tauriņam, kurš lido uz gaismu.

Kā fiziķis ticu, ka sabiedrība attīstās pēc objektīviem likumiem. Ticu dabas likumiem un cilvēkam kā "mašīnai" (varbūt tas skan paskarbi). Tomēr mani allaž ir nodarbinājuši mūžīgie filozofiskie jautājumi, uz kuriem, protams, nav atbilžu, un tas padara dzīvi interesantu, jo tad tajā ir kāds noslēpums. Esmu domājis, piemēram, par to, kāpēc, lai gan pasaule tiktāl attīstījusies, vienmēr notiek kaut kas tāds, kas apēno dzīvi: plūdi, vulkāni, zemestrīces, ugunsgrēki, slimības… Lai cik moderna tehnika un tehnoloģijas, vilcieni tik un tā reizēm noskrien no sliedēm; farmācija, šķiet, jau maksimāli pilnveidojusies, tomēr atkal un atkal rodas jaunas slimības, pret kurām medicīna ir bezspēcīga; tik attīstītā zemē kā Japāna pēkšņi notiek radioaktīvā avārija. Pasaule tiecas pēc labklājības, tomēr vēl joprojām tik daudzas valstis — lielākā daļa — dzīvo drausmīgā nabadzībā.

Vai daba mēģina pretoties tam, ka cilvēks sasniedz mieru un labklājību? Vai pastāv regulējoši mehānismi, kas liedz cilvēkam kļūt par kungu pār zemeslodi? Laikam tāds viņš nebūs nekad, un daba vienmēr atgādinās par sevi. Dabiskais līdzsvars starp civilizāciju, dabu un cilvēku vienmēr būs tikai kā līdzvērtīgiem partneriem.

Būdams Universitātes pasniedzējs, lasīju lekcijas kosmoloģijā — par Visuma attīstību uz divdesmit miljardu gadu fona, kopš pastāv Visums (kas, salīdzinot ar to, ir mūsu Latvijas problēmas saistībā ar integrāciju Eiropas Savienībā?). Mani vienmēr ir interesējis arī jautājums, kāda ir šīs zemeslodes civilizācijas jēga? Un kāda ir Visuma pastāvēšanas jēga? Astronomija pilnīgi skaidri ļauj secināt, ka tuvāko daudzu simtu gaismas gadu attālumā nekas tik unikāls, kā tas, ko novērojam šeit, uz Zemes, nebūs. Mēs esam unikāli — Visuma mērogos! Kā dabas fenomens — unikāls! Tas tomēr ir vienreizīgi, ko esam radījuši. Un paši ar savu tehniku varam to iznīcināt…

Ja uz ikdienišķām lietām paskatītos ar ārkārtīgi lielu izbrīnu, mums pavērtos pavisam jauns skatupunkts!

Ina Eglīte, Helēna Grīnberga