Vārdu krellēm rotāti stāsti

“(..)Lūk, šo iemeslu dēļ es būtu pateicīga, ja lasītājs nemeklētu kompozīciju, raksturus, līnijas, vijumus, zemtekstu spirāles un kaut kādu tur filosofiju, ko pieņemts uzskatīt par profesionālas prozas auzām. Šie vārdi, šis vārdu krājums ir tapis no cita materiāla,” – tā sava jaunā stāstu krājuma “Ludovika zemes” priekšvārdā teic Gundega Repše.

Gundega Repše “Ludovika zemes”, R., “Pētergailis”, 2004

Visu cieņu, attaisnojums ir atrasts labu labais – cienījamam lasītājam un godājamam kritiķim nav dota sevišķi liela vaļa piesieties, iebilst, apstrīdēt vai ironizēt. Autore ir likusi manīt, ka ne uz ko tādu, ko varbūt vēlētos atrast iespējamais lasītājs, viņa arī nemaz necenšas pretendēt, tāpēc liecieties mierā ar visām savām gudrībām un analīzēm. Bet neliksimies vis!
Nekādi nevar noliegt – Gundega Repše ir spoža rakstniece, turklāt gadu gaitā virtuozas stāstnieces talants, kā saka, ir pieņēmies spēkā un prātā.
Gundega Repše stāstu krājuma ievadā raksta, ka vārdi ir nākuši paši – nekontrolēti un neierobežoti savā brīvībā. Tomēr nevar gan teikt, ka nepārdomāti. Arī par kompozīcijas trūkumu nav īpaša pamata žēloties – tēma, kas sasaista visus stāstus; neapšaubāmi loģisks un pārdomāts stāstu izkārtojums, galu galā – stāstu varoņi, kas varbūt arī ir nereāli, tomēr visādā ziņā dzīvelīgi. Beigu beigās – neviens jau arī neapgalvo, ka rakstītam vārdam jābūt kādā sakarā ar realitāti.
Modernās literatūras skaistums un posts ir tas, ka tā ļoti bieži balstās uz citātiem, atsaucēm, nolasāmiem tēliem un atpazīstamiem tēmu izvērsumiem. Lai atceramies kaut vai Vlada Spāres, Lienītes Mednes (Spāres) un Jura Zvirgzdiņa savā ziņā hrestomātisko odiseju “Odu laiks”, kas deva lasītājam iespēju pārbaudīt savu erudīciju literatūrā un kultūras vēsturē kopumā, jo sastāvēja no nepārtrauktām vairāk vai mazāk nomaskētām atsaucēm, un šo norāžu atšifrēšanai dažs labs literatūrzinātnieks varētu veltīt ne vienu vien pētījumu. Un tas nekādā ziņā nav vienīgais piemērs.
Process, kā smejies, turpinās – šķiet, šobrīd literatūras lasīšana sāk līdzināties krustvārdu mīklas minēšanai, turklāt šajās lietās iesvaidīts lasītājs ir kļuvis arī aizdomīgs un sāk meklēt simbolus, norādes un citātus pat tur, kur darbojas vienīgi rakstnieka fantāzija. Un te sākas modernās literatūras ironiskā un paradoksālā puse – pieņemu, ka reizēm autoram tiek sagādāti neskaitāmi jautri un tikpat daudzi skumji mirkļi, apjaušot, ka neviens nav spējis izlobīt dziļi paslēpto būtību, vai arī uzzinot, kas tad īsti, kā izrādās, ir atrodams viņa garabērnā. (Lielisks, kaut varbūt izdomāts piemērs ir stāsts par Kurtu Vonnegūtu, kas, gribēdams izpalīdzēt kādam studentam, uzrakstīja pētījumu par saviem darbiem. Nelaimīgais students iedzīvojās vienīgi kaunā, jo pasniedzēji visi kā viens atzina, ka jauneklim nav ne mazākās saprašanas par K. Vonnegūta daiļradi.) Paturot prātā šo pamācošo gadījumu, necentīšos atšifrēt varbūtējos simbolus vai atsauces Gundegas Repšes tekstos, teikšu vienīgi, ka autore, kā vienmēr izvēlēdamās dīvainus notikumus un neparastus varoņus, pamet bumbiņu lasītājam – paburies nu pa grāmatām, palauzi savu gudro galviņu un izdomā, ko “gribēja viņš ar to sacīt”.
Ja pievēršamies jautājumam, par ko īsti ir šie pieci stāsti, tad jāteic, ka kopumā tie ir visai sirreāli, apokaliptiski un – varētu pat sacīt – eksistenciāli. Tie ir stāsti par cilvēkiem, kas atrodas reālā vai izdomātā, iekšējā vai ārēju apstākļu noteiktā nebrīvē. Sieviete, kas iesprostota dzīvoklī kopā ar divām pusjukušām večām; vīrs, kurš cietuma kamerā prāto par nāves vaigu un niknojas uz dūjām, kas dzīvojas pie aizrestotā loga, pamazām piemēslojot ne tikai palodzi, bet visu telpu; sieviete, kas stāv otrpus dzīvei un sarunājas ar Svēto Pēteri, cenšoties viņu pierunāt, dusmojoties, koķetējot, zaimojot un lūdzoties; vienkārši kāds, kas plūdu laikā (tas ir pasaules gala sākums, iemīļota G. Repšes tēma) dreifē pa Rīgas ielām uz sava dēla peldriņķa un pēcāk rod patvērumu savādnieku pārīša laivā, utt.
Man patika šie stāsti, gan jāsaka – ne jau emociju dēļ, ko tie raisīja. Valodas dēļ. Pašas Gundegas Repšes pieminētā vārdu krājuma un raksta dēļ. Vārdi raisās, sienas, sametas mezglos, izlīdzinās, kļūst vulgāri, piezemēti, maigi un dziļi, raisa asociāciju ar folkloru un citām garamantām, sadusmo, kad kļūst žultaini, sasmīdina, kad pārsteidz, reizēm grib palikt atmiņā, reizēm uzdzen žāvas un vēlmi pāršķirt lapu. Vārdu sakot – patiešām uzdarbojas, kā vien tiem ienāk prātā, un neceļ ne ausi, kad galu galā samulsina lasītāju tiktāl, ka vairs nav skaidrs, vai tas, ko viņš lasa, ir labs vai slikts, trakas iedvesmas radīts vai varbūt vienkārši ļoti profesionāli nostrādāts.

Solvita Kāršeniece,

mag.philol.