Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV”, 06.08.2004.

20. Slaidēnu pilskalns

Tur, kur kopš seniem laikiem ir Lielvārdes un Lieljumpravas Daugavas labā krasta robeža, kur Daugavā ietek mazā Slabatiņa (no kādreizējā Slobodas – Lieljumpravas priekšpilsētas vārda) ir ceļa zīme uz Slaidēnu pilskalnu (autore). Tikai nieka 1300 metru pāri upei. Bet, ja laivas nav tuvumā, tad pilskalnā gan var nokļūt tikai pa kreisā krasta ceļiem.
Pilskalns ir apmēram trīs kilometrus uz austrumiem no Lindes muižas vietas – tagad varētu teikt – no Lindes parka, pie Pilskalnu mājām (laikam gan pareizāk būtu teikt, ka Pilskalnu mājas ir pie pilskalna). Tās ir ļoti senas mājas, taču vairākkārtīgas zemes dalīšanas un pārdalīšanas dēļ pilskalns mūsu dienās skaitās Slaidēnu māju zemē un tā arī šodien tiek saukts.

Raksta autore un pilskalna zīme Daugavas krastā Foto no autores arhīva

Ziemeļu un rietumu pusē pilskalnu kā aproce apņem dziļa grava, kurā līkumo upīte.
No dienvidaustrumiem pili sargājis varens grāvis, kas vēlāk ir kā zema ielejas pļava. Kalna malas ir vēl mākslīgi nostāvinātas. Kādreizējā pilskalna varenība vislabāk redzama no Pilskalnu māju puses.
Senos laikos kalnā vedusi it kā bruģēta uzeja, kas apvijusi pilskalnu. Taču jau 1867.gadā A.Bīlenšteins raksta, ka kalnu lieto par tīrumu un bojā arot. Vēl vairāk tas sapostīts Pirmā pasaules kara laikā, frontei stāvot te ilgu laiku. Pilskalnu mājas bijušas nopostītas, saimnieki ilgi nav varējuši atkopties, kalns atstāts atmatā un apaudzis ar mežu. E.Brastiņš ierakumu malās atradis senu trauku lauskas, ogles, kaulus un pat kādas māla figūriņas, šos arheoloģiskos atradumus attiecinot uz 1.g.t.pr.m.ē. līdz 1.g.t.mūsu ērā. Bruģētā uzeja esot bijusi vēl pēc kara, taču saimnieks, trūkuma spiests, lauzis šos akmeņus pārdošanai. Arī Otrais pasaules karš robojis kalnu ar saviem rakumiem.
Pilskalnam ir arī sava teika – kamēr citi tā brāļi pacietīgi gaida savu augšāmcelšanos, šis – nevarēdams to sagaidīt, grimstot ar katru gadu dziļāk zemē. Patiesībā gan to katru gadu pamatīgi noskalo ūdenskrātuves ūdeņi.
Protams, ka arī nauda pilskalnā aprakta – daudzi to mēģinājuši uzrakt, bet nav dzirdēts, ka kāds būtu bagāts kļuvis. Vienīgi reiz kāds puisis ardams atradis skaistu sudraba stīpu – laikam jau senu kakla riņķi, taču toreiz tas domāts katla osiņa esam.
Bet ir kāda lieta, kas Slaidēnu pilskalnu atšķir no citiem, – šķiet, ka ir zināms tā bojāejas gads – 1212.gada vasara.
Nelaimes iesākums toreiz bija patālu no Daugavas – bišu koku dēļ bija izcēlies sīvs strīds starp Cēsu vācu bruņiniekiem un Autīnes latgaļiem. Pēdējie dodas sūdzēties pie vācu bīskapa, jo viņiem atņemti lauki, pļavas, bišu koki un nauda. Bīskapam neizdodas izlīgumu panākt: “(..) viņi strīdējās divas dienas ar ķildīgiem vārdiem un nevarēja atrast nekādu miera atjaunojumu savā starpā”. Līvi un latgaļi, pēc savas paražas, liekot zemē zobenus un uzkāpjot tiem ar kāju, piesaka vāciešiem karu (jau kuro reizi!). Sateseles līvi sūta savus ziņnešus uz lielvārdiešu zemi, pie saliešiem (Salaspilī), turaidiešiem un latgaļiem ar aicinājumu gatavoties karam. Tas nu ir pamats Lielvārdes bruņiniekam Danielam Bannerovam, kas tajā laikā bija arī fogtejas pārvaldnieks (fogta galvenais pienākums – tiesas spriešana), apkaut vēl dzīvus palikušos līvu cilts vecākos, iepriekš apcietinot “ļauno nodomu līdzzinātājus”, un nodedzināt viņu pili viņpus Daugavas. Tā kā Slaidēni ir Lielvārdei vistuvākais pilskalns viņpus Daugavas, tad jādomā, ka tieši to sasniedza fogta dedzinātāji.
Pilskalnu vairākās talkās ir kopusi Imanta Ziedoņa vadītā grupa, kopš 1994.gada to iezīmē tēlnieka Viļņa Titāna darināts akmens.
Varbūt pēc tādiem uzmanības apliecinājumiem pilskalns negrims vairs dziļāk.

Vaida Villeruša