“Mūsu valstī veselība nav vērtība”

Sabiedriskā organizācija Pacientu tiesību birojs (PCB) nule atzīmēja savas darbības trīs gadus. Tajos biroja darbinieki ir snieguši vairāk nekā 3000 konsultācijas, lasījuši lekcijas gan ārstiem, gan pacientiem. Bet par to, kas ir pacientu tiesības, kādi ir biežākie to pārkāpumi, “Latvijas Vēstnesim” stāsta PCB direktore Signe Dauškane.

Signe Dauškane Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā nav Pacientu tiesību likuma

– Kā nonācāt līdz apjautai, ka Latvijā ir nepieciešams šāds birojs, kas mudināja domāt, ka pacientu tiesības netiek ievērotas?

– Pacientu tiesību jomā sāku strādāt 2000.gadā, darbojoties dažādās pacientu organizācijās. Tad arī sapratu, ka ir nepieciešama nopietna sabiedriskā organizācija, kas nodarbotos tieši ar pacientu tiesībām. PCB darbojas profesionāli cilvēki, kuri ir ieinteresēti šīs lietas attīstībā. Līdztekus daudziem citiem starptautiskiem dokumentiem ir arī 1994. gadā pieņemtā Eiropas pacientu tiesību veicināšanas deklarācija, daudzās Eiropas valstīs ir atsevišķi pacientu tiesību likumi. Savukārt Latvijā līdz pat šim brīdim par to dažās rindiņās runa ir tikai Ārstniecības likumā. 2000.gadā, kad sākām ar to darboties, izpratnes par šīm lietām, uzdrīkstos teikt, nebija vispār. Es saskāros ar to, ka pat Veselības (agrāk Labklājības) ministrijā daudziem nebija skaidrs vārdu salikums “pacientu tiesības”. Tieši šī sabiedrības un veselības aprūpes sistēmā iesaistīto cilvēku neizpratne un neziņa bija stimuls un motivācija radīt PCB.
Mūsu mērķis un galvenais uzdevums ir palīdzēt pacientiem realizēt savas tiesības veselības aprūpes sistēmā, sniedzot pilnīgu un adekvātu informāciju. Izglītojam gan pacientus, gan ārstus, arī ceļam trauksmi, kad šīs tiesības tiek rupji pārkāptas. Kā tas bija gadījumā, kad Rīgā ātrās palīdzības brigādes pēkšņi sāka iekasēt 4 latus par vizīti, tāpat arī tad, kad atklājās, ka mūsu asins donori netiek informēti par viņu asinīs atrastajiem vīrusiem, tajā skaitā C vīrushepatītu. Kopā ar citām pacientu un ārstu organizācijām cīnāmies, lai valsts pildītu savus pienākumus kompensējamo medikamentu nodrošināšanā pacientiem, kuriem saskaņā ar likumu tie pienākas.

– Jūs minējāt, ka birojā darbojas profesionāļi. Kāda ir jūsu izglītība?

– Latvijas Universitātē esmu ieguvusi ārsta grādu un šobrīd studēju 5. kursā jurisprudenci. Mana tuvākā kolēģe, ar kuru kopā izveidojām PCB, Solvita Olsena arī ir gan diplomēta ārste, gan juriste. Pirms gada S. Olsena sāka savu juristes praksi.

Informācija, piekrišana, konfidencialitāte

– Kādi ir pacientu tiesību galvenie pamatprincipi, par ko runā minētā Eiropas pacientu tiesību veicināšanas deklarācija?

– Deklarāciju ir izstrādājušas 36 Eiropas valstis sadarbībā ar Pasaules veselības organizāciju. Divus gadus pēc tās pieņemšanas (1996. gadā) kopā sanāca visas dalībvalstis, lai atskaitītos un pārrunātu paveikto. Uz šo tikšanos bija aicināta arī Latvija, taču mēs šajā tikšanās reizē nepiedalījāmies, jo bijām vienīgā valsts Eiropā, kurā šajā jomā nebija nekas izdarīts. Situācija šobrīd ir uzlabojusies, jo ir izstrādāts šāds likumprojekts, kas vēl jāapstiprina Saeimai un valdībai. Ja vēlamies, lai mūsu ārstniecības pakalpojumus izmantotu pacienti no citām Eiropas valstīm, šāds likums ir jāpieņem pēc iespējas drīz.
Deklarācijā pacientu tiesības ir iedalītas trīs lielās grupās: informācija, piekrišana un konfidencialitāte. No šiem trim stūrakmeņiem atvasinātas visas pārējās. Ja runājam par tiesībām uz informāciju, tas nozīmē, ka pacientam ir tiesības zināt visu par savu veselības stāvokli – sākot ar diagnozi un beidzot ar to, kāpēc jālieto tieši tādas zāles, nevis citas. Ļoti būtiski ir ievērot pacienta tiesības piekrist vai atteikties no ārstēšanas vai kādas konkrētas ārstnieciskās procedūras. Latvijā tas pārsvarā netiek ievērots. Jāuzsver, ka runa nav par gadījumiem, kad apdraudēta pacienta dzīvība un nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība. Parastā shēma ir tāda, ka ārsts vienpersoniski izstrādā un nozīmē ārstēšanas gaitu un tai pacientam vienkārši jāpakļaujas. Bieži vien netiek jautāta pacienta piekrišana.

– Taču vairumā gadījumu pacientiem nav medicīniskās izglītības, līdz ar to viņi nevar piedāvāt savu alternatīvu ārsta piedāvātajai, jo nav kompetenti.

– Ārsts ir tas, kuram jāpiedāvā alternatīvas iespējas. Gadījumos, kad tādas nav iespējamas, ārstam ir jāprot, jāvar un jāgrib izskaidrot šo vienīgo iespējamo variantu. Piemēram, sakot: pacient Bērziņ, jums ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, jo... Un, ja mēs to neizdarīsim, sekas būs tādas un tādas. Diemžēl parasti pacients tiek informēts, kad būs operācija, neizskaidrojot, kādēļ bez tās nevar iztikt, kādēļ tā vajadzīga. Ārstēšanas procesā iztrūkst viena no svarīgākajām sastāvdaļām – sarunas starp ārstu un pacientu. Un ar pacienta informētību cieši saistīta viņa piekrišana vai nepiekrišana tai vai citai ārstnieciskajai manipulācijai. Arī atteikšanās gadījumos pacients ir jāinformē. Ja cilvēks šoka stāvoklī atsakās no medicīniskās palīdzības un paraksta viņam zem deguna pabāzto papīru, tad to nevar vērtēt kā informētu atteikšanos. Un, ja iestāsies kādas negatīvas sekas, ārsts būs vainīgs, jo nebūs izskaidrojis pacientam.

– Psihiatrijā gan eksistē tāds termins kā “piespiedu ārstēšana”.

– Jā, taču arī tai ir savi stingri noteikti nosacījumi.

– Kā mūsu ārstniecības iestādes ievēro konfidencialitāti attiecībā uz pacienta veselības stāvokļa neizpaušanu?

– Ievērot var tikai tad, ja zina, ko un kāpēc. Ja medicīniskais personāls nezina, kas ir konfidencialitāte, kāda ir tās jēga, nevar runāt par pacienta datu aizsardzību. Ārsti to ievēro, jo ir devuši Hipokrāta zvērestu, bet medicīnas māsām un zemākajam medicīniskajam personālam, kuram ir pilnīgi brīva piekļuve visiem datiem, izpratne par konfidencialitāti, ir visai niecīga.

– Vai, jūsu-prāt, neviens pacients, pastāvot pašreizējai datu (ne)aizsardzības sistēmai, nevar būt drošs, ka par viņa diagnozi neuzzina, piemēram, viņa darba devējs?

– Diemžēl nevar.

Neapmierina izstrādātais likumprojekts

– Kas piedalījās darba grupā, kura izstrādāja pacientu tiesību likumprojektu?

– Darbs pie tā sākās pagājušā gada aprīlī, grupā bija 15 cilvēku – no PCB, Veselības ministrijas, Valsts obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras, Ģimenes ārstu asociācijas, pacientu organizācijām. Taču likumprojektā ir daudz pretrunu, pat ar starptautiskiem tiesību aktiem. Jā, mēs piedalījāmies darba grupā, taču mūsu iebildes reti tika ņemtas vērā. Mums pat bija doma izstrādāt alternatīvu likumprojektu. Taču, tā kā tas attālinātu likuma spēkā stāšanās brīdi, mēs no tā atteicāmies un centīsimies panākt grozījumus pašreizējā variantā.

– Kas šajā likumprojektā visvairāk neapmierina PCB?

– Tieši tas, kā tiek risināts konfidencialitātes jautājums. Mēs cerējām, ka tiks ievērojami pārstrādāts Ārstniecības likuma 50. pants. Taču tas nenotika. Nav skaidri definēts, kam ir pieeja pacienta datiem, kādos gadījumos un kādiem mērķiem. Daudzās Eiropas valstīs pat ir atsevišķs likums par pacienta konfidencialitāti. Izstrādātais likumprojekts, mūsuprāt, dod pārāk plašam personu lokam tiesības piekļūt informācijai. Tā ir neizpratne par privātumu. Cilvēka naudas lietas ir vairāk aizsargātas nekā dati par viņa veselību. Nedrīkst slimības vēsturi izsniegt visām izziņas iestādēm. Tajā taču ir informācija par ģimeni, seksuālo piederību un citiem sensitīviem datiem.

– Vai radiniekiem ir tiesības prasīt informāciju par sava tuvinieka veselības stāvokli, piemēram, vīram par sievas?

– Ārsts radiniekiem, pat pašiem tuvākajiem, drīkst sniegt informāciju tikai tad, ja pacients tam piekrīt. Ja ārsts kaut ko izpauž bez pacienta piekrišanas, tas ir rupjš tiesību pārkāpums.

– Savulaik uzvirmoja diskusija, vai it kā pacienta labā ārsts drīkst kaut ko par viņa veselības stāvokli noklusēt.

– Principā pacientam ir tiesības zināt visu. Izņemot gadījumos, ja ārstam ir aizdomas, ka tas varētu mudināt pacientu uz suicīdu un apdraudētu izveseļošanos, kā arī gadījumos, kad tas varētu nopietni apdraudēt sabiedrības drošību.

Ārstēšanas procesā iztrūkst sarunas

– PCB savas darbības trīs gados ir sniedzis vairāk nekā 3000 konsultācijas. Par ko visbiežāk ir sūdzības?

– Protams, par kvalitāti. Piemēram, ārsts teicis, ka nedēļu pēc operācijas cilvēks jutīsies labāk, taču pagājis jau pusmēnesis un ir tikai sliktāk. Tā ir kvalitāte.

– Taču medicīna ir ļoti neprognozējama. Vienmēr ir šī iespēja, ka vienā gadījumā no simt iespējami kādi sarežģījumi.

– Jā, protams. Taču atkal ir nepieciešama saruna, izskaidrošana. Ja pacientam neizskaidro, kāpēc nav tā, kā tika teikts, viņš var aizdomāties līdz nezin kam. Ja ārsts, redzot, ka tas ir izņēmuma gadījums, to arī pasaka pacientam, viņam uzreiz ir mierīgāka sirds, kas arī nav mazsvarīgi atveseļošanās procesā. Pacienta acīs labs ārsts ir tas, kurš prot sarunāties, izskaidrot to, ko slimnieks pats neizprot. Pērn mēs saņēmām 593 sūdzības, no tām visvairāk – 122 – bija par invalīdu tiesību pārkāpumiem.

– Kas, jūsuprāt, būtu pirmkārt jāmaina veselības aprūpē attiecībās starp valsti, medicīnisko personālu un pacientu?

– Ir jāmainās attieksmei pret veselību – gan valstiskās, gan individuālās apziņas līmenī. Diemžēl mūsu valstī veselība nav vērtība. To liecina niecīgais finansējums veselības aprūpei, kas ir ne tikai zemākais Eiropā, bet arī starp Baltijas valstīm. Daudz lielāka uzmanība jāpievērš profilaksei un sabiedrības izglītošanai. Sabiedrībā dominējošo skaistuma un jaunības kultu vajadzētu nomainīt rūpēm par veselību.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv