Vai vēlamies vēlreiz iekāpt tajā pašā upē?

Pirmais septembris ir satraucošs visiem – gan tiem, kas mācās, gan tiem, kas māca. Tādēļ ar lielu interesi “Latvijas Vēstneša” 17.augusta numurā izlasīju Dr. paed. Vilmāra Vītiņa viedokli par izglītību Latvijā “Atjaunotā Latvijā – brīvās Latvijas izglītību”. Rakstā var just ieinteresētību izglītības kvalitātes uzlabošanā mūsu valstī. Daudzviet pilnībā jāpiekrīt autoram – ir svarīgi izveidot labu izglītības sistēmu, kas nodrošina pēctecīgu, starptautiski atzītu izglītību, liela nozīme ir gudru, iejūtīgu un strādātgribošu skolotāju sagatavošanai.

Gunta Šmaukstele Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Kādēļ lauzties atvērtās durvīs?

Augstu novērtējot autora zināšanas par brīvās Latvijas laika izglītības sistēmu, gribētos iebilst Vilmāra Vītiņa viedoklim, ka pašreizējā Latvijas izglītības sistēma turpina padomju laiku kļūdas, nenotiek izglītības sistēmas pilnveidošana atbilstoši jaunajai sociāli ekonomiskajai situācijai un sabiedrības vajadzībām.
Salīdzinot pašreizējo izglītības sistēmu ar to, kas bija Latvijā pirms Otrā pasaules kara, vērojamas daudzas līdzības – šobrīd Latvijā jau ir Vilmāra Vītiņa minētā trīspakāpju izglītības sistēma – pamatizglītība, vidējā izglītība un augstākā izglītība; profesionālajā izglītībā ir daudzveidīgs spektrs – profesionālās izglītības iestādes, kurās var apgūt dažādas sarežģītības un dažādu nozaru profesijas. Gribu izteikt arī pārliecību, ka kopš Latvijas neatkarības atgūšanas izglītības sistēmā veiktās izmaiņas nav voluntāras, bet gan pakāpeniskas un mērķtiecīgas.
Kā piemēru varētu minēt profesionālās izglītības iestādes. To skaits padomju gados bija ļoti liels, piemērots centralizētajai plānošanai (lielie uzņēmumi, kolhozi). Jau deviņdesmitajos gados skolu skaitu samazināja gandrīz trīs reizes, novērsa šauro specializāciju, izveidoja jaunas profesijas un mācīja skolotājus strādāt ar jaunām darba metodēm un veidot jaunus mācību līdzekļus. Pašreiz tiek pilnveidots skolu teritoriālais pārklājums, lai nodrošinātu izglītības pieejamību Latvijas iedzīvotājiem mūžizglītības kontekstā un paaugstinātu izglītības izmaksu efektivitāti visās izglītības pakāpēs un veidos.

Kā kontrolēt izglītības kvalitāti?

Vispārzināma patiesība ir tā, ka izglītības sistēmas kvalitāte balstās uz trim stūrakmeņiem: ieguldījuma kvalitāti (izglītības finansējums, ēkas, personāls, mācību grāmatas un mācību materiāli); procesa kvalitāti (izglītības programmas, mācīšanas kvalitāte, klašu lielums, skolā pavadītais laiks) un “iznākuma” kvalitāti jeb audzēkņu sasniegumiem. Visi faktori ir nepieciešami izglītības kvalitātei, bet pirmie divi jo īpaši, jo uz tiem balstās trešais – izglītojamo mācīšanās.
Padomju laikā mācību process tika bieži un pamatīgi kontrolēts, tādēļ mācību noslēgumam pievērsa mazāku uzmanību – tika pieņemts, ka iznākums ir prognozējams un nav vajadzības to salīdzināt starptautiski. Tagad, kad izglītības piedāvājums kļuvis daudzpusīgāks, kontrole ir brīvāka, paplašinās darbaspēka brīvā pārvietošanās, ir svarīgi izmantot uzticamus kvalitātes pārraudzības paņēmienus. Īpaši svarīgi ir pārbaudīt iznākuma kvalitāti, to novērtēt arī Eiropas kontekstā.
Līdz ar to nesenā prakse, kad skolotāji paši sastādīja noslēguma eksāmenu jautājumus un vērtēja rezultātus, nav pieņemama. Centralizētie eksāmeni vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēs dod iespēju sasniegt daudz objektīvāku un caurredzamāku vērtēšanu, analizēt rezultātus starptautiskā kontekstā, kā arī aizstāv bērna vienlīdzīgas tiesības uz vienlīdzīgu izglītības kvalitāti neatkarīgi no viņa dzīvesvietas.
Protams, var debatēt par šo eksāmenu satura izstrādes kvalitāti un mērķi, par darba devēju un izglītības iestāžu sadarbību kvalifikācijas eksāmenu sagatavošanā.

Vai standartus ārzemēs noskata nekompetenti ierēdņi?

Es negribētu piekrist godājamā Vilmāra Vītiņa izteikumam par to, ka “nenovērtējama ļaundarība Latvijas izglītības sistēmai ir mācību un audzināšanas programmu likvidēšana un nekompetentu Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieku izstrādātie kaut kādi ārzemēs noskatīti izglītības standarti”.
Uz standartu izstrādi var palūkoties no cita viedokļa – kā uz vienu no izglītības kvalitātes nodrošināšanas mehānismiem. Pašlaik tiek izmantoti vairāki standartu veidi – izglītības standarti, mācību priekšmetu standarti un profesiju standarti. Mācību priekšmetu standarti un profesionālie standarti apraksta sagaidāmos galīgos izglītošanās rezultātus un satur galvenās prasības izglītošanās mērķiem. Izglītības standarti nosaka izglītošanās procesa galvenās īpatnības, izglītošanās procesa “rāmjus” (izglītības programmas dažādu daļu ilgumu un apjomu, pārbaudījumu formas, galvenos nepieciešamos resursus utt.).
Tieši šajos standartos iezīmējas akcentu maiņa no zināšanu apguves uz to lietošanu un izmantošanu, spēju risināt problēmas un aktīvi rīkoties, izglītības programmu priekšmetu labāku savstarpējo saikni un integrāciju, tātad ļauj izvairīties no autora norādītā: “Enciklopēdiska izglītība ir īstas izglītības ienaidniece, jo daudz labāk ir zināt pamatīgi kādu atsevišķu zinātņu nozari nekā visas pavirši.” Tieši pēcpadomju laikā atklājās, ka mūsu skolēnu faktu krājums ir ļoti bagāts, bet prasme to izmantot – niecīga.
Ja pasekojam līdzi viena profesijas standarta izveidei, diezin vai vairs varētu apgalvot, ka tas tapis kāda ierēdņa iegribas dēļ!
Profesiju standartu apmēram gada laikā pēc starptautiski atzītas metodikas izstrādā darba grupa, kuru veido darba devēji, izglītības darbinieki un profesionālo apvienību eksperti. Izstrādāšanas laikā tiek noskaidrotas galvenās prasmes, iemaņas un zināšanas, kas nepieciešamas konkrētajā profesijā, aptaujāts liels skaits nozares uzņēmumu. Izstrādātais standarts tiek iesniegts vērtēšanai augstākajā valdības, darba devēju un arodbiedrību pārstāvju sadarbības institūcijā, kas nodarbojas ar profesionālās izglītības un nodarbinātības jautājumiem – Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomē. Šajā apakšpadomē lemj par standarta nodošanu ekspertu vērtējumam, pēc tam – apstiprināšanai. Tālāk profesijas standarts var tikt izmantots izglītības programmu sastādīšanai, kvalifikācijas eksāmenu sagatavošanai.

Arī skolai jāuzņemas atbildība par izglītības saturu

Savukārt skolas kompetence un arī atbildība ir izglītības programmu un mācību priekšmetu programmu izstrāde. Līdz ar to iespējams elastīgāk ņemt vērā reģionālās īpatnības un skolēnu intereses. Tādēļ Vilmāra Vītiņa priekšlikums atgriezties pie centralizēti sastādītām mācību priekšmetu programmām man drīzāk atgādina padomju laikus, kad liela skolotāja rūpe bija punkts punktā izpildīt atsūtīto programmu.
Protams, dažkārt tas, kas tiek plānots, un tas, kas notiek klasē, radikāli atšķiras. To nosaka gan mācību grāmatu un mācību materiālu kvalitāte, īpaši to atbilstība jaunajiem standartiem, gan skolotāju kvalifikācija un motivācija apgūt jaunas, laikmetīgas mācīšanas metodes, prasme pielietot standartos noteiktos zināšanu un prasmju novērtēšanas veidus. It bieži tieši audzēkņi atsaucīgāk par pedagogiem uzņem jaunos pārbaudījumu veidus un prasību līmeni.
Un vēl es gribētu teikt – strādāju profesionālajā izglītībā kopš 1988. gada un man nav bijusi iespēja baudīt brīvās Latvijas izglītības priekšrocības vai novērtēt tās trūkumus, taču man nebūt negribētos atgriezties Vilmāra Vītiņa ideālajā pasaulē, jo tās laiks ir pagājis. Pasaule mums apkārt ir mainījusies – ir citas vajadzības, citas intereses un vērtības. Ir tik daudz iespēju ar savu darbu dot ieguldījumu Latvijas izglītības pilnveidošanā. Un beigu beigās – vai nav skaisti talantīgam audzēknim ielikt desmitnieku, nevis pieci ar krustu?

Mag.paed. Gunta Šmaukstele