Uzrunājot olimpisko medaļu ieguvējus Rīgas pilī 2004.gada 3.septembrī
Mīļie olimpieši!
Kad mēs tikāmies Atēnās pirms šo olimpisko spēļu sākšanās, es
teicu, ka mums nav tiesību no mūsu sportistiem sagaidīt un
pieprasīt, lai viņi atgrieztos no Atēnām ar medaļām, tomēr mēs
visi, protams, klusībā savās sirsniņās cerējām un ticējām, ka
kaut kas Latvijai arī “paspīdēs”. Pateicoties jūsu veiksmei un
jūsu sekmēm, pār Latviju tiešām ir nolijis šis sudraba lietus, un
man šķiet, ka visu to valstu kopumā, kas piedalījās Atēnu
olimpiskajās spēlēs, mēs kā maza valsts varam tomēr justies ļoti
gandarīti par savu sportistu veikumu. Lai paskatāmies vien uz
dažu labu citu valsti, negribu nevienu vārdā saukt un minēt, bet
ir skaidri redzams, ka ļoti lielas valstis ar simt un vairāk
miljoniem iedzīvotāju ne tuvu nav pat sasniegušas to līmeni, ko
mūsu valsts ar saviem 2,3 miljoniem spējusi paveikt.
Tas ir liels sasniegums, un tam, es domāju, ir daudz iemeslu.
Viens no tiem ir olimpiskās un sporta tradīcijas, kas mūsu zemē
valda, tamdēļ paldies visiem tiem, kas sporta dzīvi ir vadījuši
un veidojuši nu jau ilgu gadu garumā!
Es novēlu, lai visiem, kas interesējas un jūt līdzi sportam un
galvenais – tiem, kas sportā strādā, šie panākumi būtu par jaunu
iedvesmu arvien turpinātām pūlēm un jauniem centieniem!
Sports ir īpatnējs ar to, ka mēs visi redzam to spozmi, kad ir
uzvaras, mēs redzam to spozmi, kad ir saņemta medaļa, un it īpaši
jau, protams, olimpiādē, kas kā nekā nāk tikai reizi pa četriem
gadiem, tas ir kaut kas rets un īpašs, visas pasaules uzmanība,
visas acis bija uz jums un uz to podiju, uz kura jums bija tas
gods stāties. Mūsu visu acis un sirdis bija kopā ar jums tad, kad
vijās augšā Latvijas karogs, un es kā prezidente vēlos izteikt
īpašu paldies jums par to, ka jūs godam aizstāvējāt Latvijas
karogu, ka jūs lepni zem tā stāvējāt, ka jūs pasaulē nesāt
Latvijas vārdu!
Protams, tā vairāk par visu ir jūsu katra personīgā uzvara, un
sportā tas nozīmē ļoti smagu, ilgu un grūtu darbu garu gadu
garumā, to vislabāk zina jūsu treneri, kas ar jums ir strādājuši,
to vislabāk zina jūsu vecāki un jūsu mīļie. Viņi saprot un zina,
cik daudz jums ir bijis jāupurē no tā, ko citi ļaudis sev
atļaujas, viņi saprot, ka šis upuris ir bijis mērķtiecība kādam
spožam mērķim, ko jūs bijāt paši sev izvirzījuši. Jūsu mērķis ir
bijis dabūt to augstāko, ko var sasniegt. Mēs uzskatām, ka
sudrabs ir kaut kas brīnišķīgs olimpiādē, četri sudrabi – tas ir
vairāk, nekā mēs drīkstētu prasīt vai cerēt. Jūs katrs to
glabāsiet līdz mūža galam, bet tas paliek arī mums, Latvijai, tas
paliek mums visiem.
Es novēlu, lai jūs būtu par iedvesmu jaunām meitenēm un jauniem
zēniem ar to, kas ir cilvēks, kas ir mērķtiecīgs cilvēks un ko
sasniegt savā dzīvē! Es novēlu, lai jūs palīdzētu mūsu jauniešiem
atrast savā dzīvē arī tādu mērķi un saturu, kādu jūs esat spējuši
atrast. Es novēlu, lai šīs sekmes, ko esat ieguvuši, jums dod arī
gandarījumu visām tām ļoti smagajām stundām, ko jūs savā sportā
esat ieguldījuši, novēlu, lai jums ir turpinātas sekmes, bet
vairāk par visu es novēlu, lai savā dzīvē jūs būtu laimīgi.
Paldies jums!
Valsts prezidenta preses dienests