1990.gada 7.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Pulkstenis ir 16, turpinām darbu. Vārds deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Ko mēs, laucinieki, gaidām no jaunās valdības un tās priekšsēdētāja? Jāsaka — ļoti daudz un tieši konkrētu darbību, lai visa republika pagrieztos ar seju pret laukiem. Jāsaka arī tas — cik sekmīgi valdība spēs risināt agrāro jautājumu, tik ilgi tā spēs pastāvēt. Šobrīd uz izputēšanas robežas ir turpat vai puse lielsaimniecību, nespēj uzņemt jaudu arī jaunizveidotās zemnieku saimniecības. Kādu es redzu izeju? Pilsētas un lauku harmoniska attīstība būs iespējama tikai tad, ja sāks darboties vērtības likums — notiks ekvivalenta preču apmaiņa starp laukiem un pilsētu. Uzskatu, ka valdībai nekavējoties jāizskata sekojoši jautājumi: l) par lauksaimniecības produktu iepirkumu cenām, 2) par lauksaimniecības mašīnbūvi, 3) par būvmateriālu kredītu piešķiršanu zemnieku saimniecībām. Tātad perspektīvā agrārā reforma jāveic tā, lai Latvijā nesamazinātos lauksaimniecības produkcijas ražošana. Tāpēc ir vajadzīgs, lai mēs visi kopā sāktu domāt par lauku problēmām, un šajā sakarībā nepieciešama valdības programma lauku attīstībai. Uzskatu, ka ir nepieciešams Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, kas nodarbotos tieši ar lauku problēmu risināšanu, taču es nekādā gadījumā to negribu saistīt ar Lauksaimniecības ministriju, viņam ir jāstrādā ārpus šīs ministrijas ietvariem. Un, lai gan tas neattiecas uz pašreizējām debatēm, es tomēr gribu aicināt deputātu Alksni un viņa frakciju, iekams viņi uzdod jautājumu par lauksaimniecību, vispirms konsultēties ar profesionāliem lauksaimniekiem, lai uzdotie jautājumi vismaz lauksaimniekiem nebūtu apvainojoši. Un visbeidzot es aicinu šo frakciju, lai tā nomainītu deputātu Kokorišu (no krāslaviešiem lauksaimniecības komisijā ir paredzēti divi deputāti) pret deputātu Alfrēdu Rubiku, lai viņš varētu strādāt lauksaimniecības komisijā.

Priekšsēdētājs: Vārds Sergejam Dīmanim. Tālāk vajadzētu runāt deputātam Žarkovam, bet viņš atteicās no vārda par labu deputātam Stroganovam, līdz ar to nākamais runās deputāts Stroganovs.

S.Dīmanis: Cienījamie deputāti, cienījamais Godmaņa kungs! Jūsu ekonomisko koncepciju var raksturot ar īsu tēzi un, proti — mēs šeit, Latvijā, esam labi vai gribam būt labi un tāpēc pret mums ir jāizturas labi. Tomēr ekonomikai ir sava ļoti sarežģīta loģika. Mani sevišķi neuztrauc naftas vai gāzes trūkums, krānu var aizgriezt, bet pēc tam atkal atvērt, taču ekonomika, pat pastāvot gāzes un naftas pārpilnībai, var pārvērsties par gruvešu kaudzi. Kad Lietuva proklamēja neatkarību, es biju Austrumos kādā no Krievijas rūpniecības uzņēmumiem. Tās direktoram par Lietuvas parlamenta lēmumu paziņoja telefoniski manā klātbūtnē. Ja jūs redzētu, kā viņš priecājās! Viņš tūlīt pajautāja, kad Latvija beidzot atdalīsies, jo, kā es noskaidroju, viņš priecājās par to, ka tagad viņš varēs ar Lietuvu neslēgt līgumu par sūkņa AK–5B piegādi. Tāpat ir arī ar daudziem citiem produkcijas veidiem un priekšmetiem. Jūs sakāt tā — mēs tirgosimies ar Austrumiem, bet Austrumi netirgosies, pagaidām ar Austrumiem nevar izveidoties tāda tirdzniecība, kā mums liekas: mēs jums vagonu gaļas, jūs mums cisternu naftas. Starp Savienību un Latviju ir izveidojusies ļoti sarežģīta darba dalīšana, ko sauc par detaļu darba dalīšanu, par tehnoloģisko darba dalīšanu. Un pāri robežai gāžas nacionālais kopprodukts miljoniem rubļu vērtībā, un tā īpatsvars republikas nacionālajā ienākumā ir vairāk nekā 60 procenti, un, ja mēs neizveidosim vienotu Savienības tirgu, tad praktiski nespēsim tik ļoti loloto tirdzniecību reāli nodrošināt. Cits jautājums, kā jūs sakāt, ir tas, ka mums ir jālikvidē monopols republikas tirgū. Taču republikas uzņēmumu monopolstāvoklis nav novēršams ar apvienību sašķelšanu, kā tas jums liekas. Monopols ir novēršams tikai tādā gadījumā, ja mēs, no vienas puses, atļaujam pie mums brīvi ieplūst Rietumu precēm, arī Rietumu kapitālam, bet, no otras puses, ja mēs, atkārtoju, Savienības tirgū radām konkurenci. Manuprāt, Latvija pašlaik nav tik labs un cerību pilns kapitālieguldīšanas objekts, kā varbūt mums gribētos. Ja runājam par Savienības tirgus izveidi, tad tādā gadījumā mums vajadzētu iet pavisam citu ceļu, nevis to, kuru mēs gājām 4.maijā.
Vēl daži vārdi par Baltijas tirgu, jo jūs teicāt, ka mēs veidosim šādu tirgu. Es nesen biju Ogres trikotāžas kombinātā, tur atbrauca lietuvieši un lūdza dziju, taču kombināts nevarēja lietuviešiem iedot dziju, jo Ogre sūta dziju uz dažām Baltijas un Ukrainas pilsētām. Ja Ogre nedos dziju šīm pilsētām, Ogre nesaņems vilnu no Kazahijas. Varētu likties, ka šo jautājumu var ļoti viegli atrisināt: mēs noslēgsim, kā jūs teicāt, tiešos līgumus ar Kazahiju, taču mēs pat nevaram iedomāties, kā rīkosies Kazahija, ja mēs gribēsim griezties pie viņiem tiešā ceļā. Pilnīgi iespējams, ka viņi pateiks tā: par kilogramu vilnas dodiet mums astoņsimt gramu šīs vilnas izstrādājumu, un tādā gadījumā mēs esam peļķē. Man šķiet, ka jūsu koncepcijas nelaime ir tā, ka tā balstās galvenokārt uz globālām ekonomiskām tēzēm un neskata jautājumu sīkāk. Es varbūt runāšu vairāk par konkrētiem gadījumiem, jo globāli ekonomiskā koncepcija jau tika izklāstīta, tāpēc minēšu vēl vienu piemēru. Eju garām Universitātes Skaitļošanas centram un redzu — tur vairs nav izkārtnes krievu valodā, tā ir tikai latviešu un angļu valodā, bet kas ir aiz Skaitļošanas centra sienām? Aiz Skaitļošanas centra sienām vairs nespēj izveidot darba algas fondu, jo saiknes uz Austrumiem ir sarautas, bet ar Rietumiem neveidojas. Kā dzīvosim tālāk? Un šādu jautājumu ir ļoti daudz. Vai arī ņemsim, piemēram, Igaunijas ceļu uz savu naudas sistēmu. Liekas — mēs veidosim savu naudu un tā atrisinās visas problēmas. Jā, igauņi ir izveidojuši savu naudas sistēmu, tomēr krona nav nekas vairāk kā universāls cukura talons ar naudas nominālu. Lielajā biznesā tiešām sāk iezagties satraukums, jo tas saistīts galvenokārt ar Krievijas piegādēm un Krievijas noieta tirgu. Tajā pašā laikā nopelnīto rubli nevar pārvērst par produktiem, jo produktus no produkcijas nodala krona, līdz ar to veidojas ļoti pretrunīgas un sarežģītas attiecības, kuru rezultātā tieši nopietnais stacionārais bizness jau sāk vērsties pret kronu.
Mani uztrauc vēl kāda parādība. Esmu uzmanīgi izskatījis jūsu piedāvātā ministru kabineta sastāvu, un tajā dominē galvenokārt politiskie kritēriji, taču man liekas, ka pēdējais valdības sastāvs nebija nemaz tik slikts. Es atceros, ar kādām grūtībām mēs veidojām šo valdību, kā mēs mēģinājām, kur vien var, atrast cilvēkus, kuri tiešām reāli orientējas ekonomikā. Bresis ar lielām mokām tagad apmēram ir noskaidrojis situāciju, kādā atrodas Lietuva. Un, cik varu spriest pēc viņa pēdējām uzstāšanās reizēm, viņam ir izstrādāta pat zināma pietiekami reāla koncepcija, un tagad mēs tikai tāpēc vien, lai parādītu, ka atraujamies no vecā un veidojam kaut ko jaunu, pilnīgi noraidām šīs varbūt vecās, taču vienlaikus arī ne tik vecās valdības struktūras. Tāpēc es iesaku par to vēlreiz padomāt. Mums republikā tiešām ir vajadzīgi spēcīgi ekonomisti, jo pārāk bieži šajā jomā esam iesēdušies peļķē tieši tāpēc, ka ar ekonomiku ir nodarbojušies politiķi. Es domāju, ka mūsu republika to vairs nevar atļauties. Paldies.

Priekšsēdētājs: Sāk Stroganovs, pēc tam runās deputāts Kurdjumovs.

F.Stroganovs: */Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Acīmredzot pirmo reizi mūsu parlamenta vēsturē pilsēta savu laiku piešķir laukiem. Tā deputāts Žarkovs savas četras minūtes atdeva man, lauku deputātam, lai es varētu pastāstīt par tām problēmām, par kurām mēs šodien maz runājam un kurām veltām ļoti maz uzmanības. Programma, ar kuru iepazīstināja kolēģis Godmanis, ir visai plaša, tomēr tajā ļoti maz uzmanības veltīts agrārajām problēmām. Šajā programmā es atradu diezgan daudz pretrunu, uz kurām tagad gribētu vērst kolēģa Godmaņa uzmanību. Acīmredzot šodien republikā nav neviena cilvēka, kurš domātu, ka var dzīvot tā, kā mēs dzīvojām līdz šim. Tā ir aksioma. Taču kā veikt agrāro reformu tādējādi, lai tā atbilstu to cilvēku interesēm, kuri strādā uz zemes un kuri uz tās strādās? Man absolūti nav saprotama kolēģa Godmaņa intervijā Latvijas televīzijai izteiktā tēze par to, ka vajag apturēt zemes piešķiršanu, pamatojoties uz iepriekšējās Augstākās padomes pieņemto likumu par zemnieku saimniecībām. Šobrīd, kā man šķiet, vairāk nekā jebkad ir nepieciešams paātrināt un pastiprināt šo darbu, radot ekonomiskos priekšnoteikumus zemnieku saimniecību veidošanai, un nevajag šo procesu republikā bremzēt. Jo šis ir tieši tas virziens, kas mums ļautu agrārajā sektorā veikt demonopolizāciju.
Otra tēze. Man nav saprotama tēze par to, ka zeme jāatdod bijušajiem īpašniekiem. Zemei jāpieder tiem cilvēkiem, kuri uz tās strādā un ražo produktus, kas nepieciešami, lai likvidētu mūsu republikā pastāvošo talonu sistēmu. Ir jāpabaro sava tauta. Kā šis darbs tiks organizēts, tas, es uzskatu, nav konkrēto personu un politiķu uzdevums, tas ir pašu zemnieku uzdevums. Zemniekam ir jādod stingri likumi, uz kuru pamata viņš jutīsies drošs par rītdienu. Šobrīd izteikumi tādā garā rada atsevišķos zemniekos neizpratni un bremzē jaunu saimniecību izveidošanu un attīstību. Trešais. Es domāju, ka zeme jādod zemniekiem bez atlīdzības; visiem, kas vēlas, zeme ir jāsaņem un jāstrādā uz tās. Zeme jānodod mūžīgā lietošanā ar mantošanas tiesībām. Tas ir vienīgais ceļš, pa kuru ejot atjaunosim taisnīgumu, agrārajā sektorā radīsim dažādas īpašuma formas. Cits ceļš nav iespējams, citādi var izrādīties, ka zemi savās rokas saņem darboņi, kuriem šodien ir pilnas kabatas ar naudu. Un radīsies cilvēki, kuri vēlas strādāt uz zemes, bet to iegādāties nespēj. Tas nav ceļš, tā ir avantūra. Šī neatbilstība programmā rāda, ka jūs, kolēģi Godmani, neesat iedziļinājies agrārajos jautājumos. Man šķiet, ka jums vajadzētu sapulcināt agrāro jautājumu speciālistus, kuri jums palīdzētu tikt skaidrībā par šiem jautājumiem un pareizi veikt visas mūsu republikas agrārās sistēmas reorganizāciju. Lieta tā, ka esam sasnieguši milzīgu politizāciju, bet ekonomikā noris lejupslīde. Un tā turpināsies tik ilgi, kamēr ar ekonomikas jautājumiem nodarbosies politiķi. Visas mūsu nelaimes, mūsu sabiedrības slimības ceļas no tā, ka mūsu zeme ir slima. Bet zeme ir slima tāpēc, ka trūkst cilvēku roku un cilvēku sirds siltuma. Ja tautas saimniecību vadīs cilvēki, kas neorientējas ekonomikas problēmās, tad mēs šīs problēmas nekad neatrisināsim.
Man bija ļoti patīkami sesijas pirmajā dienā, kad tika apstiprināts Augstākās padomes jaunais Prezidijs, dzirdēt pieminam tās problēmas, kuras pastāv Latgalē. Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks ierosināja izstrādāt speciālu Latgales programmu. Neviens nav tā cietis kā Latgale. Šī zeme ir palikusi gandrīz bez cilvēkiem. Premjerministra kandidāts nezin kāpēc neatrada laiku, lai apstiprinātu to, ko sacīja Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Es domāju, ka ir nepieciešama šobrīd Latgalē esošo ekonomisko problēmu risināšanas republikāniskā programma. Bez šādas programmas mēs Latgales problēmas neatrisināsim. Neatrisinājuši Latgales problēmu, mēs neatrisināsim citus jautājumus, tāpēc ka Latgale ir bijusi, ir un būs liela mūsu republikas sastāvdaļa. Mēs neatrisināsim visas problēmas tik ilgi, kamēr nebūsim visu zemi iekļāvuši apritē, jo zeme ir nenovērtējama bagātība, kas dota visai tautai. Bet patlaban šī zeme nav iekļauta apritē tikai tāpēc, ka gadu desmitiem mūsu republikā pastāv sociālā netaisnība. Jūs runājāt par sociālo taisnīgumu, bet par to, kā šo sociālo taisnīgumu īstenot, jūs neteicāt neko. Man radās tāds iespaids, ka jūs, izklāstot savu programmu, jutāt kaut kādu pagaidu noskaņojumu. Tas acīmredzot ir tāpēc, ka mūsu pašreizējā Augstākā padome arī ir pagaidu orgāns, kā tas skaidri formulēts pieņemtajā Deklarācijā. Veidojot valdību, nākamās valdības locekļi acīmredzot jūtas nedroši. Ja tas būs tā, tad cilvēki vispār, bet zemnieki vēl jo vairāk nekad neticēs nekam tādam, kam ir pagaidu raksturs. Tāpēc mums jāizstrādā skaidras pastāvīgas, ilglaicīgas programmas, kuras pārliecinātu cilvēkus, ka šīs programmas darbosies un uz šo programmu pamata cilvēki varēs droši raudzīties nākotnē. Tieši tā nav koncepcijā, kuru jūs kā premjerministrs piedāvājat. Es domāju: ja šī ir jūsu galīgā programma, tad par tādu programmu, bet tātad par jūsu kandidatūru, lai kā es jūs cienu, balsot nevaru. Un uz to aicinu visus lauksaimniekus. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Es laikam, dodot vārdu, neprecīzi izteicos? Tātad reglaments nebija domāts kā divu runātāju reglaments, vienīgi apmainīt vietām runātāju. Runā deputāts Kurdjumovs, pēc tam Blažēvičs.

L.Kurdjumovs: */Cienījamā Augstākā padome! Mēs ar jums pēdējos divus gadus esam liecinieki tam, ka visos preses izdevumos, radio un televīzijā, tajās reizēs, kad mēs tiekamies ar vēlētājiem, gluži vienkārši kuluāru sarunās, uz visiem stūriem nolād tā saucamajos stagnācijas gados pastāvējušo sistēmu, pēc kuras tika izvirzīti vadītāji dažādos amatos, tajā skaitā saimnieciskie vadītāji. Tolaik, es gluži vienkārši iedrošināšos atgādināt, nevienam nebija šaubu, ka rajona komitejas sekretārs var būt ministrs, rūpnīcas direktors, valsts vadītājs un kas tik vēl ne, taču nezin kāpēc neviens neiedomājās rajona komitejas sekretāru iecelt par ķirurgu. Vai oftalmologu. Droši vien tie, kuri būtu varējuši to izdarīt, gluži vienkārši baidījās, ka nāksies pie šāda ārsta iet uz pieņemšanu. Proti, tomēr ir nozares, kur nepieciešams konkrēts zināšanu un kompetences līmenis. Galu galā arī dzīves un citāda veida pieredze. Velku paralēli ar šodienu. Jā, Tautas fronte nedeklarē, ka tā būtu partija, jo ir tajā ietilpstošo partiju konglomerāts. Un mēs šodien šā par Tautas fronti dēvētā partiju konglomerāta otro sekretāru, tas ir, ideoloģisko sekretāru, izvirzām premjerministra lomai. Ar ko gan tas atšķiras no situācijas, pie kuras bijām pieraduši stagnācijas gados? Absolūti ne ar ko. Mēs atkal izvirzām nevis profesionālu saimniecisko darbinieku, bet droši vien ļoti labu politiķi, ļoti labu ideoloģisko darbinieku, par ko liecina Tautas frontes uzvara visu līmeņu vēlēšanās. Tas nav noliedzams, un te uzvaras lauri pienākas Tautas frontes domei un, protams, Ivaram Godmanim kā Tautas frontes ideoloģiskajam līderim. Taču vienlaikus Latvijas Valsts universitātes vecākajam pasniedzējam diezin vai ir atbilstoša pieredze, lai ieņemtu republikas augstākā saimnieciskā vadītāja amatu. Varbūt Latvijā trūkst talantu? Varbūt Latvijā vairs nav Kazimira Špoģa, Luda Skostas, Jāņa Lucāna, Gunāra Klindžāna un, visbeidzot, Viļņa Breša, kuru tikai nedaudz vairāk nekā pirms pusotra gada iecēla premjerministra amatā un kuram šodien ar ovācijām pateicāmies par viņa darbu šajā amatā? Vai viņš ar savu darbu netika galā? Vai viņš vairs nespēj vadīt republiku? Vai viņam vairs nav lietišķo sakaru? Viņš nezina, kā runāt visos līmeņos gan Rietumos, gan Austrumos? Kāpēc tad pirms pusotra gada premjerministra amatu nepiedāvāja Ivaram Godmanim? Kāpēc Vilnim Bresim bija vajadzīgs šis pusotrs gads — vai apsmieklam? Kāpēc viņu vajadzēja padarīt par buferpremjeru? Es lūdzu deputātus šīs problēmas apsvērt. Arī lauku problēmas, par kurām runā deputāti. Tā kā neesmu lauku speciālists, man nenākas skart šīs problēmas, arī iespējamo zemes atdošanu bijušajiem saimniekiem, kuri ļoti viegli var parādīties jaunajā valdībā, kā arī citas problēmas, kuras izvirzīsies no saimnieciskās vadības viedokļa mazprofesionālajam mūsu valdības pirmajam vadītājam.
Atļaušos beigt savu pietiekami īso runu — es it kā ne par sekundi neesmu pārsniedzis atvēlēto laiku — ar vārdiem, kas pieder visu laiku un tautu lielākajam blēdim, bet tajā pašā laikā neapšaubāmi spēcīgam politiķim, kas pārdzīvoja gan Ludviķi XIV, gan jakobīņu diktatūru, gan Napoleonu, gan Restaurāciju, gan atkal Ludviķi XVIII. Es runāju par Taleirānu—Perigoru. Viņš sacīja: “Politiska slepkavība nav nāves grēks, bet politiska kļūda ir nāves grēks, un šo nāves grēku neizpirks neviena indulgence.” Un es lūdzu, godājamā Augstākā padome, nekrist šajā nāves grēkā. Es lūdzu vēlreiz padomāt, iekams mūsu republikas, šīs republikas tautas saimniecības un lauksaimniecības vadības grožus nodot Ivaram Godmanim, tajā pašā laikā pienācīgi novērtējot viņa kā Tautas frontes līdera politisko darbību. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blažēvičam.

J.Blažēvičs: Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Es savu vēlētāju vārdā pirmām kārtām pateicos Vilnim Bresim par veikto lielo darbu, kad viņš bija Ministru padomes priekšsēdētājs.
Noklausoties Ivara Godmaņa domas par valdības darbības galvenajiem principiem un pamatnostādnēm, gribētu bilst dažus vārdus. Kad jūs būsit ievēlēts par Ministru padomes priekšsēdētāju, acīmredzot būs vajadzīgs ilgs sūrs un grūts ceļš, lai pēc šīs ievēlēšanas tauta jūs atzītu kā Ministru padomes priekšsēdētāju. Pēc valdības sastādīšanas kā reālu soli jūsu darbībā es vēlētos redzēt izvērstu valdības darbības programmu, kuru varētu izdiskutēt šeit, parlamentā, ņemot vērā šodien izteiktos priekšlikumus. Protams, tas varēs notikt tad, kad būs pilnīgi sastādīta valdība. Tad arī mēs šajā parlamenta diskusijā varētu spriest par kompetences apjomu un līmeni. Jūsu noslēguma runā gribētu dzirdēt, kad šī programma tiks iesniegta parlamentam apspriešanai, ja tāda vispār notiks. Man imponē jūsu nostāja jautājumā par attiecībām ar vietējo padomju izpildvaru, taču gribētu piebilst, lai jūs savā programmā sīkāk atspoguļotu varas pārņemšanas mehānismu uz vietām, tas ir, likumu realizāciju un valdības lēmumu realizāciju izpildvaras un ekonomiskajās struktūrās. Lai to veiktu, izpildvarai noteikti ir nepieciešama kvalitatīva jauna apmācības sistēma, ir jāveido sadarbības mehānisms starp izpildvaru un valdības locekļiem, jo šī problēma ir pastāvējusi mūžīgi, un tāpēc gribētos, lai attiecības būtu skaidri un gaiši formulētas, lai vismaz šajā darbībā būtu līdztiesība. Es domāju, ka ir vajadzīga noteikta struktūra, kas valdības sastāvā regulētu un būtu liels palīgs pašvaldības iestādēm. Iespējams, ka tas varētu būt departaments vai kāds cits strukturāls veidojums. Es tomēr ceru, ka valdības jaunajā programmā izpaudīsies lielāka izpratne par lauku, kā arī kultūras un veselības aizsardzības problēmām. Es ceru un ticu, ka jūsu valdība savā darbībā balstīsies arī uz humānisma un kolektīvās darbības principiem. Novēlu jums auglīgu darbu jaunajā un diezgan grūtajā amatā Latvijas iedzīvotāju labā! Paldies!

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Jānim Lucānam.

J.Lucāns: Godātie deputāti! Mēs esam pašreiz nonākuši diezgan interesantā situācijā. Tautas fronte ir guvusi uzvaru, un mēs varam parlamentā lietas izlemt tā, kā uzskatām par pareizu. Tieši šī situācija mums uzliek īpašu pienākumu un īpašu atbildību nepieļaut kļūdas, jo esam atbildīgi tautas priekšā. Šajā sakarībā man ir nopietni iebildumi pret reglamentu: valdības ziņojumam tika piešķirtas tikai 30 minūtes. Rezultātā mēs gan dzirdējām vairākas tēzes, kaut ko par finlandizāciju, kaut ko par ekonomisko ārpolitiku, par dažiem citiem jautājumiem. Taču nevarējām uztvert kopsakarību starp šīm lietām saimnieciskajā sistēmā. Radās vesela virkne jautājumu, taču arī no atbildēm nevarējām izsecināt kopējo sakarību, lai no tās izveidotu koncepciju par valdības ekonomisko politiku turpmākajā laikā. Mēs daudz dzirdējām par to, kas jādara, bet nedzirdējām, kā to izdarīt. Es gribu atgādināt, ka arī agrāk mums bija zināms, kas jādara, bet vairumā gadījumu mēs neatradām pareizo risinājumu.
Tajā pašā laikā nedzirdējām, kā panākt pašu elementārāko, lai cilvēki sāktu strādāt. Nedzirdējām, kā panākt, lai cilvēki sāktu uzticēties valstij. Kamēr cilvēks valstij neuzticas, tikmēr nav pamata cerēt uz ekonomiskiem panākumiem. Tāpat nedzirdējām, kā tiks realizēta faktiskā varas pārņemšana. Šorīt pa ielām brauc tanki, aizšķērso satiksmi, cilvēki nevar laikā nokļūt uz darbu, bet tajā pašā laikā mēs skaidri zinām, ka neviens par to nebūs atbildīgs un arī valdība nebūs spējīga šo jautājumu kaut kādā veidā izkārtot. Tādējādi es saprotu, ka reālās varas valdībai šobrīd nav. Mēs nezinām arī to, ko šajā brīdī par mums domā Valsts drošības komiteja vai kādā veidā mēs ierobežosim preču izvešanu no republikas. Ir virkne jautājumu, par kuriem mēs šobrīd vēl nekā nezinām. Ar to visu varētu samierināties un visu varētu izskaidrot ar laika trūkumu, ar sarežģīto situāciju, kādā pašreiz dzimst jaunā valdība, bet tajā pašā laikā šai ekonomiskajai programmai, ja tā būtu pietiekami reāla un saprotama, varētu būt ļoti liels konsolidējošs spēks attiecībā uz mūsu republikas sabiedrību. Man liekas, ka šajā brīdī, kad ir noskaidrojies reālās varas jautājums, tieši ekonomiskā problēma kļuvusi par politikas pirmo jautājumu. Mēs varbūt to pietiekami augstu nenovērtējam.
Ņemot vērā visu teikto, ierosinu dot valdībai zināmu laiku, lai tā varētu sagatavot nopietnu ekonomisko programmu. Lai ne tikai deputāti, bet visa sabiedrība varētu pārliecināties, ka šāda programma patiešām ir. Līdz tam ierosinu Godmaņa kungu apstiprināt kā Ministru padomes priekšsēdētāja vietas izpildītāju.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dinevičam.

J.Dinevičs: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Mēs šodien veidojam jaunu valdību. Tautas fronte kā lielākā frakcija izvirza šim amatam Ivaru Godmani. Es jūtu, ka no pretējās puses nāk zināmi iebildumi. Varbūt drīkstu nedaudz paanalizēt, kāpēc, manuprāt, šie iebildumi rodas. Ir pavisam normāli, ka mēs atgriežamies Eiropas un pasaules praksē un ka lielākās frakcijas līderis sastāda valdību. Šeit skan ļoti nopietni pārmetumi par to, ka tā esot atgriešanās pie stagnācijas stila, kādā politiskās valdības tika veidotas visus šos gadus. Tās patiesi bija politiskās valdības, taču — vienpartijas variantā. Situācija ir mainījusies, un mēs esam uz daudzpartiju veidošanās ceļa. Man liekas, ka, cildinot to lielo darbu, ko veicis Breša kungs, arī viņam nebūtu nekāda iemesla apvainoties par izveidojušos situāciju. Šeit skanēja it kā pārmetums, vai Ivars Godmanis galu galā nebūšot LTF komisārs, nevis premjerministrs. Es domāju, ka šāds jautājums ir nekorekts. Arī norāde uz ieņemamo amatu augstskolā ar nolūku diskreditēt sabiedrības priekšā to cilvēku, kuru lielākā frakcija ir nolēmusi izvirzīt par premjerministru, nav korekta. Izteiktas bažas, ka, dzīvē realizējot koncepciju, ko liek priekšā Ivars, veidojoties ļoti nopietna iespēja bezdarbam. Palūkosimies, vai arī tad, ja Ivars nebūtu šis premjerkandidāts, bezdarbs principā jau neeksistē. Varbūt Latvijā tas ir slēptā formā, bet Savienībā bezdarbs pastāv neslēptā formā, un cienījamie oponenti to pietiekami labi zina. Tālāk bija runa par to, ka vēlētāji varbūt neuzticēsies šai jaunajai valdībai. Es domāju, ka uzticēsies. Uzticēsies vēl jo vairāk tad, ja šīs valdības priekšgalā būs Ivars Godmanis, jo viņš reprezentē Tautas frontes frakciju, kura ir uzvarējusi šajās vēlēšanās. Man liekas, ka nav mērķtiecīgi cilvēkus baidīt ar negatīvām iespējām, kas varētu pavērsties, ja Ivars ieņemtu šo amatu.
Konkrēti par pašu pretendentu. Nav šaubu par viņa milzīgajām darba spējām. Piesaistot sev palīgus un konsultantus, darbs varētu būt pietiekami veiksmīgs. Izskan arī pārmetums, it kā konsultantu izmantošana varētu radīt zināmas neveiksmes Ivara darbā. Diez vai. Arī ASV prezidents Reigans, kuram ir pavisam cita izglītība, izmantoja konsultantus un pietiekami veiksmīgi vadīja valsti. Es nepiekrītu iepriekšējo runātāju viedoklim, ka mums būtu jāievēlē vietas izpildītājs. Mums ir jāveido stabila valdība, un es aicinu arī pretējās frakcijas pārstāvjus balsot par Ivaru Godmani.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Priščepovam, un nākamais runās deputāts Zatuliviters.

V.Priščepovs: */Cienījamie kolēģi! Es ļoti uzmanīgi noklausījos Godmaņa kunga ziņojuma tēzes un cerēju, ka tur tiks atspoguļots svarīgs jautājums — nākamās valdības attieksme pret bruņotajiem spēkiem, Baltijas kara apgabalu, kas izvietots šeit, Baltijā, arī Latvijā. Tā ir objektīva realitāte. Un kāda ir nākamās valdības attieksme pret bruņotajiem spēkiem?
Pēdējā laikā ievērojamai iedzīvotāju daļai izveidojusies diezgan negatīva attieksme pret bruņotajiem spēkiem, kuri līdz pat šai dienai pilda svarīgu, atbildīgu visu Baltijas republiku, arī Latvijas, aizsardzības uzdevumu.
Pēdējā laikā apakšvienībās un daļās ir notikušas vairākas sapulces un mītiņi, kuros pastāvīgais sastāvs — virsnieki un praporščiki — pauž īpašas bažas sakarā ar situāciju, kāda patlaban izveidojusies. Mani lūdza šodien nolasīt virsnieku, praporščiku un mičmaņu aicinājumu Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētājam, Ministru padomes priekšsēdētājam, Augstākās padomes deputātiem.
“Paužot Rīgas garnizona karavīru viedokli, mēs esam spiesti vērsties pie jums sakarā ar sarežģīto, eksplozīvo situāciju. Tā vēl vairāk saasinājusies, kopš pieņemta Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kas nepauž visas Latvijas tautas viedokli. Situācijas saasināšanos mēs būtiski jūtam attiecībā pret sevi. Tagad vairāk nekā jebkad tiek pastiprināti izplatīts viedoklis, ka Padomju Armija ir okupācijas armija, latviešu tautai naidīga armija. Un šīs idejas diemžēl tiek materializētas, rod savu izpausmi ekstrēmistu darbībās. Ar aizvainojošiem lozungiem, ar necieņas pilnu attieksmi pret Lielā Tēvijas kara veterāniem, pret kritušo Baltijas tautu atbrīvotāju piemiņu un ar citām akcijām tiek mēģināts izdzēst atmiņas par Padomju Armijas lielo atbrīvotājas misiju aizvadītā kara gados. Zināmi spēki atļaujas pazemot padomju kareivju un virsnieku pilsonisko cieņu un aizskart viņu godu.
Dažiem nacionālo interešu aizstāvjiem gribas jautāt: bet vai viņu rūpju objekts vispār vairs būtu, ja daudznacionālā Padomju Armija nebūtu sagrāvusi fašismu? Tautas vēsturiskā atmiņa vienmēr ir patiesa. Turpretī meli, lai kādās drānās tie tiktu ietērpti, vienmēr paliek meli. Uz tagadni nedrīkst skatīties tikai no pagātnes pozīcijām. Nedrīkst pagātnes sāpes padarīt par vienīgo nākotnes pamatu. Šāda rīcība morālā aspektā padara grūtāku militāro dienestu, kas jau tā nav viegls, negatīvi ietekmē karavīru psihi.
Jāņem vērā, ka virsnieki, praporščiki un mičmaņi komandē daļas un apakšvienības, kurām bruņojumā ir sarežģīti moderni ieroči. Diskriminējušas darbības pret karavīriem nodara nelabojamu kaitējumu armijas un tautas vienotībai. Tas nāk par labu tiem, kuri, farizejiski izturoties pret tautas interesēm, grib tai atņemt drošu aizsardzību. Garnizona karavīri ar lielu cieņu izturas pret Latvijas tautas nacionālajiem svētumiem, kultūru, vēsturi. Tautas intereses un sāpe armijai nekad nav bijušas vienaldzīgas. Arī tauta vienmēr ar cieņu ir izturējusies pret saviem aizstāvjiem. Un tagad mēs esam liecinieki tam, ka daudzi latvieši smagi pārdzīvo notiekošo, nosoda to cilvēku ekstrēmistiskos izlēcienus un huligāniskās darbības, kuri luncinās ap nacionālistiskajiem līderiem.
Ar visu atbildības apziņu mums ir jāatzīst: lieta ir nonākusi tiktāl, ka mēs varam nokļūt nevadāmā situācijā. Mēs esam spiesti ekstrēmistiski noskaņotajiem elementiem paziņot, ka ir bīstami nopulgot karavīru un to cilvēku godu un cieņu, kam ir dārgs miers un saskaņa, un mēs to neļausim. Tāpēc pašaizsardzības nolūkā paturam sev tiesības dažādās situācijās rīkoties atbilstoši apstākļiem. Mēs negribam, lai tas tiktu uztverts kā draudi, bet lūdzam to vērtēt kā brīdinājumu tiem, kuri saista cerības ar spēku. Ceram, ka, pieņemot lēmumus, deputāti rīkosies gudri un saprātīgi.”/

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet, jūs varbūt paskaidrosit. Jums vai ik rindā ir minēts ekstrēmisms. Kā konkrēti šis ekstrēmisms izpaužas?/ Jūs par procedūru? Lūdzu, deputāts Plotnieks par procedūru.

A.Plotnieks: Godājamie deputāti! Mēs esam pieņēmuši nolikumu, kas reglamentē Sekretariāta darbību, un tajā ir paredzēts: ja 20 deputāti paraksta attiecīgus dokumentus, tos pavairo un izdala. Netērēsim laiku, nepārtraukti lasot kaut kādas deklarācijas, iesniegsim tās Sekretariātam, lai pavairo, un tad lasīsim.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zatuliviteram, pēc tam runās Vladilens Dozorcevs.

V.Zatuliviters: */Cienījamie deputāti! Sakarā ar tikko kā dzirdēto deputāta Godmaņa ziņojumu man gribētos dalīties ar jums atziņās par vairākām problēmām.
Pirmām kārtām man gribētos uzsvērt, ka jautājums par Ministru padomes priekšsēdētāju ir ļoti svarīgs jautājums, jo īpaši pašreizējā ekonomiskajā situācijā. Var rasties jautājums: vai premjerministrs ir politiķis vai ekonomists? Uzskatu, ka viņš vairāk ir politiķis, par to liecina arī Rietumu pieredze. Acīmredzot tur tieši tā ir. Mēs taču nesāksim noliegt faktu, ka Itālijā gada laikā var nomainīties deviņas desmit valdības, bet ekonomika attīstās diezgan sekmīgi, tāpēc ka to vada firmas. Taču pie mums ir pavisam citāda situācija. Mums ir nīkulīga ekonomika un atbilstošas varas struktūras. Tā ir realitāte, no kuras neizbēgt. Kā neizbēgt arī no to problēmu mezgla, kuras tagad izvirzās mums un tātad Ministru padomei un Ministru padomes priekšsēdētājam, kuru mēs šodien vēlam. Kādas ir šīs problēmas?
Pirmā. Kā īstenot īpašuma devalstiskošanu? Kā panākt, lai tas kļūst patiešām visas tautas īpašums, bet mazākā mērā valsts īpašums? Kā uz šā pamata ieviest īpašuma formu plurālismu, kā ieviest jaunas saimniekošanas formas? Ar ko sākt, lai panāktu lauku atdzimšanu? Kā ieviest tirgus attiecības? Kā ieviest privātīpašumu? Es šo uzskaitījumu varu turpināt. Burtiski pāris vārdos pievērsīšos privātīpašumam. Ziņojumā tas pavīdēja kā mazs fragments, bet tas taču nav tik vienkāršs jautājums. Droši vien sakarā ar privātīpašumu tagad rodas problēma: kuri objekti kļūs par privātīpašumu? Kāds ir iespējamais privātīpašumu īpatsvars īpašuma struktūrā? Kā privātīpašumu, kas rodas, korelēt ar ēnu ekonomiku, kura pie mums pieņemas spēkā un joprojām ir varena? Kā tikt galā ar tām sociālekonomiskajām sekām, kuras nenovēršami radīs privātīpašuma ieviešana? Kā mums ar tām tikt galā gan politiskajā, gan, vēl vairāk, ekonomiskajā ziņā? Mēs neesam tam gatavi.
Visbeidzot, šāda problēma: vieglprātīgi tiek runāts par pāreju uz tirgus attiecībām. Taču šo pāreju nedrīkst saprast tā, ka šodien ir administratīvo komandu ekonomika, bet rīt būs tirgus attiecības un labumi birs no augšas. Uz tirgus ekonomiku ir jāprot pāriet. Kapitālistiskā sistēma pie tirgus ekonomikas radinājās gadiem, desmitiem gadu, gadsimtiem ilgi, slīpējot to, un tik un tā līdz galam noslīpēt nespēj. Bet mēs uzskatām, ka mums tirgus ekonomika pati nokritīs pie kājām. Es domāju, ka te viss nebūt nav tik vienkārši. Faktiski ir runa par jaunām ekonomiskajām attiecībām, kuru pamatā būs reāli īstenojama ekonomiskā interese. Nekas tamlīdzīgs ziņojumā faktiski netika teikts. Tāpēc uzskatu, ka var izdarīt divus secinājumus. Pirmais secinājums: ekonomiskās problēmas, jādomā, dominēs pār politiskajām problēmām. Un — vai mēs to gribam vai ne — ievēlētajam premjerministram jābūt vairāk saimnieciskajam darbiniekam, ekonomistam nekā politiķim. Ja jābūt politiķim, tad viņam jāprot ar lietpratīgu politisko soļu un lēmumu palīdzību virzīt ekonomiku uz priekšu, nevis iedzīt stūrī. To mēs esam redzējuši atliku likām, un droši vien to atkārtot nevajag.
Un nobeigumā. Piedāvātajā programmā, kuru es vērīgi noklausījos un konspektēju, ir vairāk vēlamā nekā iespējamā. Tāpēc es, tāpat kā tie biedri, kuri runāja pirms manis, neredzu jēgu mainīt Ministru padomes priekšsēdētāju, kuram, manuprāt, nav devuši iespēju tā īsti izvērsties. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Par procedūru — deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Godājamais Gorbunova kungs! Man būtu ļoti liela vēlēšanās, lai mēs visi klausītos to, ko mēs šeit dzirdam. Bet, ja mēs jau noklausījāmies ceturto runu, kurā atklāti tiek uzskrūvēts sasprindzinājums, tīšām tiek uzskrūvēts sasprindzinājums, un mēs izliekamies, ka mēs to nedzirdam, es kategoriski protestēju pret šādu indeferenci. Mums tomēr ir jāņem vērā, ka mēs runājam par tematu, nevis nodarbojamies ar to, lai saspīlētu attiecības republikā. Tas šeit notiek atklāti, bet mēs izliekamies, ka to neredzam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pieņemam zināšanai. Tālāk vārds deputātam Dozorcevam, un saskaņā ar mūsu lēmumu debates pārtraucam. Man vēl lūdz vārdu deputāts Aleksejevs, bet mums ir pieņemts gan vārdiskais, gan laika ziņā ierobežojošais lēmums. Lūdzu.

V.Dozorcevs: */Man pēc Priščepova uzstāšanās, protams, ir grūti runāt par Godmaņa kandidatūru, taču es pamēģināšu. Vismaz divas piezīmes es gribētu izteikt par to dokumentu, kuru viņš nolasīja. Ja jūs, biedri Priščepov, tik ļoti rūpējaties par to, lai situācija republikā nebūtu tik eksplozīva, kāpēc tad 4.datumā, Deklarācijas pieņemšanas dienā, kad Daugavas krastmalā tauta vēl nebija izklīdusi, neatteicās no parādes mēģinājuma rīkošanas? Es tajā laikā tur biju un domāju, ka tikai nejaušība ļāva izvairīties no īsta saasinājuma un sadursmēm. Kas attiecas uz jūsu mājienu, ka nedrīkst aizskart cilvēkus, kuru rokās ir nāvējoši ieroči, es domāju, ka vispār nevienu nedrīkst aizskart. Kas tie par mājieniem un kas tā par šantāžu saistībā ar nāvējošajiem ieročiem? Vai tad tie sarūgtinājuma dēļ var izkrist no rokām? Ko jūs liekat saprast?
Tagad par Godmaņa kandidatūru. Es varētu Godmanim uzdot milzumu jautājumu, man viņam ir ļoti daudz jautājumu. Nav grūti nostādīt cilvēku sarežģītā stāvoklī. Es šos jautājumus neuzdevu, tāpēc ka nedz Godmanis, nedz Abalkins, nedz Rižkovs, neviens uz maniem jautājumiem neatbildēs. Lieta tā, ka konceptuālu skaidrību no premjerministra kandidāta programmatiskajiem paziņojumiem var sagaidīt tikai zināmas politiskās stabilitātes apstākļos, nevis juku laika apstākļos. Juku laika apstākļos no premjerministra kandidāta var sagaidīt, kā man šķiet, pašu galveno — spēju nekavējoties un konstruktīvi reaģēt uz apstākļu pavērsieniem. Es uzskatu, ka, lūk, šo cilvēcisko īpašību var apspriest: vai premjerministra amata kandidātam tāda ir? Tāpēc ka tuvākajā laikā šī īpašība būs galvenā. Man šķiet, ka šī īpašība viņam ir. Frakcijā, varu atzīties, es balsoju pret Godmaņa kandidatūru pilnīgi konkrēta iemesla dēļ, tāpēc ka man netika dota iespēja izpētīt alternatīvo kandidatūru. Tika pateikts, ka Bresis esot atteicies. Tomēr, objektīvi runājot, es, divus gadus nostrādājis kopā ar Godmani, varu teikt, ka neviens cits, izņemot viņu, nebija spējīgs tik asi un konstruktīvi reaģēt uz visiem politiskā procesa pavērsieniem. Tieši tāpēc viņš reāli izvirzījās par līderi, kā šeit teica — par ideoloģisko sekretāru. Sakarā ar šo piezīmi varu atgādināt daudzus jautrus brīžus no nesenās vēstures ar aktieri Reiganu, kad tiklab mēs, kā amerikāņi pietiekami nopietni ironizējām par to, vai viņš ir cienīgs kļūt par valsts vadītāju, līdz brīdim, kad viņš nodrošināja gada pieauguma tempu 3 — 4 procentu apjomā. To, ko mēs pēc tam nosaucām par reiganomiku. Lieta tā, ka Ministru padomes priekšsēdētāja amats ir pavisam citāds. Nezinu, vai aizvadītajā laikā Reigans ir apguvis ekonomiku. Ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka valdības vadītājam jāizveido komanda, viņam ir tādā veidā jāakumulē šīs komandas spēki, lai tā virzītu darbu uz priekšu. Tas ir nozīmīgs organizatorisks amats. Es domāju, ka šīs īpašības Godmanim ir.
Ja runājam par kandidāta cilvēciskajām īpašībām, bet par tām mēs pēdējā laikā nezin kāpēc nerunājam, lai gan mums vajadzētu runāt arī par to, kādas ir tā kandidāta cilvēciskās īpašības, kas ieņems šo amatu, tad šai ziņā es varu teikt, ka viņam, izņemot spēju momentāni un konstruktīvi reaģēt, ir divas pozitīvas īpašības. Viņš strādā ļoti daudz, viņš strādā ļoti ātri. Mums tas ārkārtīgi noderēs. Turklāt šī kandidatūra radās nesen, un šajā laikā, es labi zinu, viņš ir apliecinājis spēju iedziļināties 30 — 40 valsts programmās un nozarēs, ar kurām viņam būs darīšana. Es pat nezinu, kurš vēl to būtu spējis. Proti, viņš vēl arī ļoti ātri uztver. Ir viņam arī daži trūkumi, par kuriem mēs šeit runājām. Varu arī jums pateikt, ka, manuprāt, viens no trūkumiem ir viņam dažkārt uznākošais paniskais noskaņojums. Mēs ar viņu par to runājām, bet domāju, ka tagad viņam ir mobilizēšanās laiks. Viņam ir vēl viens trūkums. Es to pieskaitu pie trūkumiem. Tas ir šis norādošais pirksts, proti, ir tāda zināma vadonība. Taču ir kas cits, ir pats galvenais — tad, kad viņam aizrādi par trūkumiem, viņš tos atzīst, proti, viņš pats tos ļoti labi saprot. Tas dod cerības. Man, tāpat kā jums visiem, vajadzēs balsot “par” vai “pret”, tāpēc es, apsvēris visas šīs viņa svarīgās cilvēciskās īpašības un izmantojis pārdomām doto laiku, izlemšu, kā nodot balsi — “par” vai “pret”. Vienīgā un nopietnā pretenzija pret viņu man ir par kandidatūrām viņa komandai, par kuras sastāvu mums tika ziņots. Man šķita, ka tā nav gluži tāda, kas mūs vedīs uz tirgus saimniecību. Likās, ka tie atkal ir komisāru tipa cilvēki, kuri darbu vadīs ar administratīvām metodēm, komandu metodēm. Tieši tas mani visvairāk mulsina. Valdības vadītāja galvenais uzdevums ir izveidot īstu komandu./

Priekšsēdētājs: */Nevis par reglamentu, bet par procedūru? Lūdzu./

A.Aleksejevs: */Man šķiet, ka pēdējās divās sēdēs mēs steidzamies. Kad uzzināju, ka atlicis tikai viens deputāts, kas pierakstījies debatēs, nebūt ne tāpēc, ka tas esmu es, principā domāju: ja ir atlicis viens deputāts, kas vēlas runāt, tad šajā jautājumā viņam vajag dot vārdu, lai nevienam nepaliktu iespaids, ka mūsu apspriešana palikusi nepabeigta./

Priekšsēdētājs: */Jūs zināt, es lūdzu klusumu. Sāksim ar to, ka elementāri cienīsim sevi un ar šādu rīcību nevedināsim uz domām, ka mēs šeit kaut ko darām, pieņemam, bet kaut ko nepieņemam. Kur tad vairs demokrātiskāk — nolasīju visu sarakstu, noteicām laiku. Jūsu priekšlikumu uzdot jautājumus rakstveidā, atbildēt — arī visu pieņēmām. Ja viss ir pieņemts, tad tomēr kaut kas nav tā. Tātad nākamais priekšlikums: cienīsim cits citu./
Tagad es dodu vārdu Ivaram Godmanim, lai viņš pēc paša ieskatiem varētu atbildēt uz jautājumiem vai sniegt komentārus, taču ne ilgāk par 15 minūtēm.

I.Godmanis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es absolūti nekļūdījos tajā brīdī, kad sapratu, ka sagaidīšu maksimālu kritiku. Jā, Latvijā neapšaubāmi ir tāda situācija, ka pretendēt uz šo posteni ir ārkārtīgi sarežģīti. Šīs proporcijas starp politisko un ekonomisko jautājumu laikam ir un vienmēr zināmā mērā paliks atslēga, ar kuras palīdzību var mēģināt atslēgt tās problēmas, kuras patlaban eksistē Latvijā. Un es domāju, ka ne tikai Latvijā vien, bet arī visā pārējā Padomju Savienībā un arī citās sociālisma valstīs, kas tagad pamazām sāk mainīt savu stāvokli. Kas sarūgtināja visvairāk? Mani varbūt zināmā mērā sarūgtināja lauku attieksme. Esmu laukos pietiekami ilgi strādājis un zinu situāciju. Es te saņēmu lielu kritiku no deputāta Stroganova, gan īsti nezinu, taču man ir informācija, ka tieši viņa rajonā, kur viņš ir partijas pirmais sekretārs un ilgus gadus bijis atbildīgs arī par saimniecisko darbu, zemnieku saimniecību skaitliski ir gandrīz vai vismazāk visā Latvijā. Es gribu skaidri pateikt vismaz divas tēzes, lai varbūt daļēji atbildētu arī uz deputāta Dīmaņa teikto. Jā, protams, mums praktiski līdz šim brīdim bija ļoti izdevīgi saņemt izejvielas par pazeminātām cenām, jo mums, Latvijā, ir ļoti daudz tā saucamās gala produkcijas ražotāju, turklāt vēl jāņem vērā tas, ka gala produkcijai nāk klāt papildu peļņa, un mēs zināmā mērā ar to varam pelnīt. Turpretī tagad, kad mēs gribam organizēt ne vairs šīs piegāžu attiecības, bet veidot uz pirkšanas un pārdošanas principu pamatotas attiecības, piepeši varam secināt, ka šāds labvēlības režīms, kā minēja deputāts Dīmanis savā piemērā par Kazahiju, mums var zust. Labi, vadīsimies pēc šā principa un mirkli iedomāsimies, ka 4.maija nav bijis, ka mēs esam palikuši tādi, kādi bijām, un mierīgi dzīvojam tālāk, ka mēs ļoti lēti iepērkam izejvielas un pietiekami dārgi pārdodam savu produkciju. Vai tiešām, deputāti, jūs domājat, ka tas tā paliks mūžīgi? Manuprāt, normāla attīstība arī visā Padomju Savienībā agri vai vēlu novedīs pie tā, ka šīs izejvielas nevarēs pirkt tik lēti un ka šī preču apmaiņa pēc tirgus principa notiks pavisam pēc citām cenām. Vai mums tagad vajadzētu slēpties un praktiski uz mūsu bērnu rēķina izmantot apstākli, ka varam lēti iegādāties enerģētikas izejvielas, piemēram, naftu? Taču ņemiet vērā to, ka tagad tās iegūšanas pašizmaksa, it sevišķi Sibīrijā, kļūst arvien dārgāka un dārgāka. Es domāju, ka mēs sevi vienkārši mānīsim. Mēs tomēr mēģināsim organizēt šīs tirgus attiecības, vismaz radīt tās Latvijas ietvaros, bet pēc tam mēģināsim pārnest arī ārpus Latvijas. Domāju, ka mēs, lai kā tas izskatītos, būsim labā nozīmē vismaz eksperimentāla republika. Jā, bez tā acīmredzot būs ļoti grūti iztikt. Tas būtu pirmkārt.
Tālāk pakavēsimies pie pārmetumiem, ka mēs it kā speciāli ejam uz tādu situāciju, lai pasliktinātu savu stāvokli, veidojam sarežģītas cenu attiecības un tā tālāk. Taču tas notiks tik un tā. Un jautājums, vai šī problēma nesamilzīs, ja mēs to atliksim uz tālāku laiku, man šķiet, ir ļoti būtisks un aktuāls.
Par attiecībām ar laukiem. Es ļoti labi saprotu šos pārmetumus, taču, manuprāt, deputāts, kas šeit nikni vērsās pret to, it kā es esot iestājies par to, lai vispār netiktu attīstītas zemnieku saimniecības un zemniekiem netiktu piešķirta zeme, mani ir sapratis nepareizi. Es iestājos par ko citu. Ja mēs paskatāmies, cik daudz apstrādājamās zemes mums ir bijis 1940.gadā un cik tās ir tagad, tad redzam, ka starpība ir apmēram 18 procentu mums par sliktu. Tātad liela daļa šīs zemes ir aizaugusi ar mežiem, un pat pēc stingrām ekoloģiskajām normām izcērtot daļu meža, mēs varētu atļauties atjaunot apstrādājamās zemes platību daļu. Vai obligāti būtu jāveido viens zemnieku saimniecību variants un pilnīgi jāsadrupina rentablās, es pasvītroju, īsteni rentablās saimniecības? Pēc pašreizējās situācijas izskatās, ka visas saimniecības ir rentablas, taču mēs labi zinām, ka pastāv piemaksas 313 miljonu apmērā, par kurām es teicu. Es domāju, ka šie saimniecību attīstības procesi var attīstīties paralēli, lai gan deputāts Stroganovs uzskata, ka jāpalielina zemnieku saimniecību skaits. Taču būsim godīgi: ja zemnieks saņems zemi un bez šīs zemes mēs neko citu viņam nevarēsim nodrošināt, vēlamo rezultātu nebūs. Tātad te ir jārunā gan par energoapgādi, gan par attiecīgām mašīnām un visu pārējo. Pretējā gadījumā cilvēki, kas šo zemi paņēmuši, piedzīvos rūgtu vilšanos un arī mēs rūgti vilsimies, lai gan zeme zemniekam tika iedota. Šī lauku problēma nebūt nav vienkārša. Un es varbūt saprotu arī deputāta Lucāna zināmu skepsi attiecībā uz manu personu. Es vēlreiz uzsveru, ka būšu ļoti priecīgs, ja šajos grūtajos laikos arī kāds cits saņems dūšu un pretendēs uz šo amatu.
Tālāk daži vārdi par valdības formēšanu. Šeit ir ievērots politiski profesionālais princips. Mums ļoti daudzi pārmet, ka mēs praktiski gribot darboties ar tādām metodēm kā komisāra stils un tā tālāk. Varu teikt jums pilnīgi atklāti, ka iespējamais Ministru kabineta sastāvs, kas tiek jums piedāvāts, ir ļoti nopietni apspriests, piedaloties arī iepriekšējās valdības vadītājam Breša kungam. Šajā ziņā nekādi šausmīgi lēcieni nenotiks. Protams, šeit jautājums ir par to, lai viss paliek tā, kā ir bijis, varbūt tā būtu mierīgāk. Taču, no otras puses, ja politiskā situācija mainās, tad acīmredzot arī ekonomikai kaut kādā veidā šai politiskajai izmaiņai jāiet līdzi.
Tālāk es pavisam īsi gribētu atbildēt uz jautājumiem, kas izskanēja rakstiskajos iesniegumos. Tos apkopojot, izrādījās, ka ir divu tipu jautājumi. Vieni jautājumi ir apmēram tādi: ko jūs darīsit, ja Centrs, šajā gadījumā jau vairs ne Centrs, bet gan Maskava, principiāli pārtrauks jebkādas sarunas, neslēgs ar republiku vairs nekādus līgumus un praktiski organizēs ekonomisko blokādi. Es varu atbildēt tikai to, ko jau teicu. Protams, jācenšas politiski izdarīt maksimāli visu, lai šīs sarunas tomēr varētu noritēt. Taču neaizmirsīsim, ka sarunām ir politisks svars. Manuprāt, ekonomisks svars būs pavisam citām sarunām, tās būs pavisam cita — decentralizēta stila sarunas. Nevajag iedomāties, ka Maskava vienmēr kontrolēs ne tikai politiskos, bet arī visus ekonomiskos procesus, kuri attīstīsies visā Savienībā. Es domāju, ka decentralizācija vērsīsies plašumā arī Savienībā.
Tālāk šeit bija jautājums arī par to, kā iziet no enerģētikas krīzes. Mēs elektroenerģiju ražojam apmēram 48 procentus, bet kurināmo ievedam 89 procentu apmērā. Zinātnieku savienība savā laikā ilgi strādāja pie trim režīmiem: pie viena — normālā, pie otra — minimālā un trešā — kritiskā režīma. Kritiskais režīms pieļauj ceturtdaļslodzi no nominālā režīma, un tātad pat šajā kritiskajā režīmā tie energoresursi vai tie enerģijas resursi, kas ir Latvijā, mums atļauj nodrošināt 22 procentus vajadzīgās enerģijas. Kritiskais režīms praktiski ir tad, kad tiek darbinātas tikai pašas nepieciešamākās iekārtas, tas ir 22.režīms. Tas nozīmē, ka pie pašreizējiem mūsu uzkrājumiem, ievērojot kritisko režīmu, vasarā mēs varam izturēt aptuveni 8 mēnešus, bet ziemā, protams, īsāku laika periodu. Taču tajā pašā laikā, manuprāt, ja reiz politiskā situācija tomēr iet demokratizācijas virzienā, tad kāpēc gan vajadzētu būt ekonomikā izņēmumam? Var ļoti elementāri pierādīt, ka, piemēram, no mūsu ostām — no Ventspils ostas un arī Liepājas ostas, kura, starp citu, ilgu laiku bija militārā osta un saimnieciskiem mērķiem netika izmantota, kā arī no tranzīta pārvadājumiem iegūtās summas ir pietiekami lielas, lai Latvija varētu samaksāt par saviem energoresursiem, kurus mums varētu piegādāt no Austrumiem. Šī ir ekonomiska valoda, šī nav politiska diktāta valoda.
Un tālāk. Šeit man izskanēja pārmetums, it kā es, kad runāju par pašvaldību, esot izteicis domu par administratīvu ekonomikas regulēšanu. Šeit es gribētu atbildēt deputātam Gavrilovam tā, ka acīmredzot mēs neesam viens otru sapratuši. Neapšaubāmi, galvenais regulējošais elements būs nodokļi. Kā jūs jau redzējāt, likumā vai likumprojektā par nodokļiem ir tikai nodokļu uzskaitījums. Dabiski, mēs šeit sadursimies ar divām problēmām: ražotāji teiks, ka mēs ievērosim tikai to nodokļu sistēmu vai nolikumus, kurus pieņems parlaments, bet arī vietējā pašvaldība centīsies organizēt visādus papildu maksājumus. Tā ir absolūta pretruna, un šeit ir jāatrod kāds normāls vidusceļš, un tajā pašā laikā neviens cits, izņemot vietējo pašvaldību, nezina, cik lielā mērā konkrētais uzņēmums vai ražotne inkorporējas dotajā teritorijā, kurā strādā.
Tas ir no vienas puses. Bet kā rāda pieredze, šī nodokļu izstrāde un nodokļu sadalījums ir tik ļoti sarežģīta lieta, ka normālās demokrātiskās valstīs tā veido biezas grāmatas. Un tas, manuprāt, arī ir galvenais parlamenta uzdevums. Es nedomāju, ka pašvaldība administratīvā veidā noteiks šos maksājumus. Šeit gan parādās cita problēma — par tā saucamajiem vienkanāla maksājumiem. No vienas puses, pašvaldība gribētu, lai visi maksājumi ietu caur vienu kanālu un nevis pa zvaigžņu ceļiem, kā tas ir bijis līdz šim. Tas arī ir jautājums, kas ir jāapspriež, protams, valdības līmenī.
Tagad par valdības programmu. Kad es šeit uzstājos, es teicu, tās ir manas personiskās tēzes, tās problēmas, kuras man būs jāpārvar. Tā, protams, nebija programma, un es domāju, ka šo programmu, godīgi sakot, vajadzētu izstrādāt visai valdībai tad, kad tā tiks izveidota. Ja šī programma neapmierinās parlamentu, tad, protams, pastāv jautājums par citas valdības izveidošanu. Ļoti grūti ir atbildēt uz tiem jautājumiem, kuri šeit izskanēja no deputāta Lucāna puses. Kā panākt, lai ciena valsti, kā panākt, lai cilvēki strādā? Pagājušajā gadā, es gan varu kļūdīties skaitļos, 33 miljoni tika zaudēti nepietiekamas darba disciplīnas dēļ, kad tika zaudēts vairāk par trīsarpus tūkstošiem darbadienu. Jā, tā ir liela problēma. Bet šī problēma sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir nevis uzspiešanas mehānisms, bet gan uzticības mehānisms. Vai valdība spēs savus soļus politiski aizstāvēt un panākt, ka tie iegūst tautā zināmu uzticību? Tas ir valdības uzdevums. Ja viņa to nespēj, acīmredzot ir jāskata jautājums par citas valdības izveidi. Es šeit varētu runāt arī par budžetu situāciju, kāpēc mums ir 100, 150 miljonu rubļu liels budžeta deficīts un no kurienes tas radies. Man tiešām jāizsaka liela atzinība mūsu iepriekšējai valdībai par to, ka šis jautājums ir ļoti kārtīgi risināts, ir pat mēģinājumi, taupot uz daudzām lietām, šo budžeta deficītu dzēst.
Par savu kandidatūru es gribu pateikt tikai vienu — šis ir atbildīgs posms, un es aicinu deputātus ļoti nopietni izvērtēt manu kandidatūru un izteikt savu attieksmi, šoreiz varbūt nevadoties pēc politiskā principa, jo, manuprāt, daži cienījami deputāti, kas šeit uzstājās, ir kaut ko sajaukuši, mēģinādami Tautas fronti pielīdzināt partijai. Tautas fronte radās divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai mēģinātu risināt latviešu nācijas bēdīgā stāvokļa jautājumus, un, otrkārt, lai tomēr jaunā kvalitātē risinātu visu Latvijā dzīvojošo nacionālo grupu sociāli ekonomiskās problēmas. Un darbodamās šajos abos virzienos, Tautas fronte absolūti atšķiras no jebkuras partijas, kas šeit ir eksistējusi. Es pilnīgi piekrītu, ka situācija ir ļoti nopietna, taču tajā pašā laikā domāju, ka nevar valdību padarīt tikai par ekonomisku piedēkli, kā tas bija labu laiku atpakaļ, kad bija pietiekami daudz politisku organizāciju, kas diktēja valdībai savu politiku lielākoties direktīvu orgānu personā un direktīvu veidā. Šis laiks ir bezcerīgi pagājis. Un tāpēc es ļoti atklāti varu teikt, ka valdība darbosies tajos ietvaros, ko Augstākā padome tai noteiks, bet neviena sabiedriski politiskā organizācija tiešā veidā ar saviem lēmumiem tās darbības politiku nevarēs saistīt.

Priekšsēdētājs: Saskaņā ar reglamentu par Ministru padomes priekšsēdētāja iecelšanu notiek atklāta balsošana.

*/Jūs par procedūru? Nekādu izziņu, lūdzu, tikai par procedūru./

A.Providenko: */Premjerministra amata kandidāts galavārdā piekrita, ka vispār viņš neesot spējis deputātiem iesniegt valdības programmu. Un tāpēc es uzskatu, ka deputāts Godmanis, premjera amata kandidāts…/ (Troksnis).

Priekšsēdētājs: Klusāk!

A.Providenko: */Un tāpēc ir runa par premjera personību. Es uzskatu, ka pašreizējā situācijā ir jāatgriežas pie jautājuma par balsošanas procedūru, lai katrs deputāts varētu izteikties aizklāti, palicis vienatnē ar savu sirdsapziņu./

Priekšsēdētājs: Deputāts ierosināja praktiski atcelt priekšsēdētāja kandidatūras apspriešanu. Tas nozīmē — sākt apspriest pašu reglamentu. Lai nebūtu nekādu domstarpību, par šo priekšlikumu ir jābalso.
*/Kā nebija? Reglaments ir apstiprināts, tagad jūs prasāt kaut ko grozīt reglamentā. Tātad viss jāsāk no sākuma? Lūdzu, atkārtojiet priekšlikumu./

A.Providenko: */Apspriežot reglamentu, tika domāts, ka premjerministra amata kandidāts izklāstīs programmu, kuru viņš piedāvā sakarā ar viņa apstiprināšanu premjerministra amatā, valdības programmu. Savā ziņojumā un pēc tam galavārdā deputāts Godmanis teica, ka viņš šādu programmu neesot gatavojis un iepazīstinājis ar savām tēzēm. Tas maina situāciju, tāpēc es uzskatu, ka pašreizējā situācijā mēs galvenokārt varam novērtēt personiskās īpašības, jo programmas kā tādas faktiski nebija. Es lūdzu atgriezties nevis pie reglamenta, bet tikai pie tās reglamenta daļas, kurā ietverts balsošanas princips, un sarīkot aizklātu balsošanu./

J.Vaivads: Ja mēs turpināsim atgriezties pie lietām, ko esam jau izlēmuši, tad es pieļauju situāciju, ka varu ierosināt atgriezties pie Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja ziņojuma.

Priekšsēdētājs: Deputāts Teikmanis. Par procedūru?

A.Teikmanis: Mūsu pieņemtajā reglamentā skaidri un gaiši rakstīts, ka tās ir pamattēzes. Es iesaku deputātiem vēlreiz izlasīt to, par ko viņi jau ir nobalsojuši, un tikai pēc tam mēģināt kaut ko mainīt.

L.Muciņš: Ir neprecizitātes tulkojumā. Latviski ir — pamattēzes, bet krievu valodā — “кандидату для изложения положений своей предстоящей деятельности” (“kandidātam savas iecerētās darbības tēžu izklāstam” — tulk. no krievu val.).
Es domāju, ka reglamentu cienījamais Godmaņa kungs ir izpildījis vismaz latviešu redakcijā, tādēļ nav pamata deputāta ierosinājumam.

A.Aleksejevs: */Es tomēr uzskatu, ka nepieciešama aizklāta balsošana, tāpēc ka priekšlikumu par to, ka Godmaņa kungs atbildēs uz rakstveida jautājumiem, viņš arī nav izpildījis. Uz manu jautājumu viņš tā arī nav atbildējis./

Priekšsēdētājs: */Paldies, priekšlikums ir skaidrs. Jūs par citu priekšlikumu? Lūdzu./

V.Kostins: */Biedri Gorbunov, pirms pusdienām jūs teicāt, ka jautājumi jāiesniedz rakstveidā un jāatdod Ivaram Godmanim, lai viņš galavārdā uz tiem atbildētu. Es nešaubos par to, ka mans jautājums tika atdots viņam personiski tieši rokās. Droši vien šajā auditorijā tas bija vienīgais jautājums, bet atbildi es neesmu saņēmis. Kā man šajā situācijā rīkoties, kad jautājums iesniegts, bet atbildes nav? Es tomēr gribētu, lai uz manu jautājumu Godmaņa kungs atbildētu./

Priekšsēdētājs: */Biedri, viss ir pilnīgi skaidrs. Apmierināt 201 vai 197 cilvēkus gluži vienkārši nekad nebūs iespējams. Arī Savienības Augstākajā padomē nekad visi deputāti, kas prasa vārdu, izziņas un tā tālāk, nav apmierināti. Nevienā pasaules parlamentā tas netiek darīts. Ir procedūra, mums ir pieņemts reglaments. Ja jūs ievērotu elementāru pasaules praksi, mēs vispār tam vairs nepieskartos. Ja atkal uzstājat, ka jāvadās gluži vienkārši pēc prakses, mums ir jābalso par to, lai reglamenta 25. punkts tiek anulēts. Vispirms tas ir jāanulē, bet pēc tam var izvērst diskusiju, kādu punktu un kādā formulējumā mēs vēlamies. Tāda ir pasaules prakse. Lūdzu, sēdieties, un mēs to izdarīsim./

Vispirms, lūdzu, reģistrējieties, nospiežot slēdzi uz pults. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 186. Tagad balsosim, lai anulētu iepriekš pieņemto 25.punktu reglamentā. Ja esat par to, nospiediet slēdzi “par”, ja esat pret šādu lēmumu, tad — “pret”.
Lūdzu rezultātu. Pret ir 116. Tātad 25.punkts netiek anulēts un paliek iepriekšējā redakcijā.
Tātad notiks atklāta balsošana. Vai komisija ir gatava darbam? Lai ieņem savus sektorus. Kuri ir par to, lai Ivaru Godmani ieceltu par Ministru padomes priekšsēdētāju, lūdzu, balsojiet, paceļot balsošanas kartītes. Komisija, lūdzu, saskaitiet!
Tagad, lūdzu, paceliet balsošanas kartītes, kuri atturas. Lūdzu rezultātus.

I.Ozols: Par —131, pret — 46, atturas — 6.

Priekšsēdētājs: Atļaujiet nolasīt mūsu lēmumu.
“Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj: iecelt par Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani un uzdot Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei priekšlikumu par Latvijas Republikas valdības personālo sastāvu.” Apsveicam un vēlam sekmes darbā. (Aplausi.)

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Atļaujiet izteikt sirsnīgu pateicību par man dāvāto uzticību, kas uzliek vissmagāko pienākumu — pildīt šo darbu. Apsolos izlietot visas savas pūles, lai jūsu uzticību attaisnotu. Paldies. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Turpinām sēdi. Tagad pēc reglamenta plenārsēdē jāapspriež Ministru padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka kandidatūras izvirzīšana un iecelšana šajā amatā. Šajā sakarā vārds jaunieceltajam Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es gribētu ļoti īsi izteikt savu priekšlikumu par Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku. Situācija Latvijā patlaban lielā mērā būs atkarīga no tā, kā risināsies attiecības starp Latviju un PSRS. Būs ārkārtīgi svarīgi, kā noritēs šīs sarunas visos aspektos — gan politiskajos, gan ekonomiskajos, gan arī citos jautājumos. Tāpēc ir no svara, lai šajā amatā būtu cilvēks, kuram ir darba pieredze Maskavā, pret kuru Maskavā izturas ar cieņu, kuram, atšķirībā no manis, būtu liela darba pieredze Ministru padomē, valdībā un, neapšaubāmi, arī liela autoritāte Latvijā. Jāņem vērā arī tas, ka tuvākajā laikā Augstākā padome, attīstot savu likumdošanas darbību, pieņems veselu virkni nopietnu likumu. Šajā ziņā ir ārkārtīgi svarīgi, lai valdības vadībā prastu profesionāli juridiski izvērtēt piemērotību reālajai dzīvei un noteikt, vai valdības darbības programmas tīri juridiski nav pretlikumīgas. Jāņem vērā, ka pirmajam vietniekam neapšaubāmi jāaizvieto Ministru padomes priekšsēdētājs tajos gadījumos, kad tas nav Latvijā. Uzskatu, ka Ministru padomes priekšsēdētāja pirmajam vietniekam jānodrošina kompetenču nodalījums starp vietējām padomēm un vietējo padomju izpildvaru, kā arī valdību. Tā ir sadarbība labā nozīmē un mijiedarbība reālā nozīmē. Kā jūs zināt, likums par pašvaldību nebūt nav izstrādāts pilnīgi, arī šeit vajadzīga liela juridiskā pieredze. Bieži vien šajās attiecībās svarīga nozīme būs tieši juridiskajai nostādnei. Tāpat es domāju, ka Ministru padomes priekšsēdētāja pirmajam vietniekam jābūt ar pietiekami lielu pieredzi kontaktos un attiecībās ar ārvalstīm. Šī funkcija var būt ļoti nopietna un tā ir ļoti normāla brīdī, kad valsts sāk kļūt neatkarīga. Minot visas šīs īpašības, kā iespējamo Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku es izvirzu apspriešanai PSRS tautas deputāta profesora Ilmāra Bišera kandidatūru. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pieņemot reglamentu, mēs nobalsojām, procedūra būs tāda pati, kā izvirzot priekšsēdētāju. Deputāts Endziņš šajā sakarā acīmredzot protestē vai ieteiks kaut ko citu.

A.Endziņš: Mēs balsojām tikai par to, ka priekšsēdētāja pirmajam vietniekam nav vajadzīgs atzinums no pastāvīgajām komisijām. Kas attiecas uz pārējo, šeit ir tie 50 procenti no tā, kas bija priekšsēdētājam. Tātad nevis 30 minūtes tēžu izklāstam, bet 15, jautājumiem nevis stunda, bet 30 minūtes. Attiecīgi viss reglaments uz pusi tiek samazināts.

Priekšsēdētājs: Tas mums reglamentā nav. Kurš punkts? Jā. Publiski atzīstu savu kļūdu. Es atvainojos. Vārds Ilmāram Bišeram. Reglamentā noteiktais laiks — 15 minūtes.

I.Bišers: Runājot par mūsu darbības pamattēzēm, man jāsaka, ka tās nebūs tik izvērstas kā valdības priekšsēdētājam Godmaņa kungam. Vispirms jau tāpēc, ka piedāvājums ieņemt šo amatu nāca negaidīts tikai pirms dažām dienām. Tas nesaskanēja ar maniem iepriekšējiem plāniem, un bija ļoti nopietni jāpārdomā, vai mana līdzšinējā darba pieredze, manas cilvēciskās īpašības, zināšanas un rakstura īpašības ir piemērotas šim amatam. Kad es biju izlēmis, tad vairs nepalika daudz laika izvērstas programmas izstrādāšanai. Taču es domāju, ka tas arī nav nepieciešams. Nedomāju, ka valdības galvas pirmajam vietniekam būtu vajadzīga tāda programma, kas principiāli atšķirtos no programmas, kuru lika priekšā valdības priekšsēdētājs. Es domāju, ka mums varbūt visos jautājumos nebūs simtprocentīga vienprātība un ka būs arī jautājumi, par kuriem tālākajā darba gaitā mēs pastrīdēsimies, bet to mēs izlemsim darba kārtībā. Taču pamattēzēs, pamatdarbībā es, protams, visos jautājumos atbalstīšu valdības kopējo līniju.
Kādu es redzu savu lomu? Parasti, formējot valdību, uzskatīja, ka tās priekšgalā jābūt saimnieciskajiem darbiniekiem, kas pieraduši “izsist” fondus, kā saka, un arī piespiest padotos stingri izpildīt dotos norādījumus — uzcelt tur un to tādos termiņos, saražot tādas un tādas preces un veikt visu pārējo. Acīmredzot tagad, pārejot uz jaunu kārtību un darbību tirgus ekonomikas apstākļos, būtiski mainīsies valdības darbība. Tā vairs nebūs administratīvi komandējošs orgāns, kas dos visiem izpildītājiem obligātus priekšrakstus, bet veidos tiesiskus rāmjus, tiesiskas formas, kurās varēs darboties dažādi saimnieciskie subjekti, balstoties uz dažādām īpašuma formām. Tāpēc domāju, ka šādā valdībā sava vieta noteikti atradīsies arī juristam. Savu darbību valdības ietvaros es pirmām kārtām redzu valdības juridiskās darbības likumiskā līmeņa pacelšanā. Arī valdībai aktīvi jāpiedalās tiesiskas valsts veidošanā. Līdz šim mēs bieži vien varējām vērot, ka mūsu parlaments pieņēma tos vai citus, dažreiz pat ne pārāk sliktus likumus. Es to saku ne tikai par mūsu parlamentu, bet arī par PSRS Augstāko padomi. Tieši valdības un citu izpildorgānu izdotajos lēmumos, instrukcijās un citos dokumentos no šiem likumiem diezgan maz kas paliek pāri. Es uzskatu par savu uzdevumu sekot, lai parlamenta pieņemtie likumi tiktu stingri pildīti, kā arī lai visi valdības lēmumi tiktu pieņemti un izpildorgānu darbība notiktu stingros likuma ietvaros.
Uzskatu par nepieciešamu gādāt, lai izpildorgāni stāvētu pilsoņu interešu sardzē un nepieļautu, ka ar dažādiem valdības lēmumiem un resoru instrukcijām ierobežo viņu tiesības. Ierobežot pilsoņu brīvību un tiesības var tikai parlaments, bet ne valdība. Valdībai ir jāpastiprina pilsoņu tiesību aizsardzība, it sevišķi attiecībā uz pilsoņu īpašumu, tāpat arī uz citiem īpašuma veidiem. Šeit ļoti raksturīga ir attieksme, kāda līdz šim pastāvēja izpildorgānos pret pilsoņu personiskajām mājām, to izņemšanu, atņemšanu, rīcību ar tām, rīcību ar citu pilsoņu īpašumu. Tas radījis sabiedrībā lielu nedrošības sajūtu. Daudzi baidās gādāt sev īpašumu, baidās saimniekot, jo domā, ka tuvākajā laikā viņu tiesības atkal var tikt ierobežotas. Es domāju, ka tas ir viens no būtiskākajiem uzdevumiem.
Otrs manas darbības virziens ir saistīts ar pārvaldes organizācijas uzlabošanu un cīņu ar birokrātismu pārvaldes aparātā. Par šo jautājumu esmu uzrakstījis doktora disertāciju, esmu uzrakstījis grāmatu. Šis tas tur ir novecojis, man ir arī dažas jaunas domas, kuras es vēl neesmu uzlicis uz papīra, bet kuras es ceru tagad izmantot savā praktiskajā darbībā, uzlabojot, vienkāršojot un palētinot pārvaldes aparāta darbību.
Tālāk nākamais jautājums. Turpmāk mums būs politiska valdība. Tā būs valdība, kas īstenos politiku, kuru būs nospraudis parlaments lielos vilcienos. Līdz šim valdība bija kaut kas līdzīgs saimnieciskajai pārvaldei pie Komunistiskās partijas Centrālkomitejas, kura izlēma katru sīku lēmumu, kuram tikai bija kaut neliela politiska pieskaņa un bieži vien arī pat nebija nekādas politiskas pieskaņas. Valdībai atlika tikai to noformēt. Tagad valdībai vajadzēs lemt patstāvīgi, vadoties no noteiktām politiskām nostādnēm. Uzskatu, ka arī šajā ziņā es varētu būt noderīgs valdības sastāvā, jo pēdējos gados esmu uzkrājis zināmu politisku pieredzi. Tajā pašā laikā savā darbībā gribētu panākt, lai tīri politiskas nostādnes valdības darbībā neņemtu pārsvaru pār jautājumiem, kas saistīti ar cilvēku ekonomiskā, sociālā stāvokļa uzlabošanu un saimnieciskās darbības attīstību.
Pārvaldes darbībā šobrīd zināmas tendences esmu novērojis. Piemēram, mēs ļoti daudz laika veltām tādu jautājumu kā ielu un citu sabiedrisko vietu nosaukumu pārdēvēšanai. Es, protams, par to priecājos, esmu arī pats par to domājis, un man kā vecam rīdziniekam ir ļoti patīkami, ja ielām atjauno tos nosaukumus, kurus pazīstu no bērnības. Bet es domāju, ka tajā pašā laikā mēs esam mazliet aizmirsuši, ka šīs ielas ir jāremontē, jārūpējas, lai tās būtu cienīgas nest nosaukumu, kuru mēs piešķiram.
Risinot politiskos jautājumus, mēs nedrīkstam aizmirst par cilvēku ekonomiskā un sociālā stāvokļa uzlabošanu, es uzskatu par nepieciešamu arī to iekļaut savā darbībā.
Nākamais jautājums, kuram es domāju veltīt savu uzmanību, ir nodrošināt, lai mūsu politika būtu vienota ar Baltijas valstīm. Diemžēl tas ir jautājums, par kuru mēs daudz runājam, bet valdību līmenī pagaidām tas vēl nav nodrošināts. Un ne tikai valdību līmenī, bet jāsaka — diemžēl arī parlamentu līmenī. Kas tad mums, valdībām un parlamentiem, kopīgi būtu jārisina, lai mēs ietu vienotu ceļu? Mūsu Augstākās padomes pirmās sesijas atklāšanas dienā pie mums bija ieradies Lietuvas Augstākās padomes priekšsēdētājs. Es nezinu, kāpēc Igaunijas Augstākās padomes priekšsēdētājs vai vismaz viņa vietnieks nebija. Varbūt mēs viņus nebijām uzlūguši vai viņi paši nav gribējuši braukt, bet katrā ziņā abos gadījumos tas ir pietiekami bēdīgi. Un pietiekami bēdīgi ir arī tas, ka izsmeļošu informāciju par to, kādus lēmumus mēs gatavojamies pieņemt savā pirmajā sesijā, cik man ir zināms, mēs esam devuši saviem kaimiņiem, bet viņi mums ne. Domāju, ka valdības līmenī mums šī sadarbība būtu jāuzlabo. Pazīdams Igaunijas un Lietuvas attiecīgos vadītājus, gan valdības vadītājus, gan viņu pirmos vietniekus un arī pārējos vietniekus, ceru, ka šīs attiecības izdosies uzlabot.
Beidzot jautājums par attiecībām ar PSRS. Kā jūs sapratāt no valdības vadītāja runas, paredzams, ka šie pienākumi tiks uzlikti man. Ar savu līdzšinējo darbību, protams, ne viens, bet piedaloties arī citiem deputātiem un mūsu Augstākās padomes priekšsēdētājam, esmu panācis, ka mums ir ievadītas sarunas ar PSRS vadību. Es ļoti pūlēšos, lai šīs sarunas neizjuktu, lai mums tomēr būtu nodibināti kontakti ar PSRS vadību gan šajā pārejas laikā, kamēr mēs vēl atrodamies PSRS sastāvā, gan arī turpmāk, kad mums būs jauns statuss. Arī šajā darbības jomā ir ļoti nopietnas problēmas. Mēs tiešām daudz vairāk esam rūpējušies par kontaktiem, lai atkal dabūtu tos vai citus fondus, atrisinātu tos vai citus jautājumus, bet politisku jautājumu risināšanā līdz šim kontakti nebija pietiekami izvērsti. Šī situācija mums ir jāuzlabo. Es tomēr uzskatu, ka nav normāli, ja PSRS Prezidents vēl nav saņēmis mūsu Deklarācijas oficiālu tekstu un viņam rakstīto vēstuli, kaut gan no to pieņemšanas brīža ir pagājušas trīs dienas. Tādēļ viņam ir jāvadās no nepārbaudītas un varbūt pat dažkārt tendenciozas informācijas. Es domāju, ka šiem kontaktiem ir jābūt ciešākiem. Tas nenozīmē, ka mēs skatīsimies PSRS valdībai mutē un pakļausimies, bet gan to, ka uz līdztiesības un savstarpējas cieņas pamata mēs varētu šo sadarbību tomēr vairāk nostiprināt, nekā tas mums ir bijis līdz šim. Šajā virzienā es arī pacentīšos strādāt.
Ja jūs man dāvāsiet savu uzticību, tad tie būs galvenie manas darbības virzieni, kuros domāju iedziļināties, strādājot Ministru padomē.
Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu jautājumus. Taču vispirms mazu uzziņu jūsu teiktā sakarā. Mūsu sesijas sagatavošanas organizācijas komisija bija uzlūgusi pārstāvjus no Lietuvas, Krievijas, Baltkrievijas un Igaunijas. Taču ieradās tikai Lietuvas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs. Igaunijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels savukārt uzlūdza Latvijas Augstākās padomes un Lietuvas Augstākās padomes priekšsēdētājus 10.maijā uz politiskajām konsultācijām.

A.Aleksejevs: */Bišera kungs, sakiet, lūdzu, vai varu jums uzdot jautājumu no ekonomikas sfēras?/

I.Bišers: */Protams. Manuprāt, no jebkuras sfēras.../

A.Aleksejevs: */Ja tūdaļ atbildēt nevarēsit, es neiebildīšu, ka jūs konsultējaties un atbildat galavārdā./ (Smiekli).
*/Lai republikas ekonomika normāli funkcionētu, būs vajadzīga ārvalstu valūta. Bet sakarā ar to, ka Latvija cenšas panākt līdztiesību sev un, dabiski, arī pārējām republikām, tai šī valūta būs vajadzīga gan rubļos, gan dolāros. Taču sakarā ar to, ka būs līdztiesīgas attiecības ar Savienību, tirdzniecība notiks pasaules cenu līmenī. Sakiet, lūdzu, kādas būs Latvijas vajadzības pēc rubļiem, dolāriem, cik rubļu un dolāru varēs iegūt Latvija un kādā veidā?/

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, vienu mirkli. Tātad kārtība ir sekojoša: nestāvēsim. Lūdzu, uzrakstiet abas rindas un iesniedziet man.

I.Bišers: Katrā ziņā es jau šodien un tūlīt nenosaukšu šos skaitļus, tam nolūkam mums ir Ekonomikas ministrija, kurai ir jāizdara attiecīgie aprēķini. Un tad Ekonomikas ministrijā jūs acīmredzot varēsit dabūt konkrētus skaitļus. Es varu pateikt vienīgi to, ka valdības vadītāja ziņojumā jau tika norādīts uz veselu virkni jautājumu, kas, kur un kā mēs varētu papildināt savus ārvalstu valūtas krājumus, un ne jau tikai tiešajā preču apmaiņā. Mūsu republikas ģeogrāfiskais stāvoklis ļauj mums palielināt šos valūtas krājumus arī ar citu pakalpojumu sniegšanu, kurus mēs tagad sniedzam, bet valūtu nesaņemam.
Mums ir liela zelta un citu valūtas vērtību noplūde. Šobrīd viss aiziet Vissavienības fondam. Taču mums ir tāda svarīga ārzemju valūtas rezerve kā ostas, par kurām visā pasaulē saņem lielus atalgojumus. Pa mūsu republiku tiek pārvadātas bīstamas kravas, un par tādu pārvadāšanu visā pasaulē maksā lielas naudas summas. Mums ir vesela rinda citu avotu. Mūsu republika šobrīd faktiski izpilda darbus, bet nesaņem attiecīgo atlīdzību valūtā. Es domāju arī par to, ka te acīmredzot saglabāsies bāzes, kuras tiks veidotas uz tādiem pašiem principiem, uz kādiem bija tās izveidotas 1939.gada līgumā, kurā arī bija paredzēta atlīdzība par to izvietošanu. Es domāju, ka tas viss kopumā arī varētu stabilizēt šo mūsu valūtas bilanci tirdzniecībā ar ārzemēm. Turklāt neaizmirsīsim arī gaisa koridorus virs mūsu republikas. Visā pasaulē par tiem ieņem samērā nopietnas naudas summas. Acīmredzot konkrētus aprēķinus rubļos neizdarīs valdības vadītāja vietnieks, to izdarīs Ekonomikas ministrija un par to jums varēs dot nepieciešamo informāciju.

Priekšsēdētājs: Deputāt Gavrilov, lūdzu.

A.Aleksejevs: */Anatolij Valerjanovič, lūdzu atvainot, es neesmu apmierināts ar atbildi, tāpēc savu priekšlikumu neatsaucu. Bišera kungs, jūs varbūt konsultējieties un galavārdā.../

Priekšsēdētājs: */Paldies. Lūdzu, deputāts Gavrilovs./

M.Gavrilovs: */Man jums ir tīri juridisks jautājums. Kādā no televīzijas raidījumiem jūs teicāt, ka mums paredzama labprātīga pierakstīšanās, reģistrēšanās par Latvijas Republikas pilsoņiem. Man šajā sakarā ir jautājums: vai līdz ar to ir paredzēta pilsonības atņemšana? Ja vajadzīga pierakstīšanās, tātad jābūt kaut kādai pilsonības atņemšanas procedūrai. Tāpēc ka nevar divreiz iebrist vienā un tajā pašā upē. Tas ir pirmais jautājums.
Otrais jautājums ir saistībā ar Konstitūcijas 131.pantu. Tas tagad ir vai nav spēkā? Vai tas, ka esam pieņēmuši Deklarāciju, nozīmē, ka mēs visi vairs neesam Latvijas PSR pilsoņi?/

I.Bišers: */Pirmkārt, es domāju, jautājumu par to, kāds būs likums par Latvijas PSR pilsonību, lemsit jūs, nevis es. Otrkārt, uzskatu, ka tāds likums neapšaubāmi būs. Un 4.maijā pieņemtajā Deklarācijā ierakstīts, ka visi, kas gribēs iegūt Latvijas Republikas pilsonību, varēs griezties, ja viņi ir pastāvīgie iedzīvotāji. Otrs jautājums tiks risināts saskaņā ar to likumu, kuru jūs pieņemsit./

M.Gavrilovs: */Es nesaprotu. Jūsu kā jurista viedoklis: ja vajadzēs pierakstīties pilsoņos, vai tas paredz, ka pirms tam būs kaut kāds akts, kas likvidē iepriekšējo pilsonību?/

I.Bišers: */Es domāju, ka šādu likumu par pilsonību Augstākā padome neapšaubāmi pieņems./

M.Gavrilovs: */Vai šajā sakarā jums viedokļa nav?/

I.Bišers: */Es domāju, ka viedoklis ir vajadzīgs jums, tāpēc ka lemsit jūs, nevis es./

M.Gavrilovs: */Taču piedāvāsit jūs./

Priekšsēdētājs: Deputāts Cilinskis.

E.Cilinskis: Man ir jautājums. Jūs teicāt, ka Latvija joprojām ir PSRS sastāvā. Kā jūsu teiktais savienojams ar neatkarības Deklarāciju, ko mēs tikko pieņēmām? Un jautājuma otra daļa attiecas uz Latvijas iespējamām konfederatīvajām attiecībām ar PSRS, jo jūs vedāt sarunas ar Gorbačova kungu. Kādas ir jūsu domas par šīs konfederācijas iespēju pašlaik?

I.Bišers: Saskaņā ar pieņemto Deklarāciju savu reālās neatkarības atjaunošanu mēs esam uzsākuši ar pārejas periodu. Minētajā laikā mēs vēl neesam izstājušies no PSRS. Cita lieta, ka Augstākajā padomē Deklarācijai būs prioritāte pār visiem citiem pieņemtajiem likumdošanas aktiem. Tiem visiem būs jāatbilst šiem četriem l922.gada Konstitūcijas pantiem. Tomēr šajā laikā mēs paliksim PSRS ietvaros, kamēr neizveidosim visas varas struktūras, sarunās neatrisināsim visus jautājumus, saistītus ar attiecību nokārtošanu ar PSRS. Tad, kad sanāks, kā noteikts Deklarācijā, jaunievēlētā Saeima, tikai no tā brīža iestāsies pilnīga Latvijas neatkarība.
Jautājumu, kādas būs attiecības ar PSRS, esmu izklāstījis jau vairākkārt. Arī jautājumā par to, ka pamatā jābūt Latvijas valstiskās neatkarības atzīšanai, kam sekos savstarpēji izdevīgi vienlīdzīgi līgumi, kuros abas puses uz līdztiesības pamatiem risinās savas nepieciešamās ekonomiskās, militārās un citas intereses. Šajā gadījumā minētie līgumi būtu galīgi jāapstiprina abu valstu Augstākajā padomē, turklāt tie nebūtu noslēdzami uz noteiktu laiku. Vai šo līgumu nosauks par konfederāciju vai kā citādi, tas nav svarīgi, bet katrā ziņā pats galvenais noteikums ir, lai republikas saglabātu savu starptautisko tiesību subjekta statusu un lai šis līgums neierobežotu Republikas iespējas nodibināt attiecības ar citām valstīm. Šādu līgumu, ko es nosaukšu par konfederatīvu, bija sagatavojusi iepriekšējā valdība, un tas nav mans priekšlikums, bet, ciktāl tas nerunāja pretī koncepcijai, kas bija iepriekš izstrādāta un apstiprināta Augstākās padomes Prezidijā, es arī to pieņēmu.

S.Dīmanis: */Vakar televīzijas raidījumā krievu valodā Gorbunova kungs teica, ka mēs vēl neesam sarāvuši valstiskās saites ar Padomju Savienību. Divas dienas pirms tam Krastiņa kungs sacīja, ka Padomju Savienība jau ir ārzemes. Es, lasot Deklarāciju par neatkarību, uzskatu, ka mēs attiecībā uz Padomju Savienību patiešām jau esam ārzemes. Kā no šā viedokļa jūs vērtējat savu atrašanos PSRS Augstākās padomes, pareizāk, Tautību padomes sastāvā? Es kā potenciālais Latvijas Republikas pilsonis gluži vienkārši uztraucos, ka jūs darbojaties ārvalsts likumdošanas orgānā. Iespējama informācijas noplūde un citas nelabas lietas. Kā jūs vērtējat savu pašreizējo stāvokli? Paldies./

I.Bišers: Uz jautājumu, vai mēs attiecībā pret PSRS jau esam kā ārzemēs, es atbildēju, runājot par iepriekšējo jautājumu, kas attiecās uz mūsu deputātu atrašanos PSRS Augstākajā padomē. Es uzskatu — kamēr mēs neesam pilnīgi pasludinājuši neatkarību, šo deputātu atrašanās tur ir attaisnota, jo viņi aizstāv savu vēlētāju intereses. Attiecībā uz savu posteni es jau vairākkārt esmu pateicis: ja tiks pieņemta šī Deklarācija par neatkarību, konkrēto posteni es acīmredzot atstāšu neatkarīgi no tā, vai jūs šodien mani apstiprināsit vai neapstiprināsit šajā amatā.

Priekšsēdētājs: Tagad, pēc mūsu ziņām, vajadzētu runāt deputātam Ivanovam no 70.vēlēšanu apgabala.

M.Ivanovs: */Bišera kungs, ne jūs, ne Godmaņa kungs savās programmās neko neesat teikuši par to, kā tiks risināti Latvijas Republikas darbaļaužu sociālie jautājumi. Lūdzu atbildēt uz šo jautājumu./

I.Bišers: */Jautājums par skolu audzēkņiem tiks risināts tāpat, kā tas principā tika darīts līdz šim. Bet es domāju, un mēs jau vairākkārt esam paziņojuši, ka ir jāatsakās no pārpalikuma principa tautas izglītības sfērā. Mums ir jāpalielina asignējumi visu pakāpju mācību iestādēm, sākot ar skolām un beidzot ar augstākajām mācību iestādēm, lai turpmāk mēs varētu dot izglītību tādā līmenī, kāds pastāv pasaulē. Reizē es domāju, ka mums ir arī jārūpējas par universitātes studentu sociālo nodrošināšanu. Es pats 15 gadus strādāju universitātē un tāpēc zinu, ka daudzi studenti dibina ģimenes un ar stipendiju diemžēl ir acīm redzami par maz, lai tās uzturētu. Tāpēc es domāju, ka studentu sociālais stāvoklis ir jāuzlabo./

M.Ivanovs: */Es atvainojos, es uzdevu jautājumu par Latvijas Republikas darbaļaužu sociālo dzīvi. Nevis skolu audzēkņu, bet darbaļaužu./

I.Bišers: */Jūs runājat tikai par skolām?/

M.Ivanovs: */Nē, par darbaļaudīm, par visiem mums, kas dzīvo Latvijas Republikas teritorijā./

I.Bišers: */Par darbaļaudīm? Atvainojiet, es pārklausījos./
Sociālajos jautājumos valdībai būs jāizstrādā programma. Es domāju, ka mums šeit būs ļoti smagas problēmas, jo daudz ir darba nespējīgo un mazatalgoto strādnieku, kuri dzīvo zem nabadzības robežas. Kur ņemt asignējumus, šodien jums to vēl nevaru pateikt. Acīmredzot valdībai tie būs jāmeklē, tie būs jāmeklē mums — deputātiem. Taču šī problēma būs jārisina nekavējoties. Lai šo grūto sociālo situāciju kardināli uzlabotu, jārisina jautājumi par jauna pensijas likuma ieviešanu, par pabalstu sistēmas noteikšanu tiem, kuriem šobrīd nav tiesību saņemt pensiju, par sociālās pensijas ieviešanu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Geidāns — lūdzu. Pēc tam jautājums deputātam Romašovam.

I.Geidāns: Cienījamais vicepremjer — pretendent, šajā dotajā brīdī brīvajā Latvijas Republikā darbojas Latvijas Republikas pilsoņu brīvi ievēlēts Latvijas Republikas Pilsoņu kongress, bet kā pilsoņu pārstāvniecības orgāns — Latvijas komiteja. Latvijas augstākais varas orgāns ir Augstākā padome, kā arī nākamā valdība, kurā jūs pretendējat arī būt vadībā. Kā jūs no šodienas viedokļa, no savām iespējamām varas juridiskajām tiesībām redzat visu šo organizāciju savstarpējās sadarbības reālās formas un virzienus?

I.Bišers: Es domāju, ka valdībai ir jāsadarbojas ar visām sabiedriskajām organizācijām, gan ar lielām, gan ar mazām, vēl jo vairāk ar lielām sabiedriskām organizācijām, kuras pretendē, ka tās pārstāv daudzus cilvēkus. Kā zināms, Pilsoņu kongresa vēlēšanās ir piedalījušies 700 tūkstoši cilvēku. Ar šādu organizāciju mēs, protams, nevaram nerēķināties. Šeit būs jāatrod sadarbības formas. Domāju, ka tādas organizācijas, ar kurām mums būs jāsadarbojas, būs ne tikai Pilsoņu kongress, bet vēl daudzas citas. Valdībai būs jāsadarbojas ar visiem, lai noskaidrotu viņu prasības, vajadzības un ar viņiem rēķinātos. Nav izslēgts, ka mums, tāpat kā Lietuvā, nodibināsies savas sabiedriskās organizācijas, kuras pārstāvēs PSRS pilsoņu intereses. Arī ar tām mums būs jārēķinās un tās jāuzklausa. Protams, par to lēmumus pieņems parlaments un valdība — saskaņā ar savu kompetenci.
No zāles: */Bišera kungs, šodien presē publicēts likums par to iedzīvotāju pilsoņtiesību aizsardzību, kuri atrodas ārpus saviem nacionālajiem veidojumiem. Vai šis PSRS likums būs spēkā Latvijas Republikā?/

I.Bišers: */Tas ir atkarīgs no tā, kādu lēmumu jūs kā deputāti pieņemsit. Tā kā ir pieņemta deklarācija, visi PSRS likumi — tas ierakstīts iepriekšējā sasaukuma pieņemtajā Latvijas PSR Konstitūcijā — ir spēkā Latvijas PSR teritorijā tikai pēc tam, kad tos ratificējusi Augstākā padome./
No zāles: */Vai esat drošs, ka šis likums tiks ratificēts?/

I.Bišers: */Tas ir jālemj jums, deputātiem, nevis man./
No zāles: */Paldies./

Priekšsēdētājs: */Deputāts Zaļetajevs./

S.Zaļetajevs: */Cienījamais Bišera kungs, Deklarācijā par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu formulēts, ar ko jābeidzas pārejas posmam. Mani interesē, kādi ir priekšnoteikumi pārejas posma pabeigšanai, konkrēti, vai pārejas posma pabeigšanai ir kādi ekonomiskie priekšnoteikumi?/

I.Bišers: */Es domāju, ka pārejas posmā reāli jāpanāk Latvijas PSR augstāko varas orgānu, tas ir, parlamenta, valdības, politiskā suverenitāte Latvijas teritorijā. Un ir jānodrošina arī reāla ekonomiskā suverenitāte, reāla republikas ekonomiskā patstāvība.
Un šajā posmā ir jārīko savstarpējas konsultācijas, sarunas ar Padomju Savienību, lai atrisinātu savstarpējās problēmas, kas pastāv starp mums... Tie ir priekšnoteikumi, kas nepieciešami, lai pabeigtu pārejas posmu./

Priekšsēdētājs: Deputāt Ļaļin, lūdzu.

J.Ļaļins: */Atļaujiet vispirms jums uzdot precizējošu jautājumu par reglamentu. Es domāju, ka tikai pirmo vietnieku izskata komisija, visus pārējos vietniekus — deputāti... Lūk, Bišera kungs, jums jautājums. Kad būsit pirmais vietnieks, gribot vai negribot jums nāksies saskarties ar ekonomiskajiem jautājumiem. Kā, pēc jūsu domām, jāveido republikas budžets, un kāda loma te būs mūsu vietējām — pilsētu un rajonu padomēm?/

I.Bišers: */Domāju, ka visam ir jāveidojas no apakšas. Šajā jautājumā noteicošā ir nodokļu politika, kurai jānodrošina gan vietējo pašvaldību un noteiktas republikas vajadzības, gan turpmāk arī zināmi savstarpēji vienkanāla norēķini ar Padomju Savienību. Uzskatu, ka šis princips jāīsteno no apakšas, un domāju, ka ar laiku mēs pāriesim uz speciāliem komunālajiem nodokļiem./

J.Ļaļins: */Un aprēķini sākas no rajoniem? Tā es saprotu?/

I.Bišers: */Jā./

Priekšsēdētājs: Jānis Dinevičs.

J.Dinevičs: Bišera kungs, man ir divi jautājumi. Pirmais pavisam īss. Kādā politiskā partijā jūs pašreiz esat? Un otrs jautājums: ja jau mēs 4.maijā paziņojām, ka atjaunojam Latvijas Republikas Satversmi un apturam to uz vienu brīdi, tad mani māc bažas, tāpat kā pretendentu uz Latvijas Republikas pilsonību dārgo biedru Dīmani, par to, kur tad mēs īsti esam? Man liekas, ka ir atjaunota šī Latvijas Republika un šis pārejas periods ir process, kurā mēs fiksējam to līdz galam, kad mūs ir atzinusi Maskava. Ne par kādu federācijas variantu pašreizējā mirklī es negribētu dzirdēt. Izkliedējiet manas bažas šajā jautājumā.

I.Bišers: Es jau jums teicu, ka pie konfederācijas varianta, pie jebkura konfederācijas līguma, pirmais pamatnoteikums ir Latvijas pilnīgas neatkarības atjaunošana, jo konfederācija ir līgums divu līdztiesīgu valstu starpā. Un, ja nav šīs līdztiesības, tad nevar būt arī konfederācijas līguma. Kad mums par šo problēmu bija sarunas ar Gorbačovu, viņš mums uzdeva šo jautājumu — vai mēs šo konfederāciju redzam PSRS sastāvā vai ārpus PSRS. Es viennozīmīgi atbildēju, ka konfederāciju es redzu tad, ja Latvija atrodas blakus PSRS, bet nevis PSRS iekšienē.
Man vēl ir jāatbild uz otru jautājumu — par partijas piederību. Diemžēl man jāsaka, ka, lai gan es neesmu izstājies no PSKP, kurā ilgāku laiku sastāvēju, tomēr man jāatzīstas, ka faktiski esmu pazaudējis ar partiju sakarus, jo kopš pagājušā gada jūlija neesmu piedalījies nekādā šīs organizācijas darbībā un kopš septembra neesmu maksājis biedra naudu. Tas nav mans nopelns, jo, pārejot darbā uz PSRS Augstāko padomi, manus dokumentus aizsūtīja uz Maskavas Ļeņina rajona partijas komiteju, kur 8 mēnešus tika lemts jautājums par deputātu partijas organizācijas nodibināšanu, un tāpēc es nesastāvēju nekādā partijas organizācijā. Šobrīd šī partijas organizācija ir nodibināta, bet, tā kā šajā laikā bija zināms par lēmumiem, kuri sagaidāmi Augstākajā padomē, es uzskatīju, ka man nav nozīmes iesaistīties organizācijā. Kad atgriezos Latvijā, manu biedra karti nebija uz kurieni pārsūtīt, jo tā organizācija, kas šodien turpina saukties Latvijas Komunistiskās partijas vārdā, pirmkārt, ir jau no manis atteikusies, izmantojot 1.Maija mītiņu, lai izteiktu dažādus apvainojumus pret mani visas republikas iedzīvotāju priekšā. Otrkārt, arī no savas puses, gribu teikt, ka man šī organizācija nav pieņemama. Nesaku neko sliktu par tās ierindas biedriem. Taču vadībā šobrīd ir spēki, kuri ietur atklātu konservatīvu un pat neostaļinisku kursu. Ja šīs organizācijas vadītājs var paziņot, ka viņš uzskata, ka proletariāta diktatūra vēl nav atcelta, tad acīmredzot mēs visi zinām, kas tika saprasts ar šo proletariāta diktatūru un kas šo diktatūru proletariāta vārdā realizēja. Un tāpēc arī nav brīnums, ka šīs partijas vadītājs šobrīd neatzīst tās Augstākās padomes lēmumus, kuras deputāts viņš ir, un cenšas cīnīties pret šiem lēmumiem, respektīvi, neatzīst lozungu “Visu varu padomēm”. Pats par sevi saprotams, ka ar šādu partiju man nav pa ceļam, bet ne ar vienu citu partiju es pagaidām neesmu saistījies.

Priekšsēdētājs: Man ar jums jākonsultējas. Trīs kolēģi — deputāti Biezais, Ābiķis un Berklavs pirmo reizi šodien uzdod jautājumus. Vai uzklausīsim šos deputātus? Pēc tam debates izbeigsim, jo es jūtu, ka pārkāpju reglamentu. Piekrītat? Jā. Lūdzu, deputāt Biezais.

J.Biezais: Cienījamo kandidāt, es atvainojos, ka mums visiem zināmā mērā ir jānoņemas ar nākotnes prognozēšanu, bet tāda ir situācija. Mēģiniet prognozēt trīs procesus: demokratizācija PSRS Augstākajā padomē, kur piedalās arī Latvijas pārstāvji, demokrātiskie procesi atsevišķās republikās no apakšas, kas iet it kā viens otram pretī, un mūsu pārejas periods. Kā jūs uzskatāt, vai tie varētu sastapties vienā kontrolpunktā un tādējādi atrisināt situāciju, vai tie paliks katrs savā līmenī?

I.Bišers: Jautājumā par demokratizācijas procesiem PSRS Augstākajā padomē es diemžēl esmu spiests atzīt, ka šis demokratizācijas process, kas iezīmējās pirmajā sesijā un daļēji arī otrajā sesijā, šobrīd ir apstājies. Lielā mērā tas saistīts ar to, ka visu triju Baltijas valstu deputāti ir zaudējuši interesi par PSRS Augstākās padomes darbību, ir pārstāvēti ļoti mazā mērā un aktīvi nepiedalās tās darbā. Tajā pašā laikā arī Krievijas demokrātiskie spēki un dažu citu republiku demokrātiskie spēki, būdami aizņemti ar procesiem savās republikās, ar attiecīgo Augstāko padomju vēlēšanām, ar Maskavas un Ļeņingradas padomes formēšanu utt., nepiedalījās Augstākajā padomē, tā ka sakarā ar to pēdējā laikā šis demokratizācijas process ir apstājies. Gluži otrādi, var novērot pretējās pazīmes. Tajā pašā laikā daudzās republikās mēs varam redzēt ievērojamu demokrātisko spēku pieaugumu, pirmām kārtām te jārunā par Baltijas valstīm, Moldāviju, Ukrainu un daļēji arī par Krievijas federāciju. Katrā ziņā šie demokratizācijas procesi var atvieglot mūsu situāciju un mūsu attīstību, bet vai tie sastapsies kādā brīdī kaut kur, par to vēl šobrīd pāragri runāt. Varbūt mazliet vēlāk, kad notiks Krievijas tautas deputātu pirmais kongress, situāciju būs vieglāk prognozēt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ābiķis, pēc tam — deputāts Berklavs.

Dz.Ābiķis: Cienītais Bišera kungs, pie mums algas bieži vien ir apgriezti proporcionālas izglītībai un tāpēc izglītības prestižs sabiedrībā ir ļoti zems. Vai jūs paredzat, ka tuvākajā laikā algu politikā mūsu valstī ir gaidāmas kādas izmaiņas?

I.Bišers: Vai Latvijas Republikā?

Dz.Ābiķis: Jā.

I.Bišers: Es šajā ziņā izdarītu ļoti kardinālas izmaiņas, bet nedrīkstam aizmirst, ka tuvākajā nākotnē mūsu situācija būs ļoti saspriegta, tāpēc nevajadzētu runāt par to, ka tas notiks pašā tuvākajā laikā. Bet katrā ziņā tas ir mūsu kurss — cilvēka atalgojumam ir jābūt atkarīgam no tās reālās zināšanu bagāžas, ko viņš ir uzkrājis, tā, protams, ir neapšaubāma patiesība.

E.Berklavs: Mans jautājums ir ļoti līdzīgs deputāta Dineviča jautājumam. Es tomēr, Bišera kungs, kaut ko nesaprotu. Jūs pievienojaties 4.datumā pieņemtajai neatkarības Deklarācijai, bet šajā Deklarācijā ir skaidri pateikts, ka mēs atjaunojam Satversmes 1., 2., 3., 6.pantu. Un pirmais skan tā: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.” Kā tad jūs varat savienot to, ka mēs it kā vēl esam Padomju Savienības sastāvā? Tauta mūs apsveica, mēs apsveicām tautu, ka atkal pirmā brīvības diena, un tagad izrādās, ka mēs neesam brīvībā.

I.Bišers: Kā jūs domājat, Berklava kungs, vai mēs jau esam brīvi no PSRS ?

E.Berklavs: Jā, es tā saprotu.

I.Bišers: Es tomēr domāju, ka mums ir vispirms jāatjauno reālā vara, ka acīmredzot šis pārejas periods ir vajadzīgs, lai mēs šo reālo varu tiešām atjaunotu, un tad varēsim savus pilsoņus reāli aizstāvēt un realizēt reālu varu Latvijas teritorijā.

E.Berklavs: Es atzīstu, ka mēs esam brīva republika, un cīnīsimies par to, lai reāli iegūtu visas savas tiesības!

Priekšsēdētājs: Deputāt Zotov, vai jūs gribat ko teikt procedūras jautājumā?

A.Zotovs: */Atvainojiet, es esmu neatkarīgais deputāts, un man nebija kur pierakstīties. Vai drīkst uzdot jautājumu?/

Priekšsēdētājs: */Ir lūgums pierakstīties, lai varētu kaut kā regulēt šo procesu./

A.Zotovs: */Vai drīkst uzdot jautājumu? Bišera kungs, lūdzu mani atvainot, tāpēc ka arī es esmu spiests nevis dot nākamajam vicepremjeram kādu lietišķu, konstruktīvu padomu, bet jautāt: kas notiks ar pensijām, kuras tagad Savienībā paaugstina? Šis jautājums ļoti nodarbina manus draudzes locekļus./

I.Bišers: */Jā, izskatot jautājumus ar mūsu paredzamo sociālās nodrošināšanas ministra amata kandidātu, mēs to jau apspriedām. Neapšaubāmi, ka tas jaunais likums, kurš tiek pieņemts, kuru pieņems pēc nedēļas, ir daudz labāks salīdzinājumā par pašreiz spēkā esošo pensiju likumu. Tāpēc es principā esmu par to, lai šo jautājumu mēs varētu risināt tā, kā tas paredzēts Padomju Savienībā, jo diezin vai mēs paši spēsim ātri izstrādāt jaunu likumu. Jautājums ir tikai par to, kādā mērā mēs pratīsim tuvākajā laikā nodrošināt naudas resursus./

S.Zaļetajevs: */Tas ir, pensijas nezudīs, tiklīdz stāsies spēkā jaunā kārtība?/

I.Bišers: */Nu ko jūs! Protams, uzskatām par nepieciešamu no asignējumiem, kurus mēs saglabāsim, paaugstināt maznodrošināto ģimeņu nodrošināšanas līmeni./

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Debatēs ir pieteikušies trīs deputāti — Aleksejevs, Cilinskis un Teikmanis. Vai mēs varētu norunāt tā, ka katram dodam pa 5 minūtēm, pēc tam atklātai balsošanai vēl 5 minūtes. Ja jūs man atļautu pārkāpt reglamentu nobeiguma ziņā, tad 10 minūtēs mēs varētu šo jautājumu izskatīt un no rīta sākt citus jautājumus. Nav iebildumu? Nav. Vārds deputātam Aleksejevam.

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Esmu priecīgs, ka valdības vadošo amatpersonu iecelšanā skaidri saskatāma tendence iecelt godājamus cilvēkus. Es pilnībā piekrītu deputātam Dozorcevam, ka mūsu premjers ir godājams cilvēks, un uzskatu, ka Bišera kungs arī ir labs cilvēks. Esmu pārliecināts, ka viņus vada visnotaļ labi nodomi un rūpes par mūsu republikas iedzīvotāju interesēm. Bet kas mani satrauc? Mani satrauc tas, ka es vakar nevarēju uzdot jautājumu Breša kungam, es nevarēju šodien saņemt atbildi no Godmaņa kunga un, protams, nevarēju saņemt atbildi no Bišera kunga.
Iedomājieties tādu situāciju, ka Maskava mūs uztver nopietni. Šeit tika izskatīti daļējas ekonomiskās blokādes varianti, izskanēja totālas blokādes variants, tādas blokādes, kas būtu līdzīga, teiksim, tai blokādei, kādu Savienotās Valstis izmanto pret Kubu. Man jāteic, ka nebaidos no šiem variantiem, es baidos tieši no tā, ka Maskava mūs uztvers nopietni, un, teiksim, noticējusi mūsu aicinājumiem būt līdztiesīgiem, ar 1.jūliju sāks ar mums kārtot lietas uz līdztiesīgiem pamatiem. Bet ko nozīmē būt līdztiesīgiem? Tas nozīmē tirgoties pasaules cenu līmenī. Tāpēc es gribētu uzzināt no mūsu valdības, vai tā aptver visus šos jautājumus. Jāteic, man diemžēl rodas iespaids, ka valdība to neaptver. Un tas ir ļoti bēdīgi. Lai gan, protams, var uzdot arī trešo jautājumu. Cik daudz rubļu, dolāru mums vajag, lai mēs varētu normāli funkcionēt? Taču ir arī trešā valūta, par kuru šeit runāja Ministru padomes priekšsēdētājs. Tie ir lati. Tad, lūk, man šķiet, ka tā vietā, lai nolasītu tik plašu programmu, vajadzēja nosaukt trīs skaitļus: cik rubļu, cik dolāru un cik latu vajag, lai visiem izmaksātu pensiju, lai maksātu bezdarba pabalstus, lai uzturētu tautas izglītību, medicīnu un tā tālāk. Tā ir viena rindiņa. Bet otra rindiņa būtu par to, kādā veidā mēs domājam iegūt rubļus, dolārus un latus. Es ceru, ka mēs šodien tomēr saņemsim atbildi uz šiem jautājumiem, jo bez šādas atbildes var uzskatīt, ka taustāmies pa tumsu, un to, kur nonāksim, neviens, pat tēvs Aleksijs, nezina./

E.Cilinskis: Godājamie deputāti! Nākamajā dienā pēc neatkarības Deklarācijas pasludināšanas kāds republikāņu partijas biedrs man vaicāja, cik daudzas neatkarības Deklarācijas vēl tiks pasludinātas, šī esot jau trešā. Cik to varētu būt? Kādas piecas? Un kā mēs sauksim šo neatkarību? Neatkarību jau mēs esam minējuši, suverenitāti arī, ko minēsim turpmāk? Man gan likās, ka šī neatkarības Deklarācija ir pēdējā un tālākais mūsu uzdevums ir piepildīt šo Deklarāciju ar reālu saturu. Tādēļ mani šodien izbrīnīja dažas tēzes Bišera kunga runā. Neatkarības Deklarācijas 4.punktā ir rakstīts, ka tiek atjaunota Latvijas Republikas Satversme un ka šī Satversme tiek apturēta, izņemot tos pantus, kuri ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, tajā skaitā l.pants — “Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika”. Domāju, ka juridiski tas ir pretrunā ar Latvijas Konstitūcijas 68.pantu, kur teikts, ka Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika kopā ar pārējām republikām veido Padomju Sociālistisko Republiku Savienību — federatīvu, daudznacionālu valsti. Ņemot vērā, ka Bišera kungu noteikti ievēlēs, man būtu novēlējums, lai, vedot sarunas gan ar Maskavu, gan ar Rietumiem, tiktu ievērots Latvijas valsts pašreizējais juridiskais statuss. Es arī domāju, ka šajā amatā noteikti būtu jāvadās no tā, ko lemsim mēs. Acīmredzot Bišera kungs kā ievērojams speciālists tiesību jomā droši vien varētu daudz palīdzēt Latvijas Republikas neatkarības Deklarācijas piepildīšanā ar reālu saturu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Teikmanim.

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi! Man ar cienījamo Bišera kungu ir bijusi darīšana divos dzīves posmos. Vispirms tad, kad es biju students un profesors Bišers man lasīja lekcijas. Otrs posms sākās ar Tautas frontes dibināšanu. No tā laika regulāri redzu profesoru Bišeru un redzu, kā viņš strādā. Es domāju, ka šī Ivara Godmaņa izvēle ir ļoti veiksmīga, jo, pirmkārt, neaizmirsīsim, ka mums nav tādu pilnīgi vispusīgu personību, kas vienlīdz labi orientētos visos jautājumos, un tāpēc, manuprāt, sastādot valdību, sevišķi nozīmīgi ir, lai tie cilvēki, kas ietilpst valdībā, veiksmīgi cits citu papildinātu. Šajā gadījumā izvēle ir bijusi ļoti veiksmīga tieši tādēļ, ka Ilmārs Bišers var dot stabilitāti mūsu valdībai, ņemot vērā, ka viņš ir speciālists valdības struktūras jautājumos un administratīvajās tiesībās. Savā laikā viņš ir arī lasījis lekcijas citu valstu valsts tiesībās. Tātad viņš zina valdību uzbūves sistēmu ne tikai pie mums, bet arī citās valstīs, kas pašlaik ir ļoti būtiski, lai jaunā valdība būtu darboties spējīga un stabila. Šo stabilitāti neapšaubāmi dos arī Ilmāra Bišera tiesību zināšanas, kas ļoti tiek respektētas Maskavā. Ne jau velti viņš tika ievēlēts par Tautību padomes priekšsēdētāja vietnieku. Es domāju, ka šim faktoram arī ir ļoti liela nozīme sarunās ar Maskavu. Neviens neapšaubīs, ka tieši no šīm sarunām būs atkarīga mūsu nākotne, pārejas perioda ilgums.
Visbeidzot, par Ilmāra Bišera cilvēciskajām īpašībām. Tīri personiski varu teikt, ka viņam piemīt ļoti liela tolerance attiecībā uz citu viedokļiem, viņš ir gatavs uzklausīt dažādus viedokļus, nekad tos nenoraidot. To viņš pierādīja, atbildēdams uz jautājumiem. Es varu pateikt no savas personiskās pieredzes, ka Ilmārs Bišers ir ļoti asprātīgs cilvēks. Daudzi jautātāji ar savu jautājumu bija vienkārši pelnījuši, lai viņš tos asprātīgi “apsēdina” īstajā vietā. Turklāt Ilmārs Bišers ļoti nopietni atbildēja arī uz nenopietna rakstura jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Pēc debatēm sākam balsošanas procedūru. Vai komisija ir gatava? */Par procedūru?/

S.Zaļetajevs: */Varbūt mēs nekavēsim procedūru un nobalsosim ar elektronisko mašīnu?/

Priekšsēdētājs: */Nesapratu jūsu jautājumu./

S.Zaļetajevs: */Ierosinu balsošanu veikt ar elektroniskās sistēmas palīdzību./

Priekšsēdētājs: */Mēs pagaidām ar mašīnas palīdzību neesam balsojuši. Paldies. Lūdzu, vai jūs esat gatavi skaitīšanai?/
Kuri, lūdzu, ir par to, lai par Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku ieceltu Ilmāru Bišeru, balsojiet, paceļot kartītes. Kuri ir pret to, lai ieceltu Ilmāru Bišeru par Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku? Kuri atturas? Lūdzu rezultātus!

I.Ozols: Par — 131, pret — 48, atturas — 8.

Priekšsēdētājs: Balsošanas rezultāti ir tādi, ka Ilmārs Bišers tiek iecelts par Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku. (Aplausi.)
Šis darba kārtības jautājums ir izskatīts. Tagad lūdzu deputāti Marjašu nolasīt redakcijas komisijas sagatavoto dokumentu.

R.Marjaša: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jūsu izraudzītā redakcijas komisija ļoti uzmanīgi izskatīja deputāta Ščipcova piedāvāto vēstījuma tekstu, būtībā palaboja to, un es nolasīšu jums vispirms latviski, tad krieviski tekstu, kuru vienbalsīgi pieņēma visi redakcijas komisijas locekļi.
No zāles: Vajag lasīt vienā valodā.

R.Marjaša: Varbūt atļausit divās.

Priekšsēdētājs: Nevajag protestēt, ja komisija iesaka.

R.Marjaša: “Latvijas Republikas Augstākās padomes vēstījums Latvijas tautai uzvaras pār fašismu 45.gadadienā
Jaunais domāšanas veids, uz kuru mūs pirms dažiem gadiem aicināja Mihails Gorbačovs, gūst arvien plašāku atzīšanu tautu un to valdību vidū. Veikti pirmie reālie soļi, lai nekas neapdraudētu mieru, lai cilvēce tiktu pasargāta no kodolkatastrofas. Pavērušās plašas sadarbības perspektīvas miera un uzplaukuma labā.
Mēs sagaidām 9.maiju ar reālu cerību, ka tā bija uzvara patiesi pēdējā pasaules karā. Bez šīs uzvaras cilvēce nespētu virzīties pa progresa, brīvības un demokrātijas ceļu. Cilvēces bojāejas draudi apvienojuši cīņā pret fašismu valstis ar dažādu politisko iekārtu. Kara dzirnas samala miljoniem cilvēku ar visdažādākajiem uzskatiem. Tā bija traģisku pretstatu cīņa.
Šodien mēs ar pateicību novērtējam visas Padomju Savienības tautas, kuras iznesa galveno smagumu cīņā pret fašismu. No sirds pateicamies visiem sabiedrotajiem antihitleriskajā koalīcijā. Atzīmējam to tautu nopelnus, kuras varonīgi pretojās agresoram.
Mēs godinām partizānus un pagrīdniekus, visus, kuri necilvēciski smagos apstākļos strādāja aizmugurē, tajā skaitā arī staļinisko nometņu ieslodzītos.
Sirsnīgi sveicam Otrā pasaules kara veterānus. Visus, kuri tuvināja šo lielo dienu. Vēlam jums, dārgie draugi, veselību un laimi, noliecam galvu visu Otrā pasaules kara upuru priekšā.
Mūžīga slava varoņiem, kuri krituši cīņā par Dzimtenes un cilvēces brīvību!”
(Vēstījuma teksts tiek nolasīts arī krievu valodā.)

Priekšsēdētājs: Kas par to, lai jums dotu vārdu jautājumam?

A.Kiršteins: Man priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Kiršteins: Neatkarīgas valsts attieksmi pret Otrā pasaules kara rezultātiem nevar izteikt, ātri pieņemot rezolūcijas un deklarācijas. Un tāpēc man ir tāds priekšlikums, ka šo paziņojumu vajadzētu parakstīt deputātiem brīvprātīgi ar saviem uzvārdiem, bet nepieņemt to kā Augstākās padomes kopīgu paziņojumu. Kāpēc? Pirmkārt, šīs atbrīvošanas rezultātā tautas dzīvais spēks tika nežēlīgi iznīcināts ar tam sekojošām represijām. Otrkārt, daļa atbrīvotāju aizmirsa atbrīvot atbrīvotās teritorijas. Trešais un pats galvenais: jāizsaka nožēla, ka Otrā pasaules kara rezultātā netika atjaunota neatkarību zaudējusī Latvijas Republika, kas daļēji notika ar sabiedroto piekrišanu. Līdz ar to netika atbrīvota neatkarīga Latvijas valsts, bet Padomju Savienībai tika nelikumīgi pievienota teritorija. Šie ir galvenie argumenti, kāpēc man ir priekšlikums balsot individuāli un parakstīt šo Deklarāciju deputātiem individuāli, nevis Augstākās padomes vārdā.

Priekšsēdētājs: Kolēģi deputāti! Mēs ievēlējām redakcijas komisiju, kas ir izrediģējusi šo tekstu un liek mums to izskatīt. Man šķiet, ka mums tā ir vai nu jāpieņem, vai jānoraida. Vai arī izveidosim nākamo komisiju. Ja tagad mēs katrs gribēsim ielikt savas domas šajā tekstā, kas tad būs. Tāpēc atļaujiet šo jautājumu balsot. Lūdzu, apsēdieties. Izteiksim savu attieksmi balsojot. Kuri deputāti ir par to, lai tādu aicinājumu pieņemtu, lūdzu, balsojiet, paceļot savas balsošanas kartītes. Kas par? Kas pret? Lūdzu, saskaitiet! Kas atturas? Kamēr skaita balsis, es varētu atbildēt deputātam Zaļetajevam.
*/Uz jūsu jautājumu. Te ir vairāk nekā 20 parakstu. Tas tiks izplatīts kā oficiāls dokuments, bet pēc tam lemsim./
Lūdzu rezultātus.

I.Ozols: Balsošanas rezultāti: Par — 140, pret — 8, atturējušies — 29.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad aicinājums tiek pieņemts. Šeit izskanēja doma, ka daži deputāti gribētu vārdiski parakstīt. Es domāju, ka tie, kuri ir pret un kuri īpaši to grib akcentēt protokolā, to var izdarīt. Jūs par procedūru?
No zāles: Man ir papildu priekšlikums. Tā kā mēs pieņēmām šo aicinājumu ar lielu balsu vairākumu un piekritām redakcijas komisijas ieteiktajam, traktējām arī to, ka tā ir Uzvaras diena, cerams, pēdējā pasaules karā. Pieminēsim visu kritušo piemiņu, visu upuru piemiņu, tātad arī dažādās armijās kritušo piemiņu, varbūt būtu labi, ja Augstākās padomes sekretāram būtu adresēts ieteikums griezties pie Rīgas pilsētas un citu pilsētu izpildkomitejām, lai tās rūpējas par to, ka šajā dienā, kas tiešām ir sēru un kritušo upuru piemiņas diena, lieki nerotāt mūsu sarkanbaltsarkano Latviju ar sarkanajiem karogiem, kā, piemēram, tagad ir izrotāts Brīvības bulvāris. Lai šī diena ir klusa un mierīga piemiņas diena. Varbūt varētu būt cits variants citam gadam, ka plīvotu dažādu pasaules valstu karogi, to zemju karogi, kuras bija ierautas šajā pasaules karā, kā piemiņas zīme pasaules tautu kritušajiem. Neizcelsim tikai šo vienu pusi. Un otrs jautājums attiecībā uz deputāta Priščepova paziņojumu, kas ļoti satrauc daudzus cilvēkus un arī mani. Varbūt vēl kāds izteiksies? Tā kā republikā ir daudzi ekstrēmu izlēcienu gadījumi, es domāju, vajadzētu parūpēties par to, lai būtu milicijas daļu ziņojumi vai Valsts drošības komitejas ziņojums un lai mēs varētu iepazīties ar šiem gadījumiem konkrēti un galu galā pieņemt lēmumu. Jo ekstrēmisma gadījumi nav pieļaujami. Manuprāt, tas ir jautājums numur viens, ar ko jātiek galā. Es ceru sagaidīt šo ziņojumu tuvākajās dienās.

Priekšsēdētājs: Tātad par pirmo jūsu jautājumu. Es domāju, ka tas tiešām ir Rīgas pilsētas un citu pilsētu pašvaldības jautājums. Vai tas tiks ņemts vērā vai ne, — tas ir cits jautājums. Par otro. Es domāju, šis ir virsnieku aicinājums. Anonīms?
*/Bet tomēr vajag parakstīt. Būtiski jau nav tas. Ja jūs nolasāt, tad arī parakstīt varat. Ne jau tas ir būtiski./
Man arī radās daži jautājumi. Ja deputātiem ir jautājumi, mēs pavairosim aicinājumu. Mums var rasties kādas domas, var arī komisijai, kas izpētīs šo jautājumu. Es domāju, ka tas pat būs pareizi: ja virsnieki griežas ar jautājumu Augstākajā padomē, mums nevajadzētu atstāt iesniegumu bez uzmanības. Tas ir loģiski, un šeit nekādu jautājumu nav.
Tātad vairāki deputāti ir ierosinājuši, lai televīzija netranslētu mūsu sēdi, tikai sniegtu pārskatu vakara raidījumā, bet pa radio translētu, tāpat kā līdz šim, — sinhroni. Tāds priekšlikums ir ienācis, un man atkal jālūdz jums visiem padoms. Vai jūs piekrītat?
Ir ienācis priekšlikums, un man tas ir jāliek balsošanai. Lietas būtība ir tāda — mūsu sēdi turpina translēt radio. Radio ir ieslēgts — visa republika dzird, kas šeit notiek, par ko runā un tā tālāk. Televīzija dos tikai pārskatu vakara raidījumā. Tāds ir priekšlikums. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi balsojot. Ieslēdzam balsošanas režīmu. Vai nu jūs esat par, pret, vai atturaties. Problēmu nav? Jums ir problēma? Nē, vārdu es nevaru dot. Man jau 19 bija jābeidz, bet jūs vēl lūdzat vārdu. Es atvainojos. Lūdzu rezultātu.
Tātad ir pieņemta tāda shēma. Lūdzu, neiekarojiet mikrofonu!
Pulksten 19.30 pēc sēdes notiks preses konference, kurā aicināti piedalīties Godmanis, Bišers, Dīmanis, Vulfsons. Protams, arī citi, kuri vēlas, var piedalīties šajā preses konferencē, kuru translēs Latvijas radio.
Un tagad vārds īsam paziņojumam.

S.Dīmanis: Tas no mūsu frakcijas puses. Mēs izlasījām jūsu vēstuli majestātei Gorbačovam, bet, tā kā manu frakciju neapmierina šis teksts, mēs atstājam sev tiesības griezties pie Gorbačova un izteikt par Deklarāciju savu vērtējumu. Es nododu tekstu jums.

Priekšsēdētājs: Jā. Tātad šodien visi jautājumi izskatīti. Rīt sākam sēdi plkst.10.

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Lilitas Kainaizes tulkojums.