Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 09.06. – 01.09.2004.

11.
Saimnieciskā politika

Reprivatizācijas rakstu pasniegšana Jelgavas, Bauskas un Tukuma apriņķu zemniekiem Jelgavas pils pagalmā. 1943.gada 21.marts. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Reprivatizācija

Kaut arī nacistiskā Vācija vēl pirms iebrukuma Padomju Savienībā solīja atdot bijušajiem īpašniekiem nacionalizētos uzņēmumus, tūlītēja praktiska rīcība 1941.gada otrajā pusē nesekoja. Okupācijas režīma plānos neietilpa vispārēja reprivatizācija. Bet šis jautājumus ļoti satrauca Latvijas iedzīvotāju prātus un kopā ar valsts neatkarības atjaunošanu kļuva par centrālo problēmu. Vācu iestāžu atturība to risināšanā radīja vispārēju sabiedrības vilšanos un neapmierinātību. Ostlandes reihskomisārs H.Loze bija pret reprivatizāciju. Tomēr reālā situācija spieda vāciešus pakāpeniski pārskatīt savu politiku. Laika gaitā kļuva redzams, ka nacionalizētie uzņēmumi strādā ļoti neefektīvi, bez peļņas un ir papildu slogs okupācijas iestādēm. Tādējādi, lai veicinātu saimniecisko rosību un uzlabotu iedzīvotāju attieksmi pret okupācijas varu, vācieši sāka pakāpeniski atdot īpašumus. 1941.gada 17.oktobrī H. Loze izdeva “Rīkojumu par amatniecības, sīkrūpniecības un mazumtirdzniecības jaunizveidošanu”. Tas pieļāva sīko uzņēmumu nodošanu privātās rokās. Reprivatizēt drīkstēja tikai uzņēmumus, pēc kuriem bija nepieciešamība. Par sīkrūpnieciskiem tika uzskatīti uzņēmumi, kuros strādājošo skaits nepārsniedza 20. Pieļaujot sīkuzņēmumu privatizāciju, vācieši neatdeva īpašniekiem viņu nekustamo mantu (zemesgabalus, namus), tie bija jānomā no vācu iestādēm. Līdz 1942.gada beigām tika privatizēti 153 sīkrūpniecības un 636 amatniecības uzņēmumi. 1941.gada 16.decembrī stājās spēkā Ostlandes reihskomisāra rīkojums par sīktirdzniecības noteikumiem. Tas noteica, ka sīktirdzniecībai pieskaitāmi preču pārdošanas punkti, restorāni, ēdnīcas, kafejnīcas u.c. Rīkojums paredzēja, ka lūgums par uzņēmuma atjaunošanu bijušajam īpašniekam jāiesniedz līdz 1942.gada 31.martam. Bija noteikts, ka, reprivatizējot uzņēmumu, īpašniekam jāsamaksā par tajā esošajām precēm un iekārtām. Faktiski nacionalizēto uzņēmumu varēja atgūt, to atpērkot. Līdz 1942.gada beigām tika reprivatizēti 238 sīktirdzniecības uzņēmumi. Par spīti daudzajiem ierobežojumiem, iedzīvotāji vēlējās atgūt savus īpašumus. Tā kā reprivatizācijas pieteikumu bija daudz, tika iecelti atsevišķi pilnvarotie, atbildīgie par sīkrūpniecības, amatniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumiem. Sāka veidot arī vērtēšanas komisijas, kas noteica katra konkrētā uzņēmuma vērtību, bet ne tā tiesisko statusu. Šajā jautājumā galavārds piederēja vācu iestādēm, bet vietējiem ierēdņiem bija tikai padomdevēja loma. Vērtēšanas komisijas lēmumu varēja apstrīdēt ģenerālkomisāra galvenajā saimniecības daļā. Uzņēmuma privatizācija netika atļauta, ja pieprasītājs bija maksātnespējīgs. Svarīgs nosacījums bija arī personas uzticība, ko apliecināja policijas izsniegta izziņa. Vācu iestādes arī pieprasīja, lai nākamajam uzņēmuma īpašniekam būtu arodnieciskā piemērotība, t.i., lai viņš būtu spējīgs vadīt uzņēmumu. Privatizācija bija liegta tām personām, kuras nebija ievērojušas okupācijas varas izdotos rīkojumus.
1943.gada 18.februārī okupēto austrumu apgabalu ministrs A.Rozenbergs izdeva noteikumus, kas paredzēja vispārēju privātīpašuma atjaunošanu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ģenerālapgabalos. Šādam lēmumam bija politisks pamats, jo pēc sakāves pie Staļingradas Vācijai sāka trūkt karavīru austrumu frontei. Iedzīvotāju plašāku atbalstu vācu režīma politikai nolēma panākt ar īpašumu atdošanu. Agrākajiem īpašniekiem bija atdodami arī padomju laikā nacionalizētie apbūvētie un neapbūvētie gruntsgabali. Tika uzsvērts, ka īpašums vispirms jāatdod režīmam lojālām personām. Īpašumus, kas bija nepieciešami vācu kara saimniecībai, joprojām nedrīkstēja reprivatizēt.
Ostlandes reihskomisārs H.Loze 1943.gada 2.martā norādīja, ka, atdodot lauksaimniecības īpašumus, priekšroka būs personām, kuras pašas vai to piederīgie brīvprātīgi cīnījušies pret boļševikiem. Tika uzsvērts, ka pretimnākšana būs arī tiem cilvēkiem, kuri ar savu pozitīvo nostāju stiprinājuši režīmu, laikus nokārtojuši produktu nodevas, veiksmīgi pārkārtojuši ražošanu kara saimniecības vajadzībām. Privātīpašuma dokumentu izsniegšanu vācu iestādes centās Latvijā parādīt kā lielu notikumu, bet sabiedrībā valdīja neapmierinātība ar to, ka process ir ļoti birokrātisks, sarežģīts un lēni virzās uz priekšu. 1944.gadā reprivatizācijas rezultātā pilsētās tika atgūts ap 90% namīpašumu, lauksaimniecībā – ap 24% zemnieku īpašumu. Privatizācija bija aptvērusi 1306 amatniecības uzņēmumus un 542 veikalus.

Kādas latviešu leģionāru vienības skate Rīgā pēc atgriešanās no apmācībām 1944.gada septembrī. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Nodokļi

Pārņemot kontroli Latvijā, vācu okupācijas iestādes paziņoja, ka visiem uzņēmumiem, organizācijām un privātpersonām jāturpina maksāt visus padomju laika nodokļus: peļņas, apgrozījuma, zemes u.c. 1941.gada 18.oktobrī tika izdots pirmais Ostlandes reihskomisāra rīkojums par nodokļiem, ko laika gaitā vairākkārt papildināja un mainīja. Lielus ienākumus vācu režīmam nodrošināja rīkojums par monopolu ieviešanu. 1942.gada 16.janvārī stājās spēkā sāls un saldumvielu monopols. Vēlāk parādījās arī spirta un tabakas monopols. Tieši šie divi monopoli deva vācu civilpārvaldei vislielākos ieņēmumus. Monopolu darbības kontrolei Ostlandē tika izveidota speciāla pārvalde ar nodaļām katrā ģenerālapgabalā. Lai palielinātu ienākumus no nodokļiem, vācu civilpārvalde 1943.gada 30.martā izdeva rīkojumu par ārkārtējas peļņas savākšanu. Šis rīkojums uzdeva ģenerālkomisāram pārbaudīt visu uzņēmumu bilanci, lai noteiktu, kāda daļa no peļņas jāatdod valstij. Ar šādu papildu nodokli aplika visus uzņēmumus, kas atradās Ostlandes teritorijā, arī vācu uzņēmumus.
Visiem vietējiem iedzīvotājiem bija jāmaksā ienākuma nodoklis, no kura bija atbrīvoti tikai laukstrādnieki un tie strādājošie, kuru izpeļņa bija mazāka par 50 reihsmarkām (RM) mēnesī. Nodoklis bija progresīvs: ar izpeļņu 50 RM mēnesī bija jāmaksā 2,9%, ar 100 RM – 5,5%, 300 RM – 10,1%, 500 RM – 16,8%. Neprecētiem un šķirteņiem bez bērniem nodoklis bija paaugstināts par 50%.
1943.gada 30.aprīļa reihskomisāra rīkojums paredzēja, ka bez algas apliekami arī citi ienākumi: no kapitāla, patstāvīga darba, uzņēmumiem. Ar nodokļiem netika aplikti ienākumi no lauksaimniecības un mežsaimniecības, kā arī pensijas un pabalsti. Privātām sabiedrībām bija jāsamaksā par labu valstij 50% no peļņas, bet kooperatīviem – 30%. Pastāvēja arī nodoklis pilsētu nekustamajam īpašumam. To neiekasēja vienīgi no kara laikā pilnīgi nopostītām ēkām. Ja bruto ienākums no nekustamā īpašuma pilsētā bija no 101 RM līdz 500 RM, tad bija jāmaksā 10% nodoklis. 1942.gada 26.jūnijā Latvijā papildus tika ieviests tirdzniecības un rūpniecības nodoklis.
Laukos dzīvojošie maksāja personas nodokli (galvasnaudu), bet uz viņiem neattiecās ienākuma nodoklis. No nodokļu maksāšanas bija atbrīvoti cilvēki, kas jaunāki par 18 gadiem, vīrieši, vecāki par 60, un sievietes, vecākas par 50 gadiem, kā arī precētas sievas. Personas nodoklis bija 8–15 RM, un tas nonāca vietējās pašpārvaldes budžetā.
Daudzo un dažādo nodokļu labākai iekasēšanai ģenerālkomisārs O.Drekslers Latvijā izveidoja Galveno finanšu kasi ar 27 vietējām nodaļām. Sabiedrībā valdīja pārliecība: ja vācu okupācijas laikā kaut kā tiešām bija par daudz, tad tie bija nodokļi. Iedzīvotāji tādējādi atdeva ievērojamu daļu savu ienākumu. Kara apstākļos iedzīvotāji pildīja arī dažādas klaušas un šķūtis. Ar tām apgrūtināja lauku iedzīvotājus. Klaušas bija jāpilda gan fiziskām, gan juridiskām personām.

Turpinājums sekos