Kad jūra kļūst par mājām

Ar 1.septembri jaunais mācību gads sācies arī vienā no Latvijas jaunākajām augstākajām mācību iestādēm, kas gatavo speciālistus latviešiem izsenis tuvās jūrniecības specialitātēs. Latvijas Jūras akadēmija 1.oktobrī atzīmēs savas pastāvēšanas 15.gadadienu. Par Latvijas Jūras akadēmiju stāsta tās rektors Dr. sc. ing. Jānis Brūnavs.

Jānis Brūnavs Foto: Andris Kļaviņš

– Kā jums iesākas jaunais mācību gads, uzņemoties mūsu tautsaimniecībai tik nozīmīgas mācību iestādes vadīšanu?
– Līdzšinējam akadēmijas rektoram Jānim Bērziņam beidzās ar likumu atļautais “valdīšanas” laiks. LJA Senāta balsojuma rezultātā mani iecēla rektora amatā, ko Ministru kabinetā (MK) 1.jūlijā apstiprināja. Jānis Bērziņš turpinās darbu akadēmijā prorektora amatā.
Uzņemšana LJA notiek vairākos līmeņos sešās programmās, jo akadēmijas mācību sistēmā ietilpst arī Rīgas jūrskola ar filiālēm. Uzņēmām 134 audzēkņus jūrskolā, no tiem 94 mācīsies Rīgā, 20 – Salacgrīvā, 20 – Engurē. Kuģu vadītāju un kuģu mehāniķu profesiju apguvēji uzņemti vienādās proporcijās, un tas priecē, jo valstī jūtams speciālistu deficīts inženiertehniskajās zinībās. Pastāv uzskats, ka kuģu vadītājiem ir iespējas sasniegt augstākas virsotnes ar lielāku atalgojumu, bet domāju, ka tas, skatoties perspektīvā, ir mīts, jo visu nosaka pieprasījums starptautiskajā jūrniecības speciālistu darba tirgū.

– Kāds bija jūsu ceļš līdz mūsu jūrniecības speciālistu nākotnes veidotāja amatam?

– Uz kuģiem braucu jau no piecpadsmit gadu vecuma par matrozi un motoristu, vēlāk uz tālbraucēju tankkuģiem Baltijas kuģniecībā. Mācījos admirāļa S.Makarova augstākajā inženieru jūras skolā elektromehāniskajā fakultātē toreizējā Ļeņingradā, kuru beidzu 1969.gadā (ar izcilību – A.K. ). Tad gadus trīs četrus strādāju “Latvijas kuģniecībā”. Pēc tam mācījos iepriekš minētās augstskolas aspirantūrā. 1974.gadā aizstāvēju tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju, bet 1993.gadā – doktora grādu inženierzinātnēs. Esmu braucis uz tankkuģiem, gāzes transporta kuģiem, ķīmisko vielu pārvadātājkuģiem dažādos amatos, arī mācību un zinātniskā darba starplaikos. Strādāju arī kuģu būvē. Ilgstoši strādāju Jūras flotes zinātniskās pētniecības institūtā par kuģu tehniskās ekspluatācijas nodaļas vadītāju.

– Sarunā ar kādu kadetu, kurš pirms Latvijas neatkarības atgūšanas bija pāris kursus mācījies S. Makarova jūras augstskolā, nācās dzirdēt ļoti atzinīgus vārdus par šo jūrskolu gan disciplīnas, gan mācību prasību ziņā. Kāds ir jūsu uzskats?

– Jā, šī mācību iestāde bija ļoti augstā līmenī, jo sevišķi pasniedzēju zinātniskais potenciāls.
Var sacīt, ka LJA veidošanā līdz šim ir piedalījušies daudzi S. Makarova jūrskolas absolventi, un mūsu akadēmiju veidojam, pārņemot labāko no tās pieredzes. Piemēram, diezgan sarežģīti bija pierunāt pārnākt uz mūsu akadēmiju no “makarovkas” profesoru Juri Cimanski, kurš tur bija ievērojams mācību spēks.

– Kā jums izdevās mācīties un dabūt jūrnieku vīzas darbam uz kuģiem laikā, kad Baltijas republiku pamatiedzīvotājiem neuzticējās, kur nu vēl ja tēvs dzīvoja Rietumos?

– Tas tikai liecina, ka izslavētā VDK nemaz tik labi nestrādāja. Es pat sarakstījos ar tēvu, izmantojot mazas viltībiņas. Protams, bija grūti strādāt. Tā Damokla zobena sajūta, ka kuru katru brīdi tevi var noņemt no kuģa, bija neapskaužama.

– Kā jūs sagaidījāt lielās pārmaiņas Latvijā?

– Tajā laikā es biju ASV. Atteicos no padomju pases, saņēmu Latvijas laika parauga pasi, kas man radīja grūtības, kuģojot pa Eiropu, jo poļi to neatzina. Tad es strādāju ASV kuģniecības sabiedrībā “Network Shipping Co” daļēji krastā, daļēji uz kuģiem. Apguvu pieredzi, specializējoties kuģu tehniskajā menedžmentā jeb pārvaldīšanā, kas saistīts ar tehnisko apkopi, modernizāciju, remontiem u.tml., kas lieti tagad noder.

– Kādas ir galvenās jūsu rīcības programmas sadaļas, ar kurām jūs startējāt rektora amata vēlēšanās?

– Pirmkārt, tā ir akadēmijas saimnieciski ekonomiskā sakārtošana. Tēlaini sakot, mums ir daudzas iesāktas celtnes, kas nav pabeigtas. Kādreiz tika izveidota ap piecus miljonus vērta investīciju programma, pēc kuras padomju kara flotes komplekss Daugavgrīvā pārtaptu par LJA mājvietu. Kad puse darbu bija padarīti, objekti iesākti, finansējums apsīka. Tur tagad ir uzbūvēts mācību komplekss, viena kopmītne, bet viss pārējais ir tikai aizsākts. Labuma maz, jo uzturēšana prasa līdzekļus. Esam sadalīti, jo bibliotēka ir šeit, Kronvalda bulvārī, ēkā, kas no ārpuses un iekšpuses kļūst arvien nepievilcīgāka. Iespējams, ka ap 200 000 eiras saņemsim no Eiropas naudas, bet tas ir piliens jūrā. Otrkārt, jāpaplašina starptautiskā sadarbība. Jāatrod ceļi, lai slēgtu kontraktus par klāja un mašīnu virsnieku sagatavošanu un jūrnieku apmācību ar prestižām un ekonomiski drošām kuģu īpašnieku un kuģu menedžmenta kompānijām. Treškārt, jāattīsta zinātne, lai absolventi varētu turpināt studijas maģistrantūrā un doktorantūrā, jo tas dos impulsus mācību procesam un svaigas asinis mācību spēku korpusam. Pievienoties starptautiskajām pētījumu programmām, ko veic citas prominentas pasaules jūrniecības izglītības iestādes, tai skaitā Pasaules Jūrniecības universitāte (WMU). Ceturtkārt, jāizstrādā un jāievieš vairākas sertificētas mācību programmmas, nākotnē arī kuģu remonta un kuģu būves speciālistu sagatavošana. Tātad mazāka skaita, bet daudzveidīgas programmas.

– Varbūt jūras vējos rūdītie kapteiņi, tagadējie LJA pasniedzēji, nenoveco un jūsu profesūra ir gana spēka pilna?

– Novecojam visi, bet mums jauno pasniedzēju nav viena iemesla dēļ – matrozis uz kuģa nopelna tikpat, cik profesors akadēmijā tagad, pēc algas pielikuma, līdz šim matrozis pelnīja trīsreiz vairāk. Uzskatu, ka mācību spēku spējas nevar vērtēt pēc pases datiem, ja profesors fiziski un mentāli ir spējīgs strādāt, pieredze ir viņa plusi.

– Akadēmijā iegūst teorētiskās zinības. Kādas ir jūrniekam tik svarīgās prakses iespējas?

– Ar kuģošanas praksi esam nonākuši grūtībās. Visi kuģi pasaulē pieder komercstruktūrām. Mēs varam būt tikai lūdzēji un piedāvātāji. Kamēr “Latvijas kuģniecība” (LK) bija valsts rokās, bija iespēja šo procesu vēl kaut kādā mērā iespaidot. Mēs esam pateicīgi, ka LK pieņem praksē studentus, bet tas notiek, vadoties pēc tās iespējām. Es to saprotu, jo nesen vēl pats, strādājot LK, biju “frontes” otrajā pusē. Uz kuģa var uzņemt vienu divus praktikantus, bet ne piecus vai desmit. Turklāt praktikanti jāsūta ar lidmašīnu uz dažādām pasaules ostām, kurās iegriežas kuģi, tātad izmaksas ir lielas. Kuģa īpašniekam tas ir ļoti neizdevīgi. Izeju redzu sadarbībā: jūs mums prakses iespējas, mēs jums – speciālistus, jo pasaulē trūkst 20 – 40 tūkstošu augstāko jūrniecības virsnieku. Otrs gājiens varētu būt – pārplānot mācību procesu tā, lai prakse tiktu organizēta plūsmveidīgi. Bet tas ievērojami sadārdzina mācību procesu.

– LJA gatavo speciālistus Norvēģijai. Vai šī abpusēji izdevīgā programma turpinās?

– Sadarbība ar Norvēģiju ir iestrēgusi sakarā ar to, ka nav noslēgta starpvalstu vienošanās par jūrnieku sociālajiem jautājumiem. Tas noticis galvenokārt Latvijas puses, konkrēti – Ārlietu ministrijas, vienaldzības dēļ. Poļi, kas arī piegādā jūrniecības speciālistus Norvēģijai, ir vienošanos parakstījuši. Jūrniekam sociālās garantijas ir jāsaņem savā mītnes zemē. Ja tādas vienošanās nav, tad norvēģu kuģu īpašniekiem pašiem jāveic atskaitījumi no sava budžeta ārvalstu jūrnieka sociālajam nodrošinājumam. Tai studentu grupai, kas mācījās ar norvēģu stipendijām, tās vairs nav, turklāt akadēmijas budžetā ir iecirsts robs 50 000 dolāru vērtībā, ko līdz šim saņēmām no Norvēģijas. Studenti turpina mācības, bet jauna grupa netika uzņemta. Mēs meklēsim jaunas iespējas ar citām valstīm, bet tās būs sekmīgas tikai tad, ja sociālās garantijas jautājums tiks atrisināts.

– Jūsu programmā ir minēta iespēja mācīties angļu valodā, lai varētu uzņemt ārzemju studentus?

– Tā būtu iziešana Eiropas Savienības un starptautiskajā tirgū. Angļu valoda ir starptautiskā jūrniecības valoda, arī visa lietvedība uz kuģiem notiek angliski. Mēs tam esam gatavi. Iestrādājam sadarbību ar citām jūrniecības augstskolām, lai LJA absolvents varētu turpināt studijas vienu gadu kādā ārzemju augstskolā un saņemt arī tās diplomu.

– Mēs pamazām atgriežamies pie Krišjāņa Valdemāra aicinājuma – “Brauciet, latvji, jūriņā!” vai joprojām jūtam sekas, ko padomju laiki iecirtuši latviešu tautības jūrniekiem?

– No šogad jūrskolā uzņemtajiem latviešu ir viena trešā daļa. Sekas joprojām izjūtam. Jūrnieku specialitātes pārsvarā izvēlas veco jūras braucēju atvases, kuru vidū maz latviešu. No LJA absolventiem par lielu kuģu kapteiņiem pašlaik jūrā iet, cik man zināms, kādi divi, viens kļuvis par vecāko mehāniķi. Līdz kapteinim var aizkuģot apmēram astoņos gados, pastāvot visām karjerai labvēlīgām sakritībām. Ir vērojama kuģu kapteiņu un citu augstāko jūras virsnieku jaunības tendence. Tagad daži piemēri pasaules praksē liecina, ka par liela kuģa kapteini var kļūt jau trīsdesmit gadu vecumā, kas agrāk nebija iespējams.

– Ja samērā maz kuģu brauc zem Latvijas karoga, vai ir ekonomiski izdevīgi sagatavot un mācīt jūras augstākos virsniekus?

– Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta uzdevumā ir paveikts pētījums “ Kuģu virsnieku ekonomiskā efektivitāte Latvijā”, kas uzskatāmi pierāda, ka jūrniecības profesionālā izglītība ir Latvijas valstij ienesīga. Jūrnieku darba spēka tirgū ir izzudušas valstu nacionālās robežas. Jūrniecības speciālistu pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Latvijas Jūras akadēmijas absolventi, sevišķi augstākie jūras virsnieki, saņem ļoti labu atalgojumu. Viņi veido sabiedrības vidējo slāni, viņu ģimenes locekļi nopelnīto naudu tērē Latvijā.

– Vai Latvijas Jūras akadēmija kā jauna augstskola ir paspējusi iedibināt tradīcijas?

– Pie tradīcijām var minēt diplomu izsniegšanu Rīgas Latviešu biedrības namā, studentu apliecību saņemšanu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, jūrniecības pīlāra Krišjāņa Valdemāra un rakstnieka Egona Līva piemiņas godināšanu, piedalīšanos veco jūrnieku dinastiju atceres pasākumos Ainažos un citas tradīcijas.

Andris Kļaviņš