Kad Latvijas liktenis bija politisko lielvaru krustcelēs

Amerikas Savienoto Valstu loma Baltijas valstu suverenitātes atjaunošanā

Gvido Zemrībo, bij. Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Turpinājums. Sākums “LV”, 13.08., 26.08.2004.

Autors – jurists un diplomāts, kopš 1994.gada Latvijas vēstnieks Dānijā un Islandē, ierodas uz Dānijas karalienes Margrētes II un prinča Henrika rīkoto Jaunā gada pieņemšanu Foto no autora personīgā arhīva

Padomju līderi – zem “nopietna spiediena” sloga

1990. gada 4. maijā, dienā, kad Lietuva deklarēja neatkarību, PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze, Bonnā tiekoties ar ASV valsts sekretāru Džeimsu Beikeru, Lietuvas sakarā teica: “Es un Gorbačovs esam zem nopietna spiediena. Mums nepieciešams ilgāks laiks Lietuvas jautājumam. Jābūt pacietīgiem. Mēs nevaram piemērot spēku. Atradīsim politisku risinājumu.” Uz to Beikers piezīmēja: “Mēs esam dzirdējuši par dialogu, bet neesam redzējuši ne mazākās pazīmes par to.” Ševardnadze atbildēja: “Lietuvai ir jāsper pirmais solis.” Savukārt Beikers norādīja: “Viņi netic, ka jūs viņiem sekosiet. Jūsu interesēs ir viņus pārliecināt.”
Kad nākamajā dienā viņi tikās atkal, Beikers brīdināja Ševardnadzi, ka Maskavas un Viļņas konfrontācija turpinās un būs ļoti grūti parakstīt tirdzniecības līgumu Vašingtonā. Laikā, kad pastāv ekonomiskā blokāde, panākt, lai Kongress šo līgumu ratificētu, “būs grūti, pat neiespējami”. Uzskatot, ka Beikers blefo, Ševardnadze atbildēja: “Mēs nebūsim priecīgi, ja nebūs tirdzniecības līguma, bet tā nebūs traģēdija. Mums līguma nebija agrāk. Mēs situāciju nedramatizēsim. Ja jūs to nevarat panākt, tad nevarat. Tas būs mūsu attiecību stāvokļa simbols, bet mēs to nevaram pārspēlēt.”

Vēlreiz – “Baltijas ēna” pār ASV un PSRS sarunām

Kā norāda amerikāņu autori, “Baltijas krīze vēlreiz apēnoja ASV un PSRS sarunas”. 11. aprīlī Igaunijas parlaments aizliedza iesaukt padomju armijā Igaunijas pilsoņus. 4. maijā arī Latvijas parlaments pasludināja neatkarību no Padomju Savienības.
Gorbačovs izmisīgi mēģināja nepieļaut, ka arī pārējās divas Baltijas valstis izslīd no viņa rokām, pat solot atslābināt saites ar Maskavu, ja vien tās paliktu padomju konfederācijas sastāvā. Bet, kad kļuva skaidrs, ka arī Latvija un Igaunija apņēmušās būt pilnīgi neatkarīgas, tāpat kā Lietuva, Gorbačovs raidīja savus zibeņus arī pret tām, pasludinot šīs darbības par spēkā neesošām un draudot ar ekonomiskajām sankcijām.
Beikers atkal atgādināja Ševardnadzem: “Es gribu jums atgādināt, ko teicu Bonnā, – būs grūti parakstīt tirdzniecības līgumu, ja nebūs pozitīvu izmaiņu Baltijā.” Uz to Ševardnadze atteica: “Atcerieties, ko es teicu: ja jūs nevarat parakstīt, mēs jūs nepiespiedīsim to darīt.” Viņš atzina, ka līdz ar notikumiem Igaunijā un Latvijā situācija ir mainījusies, un piebilda: “Pajautājiet Gorbačovam.”
18. maijā Beikers tikās ar Gorbačovu Kremlī. Šķita, ka jautājumā par Baltiju padomju līderis noskaņots pozitīvāk nekā agrāk. Dienu iepriekš viņš bija ticies ar Kazimiru Prunskieni. Tā bija kā atbilde amerikāņu aicinājumam par “dialogu”. Tagad Gorbačovs stāstīja Beikeram: “Man bija laba saruna ar Prunskienes kundzi. Viņa dosies atpakaļ uz savu parlamentu, lai pierunātu atlikt neatkarības deklarāciju. Es ceru, viņa to dabūs cauri.” Beikers atgādināja Gorbačovam, ka viņam un Bušam nav daudz “telpas manevrēšanai”. Kamēr Kremlis realizē spiediena taktiku pret Baltiju, ASV un PSRS tirdzniecības līgums ir pakļauts riskam. Gorbačovs izskaidroja, ka viņi grib “mainīt ultimātu. (..) Es domāju, neatkarība ir viņu kļūda, bet mēs netaisāmies viņus no tās atturēt. (..) Mēs kopā ar lietuviešiem izstrādāsim tādu statusu, kādu viņi grib”. Taču tūdaļ pat viņš norādīja, ka viņam ir pienākums pret krieviem Baltijā, kuri viņam jāaizstāv.
1990. gada 30. maija vakarā Gorbačova reaktīvais laineris nosēdās Endrūsa gaisa karabāzē. Pirms Gorbačova ierašanās prezidents bija rūpīgi sagatavojis sammita jautājumus, Gorbačova vizītes saturu. Jau ilgi pirms sammita bija skaidrs, ka Baltijas krīzes dēļ paredzētā Gorbačova runa Kongresa abu palātu kopsēdē nenotiks. Oficiālā ASV pozīcija bija tāda, ka jānormalizē ekonomiskās attiecības ar PSRS. Bija paredzēts, ka varētu piešķirt PSRS vislielākās labvēlības statusu tirdzniecībā (MFN), ja PSRS pieņem likumus, kas atļauj tās pilsoņiem brīvi emigrēt. Kongress kopā ar Bušu un Beikeru saistīja tirdzniecības līguma parakstīšanu ar ekonomisko sankciju atcelšanu pret Lietuvu. Dažas dienas pirms Gorbačova vizītes Beikers noskaidroja, ka emigrācijas likuma pieņemšana ir atlikta, bet Viļņas ekonomiskā blokāde turpinās.

Baltijas liktenis un amerikāņu graudu piegādes līgums

Pēc Beikera norādījuma viņa vietnieks Eiropas jautājumos piezvanīja Bessmertniham (tajā laikā PSRS vēstnieks ASV – G.Z.) un informēja, ka šajā sammitā tirdzniecības līgumu neparakstīs. Padomju diplomāti neveikli atbildēja, ka viņi tādā gadījumā atteiksies no amerikāņu graudu piegādes līguma, kas interesē amerikāņu fermerus. Amerikāņi par šo draudu paraustīja plecus, jo PSRS ar tās pastāvīgajām lauksaimniecības krīzēm graudu imports bija vairāk vajadzīgs nekā amerikāņiem padomju tirgus.
31. maijā Baltā nama Ovālajā kabinetā Bušs ar Gorbačovu tikās t?te-?-t?te. Bušs izskaidroja Gorbačovam, ka jautājumā par tirdzniecības līgumu viņa rokas būs saistītas, līdz PSRS nebūs pieņemts emigrācijas likums. Pat tad viņam būs ļoti grūti pārliecināt Senātu ratificēt līgumu, ja Kremlis neatvieglos sankcijas pret Lietuvu. Gorbačovs atbildēja, ka viņš to vēl nevar izdarīt, jo tas iedrošinātu secesionistus un satracinātu viņa paša stingrās līnijas piekritējus. Taču, atgādinādams savu Maltas solījumu, viņš atkārtoja, ka nedomā piemērot spēku pret Baltijas valstīm.
Beikers atsevišķi tikās ar Ševardnadzi. Kad Beikers iepazīstināja Ševardnadzi ar līgumiem, kas parakstāmi sammita laikā, Ševardnadze šajā sarakstā neatrada tirdzniecības līgumu. Beikers paskaidroja, ka viņš jau Bonnā un Maskavā teicis: būs grūti šo līgumu sūtīt uz Kongresu, ja netiks grozīta situācija Lietuvā. Gandrīz vai lūdzot Ševardnadze teica: “Man jums jāsaka, ka mums tas ir ļoti svarīgi – noslēgt šo līgumu šajā sammitā. Kā gan citādi lai mēs to izskaidrojam mūsu ļaudīm, kad atgriezīsimies Maskavā.” Beikers nekad nebija redzējis Ševardnadzi tik emocionālu. Beikers atbildēja ļoti sausi: “Es nesaprotu, kāpēc gan jūs nevarat izskaidrot, ka Lietuvas notikumu gaismā ASV nevar līgumu noslēgt.” Ševardnadze kā noslēpumu paskaidroja Beikeram, ka Gorbačovam kaut kas jāparāda mājās, lai apliecinātu viņa pozīcijas Rietumos, un turpināja: “Es reti ar jums esmu runājis kā šodien, bet ir sevišķi svarīgi, lai līgums būtu.” Nekad agrāk Ševardnadze neizrādīja, cik ļoti Gorbačovs bija atkarīgs no Buša indulgences un atbalsta.

Gorbačovs nesavaldās

Otrā rītā padomju vēstniecībā notika Gorbačova oficiālas brokastis ar 12 ASV Kongresa līderiem. Atbildot uz senatora Džordža Mitčela jautājumu par ekonomiskām attiecībām, Gorbačovs nesavaldījās: “Kas tad mums jādara, lai mums piešķirtu MFB (vislielākās labvēlības statuss – G.Z.). Varbūt ieviest prezidenta pārvaldi Baltijā un izšaut vismaz dažas lodes?” Drīz pēc šīm brokastīm Gorbačovs ieradās Baltajā namā. Bušs, kurš kopā ar kongresmeņiem bija noskatījies brokastis televīzijā, paskaidroja Gorbačovam, ka viņš ir izpētījis iespēju parakstīt tirdzniecības līgumu. Viņš uzsvēra, ka būtu ļoti grūti panākt, lai Kongress to apstiprina bez miermīlīgas Lietuvas situācijas atrisināšanas.
Tās pašas dienas pēcpusdienā bija paredzēta to līgumu parakstīšana, kurus iespējams parakstīt. Visu pēcpusdienu Buša ekonomiskie padomnieki pieprasīja normalizēt ekonomiskās attiecības ar Maskavu, cik ātri vien iespējams.
Viņa politiskie padomnieki tajā pašā laikā iebilda pret jebkādu soli, ko varētu interpretēt kā labvēlību vai apbalvojumu Gorbačovam laikā, kad viņš turpina terorizēt Baltiju. Ševardnadzes emocionālā lūguma iespaidots, tajā pašā pēcpusdienā Beikers telefonsarunā ieteica Bušam tomēr parakstīt tirdzniecības līgumu. Bušs piekrita ar nosacījumu, lai Gorbačovs vēlreiz apsola atrisināt Baltijas krīzi ar miermīlīgu dialogu, nevis piemērojot spēku. Buša lēmums tika pieņemts tik vēlu, ka nevienam neienāca prātā līguma tekstu atvest uz Balto namu. Speciāls kurjers tika aizsūtīts pēc tā uz Tirdzniecības ministriju. Pirms ieiešanas Austrumu zālē, kur bija jāparaksta līgumi, Gorbačovs jautāja Bušam: “Vai mēs parakstīsim tirdzniecības līgumu?” Bušs atbildēja: “Jā.” Gorbačovs smaidīja platu smaidu un teica: “Tas tiešām ir man svarīgi.” Bušs tūlīt brīdināja Gorbačovu, ka viņš nenosūtīs līgumu uz Kongresu, lai piešķirtu PSRS MFN statusu, līdz netiks pieņemts emigrācijas likums, atcelta Lietuvas blokāde. Gorbačovs lūdza nesaistīt līgumu ar Lietuvu, jo tas var parādīt viņa vājumu un atkarību no ārienes stingrās līnijas piekritēju acīs mājās. Ar lielu nepatiku Bušs tomēr šim lūgumam piekrita.
Kad Gorbačovs un padomju delegācija jau bija atpakaļceļā, Bušs teica saviem padomniekiem: “Es domāju, ka es nostiprināju savas personīgās attiecības ar Gorbačovu, bet es negribu šajā ziņā pārcensties.” Kā norāda Bešloss un Talbots, Bušs zināja, ka turpmākajos mēnešos viņa iespējas ietekmēt Gorbačovu var kritiski pieaugt, it sevišķi viņa iespēja panākt, lai viņš nepieļautu stingrās līnijas piekritējiem ļaut vaļu Baltijā. Tajā pašā laikā sammits atklāja dažus simptomus, ka Gorbačovs var sākt zaudēt savu iespaidu pat starp saviem tuvākajiem palīgiem. Tā kā Gorbačova kontrole pār notikumiem sāka samazināties, Buša iespaids uz viņu sāka zaudēt politisku vērtību. Tādēļ labāk nepārcensties attiecībās vai pārāk nepaļauties uz tām – tāds ir amerikāņu instruments.
Laiks gāja savu gaitu. Pasaulē bija ne mazums citu problēmu, tomēr laiku pa laikam Baltija par sevi atgādināja. Stāvoklis Baltijā vēl arvien bija neskaidrs. Pašas Baltijas tautas sevi uzskatīja par neatkarīgām, bet Maskava šo neatkarību neatzina. Faktiskā divvaldība turpinājās.

Turpinājums sekos