Literatūra ir kods

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Literatūras būtība aprakstīta daudzos un dažādos veidos, no kuriem lielākā daļa ir vai nu izteikti poētiski un dvēseliski, vai arī pārāk tehniski. Par dzeju izsakās vai nu tā, ka apraksts pats tuvojas dzejas formai, vai arī izteikti sausi, nosakot pantmēru, atskaņas un citus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, – un šī analītiskā metode ir aktuāla tikai ļoti šauram pētnieku lokam.
Iespējams, daudz efektīvāks un modernāks literatūras būtības skaidrojums būtu virsrakstā lasāmais: literatūra ir kods. Literāra darba teksts, lai arī atgādina ikdienā lietoto valodu, kalpo pavisam citiem mērķiem, nekā ierasts, un literatūras “saprotamība” allaž ir mānīga. Vārdi, tēli, skaņas – tie nenozīmē to, ko nozīmētu ikdienā. Tās ir funkcijas un argumenti, objekti un metodes. Darba sižets – vienalga, vai runa ir par darbības vai emociju pārejām – nav notikuma atstāsts, tas ir algoritms.
Pēdējā laikā ir populāri apgalvot, ka literatūra ir “stāstu stāstīšana” (“storytelling”) un literāts ir “stāstnieks”. Izklausās vilinoši, bet patiesībā tā ir lasītāja apmānīšana – un bieži vien arī autora apmānīšana, ļaujot viņam iztēloties, ka patiesībā jau nekas tik svarīgs nenotiek, viņš tikai dalās savā pieredzē, pastāsta par savu uztveri, tas arī viss. Tikpat labi var iedomāties, ka pasaku stāstīšana ir nevainīga, bērnišķīga nodarbošanās – lai arī tā nebūt tāda nav, pasakas veido bērna pasaules uzskatu gluži tāpat kā literatūra veido pieaugušā pasaules uzskatu. Literatūra vienmēr ir apzināts vai neapzināts mēģinājums ietekmēt lasītāju, radīt nobīdes viņa uztverē, palikt dinamītu zem viņa pasaules pamatiem.
Tas izklausās bīstami un arī ir bīstami: ne vienu reizi vien cilvēks, izlasījis grāmatu, apjauš, ka viņš vairs nav tas pats, kas bija. Un šī attieksmes maiņa var būt gan niecīga, gan grandioza, tās sekas var būt visdažādākās. Šis ir iemesls, kāpēc allaž ir pastāvējusi tendence radīt “aizliegto” vai vismaz “nevēlamo” grāmatu sarakstu. Un nevajag sevi mierināt ar domu, ka pie mums nekas tik barbarisks nenotiek: manuprāt, obligātā literatūras programma ir vēl nežēlīgāka. Nevis tāpēc, ka tajā iekļautie darbi būtu slikti, bet tāpēc, ka skolēni tiek pakļauti masveida programmēšanai – no kuras viņi gan lielākoties izvairās, instinktīvi nepieņemot domu, ka viņus ieprogrammēs, piemēram, ar “Lāčplēsi” vai “Zelta zirgu”. Un nav brīnums, ka pēc tam viņi vairs nevēlas pakļauties nekādām literārām programmām, labāk ļaujot, lai viņus programmē draugi, datorspēles un kino.
Bet interesantākais fakts, aplūkojot literatūru kā kodu, ir tas, ka šī programma nekad nedarbojas vienādi un nav iespējams paredzēt tās darbības rezultātus. Gan Hitlers, gan Rainis, gan Zenta Mauriņa lasīja Nīči, katrs nonākdams pie citiem secinājumiem, cita pasaules uzskata, un tas pats attiecas uz ikvienu, kas lasa Nīči. Programmas iedarbība ir tik individuāla, ka reizēm liekas – runāt par literatūru un vērtēt to gandrīz nav iespējams, labākajā gadījumā ir iespējams atrast saskares punktus dažādos uztveres veidos – šajā gadījumā kritiķa un lasītāja uztverē. Programma, ar kuru viens nespēj tikt galā un izmisumā paziņo, ka kods ir kļūdains, citam liekas vienkārša un viegli saprotama.
Iespējams, šis ir iemesls, kāpēc literatūra ir mazāk bīstama nekā jebkurš cits cilvēka programmēšanas veids: tā liek cilvēkam domāt un izjust, bet nespēj noteikt, ko tieši domāt un izjust. Tas nozīmē: lai arī autors spēj lasītāju ietekmēt, viņš nespēj noteikt, kādā veidā teksts lasītāju ietekmēs, un nav iespējama masveida programmēšana ar literatūras palīdzību – izņemot gadījumus, kad teksts tiek padarīts par propagandas materiālu. Bet tad programmēšana notiek jau citā līmenī – pareizi pasniedzot attiecīgo tekstu.
Varētu likties – lai izvairītos no iespējas, ka tiksi “ieprogrammēts”, labāk nelasīt vispār. Bet šis uzskats ir maldīgs – vismaz tik ilgi, kamēr mēs dzīvojam sabiedrībā, kur tiekam programmēti nemitīgi un neatkarīgi no mūsu gribas. Drīzāk ir vērts pievērst uzmanību tam, ko kurš teksts ar mums izdara – gluži tāpat kā cilvēks mēdz vērtēt pārtiku: vai šī kūka mani padara resnu?; vai alkohols neietekmē manu pašsajūtu nākamajā rītā?; vai šokolāde mani padara priecīgu?
Lasot grāmatu, var veikt gluži līdzīgu procedūru. Pajautāt sev: ko ar mani izdara Edvīna Raupa dzeja; Ievas Rozes, Ingas Ābeles, Klāva Elsberga dzeja?; kādā veidā tā maina manu pasaules uztveri, manas emocijas, manu skatījumu uz pasauli? Un, vērojot sevi un savas izmaiņas, var atklāt daudz jauna arī tekstā, kas tiek lasīts – iespējams, atklājot, ka šis process ir aizraujošs. Un ar katru brīdi kļūst arvien interesantāks – jo lasīšana, gluži tāpat kā darbs ar datoru vai jebkura cita nodarbe, tikai iegūst no tā, ka šajā darbā ir pieredze. Un varbūt arī skolēns daudz labprātāk lasīs Raini, ja uztvers viņu kā, iespējams, nemodernu, bet ārkārtīgi prasmīgu programmētāju.

Ieva Melgalve,

literāte