Par vecākiem nepiedzimst, bet kļūst

Dita Lūka Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Kopīgas ģimenes pusdienas svētdienās, ieritināšanās mammai klēpī garās vakara stundās, drošības sajūta, esot savējo vidū – šīs daudziem bērniem tik pašsaprotamās lietas diemžēl tikpat daudziem ir nezināmas, tālas un neaizsniedzamas. Latvijā 2414 bērni atrodas bērnunamos vai patversmēs, 631 – bērns bāreņu aprūpes centros un 401 – specializētajos bērnu sociālās aprūpes centros. Lielākā daļa no tiem ir dzīvu vecāku bāreņi. Gan bērniņi, no kuriem māte atteikusies jau dzemdību namā, gan bērni, kuru vecākiem atņemtas vecāku tiesības. Viņi savā īsajā mūžā jau paspējuši piedzīvot tik daudz negāciju, cik dažs labs nepieredz visā mūžā – alkoholisma postu, vardarbību, gan fizisku, gan emocionālu, badu, aukstumu. Pēdējā laikā līdztekus aprūpes institūcijām aizvien vairāk attīstās alternatīvas aizgādnības formas – aizbildnība, audžuģimenes un adopcija.

Kas ir aizbildnība

Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Labklājības ministrijas (LM) parlamentārā sekretāre Dita Lūka, šobrīd Latvijā ir 7628 aizbildņi. Par aizbildni var kļūt jebkurš Latvijas Republikas iedzīvotājs, kurš sasniedzis pilngadību. D. Lūka stāsta, ka aizbildni ieceļ bāriņtiesa vai pagasttiesa. Jautāta, vai ir kādi noteikumi, cik turīgam jābūt aizbildnim, D. Lūka atbild noliedzoši. Par aizbildņa pienākumu pildīšanu valsts tam katru mēnesi maksā sociālo pabalstu 38 latus par katru bērnu. Par audžuģimeni var kļūt tikai pilnās ģimenes, kurās vismaz viens no laulātajiem ir vecumā no 25 līdz 60 gadiem, bet par aizbildni var būt arī viens cilvēks. Ļoti izplatīta ir situācija, kad bērnam, no kura atteikusies māte vai tai atņemtas vecāku tiesības, par aizbildni kļūst vecmāmiņa. Aizbildnis tiek iecelts uz laiku, līdz bērns var atgriezties bioloģiskajā ģimenē, ja tas nav iespējams, tad aizbildnība turpinās līdz bērna pilngadībai. Kā uzsver D. Lūka, aizbildnība tiek piešķirta uz pusgadu, pēc tam to, protams, var pagarināt. Katru gadījumu rūpīgi izskata un izanalizē bāriņtiesa. Jo risinājumi var būt vairāki: tiek pagarināta aizbildnība, bērns atgriežas bioloģiskajā ģimenē, tiek ievietots aprūpes institūcijā vai audžuģimenē, nodots adopcijai. Lielākā atšķirība starp audžuģimeni un aizbildni ir tā, ka aizbildnim pabalstu maksā valsts, audžuģimenēm – pašvaldība. D. Lūka atzīst, ka Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, cilvēki labāk izvēlas kļūt par aizbildņiem nekā audžuģimenēm, jo tas ir vienkāršāk. Bieži ir gadījumi, kad aizbildnis vai audžuvecāki izlemj kļūt par adoptētājiem. Adopciju apstiprina vai atceļ tiesa. Adoptētājs attiecībās pret adoptējamo bērnu uzņemas tādas pašas personiskās un mantiskās tiesības un pienākumus kā radniecībā pēc izcelšanās.

Taču, kā stāsta D. Lūka, sociālie darbinieki novērojuši, ka aizbildņiem un audžuvecākiem nepietiek ar labo gribu palīdzēt vien, ir vajadzīgas specifiskas zināšanas. Viena lieta ir adopcijā paņemt zīdainīti, pavisam kas cits uzņemties rūpes par jau pāris gadus vecu bērnu, kurš audzis citā ģimenē ar citiem ieradumiem, bieži redzējis tikai nehumānas attiecības. Tāpēc ir vajadzīgas zināšanas, lai iemācītos, kā pieņemt šo bērniņu tādu, kāds viņš ir, kā iemācīties sadzīvot ar viņu un viņa pieredzi. Ja aizbildnis nespēj bērnu pieņemt, pastāv liels risks, ka viņš var kļūt vardarbīgs, lielāko tiesu gan emocionāli, bet tādēļ ne mazāk traumējoši. Kā uzsver D. Lūka, tas, ja bērnu nemīl vecāki vai aizgādņi, jau ir uzskatāms par vardarbību.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Aizbildnim jāzina, kā mīlēt

2003. gada nogalē ar PHARE 2001.gada programmas “Pilsoniskas sabiedrības attīstībai Latvijā” atbalstu nevalstiskā organizācija “Talsu sieviešu un bērnu krīžu centrs” sāka darbu pie projekta “Aizbildņu apmācības programmas 9 mēneši”. Projekta laikā notika vairāki semināri, tika izstrādāta 96 stundu mācību programma, kā arī sastādīta rokasgrāmata aizbildņiem, adoptētājiem un audžuģimenēm. Tajā atrodamas pamācības, kā rīkoties krīzes situācijās, kā atpazīt hiperaktīvu bērnu un kā pret viņu izturēties, kā izpaužas uzmanības deficīta sindroms utt. D. Lūka stāsta, ka rokasgrāmatu bez maksas var iegādāties gan Talsu sieviešu un bērnu krīzes centrā, gan pie viņas ministrijā.

Projekta ietvaros šo 96 stundu mācību programmu apguva trīs dažādas grupas: jau esošie aizbildņi, kas ir bērnam radinieki (visbiežāk vecmāmiņas), aizbildņi, kuri nav radinieki aizbilstamajam, un tie, kuri vēl tikai gribētu kļūt par aizbildņiem, audžuvecākiem vai adoptētājiem. Katrā grupā bija ap 20 cilvēku. Kā stāsta D. Lūka, no otrās grupas mācības beidza 14 cilvēki, no trešās līdz beigām izturēja 10, kuriem bija patiesi spēcīga motivācija. Programmas ietvaros bija īss kurss likumdošanā, ar kuru iepazīstināja Talsu bāriņtiesas priekšsēdētāja Vineta Irbe, saskarsmes un vispārīgās psiholoģijas, medicīnas un pedagoģijas pamati. Cilvēki teorētiskās zināšanas klausījās gan lekciju veidā, gan tās izspēlēja lomu spēlēs, gan zīmējot zīmējumus, veicot grupu darbus un diskutējot. D. Lūka uzsver, ka projekts pārliecinoši pierādīja, ka īsāks mācību kurss nav efektīvs, tam jābūt 96 stundām. Diemžēl pašreizējais Bērnu un ģimenes lietu ministrijas izstrādātais mācību kurss ir tikai 8 stundas, D. Lūka uzskata, ka tā ir lieka valsts naudas izšķiešana, jo šajā laikā cilvēki nevar paspēt iemācīties tikpat kā neko, vienīgi apgūt paviršu ieskatu teorijā. Pašlaik likums neparedz, ka cilvēkam, kurš vēlas kļūt par aizbildni, obligāti būtu jāiziet apmācība. Lai gan, kā atzīst D. Lūka, tas būtu nepieciešams.

Kad sastopas atšķirīgas pieredzes

Pateicoties Talsu pilsētas domes atbalstam, projekta laikā radušās atbalsta grupas savu darbu turpina vēl joprojām. Tajās piedalās aizbildņi, kas izgājuši apmācību. Viņiem ir kopīgas problēmas, intereses un raizes. Atbalsta grupas uzdevums ir palīdzēt atrisināt radušos problēmu vai krīzes situāciju. D. Lūka stāsta, ka galvenās grūtības rada tieši aizbilstamā bērniņa ļoti atšķirīgā dzīves pieredze, kas bieži nav bijusi veiksmīga. Ļoti svarīgi atrast pareizo pieeju, kā bērna uzskatus padarīt pozitīvākus. Bērni, kas nākuši pārsvarā no nelabvēlīgām ģimenēm, nezina elementāras sadzīviskas lietas. D. Lūka izstāsta tikai vienu piemēru. Ģimene, kas pieņēmusi aizbildnībā piecgadīgu meitenīti, novērojusi, ka viņa neprot spēlēties, jo neviens to nav iemācījis, bērnam savu mūžu nav bijušas rotaļlietas. Meitenīte nav sapratusi, ko dara uz plīts, kādēļ ēdamo liek katlā, bija pieradusi grauzt zaļus kartupeļus un brīnījās, kad tie tika mizoti un likti katlā vārīties. Viņa nemācēja nogriezt maizi, ko bieži vien nemāk arī bērnunamu bērni. Turklāt šai meitenītei nebija nekādu garīgās attīstības traucējumu, vienkārši daudzas lietas un norises viņa savā mūžā redzēja pirmo reizi. Tas darbs, ko šādā gadījumā veic aizbildnis, ir dēvējams par bērna sociālo rehabilitāciju. Tai jānotiek labvēlīgā, drošību un uzticēšanos raisošā gaisotnē, viņam nedrīkst pārmest, ka viņš kaut ko nemāk vai nezina. Aizbildnis nekādā gadījumā, ja bērns neklausa, nedrīkst draudēt ar sociālo darbinieku, bērnunamu vai atdošanu atpakaļ “īstajā” ģimenē. Šādi draudi ir īpaši postoši, ja ar bioloģiskajiem vecākiem bērnam saistās tikai negatīvas emocijas, pārdzīvota vardarbība. Visbiežāk emocionālā, seksuālā, fiziskā vardarbībā cietis vai bez vecāku ievērības audzis bērns nonāk pie aizbildņa vai audžuģimenē pēc īpaša valsts programmas kursa “No vardarbības cietušo bērnu rehabilitācija” iziešanas krīžu centrā. Kā stāsta D. Lūka, šajā terapijas kursā var iesaistīties arī aizbildņi.

Vislielākie sarežģījumi ir ar pusaudžiem, jo ir ļoti grūti mainīt viņu domāšanu un negatīvo pieredzi pārvērst pozitīvā. Tādēļ arī pārsvarā aizbildnībā ņem bērnus līdz skolas vecumam. Ir bijis arī tā, ka aizbildņi atsakās no audzināšanā paņemtā padsmitgadnieka. Kā stāsta D. Lūka, nesaprašanās gadījumā aizbildnību labāk laikus pārtraukt, nevis mocīt vienam otram. D. Lūka atzīst, ka bērnam smaga trauma ir arī tā, ja ik pēc pusgada aizbildņi mainās un nemitīgi nākas iekļauties jaunā vidē. Taču no tā nav iespējams izvairīties. Jāmeklē labākais variants. Sociālie dienesti reizēm rīko arī atbalsta grupas aizbildņu īstajiem bērniem, kuriem grūti aprast, ka ir nācis klāt vēl kāds bērns, nezina, kā pret to izturēties, ko pret viņu just, kā turpināt attiecības ar vecākiem.

Ko darīsim ar dzīvu vecāku bāreņiem

Jautāta, cik reāli ir nodomi atteikties no bērnu aprūpes institūcijām, pārejot uz aizbildnību, audžuģimenēm un adopciju, D. Lūka atbild, ka tas būs grūti. Vismaz tikmēr, kamēr bērnunamos būs dzīvu vecāku bāreņi, kurus nevar nodot ne aizbildnībā, ne adopcijā, jo nav pārtraukta vecāku vara. Rodas pamatots jautājums: kādēļ vecāku tiesības neatņem cilvēkiem, kuri bērnu ievietojuši aprūpes institūcijā un par to nerūpējas? D. Lūka skaidro, ka tas tiek darīts cerībā, ka ar laiku bērns varēs atgriezties bioloģiskajā ģimenē, ar kuru būs strādājis sociālais darbinieks. LM speciāliste gan atzīst, ka vairākumam no bērniem, kas tiek izņemti no bioloģiskajām ģimenēm, ir mazas izredzes atgriezties. Un tur pat nevar vainot sociālo darbinieku par nekvalitatīvu darbu ar ģimeni, jo palīdzēt jau var tikai tam, kas to grib. Ja vecākiem nav nekādas intereses par savu bērnu, tad grūti kādam no ārpuses to radīt. Tomēr atklāts paliek jautājums, vai šādos gadījumos nevajag pārtraukt vecāku varu, dodot iespēju bērnam nonākt labvēlīgā ģimenē. D. Lūka gan stāsta, ka ir gadījumi, kad vientuļā māmiņa, kurai nav darba, ievieto bērniņu bērnunamā, jo pati nevar viņu pabarot. Šādā gadījumā nav pamata viņai atņemt vecāku tiesības un varbūt vienīgo stimulu sakārtot savu dzīvi.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv