“Kā manifests”

Par valodas brīvību

Šis nav jauns jautājums. Apmēram pirms septiņiem gadiem to detalizēti iztirzāja Valdis Egle. Šķiet, daži šo iztirzājumu ir tīši vai netīši piemirsuši, bet jaunpienācēji, saprotams, nekad nav zinājuši. Atgādināšu pēc atmiņas Valda Egles domu gaitu.

To, vai kāds jautājums ietilpst privāto vai publisko tiesību jomā, demokrātiskā sabiedrībā nosaka parlaments. Saeima, ko vispārējās, brīvās, tiešās un aizklātās vēlēšanās ievēlējuši Latvijas pilsoņi, ar balsu vairākumu izlēma, ka valodas jautājums nav atstājams privātā sfērā, un pieņēma Valsts valodas likumu (spēkā no 2000.09.01.), kura 22.pants ir šāds: — — — (Tas citēts augstāk, izcēlumā – “LV”)
Savukārt Saeimas vairākuma apstiprinātais Ministru kabinets 2000.gada 28.novembrī pieņēma visiem Latvijas iedzīvotājiem obligātos Ministru kabineta noteikumus Nr.405 “Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas nolikums”, kas nosaka, ka “[LZA TK] veic vienotas un ar Eiropas Savienības valstīs spēkā esošiem starptautiskiem standartiem harmonizētas nozaru terminoloģijas sistēmas zinātnisko izstrādi valsts valodā, nosaka terminu lietošanu speciālajā mācību literatūrā un tehniskajā un lietvedības dokumentācijā, kā arī apstiprina jaunus terminus un to definīcijas”. (— — —)
Šie Latvijas pilsoņu vārdā pieņemtie lēmumi ir politiski, un jebkāda šo lēmumu grozīšana ir panākama tikai politiskā ceļā. (— — —)

Par “anglofilismu”

Šis jautājums ir vēl senāks. Ir valstis (piemēram, Francija), kur angļu cilmes termini netiek pieņemti gandrīz nemaz. Pret svešvārdu pārliecīgu pārņemšanu karoja jau jaunlatvieši, tikai tolaik bija jācīnās pret vācu valodas spiedienu. Vēlāk tās vietā nāca krievu, bet nu pienākusi kārta angļu valodai. (— — —)

Bet vēl tālajā 1899.gadā Krievijas valodnieks J.Trots rakstīja: “Katrai valodai, kamēr tā ir veselā stāvoklī, ir dabiska tieksme novērst no sevis svešo, ja tas ir ielauzies – izstumt to no jauna vai vismaz pielīdzināt pašu valodas elementiem. Nav tautas, kas spētu attīstīt un lietot visas skaņas, un katra valoda vairās no tām, kuras tai ir neraksturīgas un pretīgas. Tas, kas attiecināms uz skaņām, vēl jo vairāk attiecas uz vārdiem.”

No Dr. Jura Borzova raksta