Kultūras ministres Helēnas Demakovas runa

Latvijas ekspozīcijas “Kultūrvēsturiskās metamorfozes Baltijas jūras piekrastē, Latvijā” atklāšanā 9.starptautiskajā arhitektūras biennālē “Metamorfozes” Venēcijā

Dāmas un kungi! Esmu priecīga būt klāt jau otrajā Venēcijas arhitektūras biennālē, kurā piedalās Latvija. Tagad jau kā Eiropas Savienības dalībvalsts.
Pirms diviem gadiem mēs Venēcijā izrādījām pasaulē labi pazīstamā latviešu izcelsmes ASV arhitekta Gunāra Birkerta projektēto Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku. Toreiz ekspozīciju pamatā bija Gunāra Birkerta idejas – viņa skices, ēkas plāni un arhitektūras tapšanas vēsture.
Iepriekšējā ekspozīcija tika dažādi vērtēta – vieniem tā šķita pārāk minimālistiska, citiem – nedaudz vecmodīga. Tomēr es gribētu aicināt šodien nekritizēt ekspozīcijas pārraudzītāju Birkerta kungu – manuprāt, mūsu Nacionālā bibliotēka ir izcils projekts, turklāt, projekts, kurš tiek īstenots.
Tagad mūsu Nacionālā bibliotēka jau ir celtniecības procesā – lai gan patlaban vēl juridiskā un ar īpašumu lietām saistītā –, tomēr projekta īstenošana norit saskaņā ar stingru grafiku. Gaismas pils, protams, ir mūsu vīzija, kas iederējās iepriekšējās biennāles ekspozīcijā, kuras devīze bija – “Next” tātad “nākamais”, tie projekti, kas ir iecerēti.
Šogad biennāle ir vairāk orientēta uz procesu. Tās nosau-kums – “Metamorfozes” – iezīmē pārvērtības. Pārvērtību jēdziens Eiropas kultūrā ir pazīstams jau sen un ir diezgan populārs – atcerēsimies, piemēram, Ovīdija vai Riharda Štrausa “Metamorfozes”.
Pārvērtības tiek uzskatītas par kultūras būtību, bez izmaiņām nevarētu pastāvēt noteikta laikmeta identitāte. Tādēļ grūti iedomāties vēl piemērotāku tematu, lai atspoguļotu tos procesus Latvijas arhitektūrā, kuri ir notikuši pēdējos divpadsmit gados kopš neatkarības atjaunošanas. Ne velti mēs tos saucam par “pārmaiņu laikiem”. Mēs spējām atgūt brīvību no padomju varas un tagad esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Šis formālais secinājums nozīmē dziļas pārmaiņas mūsu ekonomikā un politikā, mūsu domāšanā un dzīves stilā un līdz ar to arī arhitektūrā.
Trauksmains dzīves ritms ir pazīstams visiem, kuri strādā Latvijā. Mēs visi kaut kur skrienam, mainās politiķu paaudzes, panākumus gūst aizvien jauni uzņēmēji. Izņēmums nav arī būvniecības joma, kura neapšaubāmi ir viens no tautsaimniecības attīstības rādītājiem. Tieši celtniecības jomā Latvijā ir sācies īsts bums, kuram galu neprognozē tik drīz. Tādēļ domāju, ka iespēja parādīt tās, vēlams, pozitīvās, pārmaiņas, kas pēdējos gados ir notikušas divās nozīmīgās Latvijas pilsētās – Rīgā un Ventspilī, ir noteikti izmantojama.
Pārvērtībās īpaši kontrastaini izceļas Venēcijā – pilsētā, kura pati ir jebkādu pārmaiņu pretstats.
Man ir prieks, ka Latvijas ekspozīcijas veidotājiem attēlot pārvērtības ir izdevies tik asprātīgi un profesionāli. Savukārt mums, skatītājiem, vajadzētu atcerēties, ka arhitektūras izstādēs vienmēr ir redzama sagrozīta realitāte. Te mēs nevaram ieraudzīt ēkas tām paredzētajos brīvdabas apstākļos. Mūsu acīm paveras to reprezentācija, mēs varam novērtēt ēku attēlus, videomateriālus, skaņas ierakstus un lasāmus tekstus.
Tomēr tas nenozīmē, ka arhitektūras izstāde būtu bezjēdzīga. Gluži pretēji – tā pati par sevi ir jaunradīta arhitektūras vērtība. Tās iekārtojums ir arhitektūras mākslas darbs, un kuratora talanti šajā jomā ir materializēti ekspozīcijā. Lai uztvertu to, ko slēpj šī reprezentatīvā izstāde, skatītājam ir nepieciešama iztēle. Un tieši iztēles spēju es arī gribētu novēlēt mūsu arhitektiem!
Paldies kuratoram Jurim Pogam un visiem iesaistītajiem par ekspozīcijas sagatavošanu!
Paldies Rīgas un Ventspils pilsētām un Latvijas uzņēmējiem par finansiālo atbalstu ekspozīcijas tapšanai!