Pilsēta abpus Daugavas, un latviešu novadu krustceles

Jēkabpils 330 gadu svinību ietvaros 14.jūlijā notika zinātniskā konference "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai"

Jēkabpils 2.vidusskolas skolotāja Ērika Osīte:

Nacionālās minoritātes - visi vienā pilsētā

Statistikas dati par jēkabpiliešiem

(2000.gada 3.jūlijā)

Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" Jēkabpilī 2000.gada 14.jūlijā

Kas gan būtu pilsēta bez tās iedzīvotājiem, bez cilvēkiem, kas veido tās seju?

Mūsdienās Jēkabpilī dzīvo apmēram 28 tūkstoši iedzīvotāju, pavisam 36 tautību pārstāvji: latvieši - 15 763; krievi - 9 150; baltkrievi - 1 109; poļi - 934; ukraiņi - 635; čigāni - 246; lietuvieši - 308.

Visi pārējie ir skaitāmi pāris desmitos vai arī tikai daži.

Jēkabpils ir astotā lielākā pilsēta Latvijā un varētu pretendēt uz lielpilsētas statusu. Pilsētas un tās apkārtnes robežas laika dzirnas ir malušas un mainījušas. Nemainīga ir bijusi tikai Daugava - mūsu senču likteņupe.

Pilsētas tagadējās robežas izveidojušās 1962.gadā, kad Jēkabpilij pievienoja kaimiņpilsētu Krustpili.

Bet pagriezīsim laika dzirnas atpakaļ.

1655.gads. Vēstures avotos minēta Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne, t.i., "Sloboda iepretī Krustpilij" Daugavas krastā pie Salas muižas kroga.

1670.gads. Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs piešķir apmetnei pilsētas tiesības, nosaucot to par Jakobštadti, nosaka ģerboni: lūsi zem egles sudraba laukumā; piešķir tai Magdeburgas tiesības, pielāgojot tās vietējiem apstākļiem; tās iemītniekus nosauc par "Līdz šim notikušo karu laikā krievu tautības padzītiem trimdiniekiem" (heccrbvb bpuyfyybrfvb gthbjlf ghjitlib[ djqy).

1670. gadā Jēkabpils dibināšanas aktā iedzīvotājus šķiro divās kategorijās. Vienā ieskaita tos, kas šeit, "Slobodā", dzīvojuši 15 un vairāk gadus, otrajā - jaunatnācējus.

Pilsētas tiesību akts saglabājies 1740.gadā izgatavotajā kopijā. Aktā ir 11 punkti ar pilsētas tiesībām. Pilsētas tiesību piešķiršanas akts stingri noteica, ka jaunajā pilsētā nedrīkst apmesties uz patstāvīgu dzīvi jebkurš iebraucējs. Šādas tiesības bija tikai krievu tautības iedzīvotājiem, pareizāk sakot, - slāviem. Apmešanās tiesības piešķīra tiklab grieķu katoļiem jeb pareizticīgajiem, kuru vairākums bija krievu tautības, kā arī "romiešu katoļiem", poļu tautības pārstāvjiem.

Tas bija darīts ar gudru aprēķinu. Polockas, Vitebskas un citu Krievijas novadu ļaudis, kas ar strūgām un plostiem ceļoja pa Daugavu, Jēkabpilī sastapa savus tautas brāļus. Te varēja papildināt pārtikas krājumus, iegriezties kādā no daudzajiem krogiem. Šie plostnieki un strūdzinieki ar krogus nodokļiem ("spundes naudu"), kā arī ar akcīzi par miltiem un gaļu, hercoga kasei deva prāvu peļņu. Labi nopelnīja arī daudzie Jēkabpils loči "korņiki". Viņi pārzināja Daugavas krāces un caur tām izvadīja strūgas un plostus. Savā laikā jēkabpilieši bijuši arī slaveni lāču dresētāji. Ar izdresētajiem lāčiem viņi pārstaigājuši plašus apgabalus un to slava bija pazīstama līdz pašai Pleskavai.

18.gadsimts sākās ar nepatikšanām pilsētai un pilsētniekiem. Ziemeļu karš, kas izcēlās 1700.gadā tiešu postu pilsētai nenodarīja, bet tā sekas gan. Panīkst tirdzniecība, amatniecība, ražošana. 1710.gads nāk ar jaunu postu. Jēkabpils apkārtnē sāk plosīties mēris. Izmirst Neretas miesta iemītnieki, apmirst Biržu manufaktūras amatnieki. Mēris skar Jēkabpils pilsētu.

1715.gads. Pilsētā palikuši tikai 8 namnieki ar ģimenēm.

1721.gads. Jēkabpilī jauns iedzīvotāju pieplūdums. Sevišķi no Baltkrievijas. Baltkrievijas uniāti -pareizticīgie, kas pēc 1596.gada noslēgtās ūnijas ar Romas pāvestu atzina to par baznīcas galvu. Dabiski, ka pirmajā mirklī neviens nepievērsa lielu vērību jaunienācēju tautībai un Jēkabpilī pretēji pilsētas tiesību piešķiršanas akta noteikumiem apmetās uz dzīvi arī daudzi vācieši.

1766.gads. Hercogs Ernests Bīrons pēc visu šejienes "vāciešu un protestantu" lūguma vāciešiem piešķir tādas pašas tiesības kā krieviem un poļiem.

1795.gads. Kurzemi pievieno Krievijas impērijai. Vācieši šajā laikā Jēkabpils dzīvē ieņem redzamu vietu. Un pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai, lai arī cik savādi tas izklausītos, vācu loma Jēkabpilī nevis mazinājās, bet gan pieauga. Reizē ar to Jēkabpils arvien vairāk sāka līdzināties citām Kurzemes pilsētām.

19.gadsimta sākums. Tagad vairs netiek liegts apmesties uz dzīvi Jēkabpilī arī ebrejiem. 1800.gadā tiek uzcelta pirmā sinagoga, 1808.gadā - otra. Bez tirdzniecības ebreji nodarbojas ar amatniecību, tikai ebreju tautības amatniekus neuzņem cumftēs. Pirmās drošās ziņas par latviešu tautības namniekiem Jēkabpilī ir tikai no 19.gadsimta sākuma. 1803.gada sarakstos tādi ir minēti trīs. 1804.gadā nāk klāt vēl viens. 1809.gadā - pieci. Jāatzīmē, ka daži no latviešiem diezgan ātri pārvācojās, mainot pat uzvārdu.

1803.gadā pie Jēkabpils bija pierakstīti arī vairāk nekā 100 strādnieku kārtas brīvlaistie latvieši no plašas apkārtnes, jo visiem tiem, kas vairs neskaitījās dzimtļaužu sarakstos, vajadzēja būt pierakstītiem pie kādas pilsētas.

1835.gadā Jēkabpilī, neskaitot dzīvojošos uz pilsētas zemes ārpus pilsētas, bijuši 2615 iedzīvotāji, bez tiem vēl 715 šeit nometinātie kareivji. Vēstures rats turpina griezties, ieraudams savā virpulī arī Jēkabpils pilsētas ļaudis. Pilsētai brāžas pāri ugunsgrēki, kari, plūdi, bet cilvēki turpina te dzīvot un strādāt.

Divdesmitais gadsimts nāk ar Latvijas laika labklājības gadiem, nāk ar lielo tautu sapludināšanu, kad daudzi jo daudzi pazaudē savu ticību, savu piederību, pazaudē savu es, kļūstot par "mēs" - padomju tauta.

Taču 20. gadsimta beigu posms nāk ar pārmaiņām ne tikai Latvijas, bet arī tajā dzīvojošo cilvēku dzīvē.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ceturtās atmodas cilvēki atkal sāk apzināties savu "es", aktivizējas dažādu biedrību un kopienu darbs Jēkabpilī.

Ebreju kopiena - skaitliski neliela. Ar katru gadu tās skaits sarūk, jo ļoti daudzi ebreji ar ģimenēm izbrauc no Latvijas. Galvenokārt uz Izraēlu. Izraēlas valdība visnotaļ atbalsta savu tautiešu atgriešanos savā etniskajā dzimtenē gan morāli, gan materiāli.

Kopienas ļaudis palīdz paši sev materiāli, izīrējot sev piederošos īpašumus.

Jēkabpils poļu biedrība sevi pieteica jau 1989.gadā un savā darbā ir visaktīvākā. 1994.gadā poļiem Jēkabpilī tika atvērta sākumskola, kura šo gadu laikā pārtapusi par pamatskolu. Nodarbības šeit notiek poļu un latviešu valodā.

Skola ir arī biedrības darbības centrs.

Polijas valdība atbalsta sadarbību ar saviem tautiešiem, kas dzīvo šeit.

Jēkabpiliešiem sadarbības partneri ir Podlases Sokolovā un Bidgoščā Polijā.

Naudu krustcelēs -Jēkabpilī - darbojas arī latgaļu biedrība. Tā vairāk pievērsusies īsti latgaliskās valodas saglabāšanai šeit dzīvojošo latgaļu vidū.

Jēkabpilī ir vienīgais šlāgeru mūzikas un popmūzikas ansamblis Latvijā "Latgales dāmu pops". Tās ir sievietes, kas pašas dzied, spēlē un sacer dziesmas latgaliešu valodā.

Bet šodien īpaši gribētos pieminēt cilvēkus, kuri 300 gadu garumā no paaudzes uz paaudzi ir saglabājuši savu vienreizību, nenonākot konfliktos ne ar vietējiem iedzīvotājiem, ne ar valdību. Neraugoties ne uz kariem, ne uz kolektivizāciju, ne uz valdības maiņām, ne uz lielo tautu staigāšanu, ne uz ticības aizliegumu, viņi ir palikuši uzticīgi sev, savai ticībai - tie ir vecticībnieki. Seno vecticībnieku pēcteči ir izveidojuši Dienvidlatvijas vecticībnieku kultūras un izglītības fondu "<tkjdjlmt". Viena no pirmajām fonda akcijām Jēkabpilī ir izstāde "Vecticībnieki Jēkabpilī", kas patlaban skatāma Jēkabpils vēstures muzejā Krustpils pilī.

Katrai sabiedrībai raksturīga sava seja - šķietamā un esošā. Ideālā gadījumā tās ir maksimāli pietuvinātas. Pirmām kārtām gan šķietamais, gan reālais sabiedrības tēls veidojas no dzīves līmeņa, sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, sociālās un kultūras vides. Integrācija notiks tikai tad, kad tās nepieciešamību izjutīs procesā iesaistītās puses - gan pilsoņi, gan nepilsoņi.

Jēkabpils 2.vidusskolā mācās 10 tautību skolēni. Daudzu gadu pieredze darbā ar mazākumtautību skolēniem pierāda, ka viņi ir atvērti tām pārmaiņām, kas šobrīd notiek mūsu sabiedrībā.

Šogad mēs piedalījāmies Norvēģijas vēstniecības un EDSO misijas rīkotajā integrācijas projektu konkursā "Jēkabpils - 2000". Projekta rezultātā esam uzņēmuši filmu "Pilsēta mana un tava". Tās tapšanu atbalstīja Jeļena Bružukas, Sergejs Semjonovs, Gagiks Tohojans un citi.

"Jēkabpils pilsēta... kā putns, kas nometies padzerties no Daugavas un izpletis spārnus abpus upes krastiem. Kreisais spārns tam ir zaļi svītrotā sēļu rakstā, bet labais - sarkani rūtots .Krustpils brunču rakstā, katrs savdabīgi skaists un neatkārtojams, vienlīdz mīļš un tuvs. Lai mūsu pilsētas cilvēki, domājot par savas pilsētas un savu nākotni, vairāk meklētu un atrastu to, kas mūs vieno, nevis to, kas mūs šķir," tā saka Anita Bērziņa, Jēkabpils rajona padomes kancelejas vadītāja, Jēkabpils latgaļu biedrības priekšsēdētāja.